Līvzemnieks Viktors

Dzejnieks un prozaiķis
Līvzemnieks Viktors  (īst. v. Viktors Liuzenieks) dzimis 1936. gada 2. martā Rīgā strādnieku ģimenē. Mācījies Rīgas 24. tautskolā, Abrenes apriņķa Vecumu četrgadīgaja pamatskolā un Balvu rajona Mežvidu septiņgadīgajā skolā, kuru beidzis 1951. gadā un iestājies Jelgavas padagoģiskajā skolā. Pedagoģiskajai skolai  sekoja studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1955-1959) un Žurnalistikas nodaļas neklātienē (1961-1967). Strādājis par celtnieku, sakaru darbinieku, skolotāju, žurnālistu Krāslavas rajona laikrakstā (1960-1961), J. Raiņa lteratūras un mākslas vēstures muzeja bibliotēkas vadītāju un A. Upīša muzeja Skrīveros pārzini (1962-1965), laikraksta "Literatūra un Māksla" līdzstrādnieku (1967-1968). Viktors Līvzemnieks uzņemts Rakstnieku Savienībā 1965. gadā. Pirmais publicētais dzejolis - "Čakli mācībās" laikrakstā "Pionieris" 1951. gadā. Izdoti dzejoļu krājumi:
Cilvēks, kuru gaida (1965),
Cel savu pilsētu (1967),
Ne tikai es viens (1976),
Aiz dangām dārzs (1982),
Doma par pastāvēšanu (1986),
Tāds laiks: Dažādgadu iedvesmas  (1997),
Skaļā diena (1997)
Cilvēki vien esam: stāstu krājums (1969)
Vērpetēm Daugava puto: Andrejs Upīts, pazītais un nepazītais (1877-1908)
Ceļagājumi: atceres. dzīves redzējumi par laikabiedriem censoņiem (2005)
Atdzejojis no lietuviešu un baltkrievu valodas, publicējies periodiskajos izdevumos.

Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē