| | | | | | Pārlūkot visas sadaļas |
Dzimis 1970.gada 28. martā Šķilbēnu pagasta Pakašovas ciemā kolhoznieku Alberta un Valentīnas Keišu ģimenē. Tēvs bija tehnikas ))
cilvēks – traktorists, kombainieris, māmiņa – lopkopēja. Imants no bērnu dienām pieradis pie lauku darbiem, īpaši mīļa bijusi tehnika. Jau bērnībā gājis līdzi tētim uz kolhoza mehāniskajām darbnīcām, palīdzējis pie tehnikas remontiem, braucis līdzi uz lauka gan ar traktoru, gan kombainu. Sešu gadu vecumā sācis apmeklēt Upītes pamatskolu un kā pats domā, „ka tēvam ar māti bija jāstrādā, bet mani katru dienu ņemt uz darbu sev līdzi nevarēja, tāpat kā mani vienu „razbainieku” atstāt mājās arī nedrīkstēja, bet ar māsām skolā es biju nolikts pie lietas”. Upītes pamatskolas 8. klasi Imants pabeidza 1985. gada pavasarī un tā paša gada rudenī viņš iestājās Malnavas sovhoztehnikuma Mehanizācijas nodaļā. Četri gadi tehnikumā aizritēja nemanot ar mācībām, dejošanu, sportošanu, delverībām un 1989. gada pavasarī tika iegūts diploms par tehnikuma beigšanu, kuru vajadzēja saņemt izlaiduma dienā - 1. jūlijā, bet jauniešus iesauca krievu armijā jau 29. jūnijā. Armijas laikā krustu šķērsām izbraukāta visa bijusī padomju savienība, pavadot bīstamās kravas un saņemot radioaktīvo starojumu. Pēc dienesta 1991.gada maijā Imants atgriezās dzimtajā pusē un sāka strādāt paju sabiedrībā Upīte par mehanizatoru, bet ne ilgi, jo sākās smaga slimība – multiplā skleroze (MS), iespējamās sekas armijas laikā saņemtajiem apstarojumiem, kas ar laiku viņu piesaistīja invalīda ratiņiem. Taču Imants cenšas dzīvot, priecāties un darboties. Viņš raksta dzeju, uzraksta arī rakstus MS slimnieku avīzei „Cerība”.
2007. gadā izdota viņa grāmata „Cerību dziesma” : (Dzeja un atmiņas) ar Antona Slišāna pēcvārdu par Pakašovas ciemu un tā ļaudīm. Grāmatā Imants raksta - „…es neraudu …, ja esmu optimists, triecu jokus, ar mani taču var sadzīvot.”
Miris 2010.gada 6.aprīlī un apglabāts Brieksīnes kapos
))
Foto no Upītes kultūrvēstures muzeja: I.Keišs ar O.Slišānu un ģimeni
