Strupka Anna (dz. Aleksāne)

Viļakas etnogrāfiskā ansambļa "Abrenīte" un garīgo dziesmu dziedātāja, amatu meistare

Dzimusi 1925. gada 5. septembrī Viļakas pagasta Svilpovas ciemā Aloiza un Domicellas Aleksānu ģimenē. 1939. gadā Anna beigusi Eržepoles pamatskolu un mācījusies Viļakas vidusskolā, bet kara un dzīves apstākļu dēļ mācības nevarējusi pabeigt. Lielākās dzīves skolotājas bijušas māte un vecāmāte. Ar viņu gādību Anna apguvusi dažādas dzīvē nepieciešamās prasmes.

No 1949. gada līdz 1953. gadam viņa strādājusi kolhozā "Sarkanā Zvaigzne", bet no 1954.gada līdz 1970.gadam - Madonas rajona saimniecībā "Liezere''. Tur arī pagājuši aktīvākie darba un sabiedriskās dzīves gadi. Te dziedādama korī, 1973.gadā piedalījusies Dziesmu svētku simtgadei veltītajos Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Vēlāk Anna ar ģimeni atgriežas tēva mājās Susāju pagasta Svilpovā. No 1991.gada līdz 1997. gadam viņa ir Susāju pagasta deputāte un kultūras komisijas locekle. Kopā ar domu biedrēm - Mariannu Melni un Antoņinu Baumani viņas arī sekmējušas Susāju pagasta etnogrāfiskā ansambļa izveidošanos. Kad šis ansamblis izjuka, Anna Strupka 2009.gadā pievienojās Viļakas etnogrāfiskajam ansamblim "Abrenīte".

Anna Strupka ir izcila Ziemeļlatgales teicēja, kas pārvalda unikālo un Latvijā izzūdošo tradicionālās dziedāšanas prasmi. Dzied psaļmas, ir lūgšanu vadītāja mirušo izvadīšanā. Annas Strupkas mantojums (dziesmas, dzīvesstāsti u.c. stāstījumi) daudzkārt dokumentēts. Tos pierakstījuši vairāki tradicionālās kultūras pētnieki - Andrejs Krūmiņš, Beatrise Reidzāne, Jānis Rozenbergs, Mārtiņš Boiko, Anda Beitāne u.c. un tie atrodas dažādos tradicionālās kultūras arhīvos - LU LFMI Latviešu folkloras krātuvē, Latvijas Radio, Latvijas Mūzikas akadēmijā, privātarhīvos. 2005. gadā Rekavā notika tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca un Anna Strupka bija viena no teicējām, pie kuras jaunākā paaudze, dziedot senos "tolku bolsus", metodiski apguva tradicionālās dziedāšanas stilu un manieri.

Anna Strupka ir viena no Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļautās vērtības "Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē" nesējām. Garīgās dziesmas viņa sākusi dziedāt jau no 10 gadu vecuma, kad māte sāka ņemt līdzi uz psalmu dziedāšanu. Māte nebija stipri laba dziedātāja , vecāmāte - tā gan. Anna arī tagad dzied no vecāsmātes atstātās  grāmatas. Dziedātāja stāsta: "Tajos laikos dziedāja katru vakaru, ka cilvēks nomira – tā līdz bērēm. Bēru dienā arī dziedāja, kad atnāca no kapiem. Paēda bēru mielastu un vienā mājas galā salasījās dziedātājas un dziedāja. Toreiz dziedātājus arī pamieloja katru vakaru, ne jau ļoti bagātīgi, bet ar to kas bija. Ja dziedāšana iekrita gavēņa laikā, cienāja ar pašu ceptu baltmaizi, medu, sviestu, biezpienu, siļķēm, ja nebija gavēņa laiks, cienāja arī ar gaļu. Alkohols lietots netika, tikai bēru mielastā bija alus.
Kā notika apziņošana par to, ka kaut kur ir jādzied psalmi? Pateica viens otram, nekāda īpašā prasīšana nebija. Dažreiz sanāca pat 30-40 dziedātāji. Parasti dziedāja vakaros pēc mājas darbu padarīšanas. Ja bija tumšais laiks, dziedāja pie petrolejas lampu gaismas, dziedāja sēžot ap galdiem, kuri nereti tika izvietoti apkārt istabai. Uz galda bija divās kārtās klāti galdauti, sveces svečturos. Ja nebija svečturu, tad tās ielika glāzēs ar rupjo sāli.
Svilpovas ciemā galvenās dziedātājas bija Paulīna Dupuža, Tekla Barkāne - Jāņa māte, Jaunžeikaru Helēna /Gele/, Franciskas Barkānes māsa.  Bija arī viens vīrietis, kurš labi dziedāja salmes, zināja pat  no galvas – Cekšu Franks, dzīvoja kā vientuļnieks pretī Buzijanam. Tika uzskatīts - ja sanākuši vismaz 15 dziedātāji, tad ir pilnas psalmes.
Toreiz pirms salmēm rožukroni neskaitīja, dziedāja tikai psalmus un dziesmas. Rožukroni sāka skaitīt samērā nesen, kad pārgāja uz vienas reizes dziedāšanu. Toreiz salmes pēc gada nedziedāja, bet pēc 40 dienām gan."

Anna Strupka pieder paaudzei, kura vēl dzīvās tradīcijas ceļā no vecākiem un vecvecākiem mantojusi un pārzina vairākas unikālas prasmes: tekstila rokdarbus (adīšanu, tamborēšnu, knipelēšanu), vērpšanu un aušanu, tradicionālā ēdiena gatavošanu, lauku darbus u.c. Viņa cep maizi gan savās mājās, gan muzejā "Vēršukalns", kur bieži brauc interesentu grupas, kas grib baudīt siltu maizīti. Anna māk cept putraimu desas, skābēt kāpostus, cept tortes, siet sierus un taisīt kausētos sierus, ir saimniece dažādos godos. Anna auž sienas segas, gan ar rakstiņiem, gan strīpainās "šatīrā". Tāpat viņa auž linu galdsegas, dvieļus, lupatu grīdas segas. Daļa viņas darbu redzami Vēršukalna muzejā.

2009.gadā Anna Strupka piedalījusies Tradicionālo prasmju skolā, kur rādījusi, kā cept baltmaizi. Ir izdots DVD - "8 brīnumlietas, ko latvieši joprojām dara", kur ir arī materiāls par mūsu amata meistari

Anna Strupka ir VKKF mūža stipendiāte.

Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē


R. Cibules foto: A.Strupka (2009.gada decembrī); izstādē "Vēršukalna" muzejā (2004); foto no videofilmas "Vizuālā Latvija" uzņemšanas Susāju pagastā; vakarēšana Kupravā; A.Strupka kopā ar Mūzikas Akadēmijas rektoru J.Karlsonu; Anna Strupka uz tūrisma plakāta, kurš aicina iepazīt Latgali.



Raksta ID: 86
Atjaunināts: 04 septembris, 2018
Atjauninājumu skaits:: 1
Personības -> Folkloras teicēji, vācēji, izpildītāji -> Strupka Anna (dz. Aleksāne)
http://balvurcb.lv/kb/index.php?View=entry&EntryID=86