Pedagogs, ilggadējs skolu direktors
Dzimis 1925.gada 22.decembrī Rēzeknes apriņķa Kaunatas pagastā sešu bērnu ģimenē. Ar Kaunatu visu mūžu saistījušās bērnības un jaunības dienu atmiņas, vēlāk, kad vien bija iespējams, apmeklēja savu dzimto pusi, sarunās to arvien pieminēja ar lielu sirsnību.
Mācījās vietējā Kaunatas sešklasīgajā skolā. Uzsāka mācības Rēzeknes komercskolā, bet to nepabeidza, jo 1944.gada 10.augustā L.Silovu, vienu no trīspadsmit Kaunatas puišiem, iesauca  Padomju armijā, lai cīnītos padomju pusē pret vācu iebrucējiem (mājās atgriezās četri). Taču drīz  pēc iesaukšanas armijā jauneklis saslima ar tīfu, ārstējās hospitālī un tikai 1945.gada martā pievienojās savam pulkam. Kaujas pie Blīdenes, ievainojums labajā rokā un kājā, šķembas bija trāpījušas arī galvā. Atkal ārstēšanās hospitālī gan tepat Latvijā, gan Iževskā.
Dzimtajās mājās Leonards ieradās 1945.gada novembra sākumā, atsākot mācības komercskolā, taču gribējās ātrāk darīt arī ko praktisku, ne tikai sēdēt skolas skolā. Tā kā pēc kara skolās vajadzēja skolotājus, Leonards Silovs bija gatavs jauniem izaicinājumiem - kļuva par skolotāju Kaunatas septiņgadīgajā skolā (1944.gadā atvēra 7.klasi, no 1953.gada – vidusskola). Šajā skolā nostrādāja no 1946.gada janvāra līdz 1948.gada augustam. Kādu laiku ir strādājis arī Rēzeknē, bet gandrīz 10 gadus (no 1949.gada augusta līdz 1958.gada augustam) bija gan skolotājs, gan arī klases audzinātājs Dricēnu (no 1999.gada – Dricānu) vidusskolā. Lai strādātu par skolotāju, bija jāiegūst  pedagoģiskā izglītība, tāpēc Leonards Silovs uzsāka mācības Cēsu Skolotāju institūtā.  Kad to absolvēja, studēja Pleskavas Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultātē, iegūstot vēstures un sabiedrības mācības skolotāja kvalifikāciju.
Jaunas pārmaiņas nesa 1961.gads – pēc pāris nostrādātajiem mēnešiem Kārsavas 2.vidusskolā enerģiskais skolotājs Leonards Silovs tika iecelts par Baltinavas internātskolas direktoru. Ar sirdsdegsmi šo skolu vadīja četrus gadus ( no 1961.gada augusta līdz 1965.gada jūlijam).
Un atkal jauni izaicinājumi… Balvos 1965.gadā Partizānu ielā 16 tika uzcelta jauna vidusskola ar apmācību latviešu un krievu valodā. Tieši šo skolu uzticēja vadīt L.Silovam. Skolā mācījās 13 tautību bērni, strādāja 8 tautību skolotāji. Viens no uzdevumiem bija nepieļaut nacionālās nesaskaņas. Laika gaitā iedzīvotāju skaits un līdz ar to arī skolēnu skaits pieauga (no 670 līdz 1100).  Atkal nācās celt jaunu skolu. Kādu laiku Leonards Silovs bija gan Balvu vidusskolas direktors, gan līdzatbildīgais par jaunbūvējamo vidusskolas ēku Dārza ielā 2. Bija gandrīz kā īsts būvdarbu vadītājs, laikus paredzēja materiālu piegādi, pats sazinājās ar apakšuzņēmējiem.
1977.gadā Leonards Silovs kļuva par Balvu 1.vidusskolas (no 2009.gada un pašlaik - Balvu Valsts ģimnāzija) direktoru. Viņa vadības un darbības laikā, sadarbojoties skolotājiem, skolēniem un sabiedrībai, tika iekārtoti 28 mācību kabineti, pilnveidota mājturības materiālā bāze, noritēja intensīvs darbs dažādos pulciņos, tika iekārtots skolas muzejs, notika aktīva piedalīšanās visos pasākumos, ko organizēja rajonā un republikā. Balvu 1.vidusskola 20.gadsimta 80.gadu sākumā par pieredzi materiālās bāzes izveidošanā un kompleksā izmantošanā kabinetsistēmas apstākļos Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē ieguva apbalvojumu, vairākas reizes uzvarēja rajona skolu sociālistiskajā sacensībā.
Laikā, kad L. Silovs bija skolas direktors, Balvu 1. vidusskola bija labi atpazīstama republikā un tika augsti novērtēta. Par pedagogiem viņš bieži centās izvēlēties skolas absolventus, tādējādi atbalstot viņu atgriešanos Balvos pēc augstskolas pabeigšanas.
Veselībai pasliktinoties, 1994.gadā Leonards Silovs darba gaitas pārtrauca. Aizgājis pensijā, viņš labprāt darbojās mazdārziņā, gatavoja dažādus dārzeņu salātus ziemai, apkopoja atmiņas par savām darba gaitām, kuras glabājas Balvu Valsts ģimnāzijas muzejā.

Lūk, daži fragmenti no L.Silova uzrakstītajam atmiņām 2000.gada augustā:"Mana darba dzīve veltīta izglītības sistēmas darbam, jaunās paaudzes mācīšanai un audzināšanai. Darbs Balvu skolās ir mana dzīve un liktenis.
Esmu pārliecināts, ka dzīve ir spēle, jāprot spēlēt un uzvarēt. Uzvar gudrākie, enerģiskākie, spēcīgākie, kas prot spēlēt. Sapratu, ka dzīve – nepārtraukta maiņa un cirks.
Uzskatu, ja dzīvē gribi ieņemt noteiktu vietu, vajag būt uzvarētāju skaitā. Dzīve man lika izvēlēties pedagoga profesiju.
Strādājot skolā, sapratu, ka skolotāji ir pērles, pasaules līmeņa cilvēki, kas uzņēmušies mācīt visus bērnus, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem un iespējām.
Uzskatīju, ka darba nekad nebija par daudz, tajā centos degt, citus sasildot un aizdedzot darbā. Savā mūžā kaut ko esmu cēlis un veidojis. Man rada prieku divas Balvos uzceltās un iekārtotās skolas, sporta kompleksi un piebūves, iekārtotie abu skolu apstādījumi. Skolas celtnes, stādītie koki, krūmāji, puķes sagādā prieku un liek domāt par paveikto. Dzīve spieda kā direktoram klauvēt pie daudzām durvīm un tikties ar daudziem cilvēkiem, lai skolai varētu iegūt materiālo, metodisko un vēl vienu otru labumu. Kā tas izdevās, lai spriež sabiedrība. Laiks visu izvērtēs.
Caur skolu ir izgājuši visi. Vieni guva vairāk, otri – mazāk. Viss bija atkarīgs no paša. Tagad teikšana ir mūsu bijušajiem audzēkņiem. Mana vēlēšanās, lai viņi vairāk darītu nekā runātu.
Cenšos pārvarēt dzīves sūrumu. Pamazām zūd iepriekšējā aktivitāte, sāku sāpīgi just savu atsvešināšanos. Savā dzīves karjerā esmu paveicis visu, ko spēju."

Leonards Silovs bija gaidīts viesis skolā, ciemojās arī pie skolas vēsturniecēm, lai parunātos, labprāt uzklausīja, kādi jauni akcenti skolēnu izglītošanā.
Neizsīkstoša bija direktora enerģija un darba prieks, vēlme izglītoties pašam un izglītot citus, dalīties pieredzē. Ar savu darbu bija iemantojis autoritāti kolektīvā un sabiedrībā.
Leonards Silovs padomju laikā, veicot skolotāja un direktora darbu pēc labākās sirdsapziņas, bija arī aktīvs sabiedriskajā dzīvē. Jaunībā sportojis, dejojis deju kolektīvā, vēlāk ceļojis, gājis medībās, makšķerējis, spēlējis Balvu Tautas teātrī. Vairākkārt veica pilsētas Tautas deputātu padomes deputāta pienākumus, bija darbaudzinātājs jaunajiem skolotājiem, deva vērtīgus padomus stundu vadīšanā.
Ar sievu Salmu ir izaudzinājis divus bērnus: dēlu un meitu, izauguši četri mazbērni.
Leonards Silovs miris 2007.gada 30.janvārī, apbedīts Balvu Rozu kapos blakus sievai Salmai Silovai.
L.Silovs par sava mūža darbu saņēmis LPSR apbalvojumu – Darba Sarkanā Karoga ordeni, medaļu „Par drošsirdību”, kā arī daudzus Goda rakstus un atzinības:
1963.gads - Balvu rajona  Izpildu komitejas (turpmāk – IK) Goda raksts par labiem panākumiem mācību audzināšanas darbā,
1964.gads – Latvijas PSR  Izglītības ministrijas (turpmāk – IM) nozīme „Teicamnieks tautas izglītības darbā”,
1975.gads – Balvu rajona IK Goda raksts par labiem rādītājiem mācību un audzināšanas darbā,
1977.gads – Balvu rajona IK Goda raksts par aktīvu darbu skolas celtniecībā,
1984.gads – PSRS IM krūšu nozīme „PSRS teicamnieks tautas izglītības darbā”,
1987.gads – Vissavienības pārgājiena Centrālā biroja Diploms par aktīvu vadības darbu  Vissavienības skolēnu tūrisma – novadpētniecības ekspedīcijā,
2001.gads – Atzinības raksts pateicībā par nozīmīgu ieguldījumu Balvu pilsētas izglītības sistēmas attīstībā,
2005.gads – Balvu pilsētas Domes Pateicība par mūža ieguldījumu rajona un pilsētas skolu sistēmas attīstībā un radošu un mērķtiecīgu darbu bērnu un jauniešu izglītošanā un audzināšanā,
2006.gads – Latvijas Republikas Ministru padomes Pateicības raksts par mūža ieguldījumu kvalitatīvas izglītības nodrošināšanā Balvu pilsētas ģimnāzijā.
Leonarda Silova darba mūžs veltīts skolai, viņa vārds ierakstīts Balvu vēstures lappusēs.
 

                                                                                                         Informāciju sagatavoja Balvu Valsts ģimnāzijas muzeja vadītāja Irēna Šaicāne

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē

Foto no BVĢ muzeja arhīva: L.Silovs (1978); ceļā uz skolu Kaunatā (1947); ar Balvu 1.vidusskolas kolektīvu 1988.gada 1.septembrī