Gulbis Afrēds

Raksta ID: 422

Atjaunināts: 28 decembris, 2021

Luterāņu mācītājs
Dzimis 1913. gada 19. jūlijā Balvu pagasta Aizezera Ozolkalnos. Viņš mācījies Vīksnas un Balvu pamatskolās un Baznīcas ģimnāzijā Rīgā. To beidzis 1932. gadā un uzsācis teoloģijas studijas Latvijas Universitātē . Jau studiju laikā darbojies kā mācītāja amata kandidāts un skolotājs Jelgavā. Otrā pasaules kara laikā bijis Jelgavas pilsētas tautas un karavīru palīdzības darba padomes vadītājs. Kara beigās, tuvojoties padomju karaspēkam, Alfrēds Gulbis devās trimdā uz Vāciju. Tur viņš strādāja bēgļu nometnē Drēzdenē, tad darbojās bēgļu garīgajā aprūpē Saksijā, bijis arī Fišbahas bēgļu nometnes mācītājs.
1949. gadā Alfrēds Gulbis emigrēja uz ASV. Tur viņš kalpoja kā latviešu imigrantu garīgais aprūpētājs Ziemeļkarolīnas pavalstī, bet ar 1951. gadu bija Čikāgas ev. lut. draudzes mācītājs. Tad Gulbis tika sūtīts uz Karaksu Venecuelā, lai rūpētos par turienes latviešu draudzi. Venecuelā nodibināta vācu , latviešu, skandināvu un ungāru valodu kopdraudze. Karakasā Gulbis pavadīja vairāk kā divdesmit gadus, bet pēc tam atgriezies Vācijā un kalpojis Strombergas vācu lieldraudzē.
Visu savu kalpošanas laiku Alfrēds Gulbis ļoti rūpējās par dzīves pabērniem - slimajiem, grūtībās nonākušajiem tautiešiem, darba nespējīgajiem. Sevišķi pēdējiem viņš centās un arī sagādāja pabalstus. Viena no viņa visskaistākajām īpašībām bija viesmīlība. Pastorāts vienmēr bija atvērts draudzes locekļiem un draugiem. Alfrēdam Gulbim pašam nav bijusi ģimene, bet viņš pieņēma un izskolojis vairākus audžubērnus.
Alfrēds Gulbis nodarbojies ar rakstniecību. Viņa atstātais literārais mantojums nav sevišķi liels. Viņš sarakstījis vairākus īsos stāstus, vienu bērnu lugu, esejas, miniatūras, skices un tēlojumus, arī dzejoļus. Rakstījis reliģiskus un filozofiskus apcerējumus. Sastādījis Dziesmu grāmatu, kura izdota 1947. gadā Štutgartē. Nelieli tēlojumi apkopoti grāmatiņā "Pie sapņu ezera" (1947)
Alfrēds Gulbis miris 1977. gadā un apglabāts Vācijā Strombergas kapsētā.