Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze

Mūramuiža

Raksta ID: 28
Atjaunināts: 26 februāris, 2020

Mūramuiža (Mūrmuiža, Murovanij dvor, Baltā mūra māja, Baltā muiža)
Agrāk Bēržos bijusi tikai viena muiža Starij zamok. Vēlāk  mantojuma dalīšanas rezultātā uzceltas vairākas citas muižas, kā, Bonifacova, Domopole, Ozolnes, Pulinova, Ludvinova, Kapūne, Pokrota, Zosuļi, Skubinova, Dundenieki u.c. Līdz ar šīm muižām ap 1800. gadu izcēlusies Mūramuiža. Vispirms Mūramuiža nosaukta par Murovanij dvor. Mūramuižai piederējis apmēram 300 ha zemes.  To pārvaldījuši vairāki muižnieki.  Pirmais no tiem bijis Benarovičs. Pēc dažiem gadiem – ap 1850. gadu - Benarovičs pazaudējis muižu kāršu spēlē Krivickim. Ap 1905. gadu Krivickis muižu pārdevis Tjunskim.
Tjunskis muižu pārdevis Komorskim, kurš muižu nodevis bankā par 18 tūkst. rbļ. Tanī laikā bankas pilnvarotais bijis Ļitvinovs. Ļitvinovs muižu pārņēmis savās rokās. Viņš pastāvīgi muižā nav dzīvojis, bet gan aizbraucis uz Poliju un tur dzīvojis. Muižu viņš nodevis pilnvarnieku rokās, kuri pārzinājuši visu muižu un muižas darbus. Toreiz pilnvarnieki bijuši Sesks un Usovs. Tikai dažreiz Ļitvinovs atbraucis apskatīt savu muižu, pārbaudīt, kā strādā pilnvarnieki, kuru rīcībā nodota muiža. Viņi varējuši ņemt kalpus un kalpones, dažādus strādniekus un pusgraudniekus un norīkot viņus darbā. Viņi rīkojušies tāpat kā pats muižnieks.  Pusgraudnieki strādājuši gan uz pusēm, gan uz trešo daļu, kā kurš varējis. Piedevām šim darbam ir bijušas noliktas dažādas normas, kuras katram bijušas obligāti jāizpilda. Piemēram, ziemā katram vīrietim bija jāsagādā 1 m3 malkas, pavasarī – uz 1 ha jāizved mēsli, jāapar un jāapsēj.  Katrai sievietei vēl bijis katru dienu rītā, pusdienās un vakarā jāizslauc 8 govis. Attiecības starp zemniekiem un muižniekiem ir bijušas naidīgas, jo muižnieki centušies gan ar labu, gan ar ļaunu viņus izmantot.  
1931. gadā Ļitvinovs Mūramuižu pārdeva vietējam zemniekam Gabranovam. Pēc kādu laiku Gabranovs nomira. Viņam palika sieva ar dēlu. 1949. g., kad Latvijā sāka dibināties kolhozi, arī te nodibinājās kolhozs “Liepa”. Gabranova sieva iestājās kolhozā.
( No vēsturnieces, novadpētnieces E. Vaskinovičas (1928-1997) apkopojuma Bērzpils novadpētniecības muzejā, likvid. ap 1992.g. )

Citi avoti. No novadpētnieka L. Rakicka ievāktajām ziņām, A. Griestiņas apkopotajiem materiāliem:
Grāfiem Benislavskiem atbilstoši titulam piederēja zeme, kura aptvēra Bēržu draudzes teritoriju līdz 1. pasaules karam vai arī tās lielāko daļu.
Vitebskas guberņas statistikas krājumos rakstīts, ka 1878. gadā Ludzas apriņķī Teofilam Benislavskim piederēja Mūrmuiža (Murovannij dvor) ar foļvarku Zasoli, Uzulniki, Augustova un Starij zamok – ar zemes platību 14177 desetīnas.
Tagadējo Bēržu lielo mūra baznīcu 1851.gadā uzcēla par Benislavsku līdzekļiem. To cēlis Mūramuižas kungs, jo tajā laikā visa noteikšana piederēja muižkungam, bet ne garīdzniekam vai tautai. Veci ļaudis stāstīja, ka Mūramuižas kungs bijis draugos ar Varakļānu kungu. Tā Mūramuižas kungam esot iepaticies Varakļānu baznīcas plāns un Varakļānu kungam Bēržu baznīcas plāns. Galā vienojušies un plānus apmainījuši. Tā paredzētā Varakļānu baznīca tikusi celta Bēržos un Bēržu – Varakļānos. Baznīca ir celta romāņu stilā ar masīviem mūriem un diviem zvanu torņiem, no ārpuses apmesta un balti nokrāsota. Apkārt baznīcai ir dārzs, ko ieslēdz augsts akmeņu mūra žogs, virs kura ir sarkanu ķieģeļu stabiņi, starp kuriem koka latām veidots žogs. Šo baznīcas dārzu iekļaujošo iespaidīgo žogu prāvesti dažādos laika posmos ir uzturējuši un nostiprinājuši, lai tas, un it sevišķi kalna nogāzes puse, nenobruktu.  Torņos ir 3 zvani, divi lieli un viens mazāks. Zvani lieluma un skanīguma ziņā bija trešā vietā pēc Aglonas.  Zvanu skaņas varēja dzirdēt pat 10 km tālu. Daudzas reizes nomaldījušies plašajos Lubāna klānos, sevišķi miglainā laikā orientējās pēc Bēržu zvaniem, vai atkal skaidrā laikā pēc baznīcas torņiem, kuri bija labi saskatāmi jau no Lubāna ezera, kaut arī tas bija 10 km tālumā. Otrajā pasaules karā vācieši gribēja zvanus rekvizēt, bet draudzes locekļi savāca spīdošo metālu zvanu vietā un zvani palika, un ar tiem lepojās visi vietējie iedzīvotāji.
Aiz baznīcas dārza žoga atrodas Mūramuižas kungu kaps ar pieminekli. Te paglabāti šīs grāfu dzimtas senči – Aleksandrs Benislavskis 1837. gada 16. dec. un viņa sieva Karolīna, mir. 1848. g. 22. dec. No paaudzes uz paaudzi Bēržu draudzē  iet runas, ka baznīca celta par muižnieku Benislavsku līdzekļiem, tāpēc viņi apbedīti pie baznīcas.
Grāfi Benislavski intensīvi būvējuši baznīcas (finansējuši un vadījuši būvdarbus). Viņu celta 1755. gadā Bēržu koka baznīca,  celta 1851. gadā  Bēržu mūra baznīca, kapličas Benislavā, Zosuļos, Augustovā u.c. 1800-tajos gados Benislavsku pēcteči dzīvoja kungu mājā Mūramuižā, kas atradās netālu no baznīcas.  No kungu mājas uz baznīcu vedis ceļš, kurš noslēdzies pie mūra kāpnēm, kuras vedušas baznīcas kalnā. Gar kāpņu malām atradušies lukturi ar svecēm, kuras vienmēr iedegtas, kad grāfiene gājusi uz baznīcu lūgties. Laika gaitā kāpnes aizaugušas un pārklājušās ar zemes kārtu. (2019. gadā iesniegts projekts “Bēržu baznīcas žoga, galveno akmens kāpņu un vārtu atjaunošana”)
Vecie ļaudis zina stāstīt, ka pati muižniece no Mūramuižas, kas atradās uzkalnā pāri ceļam pretī baznīcai, varējusi redzēt baznīcā sveces degam un lūgties, kad tur noturēta Sv. Mise, jo tai laikā lielais altāris esot atradies pret Mūramuižu. Pārkārtojumi baznīcā veikti vēlākos gados.
Pēc 1. pasaules kara, nodibinoties Latvijas Republikai, Bēržu baznīca pārbūvēta. Tur, kur parasti ir altāri,  ierīkota ieeja, bet, kur parasti jābūt galvenajai ieejai, ir altāri un zakristejas. Vairākkārt Bēržu baznīcu apskatīt atbraukuši grāfu Benislavsku pēcteči no Polijas. Viņi ir sajūsmināti par labi saglabāto un uzturēto baznīcu, bet izteikuši nožēlu par to, ka vairs nav saglabājusies Kungu māja.
Grāfiem Benislavskiem neveicās ar saimniekošanu (aizrāvušies ar dažādiem grūti realizējamiem projektiem), tāpēc pārdevuši zemi jau 1819. gadā bez zemes brīvlaistajiem Vidzemes zemniekiem. Rezultātā šajā apvidū ieplūda luterticīgie, kuri dzīvoja izkaisīti, ar vietējiem katoļticīgajiem grāfu dzimtļaudīm praktiski nekontaktējās, izturējās pret viņiem augstprātīgi un ar nicināšanu. Benislavas kora, kurš dibināts 1864. gadā, lielāko daļu dziedātāju sastādīja šie luterticīgie, jo tolaik Vidzemē un Kurzemē vērsās plašumā jaunlatviešu kustība, dibinājās dziedāšanas biedrības. Luterticīgie vēl mūsdienās sastopami Kapūnē, Tikaiņos, Benislavā, Bēržos u.c.
Pēc 1. pasaules kara muižnieki pārsvarā emigrēja uz Poliju, atstājot pilnvarniekus savā vietā. Polijas pavalstnieki Latvijas agrārās reformas laikā gan atguva t.s. bijušo muižu neatsavināmo daļu 50 ha platībā vai foļvarkus – viensētas 100 ha platībā. Tikai ārvalstniekiem šie īpašumi noteiktā termiņā bija jālikvidē (jāpārdod).
Ar 1920. gada 16. septembra Latvijas valsts Agrārā likuma pirmo daļu visu muižu zemi ieskaitīja Valsts zemes fondā, izņemot muižu neatsavināmās daļas. Domopoles pagastā neatsavināmās daļas ierādītas Mūramuižai, Zosuļu, Pilsmeža, Ludvinovas muižām, pārējo 9 muižu teritoriju ieskaitīja Valsts zemes fondā. Vairums pagasta zemnieku jau līdz 1920. gadam bija iepirkuši vai rentēja muižu zemes platības, ko saskaņā ar Agrārā likuma pirmo daļu, zemes fondā neieskaitīja.  
Pamatojoties uz Ludzas apriņķa mērnieka Kārļa Krieviņa 1922. gada 4. janvāra rakstu Nr. 4, Mūramuižas neatsavināmā daļa tika ierādīta 52 ha platībā, t.sk., 20 ha aramzemes. Visas uz ierādītās zemes atrodošās ēkas palika īpašnieka Vasilija Zarembo rīcībā. Pēc neatsavināmās daļas ierādīšanas atlikusī muižas teritorija, kas piederēja Vasilijam Zarembo Nikolaja d., 1923. gada maijā  tika ieskaitīta Valsts zemes fondā un, kā paredzēts agrārā likuma otrajā daļā, sadalīta pagasta sīkzemniekiem un bezzemniekiem saimniecību ierīkošanai un paplašināšanai. Pēc 1920. gada agrārās reformas Mūramuiža sadalīta 77 vienībās ar 599 ha. Tā, piemēram, 1922. gadā baznīcas īpašums - ferma “Saksmale” tika atdota Valsts zemes fondā, bet vietā baznīca no Mūramuižas saņēma 15 ha aramzemes un 4 ha pļavas Miltāju līcī,  kopā 19 ha.
1928. gada 13.-16. martā  zemes gabalus 20 ha kopplatībā no Mūramuižas zemēm iedalīja 15 sīkzemniekiem no Lieparu sādžas, kā arī zemi 16 ha kopplatībā iedalīja  8 saimniecībām no Pugaču sādžas, apmēram 2 ha katrai saimniecībai, kuru zemes platība bija mazāka par 10 ha.
20.gs. 20.-30. gados pagasta ļaudis aktīvi interesējušies un darbojušies kultūras dzīvē. Tikuši rīkoti saiešanas vakari, kuros dziedātas dziesmas, vestas vecu laiku dejas, izrādītas lugas. Gabrānu mājas plašajās istabās notika pagasta aizsargu organizācijas un katoļu biedrību sarīkojumi, balles. Te atradās katoļu jaunatnes centrs. Aktīvi kultūras dzīves atbalstītāji bija Bēržu draudzes prāvesti J. Kindzuls un Ā. Tarbunass.
Jau 1920-tajos gados pie Bēržu baznīcas darbojās Katoļu jaunatnes biedrības dramatiskais pulciņš. Mēģinājumi notika Mūramuižā. Lomas atveidoja vienkārši darba cilvēki: Antons Lazdiņš, Jānis Sudars, Madaļa Škapare, Marcijana Dārzniece u.c. 1920-tajos gados izveidojās un darbojās arī Bēržu Latvijas katoļu jaunatnes biedrības koris. Mēģinājumi notika Mūramuižā. Biedrība rīkoja koncertus. Koris piedalījās vairākos dziesmu svētkos Aglonā, Rēzeknē, Daugavpilī 1940. g. Koris pastāvēja līdz  krievu ienākšanai Latvijā 1940. gadā, pēc tam kā Bēržu baznīcas koris.
1949.g. 12. aprīlī nodibinājās kolhozs “Liepa”, kas aptvēra  Vecpils, Mūramuižas, Bonifacovas ciemus, un Gabranova sieva iestājās kolhozā.
Kolhoza kantoris bija Mūramuižā (Baltā mūra mājā), kur notika visas aktivitātes. Šeit darbojās  sienas avīze “Blāzma”, dramatiskais pulciņš, darbojās bibliotēka, kurā bija vairāk kā 200 grāmatu, kuras lasīja 41 lasītājs. No 1950. gada augusta darbojās kolhoza lektorijs, kur lasīja lekcijas par visdažādākajām tēmām.
Atraitne Antonija ar dēlu Pēteri pamazām bīdīti no mājas ārā, līdz 1953. gada 25. aprīlī pateikts skaidri un gaiši – jums šīs telpas jāatbrīvo. Pajumti Pēterim Gabrānam ar māti atvēlējusi mātes māsa Monika Lazdiņa Vecpils ciemā. Kolhozu laikā muižas ēka, izjaucot starpsienas un nosēdinot zemāk griestus, pielāgota govju kūts un noliktavas vajadzībām. Graudus bēra dienvidu galā. Arī pienotava bija.

Nedaudz pieskarsimies kolhozu laikā Mūramuižā strādājošo lopkopēju – māsu Annas un Veronikas Prenku – atmiņām:
Prenka Anna no Solas ciema kolhozu laikā kādus gadus strādāja Mūramuižā govju fermā par slaucēju. Fermā patika strādāt. Grūtāk bija ziemā, kad bija jābrauc pāri Pouklei un ar nastām uz muguras jāpienes siens vecajā kalna kūtī. Ūdeni arī nesa no lejas. Uz Saksmali brauca pēc salmiem, tie bija jāved ar zirgu 3 km. Cirta ar cirvjiem un laidināja kūtī, tad baroja lopiem. Tas bija 1952. gada ziemā. Ar barību bija ļoti slikti. Pašiem vajadzēja arī saknes izaudzēt un barot govīm. Pašām arī bija jātīra kūts, ar tačkām dzina mēslus ārā. (No Annas Griestiņas, dzim. Prenka, (1928) atmiņām, pierakstītām 01.11.2006)
Prenka Veronika, Annas māsa, arī slauca govis Mūramuižā, līdz 1952. gadā apprecējās, un pēc tam baroja cūkas. Jāizslauc ar rokām bija 13 govis. Dzīvoja kopmītnē Mūramuižā, vispirms kādas 7 slaucējas, pēc tam 28 – bija gulta pie gultas. Dzīvoja ļoti draudzīgi. Maksa – gadu noslauca govis, saņēma 78 rbļ. Vajadzēja pāri Pouklei pienest sienu, kurš bija sasalis. Ar rokām vajadzēja pieplēst salmus, bija dziļi jāierokas, lai tos dabūtu. Bija dziļās kūtis – lejā, divas. Ūdens rokām bija jāpienes. Slaucējām vēl vajadzēja ravēt saknes. Nebija naudiņas, bija ļoti grūti. (No Veronikas Griestiņas, dzim. Prenka, (1932-2015) atmiņām, pierakstītām 28.10.2006 )
Ar Balvu rajona tautas tiesas lēmumu, kas stājās spēkā 1992. gada 5. maijā, Mūramuižas ferma Bērzpilī bija Gabrānu ģimenes īpašums. Prasību pret SIA “Bērzpils”  par īpašuma tiesību atjaunošanu uz bijušo tēva māju tiesā uzturēja Pēteris Gabrāns.
Ēka, kur atradās SIA “Bērzpils” Mūrmuižas ferma, pirms kara bijusi dzīvojamā ēka, kas piederējusi Pētera Gabrāna tēvam Antonam Gabrānam un viņa tuviniekiem. Pētera tēvs Antons Gabrāns 1945. gada 2.novembrī nomira no plaušu karsoņa, bet tēva brālis Kazimirs, mājas līdzīpašnieks, vairoties no pēckara represijām, devās bēgļu gaitās. SIA “Bērzpils” interešu pārstāvji Pēteris Raciborskis un Staņislavs Prols tiesā norādīja uz to, ka ēka ir stipri veca. Tā esot kādreizējā muižas ēka, cietusi arī Otrā pasaules kara laikā. Bet pēc kara saimniecība to uzturējusi kārtībā, ēkai divreiz mainīts jumts. Neskatoties ne uz kādiem iebildumiem, tiesa pieņēma lēmumu atdot likumīgajam mantiniekam Pēterim Gabrānam tagadējo fermu, bijušo viņa tēva māju, kas atrodas uz tiem pašiem pamatiem un ir saglabājusi tos pašus izmērus. 1992. gada 24. aprīlī Pēteris Gabrāns atguva tēva māju, no kuras 1953. gada 25. aprīlī kopā ar māti bija spiests aiziet. (Zinkovska I. Mantinieki atgūst savus īpašumus.- Vaduguns, Nr. 40, 1992. gda 23. maijā. )
Pēteris Gabrāns (05.05.1943. – 02.07.1992.), sabiedriskais un medicīnas darbinieks, Antona Gabrāna un Antonijas, dzim. Lazdiņas, dēls. Pēteris Gabrāns Bērzpils ambulancē par zobārstu nostrādāja apmēram 4 gadus – no 1966. gada septembra līdz apmēram 1970. gada oktobrim, pēc tam pārcēlās uz Tilžu.
1999. gada  febr. zemnieku saimniecība “Mūramuiža”, 150 ha zemes un toreizējais kurss – graudu un sēklas ražošana.  27 gadus jaunie Rafaēls (1971) un Līga (1971)  Gabrāni un viņu 3 mantinieki – Pēteris, Beatrise un Helēna.
Mūramuiža bija Rafaēla vectēva pirktā saimniecība - zeme un mājas. Kad notika privatizācija, Gabrāni pieteicās kā mantinieki. Mantojums tika atgūts tiesas ceļā. Rafaēls ar ģimeni pārcēlās no Krišjāņiem uz Bērzpili. “Esmu interesējies par Mūramuižas pagātni un uzzinājis dažādus, pilnīgi atšķirīgus nostāstus. Daudz saimnieku Mūramuižai ir bijis, un tā ir vecāka par Bonifacovas muižu un Bēržu mūra baznīcu. Kad nāca kolhoza laiki, muižu pārvērta fermā, un tur izvietoja govis. Privatizācijas laikā  sākās lieli tiesu darbi, līdz īpašumu atguvām. To jau vēl tētis kārtoja”, stāsta Rafaēls. ( 1999.g. 27.febr. Vaduguns). Gabrāne Līga ar visiem 3 bērniem - dēlu Pēteri un meitām Beatrisi un Helēnu - 2003. gada rudenī pārcēlās uz Balviem. Mūramuižā palika Rafaēls Gabrāns, kurš uz vietas dzīvoja maz. Zemi iznomāja lielajiem zemniekiem, kā, piemēram, Tūmiņam Andrejam.
Ap 2015. gadu R. Gabrāns saimniecību (49,7 ha) pārdeva Cāleriem no Lieparu ciema. 2016. gadā dokumentos kā Mūramuižas īpašnieks jau uzrādās zemesgrāmatā ierakstītā un Cāleriem piederošā – Jelgavas novada Vircavas pagasta “Ramu” zemnieku saimniecība, kas dibināta 10.04.2000, un kas nodarbojas ar piena  un gaļas lopkopību. Pašlaik Mūramuižas īpašnieks ir Arturs Cālers.    

                                                                                          (Materiālu apkopoja Anna Griestiņa /Bērzpils bibliotēka/08.04.2019)


Muižnieku Karolīnas un Aleksandra Benislavsku kapa piemineklis (E.Krakopes foto, Bērzpils bibliotēka, 2010); muižas ēkā atradās Bēržu Latvijas katoļu jaunatnes biedrības centrs (1938.-39.gads)

Raksta ID: 28
Atjaunināts: 26 februāris, 2020
Atjauninājumu skaits:: 4
Skatījumi:: 2588
Ievietots:: 02 novembris, 2007 by Admin A.
Atjaunināts:: 26 februāris, 2020 by Ināra B.

Citi raksti šajā sadaļā
b Baltinavas muižas parks
b Balvu muiža
b Bonifacovas muiža
b Marienhauzenas jeb Viļakas viduslaiku pils (1293 - 1710)
b Viļakas muiža
b Zosuļu muiža
b Šķilbēnu muiža