Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze

Grigānes-Drandes Vinetas tautastērps

Raksta ID: 1386
Atjaunināts: 15 septembris, 2021

                  

Vineta Grigāne-Drande dzimusi un augusi Rugāju pusē, kur arī pagājusi bērnība, skolas gadi un absolvēta vidusskola, bet kopš 2002.gada dzīvo Rīgā. Te viņa studējusi un ieguvusi maģistra grādu komunikācijas zinātnēs, te kopā ar vīru Ēriku, kas ir dzimis un audzis Rīgā, ir novijuši savu ģimenes ligzdu, un tieši galvaspilsēta nu ir kļuvusi par Vinetas mājām. Šobrīd Vineta strādā Latvijas tirgotāju ģimeņu veidotajā pārtikas mazumtirdzniecības tīklā ELVI, kur ir sabiedrisko attiecību speciāliste un audzina trīs bērnus, brīvajā laikā darbojoties arī dažādos projektos un aizstāvot mazāk aizsargāto sabiedrības slāņu intereses.


Vineta stāsta: "Tā, ka esmu astoņdesmito gadu bērns, agrīnā bērnība pagāja kolhozu norietu laikā un, lai arī esmu augusi ģimenē, kur latviskās tradīcijas vienmēr turētas goda vietā, manai ģimenei nebija tautastērpu. Prievītes kā kārtīgam juku laiku bērnam mamma sēja ap kaklu un pina matos, nevis izmantoja zeķu nostiprināšanai, un mana draudzība ar tautastērpiem sākās salīdzinoši vēlu – pamatskolas gados. Mana vecmāmiņa bija liela cimdu un zeķu adītāja, un arī man labi padevās rokdarbi, tāpēc senču spēka zīmes labi zināju jau agra vecumā, bet to nozīmi pa īstam sāku saprast tikai vēlāk. Gan gatavojoties mājturības olimpiādēm, gan dejojot jauniešu deju kolektīvā un sākot fiziski valkāt tautastērpu, es ļoti spilgti un spēcīgi izjutu, ka šīs mūsu senču goda drānas ir kas vairāk par gaumīgi sakārtotiem auduma gabaliem – tas ir gadsimtiem krātu zināšanu un pieredzes kopums, kas jāprot nest ar cieņu. Tad, kad es mācījos 8. – 9. klasē, tautastērpi nebija modes lieta – drīzāk pretēji, tie tautas apziņā vēl arvien bija koncertapģērbs dažādiem latvisko tradīciju kolektīviem, ko var pielāgot pēc savas vēlmes. Vēl šobrīd atceros, kā savulaik mammas foto albumos ar patiesu neizpratni raudzījos uz kora dziedātājām, kur dāmas gados uz ilgviļņiem uzlikušas zīļu vainagus, un kaut kas tajā visā man jau tobrīd nešķita lāga. Jo apzinātāka kļuva mana interese par tautastērpiem, jo vairāk es dzīvoju ar domu, ka kādreiz man būs pašai savs tautastērps, taču tam bija viena problēma – Rugāju novadam vēstures arhīvos toreiz figurēja vien zīļu vainags, informācija par citām tērpa detaļām nebija atrodama. Nu es zinu, ka ir saglabājies arī priekšauta paraugs, tomēr manai mentalitātei tā raksts šķiet par slāvisku, un par savu tērpu esmu izvēlējusies citu".
Pirmo tautastērpa detaļu Vineta savām rokām darināja, kad māsa dziedāja LU Pedagoģijas un  Psiholoģijas fakultātes sieviešu korī "Latve" un vieniem Dziesmu svētkiem koristēm pašām vajadzēja izšūt blūžu apkaklītes ar zilo Kuldīgas rakstu. Tā kā māsai rokdarbi nebija mīļākā lieta, viņa, Latgales meitene, nāca palīgā un pirmo darināja tieši Kurzemes tērpa apkaklīti, kas, iespējams, vēl šobaltdien rotā kādas dziedātājas blūzi.
Tā kā Vinetai simpatizē ne tikai tautastērpi, bet arī latviskās tradīcijas, gatavojoties kāzām, viņa  zināja, ka neiztrūkstoša sastāvdaļa tajās būs latviskā pūra dalīšana. Daļu pūra gan palīdzēja sagādāt vecmāmiņa, kas nu jau ada zeķes un cimdus debesu eņģeļiem, taču pūrā viņa lika arī pašas darinātas lietas un, kāzu rītā tiekoties ar vīru, arī viņš tika pie īpašas dāvanas – Latgales rakstos adītiem “diegu pirkstaiņiem”, kas vēl arvien stāv ģimenes pūra lādes dibenā.
Pie sava tautastērpa Vineta tika jau pēc kāzām. Vinetas mamma Gunta Grigāne ilgus gadus strādā kultūras nozarē, tāpēc vēl ilgi pirms sava tautastērpa iegūšanas Vinetai ir nācies uzvilkt dažādus tautastērpus gan darbojoties amatierkolektīvos, gan vadot dažādus pasākumus. Tā, vadot kādus Rugāju pagasta svētkus, viņai mugurā nonāca Rēzeknes novada brunči, un atnāca sajūta – tieši šādus kādu reizi viņa vēlas sev. Kad Vineta domāja par tērpa izvēli, apskatīja gan Ziemeļlatgales tērpus, gan Dienvidlatgales kultūras mantojumu. Tā kā viņas dzimtās mājas atrodas uz Rēzeknes pusi un ar šo pilsētu saistās daudz saulainu atmiņu, turklāt Rēzekne no Baldonēm ir gandrīz tikpat tuvu kā Šķilbēni, Vineta nolēma, ka viņai būs tieši Dienvidlatgales tērps. Tāpēc, kad Vineta sāka dziedāt Latgales Studentu centra folkloras kopā “Ceidari” un gatavoties folkloras festivālam "Baltica", tika nolemts, ka jādarina arī savs tērps. Lai arī viņai vienmēr ir gribējies iemācīties aust un lauku mājās vēl izjauktas glabājas arī vecmāmiņas stelles, pagaidām tas ir palicis tikai sapnis, tāpēc tērpa darināšanā Vineta uzņēmās to, ko pati prot – šūt, izšūt, adīt, aušanu uzticot citiem meistariem. Rāznas svārku audumu noauda Ludzā strādājoša meistare Anita. Pie viņas tika pasūtīta arī villaine, kas gan vēl tikai gaida garos rudens vakarus un brīvo laiku, lai taptu izrotāta smalkiem rakstiem. Garo kreklu šuva no veikalā iegādāta lina auduma, taču apkakle un aproces brunčiem piestāvošos Izvaltas rakstos tapa Vinetas rokām. Par lielu godu Vineta uzskata iespēju valkāt sievas tērpu un pēc kāzām nav likusi galvā zīļu vainagus. Sievas tērpam pati izšuvusi pārpieri un no lina audekla darinājusi garo galvas autu, ko nākotnē  plāno papildināt ar dažādiem rotājumiem.
Pie Vinetas Dienvidlatgales tērpa vēl derētu arī priekšauts un stikla krelles, ko Latgales sievas nēsājušas. Šo detaļu pagaidām nav. Vineta uzskata, ka tautastērps ir nozīmīgs tikai tad, kad tas ir dzīvs, tāpēc tīri labprāt stikla kreļļu vietā uzliek vīra vecmāmiņas dzintara krelles, ko savulaik viņai atdeva vīra māte. No vīra ģimenes tikusi arī liela sudraba sakta, ar ko sasprauž villaini. Vineta saka: "Zinu, ka šīs detaļas manam tērpam nav “pēc grāmatas”, tomēr es uzskatu, ka tām ir daudz dziļāka simboliska jēga, jo tā ir sanācis, ka apprecēju Rīgas puisi “ar vis’ zeltu, sudrabiņu...” un domāju, ka līdzīgi notika arī senos laikos. Saprecējās dažādu novadu cilvēki, un arī tērpi veidojās līdzi dzīvei".  
Tautastērps ir Vinetas goda rota, ko velk gan uzstāšanās reizēs kopā ar folkloras kopu “Ceidari”, gan citos godos, piemēram, apmeklējot Dziesmusvētku koncertus. Interesanti, ka tautastērpu viņai nekad nav gribējies uzvilkt mūsdienu Jāņos, ko pēdējā laikā daudzi uzskata par īsto dienu tautastērpu iznācienam. Pandēmijas laikā gan tērps ir pacietīgi gaidījis savu dižošanās reizi skapja dzīlēs, bet viņa tic, ka drīzumā jau atkal varēs pārlikt tautisko kreklu pār gludināmo dēli un, dziedot tautasdziesmu “Rīgā iešu es māmiņa, velē balti villainītes”, kas, viņasprāt, tik ļoti piestāv goda tērpa kārtošanai, gatavoties nākošajai tikšanās reizei ar savu tautastērpu.
"Tautastērpu darināšana un valkāšana man šķiet mazliet sakrāls process – uzvelkot šo tērpu, sajūtu, kā mani caurstrāvo vārdos neaprakstāma, bet bezgala īpaša sajūta, kas atgādina, ka esmu daļa no tautiskās jostas, kam aizmugurē stāv simtiem rakstu un priekšā būs simtiem. Tā ir ļoti svarīga un īpaša sajūta, kas atgādina, ka esmu daļa no senas, stipras, gudras un skaistas tautas un man ir gods turēt tās dzīvesziņu".


Fotogrāfijas uzņemtas Rugāju pagasta Baldonēs, autore Ruta Cibule

Raksta ID: 1386
Atjaunināts: 15 septembris, 2021
Atjauninājumu skaits:: 3
Skatījumi:: 371
Ievietots:: 14 septembris, 2021 by Ināra B.
Atjaunināts:: 15 septembris, 2021 by Ināra B.

Citi raksti šajā sadaļā
b Balvu novada muzeja Abrenes tautastērps
b Banes Kristīnes tautastērps
b Brezinskas Daigas tautastērps
b Bukšas Lucijas tautastērps
b Bukšas Rutas tautastērps
b Buraveca Eduarda tautastērps
b Buraveca Toma tautastērps
b Buravecas Kristiānas tautastērps
b Gailumas Martas tautastērps
b Gaļinas Gruziņas tautastērps
b Keišas Aijas tautastērps
b Korklas Ainas tautastērps
b Krainas Astrīdas tautastērps
b Mieriņas Vēsmas tautastērps
b Pipures Lienes tautastērps
b Slišāna Imanta tautastērps
b Sviklānes Ivetas tautastērps
b Vancānes Valdas tautastērps
b Zarembas - Krīgeres Evitas tautastērps
b Šneperes Lilitas tautastērps
b Āzes Māras tautastērps