Viļakas pareizticīgo baznīca

Raksta ID: 131

Atjaunināts: 05 janvāris, 2022

Viļakas pareizticīgās draudzes vēsture sīki izklāstīta draudzes hronikā, kuru ar īpašu mīlestību un centību veda bijušais Viļakas draudzes un baznīcas pārzinis tēvs Kirils Zaics (1899.- 1911.). No hronikas arī iegūtas galvenās ziņas par Viļakas draudzi.
Baznīca uzcelta uz paaugstinātas vietas muižā “Eržepole”, tāpēc arī draudze sākotnēji saucās “Eržepoles”. Atradās 1,5 km no Marienhauzenas muižas, Viļakas ezera (137 ha) krastā.
1806. gadā muižnieks Semjons Horožanskis (citos avotos Gorožanskis) atpirka šo muižu no ģenerāļa sievas Aleksandras Buturlinas. Ap to laiku muižā jau bija gan baznīca, gan pareizticīgie. Par baznīcas uzcelšanas laiku ziņas nav saglabātas.
Horožanskis, pareizticīgais pēc ticības, Marienhauzenas muižas īpašnieks līdz 1824.gadam. 1824.gada 5.martā muiža tika pārdota muižniekam Ignatijam de Lippe Lipskim. Lipskis bija katoļticīgs polis, tāpēc arī no tā laika pareizticība tika vairāk apspiesta.
Pārdošanas laikā Horožanskis paturēja tiesības rīkoties ar baznīcu un tās īpašumu un atrunāja - ja baznīca paliek patstāvīga, tad no muižas īpašuma tai nodod lietošanā 36 desetīnas zemes. Šī pirkuma akta atruna liecina par to, ka tajā laika Viļakas apkārtnē bija daudz pareizticīgo iedzīvotāju. Bet poļu muižnieka laikā, acīmredzot, nebija iespējama patstāvīgās draudzes pastāvēšana. Tāpēc 1834. gadā baznīca no Marienhauzenas bija pārcelta uz Balvu muižu (mūsdienās Balviem). Viļakas pareizticīgie palika bezizejas stāvokli attiecībā uz savām garīgi- reliģiozam vajadzībām, jo attālums līdz Balviem ir ap 30 km, bet no daudzām sādžām vēl lielāks.
Sakarā ar baznīcas neesamību un apspiešanu no katoļu muižnieka pusēs, Viļakas apgabalā ievērojami samazinājās pareizticīgo skaits. Atkārtoti Eržepoles draudze tika nodibināta tikai 19. gs. 60- tajos gados, ar latviešu katoļu pāriešanu uz pareizticību. 1863. gadā no Vidzemes uz Balvu draudzi bija nozīmēts mācītājs Aleksejs Popovs. Būdams stipras gribas cilvēks, kas ļoti uzticīgs pareizticībai, mācītājs A. Popovs plaši attīstīja misionāru darbību latviešu valodā ne tikai Balvos, bet arī Viļakā. Te viņš bieži brauca, lai apmierinātu vietējo pareizticīgo garīgās vajadzības. Sākot ar 1864. gadu pareizticībā saka atgriezties ne tikai novirzījušies uz katoļticību iedzīvotāji, bet arī pievienojās veseli ciemi un sādžas, ka arī vecās katoļu ģimenes.
1867. gada 1. jūlijā mācītājs A. Popovs tika pārcelts no Balviem uz Viļaku, kur Eržepolē nodibināja pagaidu baznīcu. Sakarā ar pareizticīgo skaita palielināšanos, 1868. gadā bija nodibināta patstāvīga Eržepoles draudze un vienlaikus uzsākta jauna akmens dievnama celtniecība par Svētās Sinodes atvēlētiem līdzekļiem (15 180 rubļi). Dievnama celtniecība (21x 17m) tika pabeigta 1871. gadā. 1871.gada 6.jūnijā Viļakas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca tika iesvētīta. Iesvētībās piedalījies garīdznieks Savva, Polockas un Vitebskas bīskaps, un ap 10 000 pareizticīgo.
Polockas garīdznieki apmeklēja Eržepoles draudzi arī vēlāk. 1875.gada 11.maijā uz Eržepoli atbrauca bīskaps Viktorins. Vietējas zemnieces latvietes pavadīja pavēlnieku līdz baznīcai un tad līdz baznīckunga mājai ar garīgo dziesmu un psalmu dziedājumiem latviešu valodā. Bīskapa Viktorina atbraukšana iedarbojās ļoti nomierinoši uz katoļu un pareizticīgo attiecībām. Pie viņa uz Eržepoli bija atbraucis vietējais ksendzs Staņislavs Lupeiko, kuru bīskaps ļoti sirsnīgi pieņēma. Kad bīskaps Viktorins braucot prom nobrauca gar katoļu baznīcu, viņu te sagaidīja ar baznīcas zvaniem, un arī Lupeiko ar krustu izgāja pie ceļa. Skanēja katoļu himnas daudzu katoļu izpildījumā. Bīskaps izkāpa no karietes, iegāja katoļu baznīcā un noskaitīja lūgšanu. Bīskaps Viktorins, atgriežoties Vitebskā, sastādīja plašu vēstījumu, adresētu Viļakas draudzes pareizticīgiem, kur pateicās par sirsnīgu uzņemšanu. Viņu priecēja, ka draudze var lūgties savā dzimtajā latviešu valodā un saņemt paskaidrojumus pareizticības nozīmei. 1893.gada 13.maijā Eržepoles baznīcu apmeklēja bīskaps Antonins, bet 1895.gada maijā - bīskaps Aleksandrs (Zaķis).
1898.gada rudenī, veselības pasliktināšanas dēļ, tēvs Aleksejs Popovs atkāpās no amata. 1907.gada 10.septembrī viņš nomira 85 gadu vecumā un apglabāts pie Viļakas pareizticīgo baznīcas. Uz marmora pieminekļa uzrakstīta viņa pēdējās gribas izpaudums: “Gara bērni! Lūdzu Jūs stingri turēties pie pareizticīgas ticības un lūgties par mani”.
No 1899.gada 4.janvāra uz Viļaku bija nozīmēts Liepnas baznīcas mācītājs Kirils Zaics. Viņš aktīvi turpināja Viļakas draudzes un baznīcas labiekārtošanas darbus. Pēc viņa gādības 1900. gadā baznīcas paspārnē tika atvērta sieviešu draudzes skola un nopirkts 448 kg smags baznīcas zvans. 1903 - 1904. gadā veikts baznīcas kapitālremonts, nodibināts koris, apkārt baznīcai uzlikts iežogojums. No 1911.gada 1.augusta mācītājs Zaics tika pārcelts uz Vitebsku.
Par baznīcas pārziņiem vēl bija: mācītājs J.Dāle (no 1911. līdz 1922.gadam), mācītājs Ā.Vītols (1922.- 1935.) un no 1935. g. martā mācītājs Feodors Jagodkins, kurš bija beidzis jauno Rīgas garīgo semināru un Parīzes teoloģijas augstskolu. Mācītāja Vītola laikā bija veikts baznīcas kapitālremonts gan iekštelpās, gan ārpusē. Kapos pie baznīcas iestādīts divrindu dzīvžogs no eglītēm, uzcelta jauna sargmājiņa. Turpinājās jaunatnes katehizācija, jauno dziedātāju sagatavošana baznīcas korim. 1938. gadā atkārtoti tika izremontēts un nokrāsots dievnams un papildināta sakristeja.
Viļakas draudzes teritorijā bijušas Viļakas ģimnāzija, Viļakas un Priežukalna 6 - gadīgās skolas un trīs 4 - gadīgas skolas ar 268 pareizticīgiem bērniem. Skolās pasniedza 26 nedēļu ticības mācības stundas. Kopš 30.gadu beigām kā Viļakas pareizticīgo draudzes mācītāji bijuši Noseviču dzimtas ļaudis - Ivans Nosevičs, pēc tam viņa dēls Vasilijs Nosevičs.
1964.gada 22.decembrī baznīca nodega un draudzei sākās grūtāki laiki. Baznīcas atjaunošanā daudz darīja toreizējais draudzes mācītājs Vladimirs Krivoglavijs, kurš Viļakā bija iemantojis lielu autoritāti. Baznīcas atklāšana notika 1991.gada 14.oktobrī. Faktiski baznīcas atjaunošana sakrita arī ar tās 120 gadu jubileju.
Ar 1992.gada janvāri par Viļakas pareizticīgo draudzes mācītāju tika nozīmēts Vladimirs Viļģerts, kurš pirms tam sludinājis kaimiņu - Ludzas rajonā, ar 1997.gada augustu - Vladimirs Jemeličevs. Šobrīd Viļakas pareizticigo draudzē kalpo priesteris Georgijs Šelomijenko.
Blakus baznīcai atrodas pareizticīgo kapsēta, netālu arī otrajā pasaules karā kritušo karavīru kapsēta.
Valsts nozīmes kultūras piemneklis