Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze

Briede Ilze

Raksta ID: 1074
Atjaunināts: 19 maijs, 2020

Maizes cepēja, godu saimniece, uzņēmēja
Ilze Ivanovska (tagad Briede) dzimusi 1972.gada 4.augustā Žīguros Vijas un Vladislava Ivanovsku ģimenē kopā ar vēl divām māsām - Santu un Sarmīti un brāli Ilgvaru. Mācījusies Žīguru astoņgadīgajā skolā un jau skolas laikā bijusi aktīva skolas sabiedriskajā dzīvē un brīvdomātāja. Pēc skolas beigšanas 1988.gadā, mācības turpināja Rīgas Poligrāfiskajā mākslas skolā, pēc tam Juridiskajā augstskolā.
1992.gadā Ilze apprecējās un ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Ādažiem. Te viņiem bija savs uzņēmums, kurš traģiska notikuma 1994.gadā ar vīru Aldi Korni, rezultātā tika slēgts. Pēc tam līdz aiziešanai otrajā dekrēta atvaļinājumā divpadsmit gadus nostrādāja VSAA.
Pēc otrā dēla piedzimšanas ģimene nolēma īstenot senu sapni – pārcelties dzīvot uz laukiem, jo vienmēr klusībā Ilze ir sapņojusi par lauku māju, jo bērnība ir pagājusi dzīvoklī. Nebija arī nevienas vecmāmiņas un vectēva, jo kara laikā krituši, bet otrs vectēvs emigrējis uz ASV. Tāpēc Ilzei vienmēr bērnībā bija nepiepildīts sapnis – baudīt svētdienās vecmāmiņas ceptās pankūkas, mūrīti un lauku priekus.
   Un tā 2006.gadā Ilze un Vilnis Brieži, apraudzījuši pārdodamās mājas vai visā Latvijā, nopirka nolaistu māju, agrāko maizes ceptuvi Valkas rajona (tagad Smiltenes novada) Blomes pagastā. Nākamajos gados māja tika savesta kārtībā, lai varētu sākt uzņemt viesus. Sākotnēji arī nebija domas cept maizi, bet jau pirmie ciemiņi jautājuši: „vai tad maizi neceps?” Nekas cits neatlika, kā būvēt pamatīgu maizes krāsni un mācīties cept īstu lauku maizi. Sākot iepazīt šo latvietim tik svarīgo produktu, Ilze saprata, ka tas ir ne vien pārtikas produkts, bet latviešu kultūra, mantojums, vēsture un lepnums.
Par maizes cepšanas iemaņu apguvi Ilze stāsta: „Mans ceļš līdz rupjmaizei nebija viegls. Vispirms to mēģināju pēc grāmatām – nesanāca. Kad talkā nāca kāda no kādreizējās Blomes ceptuves cepējām – arī nesanāca, jo viņa pamatā prata rūpniecisko procesu. Sapratu, ka man tomēr jāmeklē kāda seno gadu saimniece. Un tad Blomē satiku Zeķu Elzu. Viņai tolaik jau bija 84 gadi, bet cienījamā saimniece piekrita savas zināšanas nodot man. Viņa nāca uz Donām, sēdēja blakus un visus aroda knifus iemācīja”.
Sākotnēji gribējuši tikai cienāt atbraucējus un tirgot pašcepto maizīti, bet daudziem bijusi interese – kā tad maizi cep? Tāpēc te ir izveidots unikāls produkts ,,Maizes darbnīca’’, kurā viesi klausās ļoti skaistu stāstu par rupjmaizi, latviešiem un tradīcijām, kuras Ilze ir pamatīgi izpētījusi un nes tautās. Tad cilvēki paši izbauda, ko nozīmē savām rokām veidot kukulīti, likt uz kļavu lapām un šaut krāsnī, un vēlāk ar savu izcepto kukulīti, kā ciemakukuli, doties mājās. Savukārt ziemā te notiek „Rūķu piparkūku darbnīcas”.
„Donās” pabijuši viesi gandrīz no visām pasaules malām. Tālākie bijuši no Jaunzēlandes, Austrālijas, Brazīlijas un citām tuvām un tālām vietām. Šobrīd lauku mājā var uzņemt līdz 40 viesiem un dot naktsmītni 20 cilvēkiem.
Briežu ģimenes vadītais uzņēmums ievērību un apbrīnu guvis ne tikai ar veiksmīgas uzņēmējdarbības sākšanu laukos bez agrākās pieredzes, bet arī ar izaugsmes rādītājiem, uzņēmību, mainot mājražotāju statusu par individuālo komersantu un latvisko tradīciju kopšanu, kas 2013.gada aprīlī novērtēta ar pirmās zīmes "Latviskais kultūras mantojums" piešķiršanu. Bez tā bija konkursa „Sakoptākais pagasts” Atzinības raksts un neskaitāmi atzinības raksti no dažādām iestādēm, pat no Valsts prezidenta Valda Zatlera.
Ilze Briede bija pirmā no septiņām saimniecēm , kura 2015.gadā visai Latvijai rādīja savu prasmi uzņemt viesus un sarīkot kārtīgus svētkus televīzijas šovā "Īstās latvju saimnieces". Savukārt, nākamajā sezonā Ilze kopā ar maizniekmeistaru Normundu Skauģi bija eksperti televīzijas šovā "Kūku kari" un desmit nedēļu garumā meklēja labāko kūku cepēju Latvijā.
Kopš 2017.gada Ilze kopā ar Nauri Zuti saimnieko Brantu muižā, kur viņi grib izveidot pirts gudrības un saimnieču skolu. Ilze cer, ka te taps tāda kā sanākšanas vieta, kur notiks darbnīcas, meistarklases, semināri, koncerti. Arī te, tāpat kā "Donās", taps lielā maizes krāsns, būs gan ceptuve, gan meistarklase, gan varēs nopirkt maizīti.
Ilzes vecāki apglabāti Kubulu pagasta Andru kalna kapos, bet Balvos dzīvo viņas brālis Ilgvars un māsa Santa. Tāpēc viņa gana bieži apciemo arī Balvus un seko aktivitātēm, kas pie mums notiek.


Ilzes maizes stāsts. (Mana būtība nav iedomājama bez īstas rupjmaizes, tāpēc padalos ar savu stāstu un recepti. Garš, bet katrs vārds tur ir svarīgs, jo pa kripatiņai salicies no gudru sievu sirdīm. Īpašs paldies Elziņai)
"Lai uzceptu labu rupjmaizi, bez labiem miltiem, kas novākti sausā laikā un glabāti sausās telpās, vēl vajag labu maizes krāsni, kārtīgu abru, sargātu un lolotu abrkasīti (ieraudziņu) un riktīgu saimnieci.
Maizes cepšana ir saimnieces goda darbs. Ja mājās ir kalpone, tad viņa drīkst tikai miltus no klēts atnest, pārējo dara saimniece un viņai palīdz citas ģimenes sievietes un meitenes, un kad sievas te darās, tad večiem tur nav ko maisīties. Maizes cepšanas procesu varētu nodēvēt pat par rituālu, jo, kad gatavojās cept maizi, pašai saimniecei bija gan iekšēji, gan ārēji jābūt sakārtotai un savāktai, ķēķim izmazgātam un pats galvenais - maize jācep ar mīlestību. Kad saimniece cepa maizi, viņa praktiski šo produktu programmēja, jo tikai pati saimniece zina, kas patiesībā šobrīd ir aktuāls viņas saimē un kas tur ir sakārtojams - par to reizēm nenojauš ne pats saimnieks, ne tuvākā kaimiņiene. Kad maizi jauc, tad ieliek tur informāciju, kas nododama saimei, ēdot maizi to saime arī saņem un informācija dara savu darāmo. Ja vajag iejauc arī kādu zālīti. Šodien zinātnieki pilnīgi oficiāli atzinuši, ka starp produktu un ēdāju notiek informācijas apmaiņa šūnu līmenī, bet mūsu senču saimnieces to jau gadsimtiem ilgi ir zinājušas.
Pati recepte ir diezgan vienkārša. Īstā maizē jābūt miltiem un ūdenim un tur nekam citam nav jābūt. Milti pirms iejaukšanas ir jāizsijā. Sijātos miltos ir vairāk gaisa, kas ir nepieciešams maizes raudzēšanai, un padara miltus vienādus, atsijājot vai izrīvējot caur sietu visus svešos piemaisījumus. Ziemā milti vispirms jāsilda, pretējā gadījumā maize ļoti lēni rūgs.
Vispirms iejaucam "maizes putru": miltu un ūdens proporcijas ir atkarīgas no miltu labuma un briedīguma. Labiem miltiem uz 5 kg var ņemt 6-7 l ūdens. Ļoti svarīga ir iejaucamā ūdens temperatūra. Atkarībā no tās izšķir parasto un plaucēto rupjmaizi, salinātu. Plaucētai maizei ūdeni ņem karstu - 90 - 95`C (kad vēl nevārās, bet skrien balti burbulīši).
Tātad abrā ieber ~ 5 kg miltu un kad ūdenim skrien burbulīši to strauji lejam uz miltiem (noplaucējam), tad ar menti stipri apkuļam, var teikt apsitam, jo stiprāk kuļ, jo saldāka maizes putra paliek, miltos esošā ciete pārvēršas klīsterī, vēlāk sašķeļas cukuros, kas dos īpatnēji saldu garšu. Silti abru sasedzam un atstājam uz 1 stundu.
Ņemam savu abrkasīti, atsevišķā traukā atšķaidam ar siltu ūdeni un noliekam siltā vietā, lai sāk atmosties un gatavoties darbam. Pēc stundas atkal spēcīgi apjaucam maizes putru, un atkal sasedzam.
Pēc stundas vēlreiz apjaucam maizes putru un skatāmies, cik silta vēl maizes putra ir, jānovaktē moments, kad tā ir mūsu ķermeņa temperatūrā, pārbauda kā bērnam vannu gatavojot, ja vēl nav tiktāl atdzisusi, sasedzam un atstājam vēl uz kādu laiciņu.
Kad maizes putra atdzisusi līdz mūsu ķermeņa normālai temperatūrai, maizes putrai pievienojam atmodināto abrkasīti, apjaucam un atkal silti sasedzam, svarīgi ir lai mīkla neatdziest zem 30 grādiem.
Tad maizes putru netraucējam kādas 8 - 12 stundas, atkarībā no telpas siltuma, mēness fāzes un atmosfēras spiediena, jo vēsākā telpā viss notiek lēnāk, ja ir vecs mēnesis arī lēnāk notiek un ja ir spiedīgs laiks arī lēnāk procesi notiek un otrādi.
Pēc tam skatāmies, kas notiek, vai maizes putra palikusi dzīva un sāk jau burbuļot un dzīvoties, pagaršojam vai patīkama saldskāba garša ieskābusi, ja liekas, ka ir kārtībā, beram klāt apmēram 10 kg miltus var kādu sauju ķimeņu piebērt, protams, ja pašam liekas, ka gribas vēl saldāku maizi, tad var arī cukuru nedaudz piebērt, tikai nepārforsējiet, var arī šķipsniņu sāls pielikt, bet es nelieku. Jo pašos rudzu miltos ir tik daudz visādu labumu, ka pietiek ar miltiem un ūdeni. Rupju rudzu maizē starp citu ir ~ 20 vitamīnu koncentrāts un arī vēl lēnās rūgšanas procesa laikā izveidojas unikāli fermenti un vitamīni.
Un tad jau ir tikai mīcīšanas vaina un, jo labāk samīcīta maize  jo garšīgāka tā būs, mīcot jājūt pašam vai pietiekoši stingra mīkla un vai miltus vēl nevajag klāt piebērt. Jāmīca tik ilgi kamēr divi sviedri uz muguras nomainās, stenderes ķēķī nosvīdušas, bet gatava mīkla ir kad vairs nelīp pie rokām un mīkla bezd un saimniecei pirdiens nāk, nīkuļi to izdarīt nevar, ne velti saka, ka latvieši ir stipri ļaudis, jo ēd stipru maizi. Tā mīlīši ir visbaltākā patiesība.
Kad maize samīcīta, jākurina arī krāsns. Malka jāsanes jau dienas iepriekš, lai apsildās. Pieliek pilnu krāsni un kurina apmēram 3 st. Kad izdegusi (ir tikai sarkanas ogles bez zilas liesmas), šauj šīberus ciet, krāsns izsilst no oglēm, tāpēc ir svarīgi šo momentu nenogulēt. Tad jau arī maize būs uzrūgusi un jāveido kukulīši.
Ikdienā cepa lielus garenus kukuļus ne mazākus par 3 kg, jo tad patiesā garša veidojas maizei, bet godu reizēs cepa mazākus kukuļus un apaļas formas, lai godinātu sauli, zemeslode arī ir apaļa un aplis vispār ir enerģētiski visideālākā figūra pasaulē. Uz kukuļa pēdējos gadsimtos, lika statenisko krustiņu, ko ieviesa baznīcas ietekmē, bet pirms tam maizei lika īpašas zīmes, kas tobrīd bija aktuāls saimē - vai bija vajadzīga saticībā vai aizsardzība vai labklājība. Uz pirmā kukuļa vienmēr lika Māras krustu, un saimniece teica līdz: ,,pie pirmā dubult krusta - lai pietiek saimei, pie otrā - lai pietiek bērniem, pie trešā - lai pietiek nabagiem, pie pēdējā - lai pietiek pašiem", jo svarīgi ir lai pietiek, cik un kā kuram vajag, nevis lai ir daudz.
Kukuļus liek uz kļavu lapām, var likt uz kalmēm vai kāpostu lapām, bet visgaršīgāk ir uz kļavu lapām, liek uz lizes, vai vēl sauc - liekšķere. No krāsns velk ārā ogles, izslauka to un šauj krāsnī kukuļus, tas jādara ātri, lai krāsns neatdziest.
Jo lielāki kukuļi, jo ilgāk cepas līdz pat divarpus stundām. Pie kukuļa pieklauvē, ja skan, tad ir gatavs, ja nē liekam vēl krāsnī. Kad maize izņemta no krāsns, liek to uz maizes sola, nosmērē ar tīru ūdeni, sasedz ar linu dvieli un uzklāj vilnas segu. Maizītei jāatpūšas - lēnām jāatdziest un jāsakārtojas, ēdama faktiski tikai trešajā dienā. Pēc tam vēsā vietā glabājama pat mēnesi. Kad pēdējais kukulis iegriezts, jaucam mīklu nākošam cepienam, jo 2 dienas aizies kamēr mīkla gatava un vēl 2 dienas maizei jāatpūšas.
Bet runājot par recepti - tādas nav! Ir saimnieces pieredze mūža garumā, abra, ceplis, lize, kļavu lapas. Bet īpaši sargāja 'sakasnīti', kas abras dibenā gulēja un gaidīja no reizes uz reizi, kad maizīte tiks cepta. Varbūt iekš tā viss maizes spēka noslēpums?"

Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē

Ilze Briede un lauku mājas "Donas" (V.Ošiņa foto); Ilze "Balttour" tūrisma izstādē, pašceptā maizīte (foto no I.Briedes foto arhīva); Ilze ar grupu no Balviem 2013.gada oktobrī (L.Ivanovas foto)

Raksta ID: 1074
Atjaunināts: 19 maijs, 2020
Atjauninājumu skaits:: 3
Skatījumi:: 2226
Ievietots:: 09 aprīlis, 2014 by Ināra B.
Atjaunināts:: 19 maijs, 2020 by Ināra B.

Citi raksti šajā sadaļā
b Arnicāns Uldis
b Atpile Ināra
b Bratuškina Valentīna
b Budeviča Anna
b Bērziņš Ilgvars
b Circene Sarmīte
b Ganiņa Inga
b Griestiņa Marija
b Grigāne Arnita
b Grigāne Gunta
b Grigāne Marijanna
b Jermacāne Anna
b Jermacāne Vija
b Keiša Valentīna (dz. Logina)
b Krima Inese
b Kubaka Tekla
b Kukurāne Marija
b Lazdiņa Ilga
b Livzeniece Marcijana
b Logina Domicella
b Martinova Anastasija
b Martuzāne Lilita
b Mičule Leonīda
b Odumiņa Veronika
b Pipcāne Genovefa
b Pitkeviča Stefānija
b Pugača Marta
b Pumpure Aija
b Pundure Anna
b Tūmiņa Guna
b Vaivode Palmīra
b Voiciša Lidija
b Zvejniece Aina
b Škapare Leontīna
b Čudarāne Regīna
b Ķirsone Tamāra