Ruta Cibule savā maģistra darbā pētījusi un analizējusi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas politiku Latvijā, īpaši runājot par trīs pazīstamiem novadiem šajā kontekstā: Lejaskurzemi, Suitu novadu un Ziemeļlatgali Balvu rajonā. Tieši šīs ir tās kultūrtelpas, kur lokālās tradīcijas tiek mēģinātas saglabāt to dabiskā vidē, kur apzinoties, ka samazinās un izzūd pārmantojamības dabiskā iespēja, tiek meklētas citas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas formas. Darbs izstrādāts 2009.gadā.

DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE

IZGLĪTĪBAS UN VADĪBAS FAKULTĀTE

RUTA CIBULE

Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana Latvijas novados

Maģistra darbs

Zinātniskā vadītāja

Dr.paed., DU profesore

Jeļena DAVIDOVA

Daugavpils 2009

ANOTĀCIJA

Autore: Ruta Cibule

Maģistra darbs: Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana Latvijas novados.

Zinātniskais vadītājs : DU profesore , Dr.paed., Jelena Davidova.

Darba apjoms: 96 lappuses., 2 tabulas, 17 zīmējumi, 1 pielikums, izmantoti 40 literatūras avoti un 9 nepublicētie materiāli.

Pētījuma mērķis: balstoties uz izpētīto materiālu, izstrādāt un pārbaudīt kā darbojas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas modelis Balvu rajonā.

Pētījuma metodes: zinātniskās literatūras avotu izpēte pētījuma problēmas ietvaros; kultūras pasākumu un normatīvo dokumentu analīze, nepublicēto materiālu izpēte, anketēšana.

Pētījuma novitāte: Šis pētījums atspoguļo konkrēta modeļa izstrādi un pārbaudi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai Ziemeļlatgalē. Tas ir pirmais mēģinājums piedāvāt līdzīga veida pieredzi Latvijas kontekstā. Tas būs noderīgs nozares speciālistiem un reģionālās kultūrpolitikas veidotājiem.

Pētījuma teorētiskā un praktiskā nozīmība: tiek izanalizēts kā valstī veidojas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas politika, tiek piedāvāts izstrādāts un pārbaudīts modelis jautājuma praktiskai risināšanai .

Atslēgas vārdi: nemateriālais kultūras mantojums, pārmantošana un saglabāšana ,kultūras politikas veidošana, saglabāšanas un pārmantošanas modelis, meistardarbnīcas, kultūrvēstures datu bāze, kultūrizglītība.

ANNOTATION

The author: Ruta Cibule

Master’s paper: Conservation of Intangible Culture of Heritage in Latvian Regions.

Scientific adviser: DU prof., Dr.paed. Jelena Davidova.

Amount of work: 96 pages, 2 charts, 17 pictures, 1 appendix, 40 literature sources and 9 unpublished materials.

Aim of research: While putting emphasis on the explored material, to work out and control the module of conservation of intangible culture of heritage in Balvi district.

Methods of research: Research of scientific literature sources within the framework of the research problem; analysis of cultural events and normative documentation, research of unpublished materials, inquiring.

Novelty of research: This research discloses the development and controlling of a particular module meant for the conservation of intangible culture of heritage in Northern Latgale. It is the 1^st attempt to offer such an experience in Latvia. It will be of use for specialists working in the sphere of culture and formers of regional cultural politics.

Practical and theoretical meaning of research: The analysis on how the politics of intangible culture of heritage is being developed in our country has been worked out. Developed and tested module for the practical development of the particular question has been made.

Key words: Intangible culture of heritage, heritage and conservation, forming of cultural politics, module of conservation and inheritance, workshops, data base of cultural history, cultural education.

SATURS

IEVADS

Jēdziens nemateriālais kultūras mantojums Latvijā sāka skanēt salīdzinoši nesen, proti, līdz ar UNESCO ”Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” pieņemšanu 2003. gada 17. oktobrī un tās ratificēšanu Latvijā 2004. gada 16. decembrī. Šis dokuments

• aktualizēja līdz šim lietotā jēdziena „tradicionālā kultūra” izpratni;

• konkretizēja un paplašināja tā saturu;

• atbilstoši konvencijā iestrādātajai atbildībai, uzlika par pienākumu dalībvalstij veikt konkrētus soļus šī mantojuma saglabāšanā.

Tas ietver sevī prasību pēc darbības, kas saistītas ar mērķtiecīgu nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspējas nodrošināšanu, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāk nodošanu. Latvijā ir daudzas labas iestrādes un sekmīgi risināti jautājumi šajā kontekstā. Kā spilgtākais piemērs ir triju Baltijas valstu Dziesmu un deju svētku procesa pasludināšana par UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu 2003. gadā. Šī procesa nepārtrauktību kopš 2005. gada regulē Dziesmu un deju svētku likums(spēkā ar 01.07.2005). .Latviešu folkloras krātuves Kr. Barona Dainu skapis ir iekļauts UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā.

Nemateriālais kultūras mantojums Latvijā ir daudzveidīgs, tas satopams dažādās izpausmēs, gan dzīvs jeb eksistējošs, gan funkcionāli zudis, taču saglabājies cilvēku atmiņās un stāstos, ka arī dokumentālajās liecībās. Līdzās minētajiem spilgtajiem pozitīvajiem piemēriem var ierindot arī nemateriālā kultūras mantojuma apdraudētību, informācijas pieejamības trūkumu, nepietiekamu valsts, pašvaldību un nevalstiskā sektora sadarbību, nepietiekami novērtētu izglītības sistēmas funkciju nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā u.c. aspektus.

Darba autore ir izvēlējusies šo tēmu, jo tā ir šā laika aktualitāte, kas ienāk Latvijas kultūrpolitikā, aktualizējot daudzas kultūras jomā svarīgas un iepriekšējā laika posmā mazāk akcentētas lietas.

Darba autore redz kā pamazām veidojas valsts politika šajā jautājumā. Kā jebkura politika, tā veidojas smagnēji un lēnām. Šajā, tāpat kā daudzos citos jautājumos, ne visu var un vajag noteikt ar reglamentējošu dokumentu palīdzību. Jāatbalsta tas, kam ir iekšējs mehānisms saglabāties. Vai ir nemateriālo kultūras vērtību pārmantošanas mehānisms? Vai ir nepieciešams izstrādāt īpašu likumu Nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzībai? Kuru institūciju noteikt par galveno Nacionālā NKM saglabāšanai? Uz kādas bāzes un kādā veidā izveidot Nacionālo NKM sarakstu? Vai ir nepieciešams noteikt Latvijas NKM meistara statusu, kādi finansu avoti tam iespējami. Šie un daudzi citi ir jautājumi, uz kuriem šobrīd tiek meklētas atbildes.

Darba autorei ir uzkrājusies zināma pieredze šo jautājumu risināšanā gan vadot Balvu rajona padomes kultūras nodaļu, gan veicot Kultūras ministrijas eksperta pienākumus Balvu rajonā, gan strādājot valsts Kultūrkapitāla fonda tradicionālās kultūras nozares ekspertu padomē.

Pētījuma objekts: nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana Latvijas novados.

Pētījuma priekšmets: Balvu rajona nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas modelis.

Pētījuma mērķis: balstoties uz izpētīto materiālu, izstrādāt un pārbaudīt kā darbojas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas modelis Balvu rajonā.

Pētījuma uzdevumi:

1. Analizēt publicēto pieredzi un pētījumu materiālus par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas jautājumiem, analizēt un kritiski izvērtēt dokumentus, kuri nosaka nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas procesu virzību.

2. Izanalizēt kā valstī veidojas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas politika.

3. Analizēt situāciju Balvu rajonā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas aspektā.

4. Izstrādāt modeli nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai Balvu rajonā

5. Pārbaudīt modeli reālajā praksē un noteikt NKM attīstības iespējas.

Pētījuma jautājumi:

1. Kādi ir valsts kultūras politikas plānošanas dokumenti un nosacījumi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai?

2. Kāda ir izveidojusies nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanas un saglabāšanas situācija Ziemeļlatgalē?

3. Kā iedzīvotāji vērtē nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas procesu savā rajonā un savā pagastā?

4. Kādas ir attīstības iespējas tam nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas modelim, kāds pastāv Balvu rajonā?

Darba autores sadarbības partneri ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, kura tiešā veidā ir ieinteresēta šāda pētījuma veikšanā, UNESCO Latvijas nacionālās komitejas kultūras komunikāciju un informācijas sektors, Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra, Latvijas Mūzikas akadēmijas mācību spēki un Latviešu folkloras krātuves pētnieki, pašvaldību kultūras darbinieki.

Izmantotās pētījuma metodes:

• zinātniskās literatūras avotu izpēte pētījuma problēmas ietvaros,

• kultūras pasākumu un normatīvo dokumentu analīze,

• nepublicēto materiālu izpēte,

• anketēšana.

Pētījuma bāze:

Balvu rajona iedzīvotāji Balvu un Viļakas pilsētas, Medņevas Šķilbēnu, Baltinavas, Briežuciema , Tilžas pagastos un Susāju pagastos, kopā 228 cilvēki.

Pētījuma rezultāti tiek aprobēti Daugavpils Universitātes ikgadējā zinātniskajā konferencē 2009.gada 24.aprīlī.

Šis pētījums atspoguļos konkrēta modeļa izstrādi un pārbaudi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai Ziemeļlatgalē .Tas būs pirmais mēģinājums piedāvāt līdzīga veida pieredzi Latvijas kontekstā. Tas būs noderīgs nozares speciālistiem, it īpaši novadu kultūrpolitikas veidotājiem.

1. NEMATERIĀLĀ KULTŪRAS MANTOJUMA JĒDZIENS UN NEMATERIĀLĀ KULTŪRAS MANTOJUMA SAGLABĀŠANAS BŪTĪBA

   1. Jēdziena definējums Konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu

2003. gada 17. oktobrī Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācija pieņēma Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (turpmāk tekstā Konvencija). 2004. gadā Latvija kļuva par Konvencijas dalībvalsti(Likums par Apvienoto Nāciju izglītības ,zinātnes un kultūras organizācijas konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, Saeimā pieņemts 2004.gada 25.novembrī) Latvijas Republika bija viena no
pirmajām desmit pasaules valstīm, kura ratificēja šo dokumentu (http://portal.unesco.org/la/convention_p.asp?language=E&KO=17116, skat. 27/02/2009) Tagad Konvencijai jau ir pievienojušās vairāk kā 100 valstis, 2009. gada februāri to skaits bija 108 (turpat).

Tas, ka Latvija bija viena no pirmajām šī dokumenta atzinējām, nav nejaušība. Garīgās kultūras veicināšana un gara mantu krāšana ir bijuši raksturīgi pavadoņi vairākām tautas kustībām jau iepriekšējos gadsimtos.1873. gadā Rīgā notika I Vispārējie latviešu dziedāšanas svētki, kas aizsāka jaunu tradīciju un reizē turpināja folkloras tradīciju saglabāšanu. 1894. gadā iznāca pirmais „ Latvju dainu” sējums, 1924. gadā savu darbu sāka Latviešu folkloras krātuve. Latvija dažādu vēsturisko apstākļu dēļ ir saglabājusi bagātu nemateriālo kultūras mantojumu, kurš sakņojas latviešu un citu Latvijā dzīvojošo mazākumtautību etniskajās un vietējās tradīcijās. Tas liecina reizē par intuitīvu tautas gara pašaizsardzības mehānismu un valstisku, un sabiedrisku mehānismu iedibinājumiem tā aizsardzībai vairāku gadsimtu garumā. Tie vistiešākajā veidā sasaucas ar Konvencijā definēto vērtību kopumu.

Jaunais dokuments atnesa gan jaunu skatījumu uz labi pazīstamām lietām, gan jaunus uzsvarus valsts kultūrpolitikā un tās praktiskajā realizācijā. Latvija, kļūdama par Konvencijas dalībvalsti, uzņēmās jaunu atbildību par tās teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un tālāknodošanu.

UNESCO Konvencijas, par ko runājam kultūras kontekstā, ir radušās tādu vai citādu apdraudējumu identificēšanas rezultātā. Apdraudējuma veidi mainās līdzi laikmetam. Ja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tie bija kultūras vērtību fiziskās iznīcināšanas draudi, saistībā ar pirmo un otro pasaules karu, un citiem nemiera pilniem notikumiem pasaules vēsturē, tad jau 20. gadsimta beigas un 21. gadsimta sākums ar vispārējās globalizācijas vilni, ir cita rakstura apdraudējums kultūrai. Tas veicina kultūras unifikāciju un vērtību sistēmas deformāciju, pārpludinot mūsu dzīves telpu ar pārnacionālu masu komerckultūru. Īpaši tas apdraud mazo nāciju un etnisko kopienu kultūras savdabību saglabāšanos. Šajā kontekstā īpaši pieaug starpvaldību organizāciju loma arī kultūras jautājumu aktualizēšanai. Par to liecina vairākas nopietnas iniciatīvas, kas fiksētas starptautiskos tiesību aktos.

Pasaules valstu satraukuma un sabiedriskās domas konsolidējums ir UNESCO konvencijās pateiktās nostādnes un dalībvalstu atbildība par tām. Konkrēti:

• „Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību”, pieņemta 1972. gadā Parīzē UNESCO ģenerālkonferencē; Latvija kļūst par Konvencijas dalībvalsti 1997. gadā (Likums Par Konvenciju par pasaules un dabas mantojuma aizsardzību Saeimā pieņemts 1997.gada 17.fenruārī);

• „Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu”, pieņemta Parīzē UNESCO ģenerālkonferencē 2003. gadā; Latvija kļūst par Konvencijas dalībvalsti 2004. gadā (Likums par Apvienoto Nāciju izglītības un kultūras organizācijas konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu Saeimā pieņemts 2004.gada25.novembrī)

• „ Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu”, pieņemta Parīzē UNESCO ģenerālkonferencē 2005. gadā; Latvija kļūst par konvencijas dalībvalsti 2007. gadā (Likums Par konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības veicināšanu Saeimā pieņemts,2007.gada 24.maijā);

Katrā no šiem dokumentiem uzsvērta straujās ekonomiskās dzīves attīstības un dažādu globalizācijas izpausmju negatīvā ietekme uz tradicionālajām kultūras vērtībām. Konkrēti „Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību” uzsver: „Konstatējot, ka kultūras un dabas mantojumam arvien vairāk draud izzušana, ko izsauc ne tikai tradicionāli bojājumi, bet arī sociālās un ekonomiskās dzīves attīstība, kas tos vēl padziļina ar bīstamākām un graujošākām parādībām” (Konvencija,2008,1)

Konvencija „Par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” uzsver: „ Apzinoties,

ka globalizācijas un sociālo pārmaiņu procesi, radot apstākļus dialoga atjaunošanai starp kopienām, vienlaikus, līdzīgi kā tas ir ar tādu parādību kā neiecietība, rada arī nopietnus draudus nemateriālajam kultūras mantojumam, veicinot tā degradāciju ,izzušanu vai iznīcināšanu, it īpaši tādēļ, ka šāda mantojuma saglabāšanai trūkst līdzekļu” (Konvencija, 2006,1)

Ja materiālā kultūras mantojuma saglabāšanā ir svarīgi daudzi ģeogrāfiski faktori, piemēram, konkrēta kāda objekta atrašanās vieta, materiāls, kādā tas veidots u.c., tad nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā īpaša loma ir saiknei starp cilvēku kopienu vai grupu un valsti. Tas palielina valsts un sabiedrības komunikācijas lomu, jo šajā gadījumā mēs netiecamies uz statisku galarezultātu, bet saglabāšanas un pārmantošanas procesu dinamika nosaka tā turpinājumu. Tas nozīmē tiekšanos uz to, ka prasmes un zināšanas tiek saglabātas aktīva pielietojuma formā.

UNESCO darbības ietekme daudzkārt ir bijusi tālejoša, iedibinot jaunus normatīvus dokumentus kultūras mantojuma aizsardzībai. Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka līdz šim nepastāvēja saistošs un daudzpusējs tiesību akts nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzībai, tas ir izdarīts pietiekami detalizēti. Konvencijas izpratnē „nemateriālais kultūras mantojums” nozīmē paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos – atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Šo nemateriālo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, kopienas un grupas nemitīgi rada no jauna atkarībā no apkārtējās vides, mijiedarbībā ar dabu un savu vēsturi, un tas veido viņās identitātes un pēctecības izjūtu, tādejādi veicinot cieņu pret kultūras daudzveidību un cilvēka radošo darbību. Šīs Konvencijas ietvaros tiek ņemts vērā tikai tāds nemateriālās kultūras mantojums, kas ir savienojams ar spēkā esošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem un prasībām pēc savstarpējās cieņas kopienu, grupu un indivīdu starpā, kā arī pēc ilgtspējīgas attīstības” (Konvencija, 2. pants, 1. punkts).

Šī definīcija ietver plašu izpausmju loku, kuras izpaužas dažādās jomās: mutvārdu tradīcijās, ieskaitot valodu, kā kultūras mantojuma nesēju, spēles mākslās, paražās un rituālos, tradicionālajās amatniecības prasmēs, zināšanās, kas saistītas ar dabu un visumu, kā arī citās pietiekami daudzveidīgās šo izpausmju niansēs.

Apzinoties to, ka kāda tiesību akta gaidīšana vai prieks par tā esamību, pats par sevi neko nedod jautājuma virzībai, tomēr ir patīkami apzināties, ka starptautiski ir atzīta tā ļoti lielā kultūru daudzveidība uz kā pamata ir veidojusies mūsu tagadne. Arī mūsdienīgajās kultūras teorijās un jaunā laikmeta ekonomikas teorijās arvien vairāk tiek uzsvērta nemateriālu kultūras vērtību klātesamība valstu ilgtspējīgas attīstības plānošanā. Dž Hoks, viens no vadošajiem kultūrpolitikas komentētājiem Austrālijā, kurš vienmēr ir iestājies par iedzīvotāju aktīvu līdzdalību kultūras norisēs, darbā ”Ilgtspējīgas attīstības 4. pīlārs Kultūras nozīme valsts attīstības plānošanā” izceļ divas kultūras definīcijas. Pirmā - ”sabiedrībai piemītošu identitāšu, nozīmju, zināšanu, pārliecību, vērtību, prasību, atmiņu, nodomu, attieksmju un sapratnes rašanās un nodošana tālāk”(Hoks,2007,16). Otra - ”Konkrētas cilvēku kopienas „dzīvesveids” tradīcijas pārliecība un paražas; ieradumi, izturēšanās un ģērbšanās veids, virtuve, valoda, daiļrade, zinātne, tehnoloģijas, reliģija un rituāli; uzvedības normas un noteikumi, tradīcijas un pārvalde” (Hoks,2007,16). Šīs definīcijas vistiešākajā veidā sasaucas ar nemateriālā kultūras mantojuma definējumu Konvencijā. Savukārt Džeremijs Rifkins, ekonomikas tendenču fonda (ASV) prezidents grāmatā „Jaunās ekonomikas laikmetā” atzīmē sekojošo: ”Piekļuves laikmeta cilvēki pirks iespēju piekļūt dzīves pieredzei. Prognozētāji, kas paredz tālākas norises ekonomikā, un konsultanti ekonomikas jomā runā par jauno pieredzes industriju un pieredzes ekonomiku, lai gan pirms dažiem gadiem šādas frāzes pat nebija zināmas. Pieredzes industrija, kurā ietilpst visa veida kultūras pasākumi, sākot ar ceļošanu līdz pat izklaidei, dominēs jaunajā pasaules ekonomikā” (Rifkins,2004,130).

Futurologs Džeimss Odžilvejs ir pamanījis, ka „pieredzes industrijas attīstība liecina par to, ka ir notikusi piesātināšanās ar materiālajām lietām , kas radās, pateicoties industriālajai revolūcijai” (Rifkins,2004,131) Autors uzskata, ka „mūsdienu patērētāji neuzdod sev bieži jautājumu: „ Ko gan tādu es varētu nopirkt, kā man vēl nav?” Tā vietā viņi sev jautā: ”Ko tādu es varētu piedzīvot, ko vēl neesmu piedzīvojis?” (Rifkins,2004,131). Norāde uz šo izpausmju vistiešāko saikni ar tautsaimnieciskām izpausmēm rodama arī mūsu valsts politiķu redzējumā. Helēna Demakova (Latvija Republikas kultūras ministre no 2004. gada marta līdz 2009. gada janvārim) apvienotajā trīs Baltijas valstu konferencē ”Dziesmu un deju svētku tradīcija - ideāli un īstenība” Tallinā uzsver: ”Esam pārliecināti, ka nemateriālais kultūras mantojums pie labvēlīgiem apstākļiem var kalpot kā resurss un ideju ģenerators „radošo industriju” attīstībai, kas veidojot kultūras produktus un pakalpojumus nes tiešu labumu Latvijas tautsaimniecības attīstībai un cilvēku dzīves labklājībai: rada jaunas darba vietas, ietekmē darbaspēka kvalitāti, veicina inovācijas un radošu pieeju
gan darba procesam, gan produkta dizainam un mārketingam” (www.km.gov.lv/UI/imagebinary.asp?imageid=2472, skat.07/03/2009).

Aktuāls ir sekojošs jautājums ,vai visas problēmas nemateriālā kultūras mantojuma kontekstā var atrisināt ar valsts instrumentu palīdzību? Valsts ir instruments, kam piemīt obligātums. Piemēram, mēs varētu jautāt, vai mēs pārmantojam dziesmu svētku tradīciju, vai pildām likumu? Konvencijā jau definīcijās liels uzsvars ir likts tieši uz kopienu un grupu, un indivīdu par savu atzītu kultūras mantojumu. Savukārt valstij noteikts ”nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākumu ietvaros katrai dalībvalstij ir jānodrošina pēc iespējas plašāka kopienu, grupu un, atbilstošos gadījumos, indivīdu līdzdalība šāda kultūras mantojuma radīšanā, uzturēšanā un tālāknodošanā, kā arī viņi aktīvi jāiesaista menedžmentā” (Konvencija, 15. pants).

Latvijā pirmais atpazīstamības simbols par to, kas ir nemateriālais kultūras mantojums ir Dziesmu un deju svētku tradīcija. Iniciatīva Baltijas valstīm kopīgi pieteikt dziesmu un deju svētku tradīciju Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu proklamēšanai pieder Latvijai. Tas bija divu gadu kopējs visu Baltijas valstu darbs, lai sagatavotu šo pieteikumu un arī sasniegtu pozitīvu rezultātu.

2003. gada 7. novembrī Parīzē UNESCO galvenajā mītnē notika oficiālā meistardarbu proklamēšana. Kopš tā brīža Latvijas valsts ir veikusi ļoti apjomīgu darbu, tai skaitā ,nostiprinot atbildību par dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanu likumdošanas ceļā (Dziesmu un deju svētku likums, Saeimā pieņemts 2005. gada 1. jūlijā). To sagatavošana un norise ietver sevī gan milzīgu tautas masu līdzdalību un entuziasmu, gan pietiekami izvērstu organizatorisko mehānismu procesa nodrošināšanai. Saskaņā ar Konvencijas 31. pantu tie jau ir iekļauti Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā: „Komitejai ir jāiekļauj Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā objekti, kas pirms šīs konvencijas stāšanās spēkā ir pasludināti par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbiem” (Konvencija, 31. pants).

Dziesmu un deju svētki kā nemateriālā kultūras mantojuma īpašais šedevrs nebūs šī pētījuma objekts. Tas ir viens ļoti nozīmīgs segments Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma klāstā. Tos sargā atsevišķs likums un pietiekami labi izveidota organizatoriskā struktūra to sagatavošanas un norises procesam. Protams, paturot prātā apstākli, ka jebkurš mehānisms nav nevainojams. Šī pētījuma objekts ir nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana tādām izpausmes jomām kā to definē Konvencijas 2. pants, proti, mutvārdu tradīcijām un izpausmēm, spēles mākslām, paražām rituāliem, tradicionālajām amatniecības prasmēm. Darba priekšmets būs saglabāšanas un pārmantošanas tendenču un iestrāžu izpēte, kāda pastāv Latvijā, to analīze, sava modeļa izveide un izvērtēšana.

2. Nemateriālā kultūras mantojuma jēdziena aktualizēšana un akceptēšana starptautiskajā apritē

Pasaules kontekstā pieredze, jēdzienu formulējums un atziņas par nemateriālā kultūras mantojuma dabiskās pašsaglabāšanās apdraudējumu nenotika spontāni vai vienas dienas laikā. Jēdzienu un pamatnostādņu attīstības vēsture līdz konvencijas pieņemšanai UNESCO 2003. gadā ir apmēram 30 gadu garumā. Konvencijas pieņemšana 2003. gadā bija kulminācijas punkts UNESCO darbībā, kas dokumentāli konsolidēja pasaules valstu speciālistu un ekspertu domas un atziņas nemateriālā kultūras mantojuma izpratnē.

Jautājumu par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu starptautiski pirmo reizi aktualizēja Bolīvija 1973. gadā (www.unesco.org/culture/ich/index.php?pg=0004, skatīts 26. 02.2009.).

Darba autorei šis fakts šķiet pārsteidzoši interesants: Kāpēc tieši Bolīvija? Kāda bija šīs valsts konkrētā pieredze un motivācija to darīt? Kāds ir šīs valsts nemateriālais kultūras mantojums? Šis jautājums netiks atbildēts šajā darbā, taču to jautājumu kontekstā kā pasaule vispār spēj par kaut ko vienoties, tas būtu atsevišķas izpētes vērts: notikumu dinamika nemateriālā kultūras mantojuma jēdziena tapšanā konvencijas izpratnē laika posmā no 1973.-2003. gadam, proti, līdz Konvencijas pieņemšanas brīdim. Atstājot šos niansētos jautājumus nākotnes pētījumiem, tomēr, jāatzīmē daži svarīgākie pieturas punkti jautājuma izpratnes attīstībā līdz jēdzienu formulējumam Konvencijā.

1989. gadā Parīzē no 17. oktobra līdz 16. novembrim notika UNESCO ģenerālās asamblejas 25. sesija. Tā pieņēma būtisku dokumentu „Rekomendācijas tradicionālās kultūras un folkloras saglabāšanai”( Recommendation on the Safeguarding of Traditional Culture and Folklore (1989).- pieejas veids : tīmeklis : http://unesdoc.unesco.org/images/0008/000846/084, skatīts,. 26. 02. 2009).

Dokumenta nosaukums jau stāsta par to, ka tam ir rekomendējošs raksturs, tomēr tas ir nozīmīgs daudzos aspektos. Tajā ir starptautiski definēts folkloras jēdziens: „Tradicionālā kultūra ir tradīcijās balstīts kopienas daiļrades kopums, kas izteikts caur kādu grupu vai indivīdu un tiek atzīts par tās mantojumu, ciktāl tas atspoguļo kopienas kultūras un sociālo identitāti un vispārpieņemtās vērtības; tā tiek nodota mutvārdu ceļā, atdarinot vai citādi. Tradicionālās kultūras formas, cita starpā ir, valoda, literatūra, mūzika, deja, spēles, mitoloģija, rituāli, parašas, amatu prasmes, arhitektūra un citas mākslas un prasmes” (Reccomendation of the safeguarding of traditional culture and folklore,1989,239).

1997/1998 gadā notika pirmā Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu pasludināšana.

Ļoti būtiska nozīme nemateriālā kultūras mantojuma jēdziena izpratnei un pielietojamības interpretācijai bija 1999. gada UNESCO konferencei Vašingtonā. Tās tēma bija „1989. gada rekomendāciju par tradicionālās kultūras un folkloras aizsardzību globālais izvērtējums” (Final Conference Report .- pieejas veids : tīmeklis: http://www.unesco.org/culture/ich/doc/src/00111-EN.pdf. - skatīts,.27.02. 2009)

Līdz tam bija notikušas astoņas UNESCO organizētās reģionālās konferences Centrālajā un Rietumeiropā, Latīņamerikā, Āzijā, Āfrikā un Arābu valstīs, kurās tika analizēti 1989. gada rekomendācijās minētie jautājumi. Balstoties uz reģionālo sanāksmju izteiktajiem secinājumiem, šajā forumā tiek ierosināts terminu tradicionālā kultūra un folklora aizstāt ar jēdzienu nemateriālais kultūras mantojums. Konferences gala ziņojumā uzsvērts, ka tās politiskās izmaiņas, kas notikušas pasaulē 1980-to gadu beigās, ieskaitot aukstā kara beigas, tirgus ekonomikas straujo attīstību un progresu komunikāciju tehnoloģijās, rada kultūras un ekonomikas unifikācijas draudus. Tas mudina novērsties no klasiskajām izpratnēm par nacionālo valstu kultūridentitātēm un aicina tā vietā likt globālāku skatījumu uz lietām, proti, izpratni par globālām identitātēm un kultūru daudzveidību. Šajā sanāksmē tiek arī uzsvērts, ka dalībvalstis jau ir parādījušas savu labo gribu, ieguldot darbu un veidojot sabiedrības izpratni, ka rezultātā bija iespējama pirmā Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu pasludināšana 1997. gadā.

Atsevišķās darba grupās uzsvērts, ka UNESCO jau kopš 70 gadiem ir veikusi daudzas aktivitātes, lai saglabātu pasaules materiālo kultūras mantojumu, kā piemēru minot Abu Simbela templi Ēgiptē un citus objektus, ka kopš 90 gadiem tās uzmanība ir bijusi vērsta arī dabas mantojuma aizsardzībai, bet 90 gadu beigas atnesušas jēdziena kultūras mantojums jaunu izpratni, iekļaujot tajā nemateriālo kultūras mantojumu. Darba grupu diskusijās parādās arī norādes uz sievietes īpašo lomu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un pārmantošanā. Tas nākotnē varētu būt atsevišķs pētījuma jautājums Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas kontekstā.

Šī sanāksme uzsver arī to īpašo lomu, kāda globalizācijas apstākļos ir kultūru daudzveidībai un etnisko grupu saskaņai, nodrošinot pasaulē mieru uz savstarpējas cieņas un izpratnes pamatiem

Arī Latvijas filozofiskā doma ir izteikusi savus ieskatus līdzīgā kontekstā. Piemēram, Maija Kūle atzīmē: „Mūsdienu Eiropa sevi izprot kā daudzveidības vienību. Tas skan labi, bet maz ticami. Daudzveidība parādās ik brīdi, kad vienību nākas sasniegt ar pūlēm” (Kūle,2006,59)

Jēdzienu transformācijas konsolidējums parādās Konvencijā iekļautās nemateriālā kultūras mantojuma definīcijas veidā, paturot galveno pamatdomu par paaudžu pārmantojamību, kopienas kultūras un sociālo identitāti, bet tradīcijās balstīto daiļrades kopumu paplašinot un aizstājot ar plašu prasmju un zināšanu spektru, kas raksturo kopienas vai indivīda kultūras mantojumu.

2003. gadā notika otrā Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu pasludināšana, kad pasaules šedevru sarakstā tika iekļauti arī triju Baltijas valstu dziesmu un deju svētku tradīcija.

Saglabāšana Konvencijas izpratnē nozīmē ”veikt darbības ,kuru mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāknodošanu, it īpaši ar formālās un neformālās izglītības palīdzību, kā arī atdzīvināt šāda mantojuma dažādus aspektus” (Konvencija 2. panta 3.punkts).

Identifikāciju, pētniecību, dokumentēšanu nosacīti varam pieskaitīt pie pasīvajām saglabāšanas formām, kas ietver sevī jau esošu tautas vēstures liecību vākšanu, apkopošanu, publicēšanu, kas ir sava veida nemateriālā kultūras mantojuma materializēšana tā saglabāšanai nākamajā paaudzēm. Savukārt, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu un tālāknodošanu nosacīti varam saukt par aktīvajām saglabāšanas formām.

Tieši aktīvas saglabāšanas formas ir svarīgas, sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai. Neatkārtojot Dž. Hoka domas par kultūru kā vienu no valstu ilgtspējīgas attīstības plānošanas pīlāriem, atgriezīšos pie Maijas Kūles „Eirodzīves”, kur viņa grāmatā ar saviem iestarpinājumiem citē Eiropas Komisijas vadītāja Romano Prodi teikto jaunās tūkstošgades priekšvakarā: „Eiropas „dvēseles” meklējumi arvien vairāk izvēršas par galveno problēmu, kas ietekmē mūsu kontinenta likteni. Mēs plānojam, kā attīstīt Eiropas institūcijas, bet nevienam nav idejas, kā atjaunot Eiropas „dvēseli”. Tā ir vājuma pazīme. Nav dominējošās kultūras (es domāju, ka tas ir labi mūsu nākotnei), un nav filozofu, domātāju vai viedokļu veidotāju, uz kuriem mēs varētu atsaukties kontinentālā līmenī (to es atzīstu par mazāk labu). Ir risks, ka Eiropas kultūra un vērtības ies to pašu ceļu, kurp iet Eiropas finanšu tirgus” (Kūle,2006,50)

3. Jēdziena nemateriālais kultūras mantojums un tā pārmantošanas jautājumu aktualizācija Latvijā

Jebkurai no Konvencijā minētajā nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes jomām atsevišķu indivīdu un sabiedrības grupu izpratnē iespējams visdažādākais tulkojums un interpretācija. Latvijā nav veikts aptverošs pētījums par to kā uz ielas sastapts cilvēks izprot jēdzienu „nemateriālais kultūras mantojums”, nav arī pietiekami aktīvas diskusijas par to publiskajā telpā. Tas būtu viens no nākotnes uzdevumiem un nākotnes cerībām.

Latvijā ir notikušas vairākas ekspertu tikšanās un diskusijas, lai saprastu ko Latvijā, tai skaitā reģionos, saprotam ar jēdzienu nemateriālais kultūras mantojums, kādu konkrētu saturu mūsu pieredze un reģionālā piederība tajā ieliek. Viena no šādām pirmajām diskusijām notika Salacgrīvā 2005. gada aprīlī. To organizēja UNESCO nacionālā komisija un Kultūras ministrija. Tajā piedalījās Latviešu folkloras krātuves, valsts aģentūras Tautas mākslas centrs, Latvijas universitātes etniskā kultūras centra, Latvijas novadu etnisko kultūras centru un etnogrāfisko ansambļu un folkloras kopu vadītāji. Tieši šo sanāksmi darba autore uzskata par vienu no būtiskākajām nemateriālā kultūras mantojuma izpausmju satura, problēmu loka un definējumu nosaukšanai Latvijas kontekstā. Tās norises laiks, proti visai drīz pēc Konvencijas stāšanās spēkā, atspoguļoja strauju enerģijas uzplūdu daudzos ar nozari saistītajos cilvēkos. Tūlītējo reakciju rezultātā nosauktās labās iestrādes, problēmas un to risinājuma ievirzes ir izrādījušās pietiekami precīzas vairāku turpmāko gadu gaitā. Līdzīgi kā šajā sanāksmē minēts, tie ir vai nu risinājušies vai dažādā veidā bremzējušies.

Viens no jautājumiem bija par to, kas ir tas, ar ko esam bagāti, kas sasaucas ar Konvencijā definēto nemateriālo kultūras mantojumu, ar ko būtu jāsāk tā saglabāšana. Diskusijās vairākkārt tika uzsvērts, ka

• ir nepieciešama koordinācija nemateriālās kultūras terminoloģijā un klasifikācijā;

• pastāv tendence vienu tradīciju izvirzīt par pārāko, tādējādi pārējās riskējot pazaudēt;

• pastāv plaisa starp valsti un sabiedrību kultūrā un kultūras politikas plānošanā;

• nepieciešams pilnveidot muzikālo izglītību gan vispārizglītojošās skolās, gan profesionālajās skolās.

Par pozitīvu tika atzīta dziesmu un deju svētku juridiskā statusa nostiprināšanas iesākums, aktivizētais darbs pie tautas tērpu nēsāšanas tradīcijas izpētes. Šajā sanāksmē tika aizsākta arī diskusija par vēl līdz šim brīdim sāpīgo nemateriālā kultūras mantojuma reģistru .Salacgrīvas diskusijas jautājumi precizēti, balstoties uz diskusijas materiālu apkopojumu, kas pieejami UNESCO nacionālajā komisijā.

2006. gada sākumā Kultūras ministrija visos Latvijas novados organizēja informatīvos seminārus par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Tie tika veidoti ar mērķi, lai pastiprināti pievērstu sabiedrības uzmanību jēdzienam „nemateriālais kultūras mantojums”, lai iepazīstinātu auditoriju ar jau esošajiem pozitīvās prakses piemēriem un noskaidrotu sabiedrības viedokli par jēdziena izpratnes niansēm. Semināri notika Madonā, Kuldīgā, Valmierā Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā Pļaviņās, Balvos, Ogrē un Rīgā, kopā pulcinot aptuveni 400 kultūras un izglītības speciālistus. Līdzās tā informatīvajai daļai, ne mazāk svarīga bija šo semināru diskusiju un priekšlikumu sadaļa. Konkrētajā gadījumā ir interesanti tie priekšlikumi, kuri katrā vietā izskanēja kā obligāti iekļaujamie topošajā valsts nemateriālā kultūras mantojuma reģistrā, tātad pēc auditorijas domām ir īpaši saudzējami. Tie daudzējādā ziņā saskan ar nemateriālā kultūras mantojuma jēdziena lokālajām interpretācijām, kādas parādījās Salacgrīvas sanāksmē, tomēr ir arī daudz jaunu un interesantu pienesumu. Turpinājuma nosauktā informācija ir balstīta uz darba grupas vadītājas Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma situācijas vērtējumam Latvijas reģionos Dr.art. Ievas Vītolas atskaiti par semināriem Latvijas novados. Auditorijas piedāvātie ieteikumi NKM sarakstam:

• Madonā: psalmu dziedājumi, kāzu tradīcija, bēru tradīcija, sēļu izloksne;

• Kuldīgā: kurzemnieku valodas izloksne, kāzu tradīcijas Latvijas novados, godi Latvijā, čigānu bēres Latvijā, tautas dziedniecība;

• Daugavpilī: latgaliešu valoda, Augšdaugavas teritorija (kultūrtelpa Slutišķu sādža), Aulejas babu dziedājumi, Vaboles ceļmalu krusti un dziedājumi pie krustiem, bēru tradīcija, vecticībnieku tradīcijas;

• Rēzeknē: latgaliešu valoda, kokamatniecība, tautas medicīnas augu nosaukumi, vietvārdi, rupjmaize, putraimdesa; Balvos: amatieru teātris, latgaliešu rakstu valoda, malēniešu dialekts;

• Jelgavā: amatieru teātris, visi lietišķās mākslas veidi, nacionālo minoritāšu tradīcijas, latviešu valodas dialekti, Ventiņu izloksne, tautas dziedniecība, tradicionālie dziedājumi, festivāls Baltica, ēšana;

• Pļaviņās: teikas, pasakas – vēstītāja folklora, ornaments, tautas instrumentu gatavotāji, latviešu valodas sēļu izloksnes, latgaliešu valoda, aušana;

• Ogrē: Lielvārdes josta.(informācija analizēta balstoties uz Dr. art. Ievas Vītolas atskaiti Kultūras ministrijai saskaņā ar 2005.gada 16.novembra uzņēmuma līgumu Nr.244-7/243 un 2005.gada 1.decembra rīkojumu Nr.240)

Jau līdz diskusijām semināra organizatori kā svarīgākās nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes savā prezentācijā bija nosaukuši latviešu tautas dziesmas, Jāņus, Dziesmu un deju svētkus, latviešu tautas tērpu, lībiešu valodu, Latgales podniecību, kapusvētku tradīciju, kokļu spēli un izgatavošanu, Ziemeļlatgales novadu, Suitu novadu. Šis prezentācijā piedāvātais saraksts ar nolūku tika veidots nepilnīgs, lai tas izraisītu aktīvāku auditorijas diskusiju un radītu labvēlīgu augsni savu priekšlikumu sniegšanai. Iepriekš minētie piemēri no novadu semināriem liecina par to, ka šis mērķis tika sasniegts.

Šie piemēri liecina arī par to, ka zināmai sabiedrības daļai ir dziļa un ieinteresēta izpratne par nemateriālā kultūras mantojuma jēdzienu pēc būtības un ir vēlme veikt rīcību tā saglabāšanas virzienā. Tā ir laba zīme, ka konstatācijas līmenī sabiedriskā doma ir aktīva. Tas ir signāls arī par to, ka vienots standartizēts vispārnacionāls modelis nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai nav iespējams: cik daudzveidīga ir Latvijas reģionālā kultūrvide, cik atšķirīgi ir Latvijas novadu cilvēku uzskati par saudzējamajām un saglabājamajām vērtībām, tik daudzveidīgi ir iespējamie veidi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai, neatkarīgi no tā vai tā ir vienā ciemā satopama ķieģeļu dedzināšanas māksla, vai vesela novada dziedāšanas tradīcija. Tā ir arī zīme par to, ka cilvēks - lietotājs, praktizētājs, organizētājs - savās domās nešķiro tradīcijas pēc to senuma vai plašuma ,vai mēroga. Līdzās plaši izvērtām un gadu simtos izvērstām tradīcijām (piemēram, godi, ornaments vai latgaliešu valoda vispārinātā veidā), tiek nosauktas arī lokālas un ne tik senas kādai cilvēku kopienai svarīgas identitātes pazīmes: festivāls Baltica pagaidām kā tradīcija ar visai īsu pastāvēšanas laiku; Vaboles ceļmalu krusti un dziedājumi pie tiem, nevis tradicionālā katoliskā mūzika; Aulejas babu dziedājumi, nevis tradicionālā dziedāšana kopumā u.t.t. Minot šos piemērus ,domas atgriežas pie Salacgrīvas sanāksmē izskanējušā aicinājuma pēc terminoloģijas un klasifikācijas.

Līdzīgu sakritību uzrāda arī Kultūras akadēmijas pētnieku Latvijas Zinātnes padomes Letonikas fonda projektā „Latvijas novadu ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības stratēģijas globalizācijas kontekstā” Suitu novadā konstatētais. Kā tikai Alsungai raksturīga pazīme visbiežāk tiek minēta suitu tradīcijas. Pētījumā minētā secība ir ļoti interesanta: suitu sievu piedalīšanās svētkos, suitu kāzas, suitu dziesmu dziedāšana, tautastērps u.t.t. (Suitu identitāte,2005,27). Priekšplāna vietu aptaujāto 100 alsundznieku domās neapšaubāmi ieņēmis jaunākais, pašu acu priekšā tapušais tradīcijas slānis(suitu sievu aktīva piedalīšanās svētkos nav mērā vairāk kā trīs gadu desmitu garumā.

Savukārt pētījumā, kuru 2006. gada septembrī-decembrī veica LR kultūras ministrija V/A Tautas mākslas centrs, UNESCO Nacionālā komisija un Latvijas kultūras akadēmija „Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas Latvijā”, meklēja atbildes jau uz citiem jautājumiem. Pētījuma norises vietas bija Rīga, Kuldīga, Cēsis, Jelgava, Balvi, Daugavpils. Tā galvenie pētnieciskie jautājumi bija par to, kādas ir galvenās problēmas, ar kurām sastopas nemateriālā kultūras mantojuma nesēji Latvijā, vai NKM saglabāšanas problēmām ir reģionāla specifika, kā NKM nesēji vērtē pašvaldību, valsts un NVO sektora lomu NKM saglabāšanas sekmēšanā u.c. Ar šo jautājumu palīdzību tika mēģināts noskaidrot cik lielā mērā nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanas procesus var regulēt ar politikas instrumentu palīdzību, kā sekmēt pārmantošanas procesu, saglabājot kopienās dabisku motivāciju mantojumu saglabāt, nodot un pārņemt, cik iesakņojušies ir sabiedrības priekšstati par to, ka visas problēmas visefektīvāk var atrisināt likums jeb cita veida politisks dokuments. Informācija tika vākta grupu diskusijās, katrā no kurām piedalījās 7-12 dalībnieki. To atlases kritēriji bija piederība reģionam, administratīva un profesionāla saistība ar nemateriālā kultūras mantojuma lietām, kā arī praktiska saistība ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Tātad šie cilvēki nebija izraudzīti nejauši, bet ar iepriekšējo pieņēmumu par viņu kompetenci.

Pētījuma rezultāti uzrādīja apbrīnojumu domu neviendabīgumu viena reģiona, pat viena rajona ietvaros. Teikto ilustrēšu ar Balvu rajona fokusgrupās gūto informāciju, jāpiebilst, ka šajā grupā piedalījās arī Rēzeknes un Ludzas rajonu nemateriālā kultūras mantojuma kopēji. Saiknē ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un motivāciju tiek minēts, ka saistība ar NKM saglabāšanu veidojusies caur profesionālo darbību, mazāk tiek uzsvērts, ka ar šiem jautājumiem būtu saistījušies ģimenē, kur uzturētas spēkā tradicionālās prasmes. Kā motivācija darbībai tiek minēta vēlme labi un ar pilnu atbildību veikt savu darbu un turpināt ģimenes locekļu iesākto. Liela loma tiek ierādīta daudzo etnogrāfisko ansambļu, kuri darbojas pierobežā, aktivitātēm (Laķe,2007). Problēmas aktualizācijā tiek minēts, ka

• nav pietiekami meistaru un darbnīcu, ka podniecībā nav profesionalitātes kritēriju;

• nav paaudžu pārmantojamības;

• nav savstarpējas koordinācijas, informācijas apmaiņas un vienošanās starp pagastiem un citām administratīvi teritoriālām kopienām;

• samazinās cilvēku skaits, kas darbojas NKM saglabāšanas jomā gan sava algotā darba ietvaros, gan brīvā laika ietvaros;

• raksturīga šīs jomas augsta sadrumstalotība, ka katrs darbojas savrupi;

• nav vienas vietas kur tikties un apkopot informāciju u.c.

Kopā Balvu rajonā tiek nosauktas 26 problēmas jautājuma aktualizācijai(Laķe,2007). Pašvaldību loma Balvu fokusgrupā tika vērtēta samērā pozitīvi, pamatā paužot vispārēju uzskatu, ka pašvaldība atbalsta šos procesus savu iespēju robežās. Svarīgs jautājums bija noskaidrot arī prasmju nesēju attieksmes jautājumā: cik plašā apmērā pēc viņu domām un kādos aspektos būtu nepieciešama valsts iejaukšanās un atbalsts. Balvu fokusgrupā izskanēja norādes deviņos virzienos, tai skaitā:

• ka pietrūkst nav kopējas NKM saglabāšanas programmas;

• ka ir jānodrošina pietiekams skaits algotu darbinieku;

• ka nepieciešamas īpašas administratīvās struktūras, kuru galvenā kompetence būtu NKM saglabāšana (Laķe, 2007)

Attiecībā uz īpaša likuma nepieciešamību NKM saglabāšanas nodrošināšanai izskanēja pieci pozitīvi viedokļi, piemēram: „Likums ļautu saprast, kas tieši jāsaglabā, kas nē”(Laķe,2007), kas šo rindu autorei liekas pietiekami bīstams secinājums. Kā pretmetu tam var pieminēt Rīgas diskusijās pausto viedokli, ka likumu var diezgan viegli ignorēt, ja nav dabiska motivācija saglabāt NKM

No iepriekš minēta rodas secinājums, ka iesaistīto speciālistu domu neviendabība liecina vismaz par divām būtiskām lietām:

1. proti, katram no viņiem ir savdabīgs un personīgajā pieredzē pietiekami pamatots skatījums uz nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumiem;

2. informāciju par jau pastāvošajām iestrādēm NKM saglabāšanā ir jāapkopo un kā pozitīvās prakses piemēri jādara zināmi un pieejami to cilvēku lokam, kuri pietiekami savrupi un nesavtīgi nodarbojas ar nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanas veicināšanu savā lokālajā kultūrvidē. Šis darbs varētu būt viens no pirmajiem soļiem šajā virzienā.

Par pietiekami svarīgu domas konsolidējumu jautājumā par to, ko mēs savā valstī uzskatām par nemateriālo kultūras mantojumu varam uzskatīt nesen tapušo Kultūras kanonu. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs tas tika veidots kā izcilāko kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. Darbs pie tā veidošanas tika uzsākts 2007. gada nogalē. Šobrīd ir darbs pie tā ir pabeigts. Tautas tradīciju sadaļas veidotāji sākotnēji bija nosaukuši 27 kultūras parādības. Analizējot saraksta sākumā par pamatkritērijiem nosauktos kultūras parādību atlases principus, jāsecina, ka ne reizi neminot jēdzienu nemateriālais kultūras mantojums, tomēr, atlases kritēriju pamatā ir gandrīz visi Konvencijas definīcijā minētie aspekti: „Saraksts veidots, par pamatu ņemot divus principus: Tradīcijas vai to elementi ir reāli funkcionējoši mūsdienu sabiedrībā. Tās ir nozīmīgas individuālās vai grupu identitātes (ģimene, dzimta, lokāla kopiena) veidošanā un uzturēšanā. Dažas no tradīcijām ir nozīmīgas nacionālās savdabības apliecinātājas; akadēmiskie folkloras izdevumi ir nozīmīga nacionālās kultūras sastāvdaļa, kura kalpo gan aizmirstu tradīciju rekonstruēšanai, gan pastāvošo un funkcionējošo ieražu sistēmu izvērtēšanai, gan jaunu pētniecības stratēģiju izveidei. Kanonā iekļautās tradicionālās kultūras parādības ir nozīmīga tautas tikumisko un estētisko vērtību krātuve. Tās raksturo mūsu savdabību Eiropas un pasaules kontekstā, tai pašā laikā norādot uz universālām, daudzām tautām kopīgām sociālkulturālām struktūrām...” (www.kulturaskanons.lv/1/4/,skatīts 27.02.2009)

Konkrēti, ekspertu Signes Pujātes, Daces Bulas, Janīnas Kursītes, Māras Mellēnas un Valda Muktupāvela skatījumā par tādiem atzīstamas sekojošas tautas tradīcijas un kultūras parādības:

• latviešu tautasdziesmas,

• dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā,

• kokles un koklēšana,

• tautas tērps,

• Lielvārdes josta,

• cimdi, cimdu raksti,

• arheoloģiskās rotas,

• Latgales podniecība,

• rudzu maize,

• Jāņi,

• talkas,

• kāzas,

• krustabas,

• bēres,

• kapu kopšanas tradīcija,

• tautas kristietības tradīcijas,

• maija dziedājumi pie krusta un mirušo ofīcijs,

• tautas stāstīšanas tradīcijas,

• pasakas,

• tautas ticējumi,

• sakāmvārdi,

• mīklas,

• suitu kultūras telpa,

• lībiešu tradicionālā kultūra,

• folkloras kustība,

• dziesmu svētki,

• pirts,

• puķu audzēšanas un dāvināšanas tradīcijas.

Gala rezultātā iekļaušanai Kultūras kanona tautas tradīciju sadaļā tika akceptētas 13 kultūras vērtības:

• latvju dainas,

• dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā,

• kokles un koklēšana,

• tautas tērps,

• Lielvārdes josta,

• dziesmu svētki,

• Latgales podniecība,

• rudzu maize,

• Jāņi,

• kapu kopšanas tradīcija,

• tautas kristietības tradīcijas – maija dziedājumi pie krusta un mirušo ofīcijs,

• suitu kultūras telpa,

• lībiešu tradicionālā kultūra .

Savukārt darba autore savā pārraudzības laukā arī redz virkni prasmju un zināšanu par kuru saglabāšanu būtu vērts īpaši domāt:

• maizes cepšana lielajā krāsnī, pati maizes krāsns mūrēšana,

• gaļas žāvēšana,

• iesala taisīšana un alus brūvēšana,

• tradicionālie Ziemeļlatgales talku bolsi un pati talkas tradīcija,

• saļmu dziedāšana,

• maija dziedājumi pie krucifiksiem,

• tradicionālo mūzikas instrumentu spēle,

• vakarēšana kā metode prasmju tālākai nodošanai,

• kandžas tecināšana,

• stabuļu taisīšana,

• apdziedāšana kāzās,

• tautas mūzikas instrumentu taisīšana,

• vietējie dialekti,

• stāstīšana,

• sarunāšanās,

• cimdu adīšana,

• cūku bēres,

• putraimu desu taisīšana,

• ādu ģērēšana,

• ķieģeļu taisīšana,

• grābekļu un struču taisīšana,

• virvju vīšana un grozu pīšana,

• siera siešana u.c.

Visi minētie piemēri vēsta par mūsu speciālistu, ekspertu, prasmju nesēju un pārmantošanas organizatoru jautājuma izpratni par nemateriālo kultūras mantojumu tādu kāda tā ir šodienas Latvijā, tādu kāda tā ir veidojusies personīgās pieredzes un pasaules valstu apkopotās domas rezultātā. Neraugoties uz daudzām minētajām liecībām par NKM jēdziena interpretācijām , jāsecina ,ka vienotas skaidrības šajā jautājumā Latvijā, tomēr, nav. Iespējams tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik lēnām virzās jautājums par NKM reģistra izveidi. Šis process prasa definēt, identificēt, aprakstīt, tas prasa plašāku teorētisko gatavību, kas ļautu labāk redzēt un risināt arī ar praktisko kultūrpolitiku saistītos jautājumus.

Subjektīvās izjūtas runā arī par to, ka jēdziens nemateriālais kultūras mantojums tā īsti nav iedzīvojies lietotāju, patērētāju un pārmantotāju apziņā. Tas vairāk tiek lietots speciālistu lokā.

Atsaucoties uz starptautiskajiem definējumiem un uz personīgajām interpretācijām, Latvijā tomēr nav parādījies tāds definējums, kas kļūtu par atslēgas vārdu plašākam lietotāju lokam. Imants Ziedonis starptautiskajā konferencē „Kultūrpolitika Baltijas valstīs sociālo pārmaiņu laikā” atzīmēja sekojošo: „Garīgās darbības līdz zināmam tveramības līmenim ir reģistrējamas. Ir svarīgi, lai mēs saskaņotu savus jēdzienus, savus nojēgumus un savus priekšstatus. Lai zinātu, par ko iestāties, ar ko draudzēties un ar ko šajā pasaulē laimīgiem justies. Šodien transkontinentālās atvērtības, globālo iespēju laikmetā katras tautas kultūrai ir jābūt gatavai sevi pieteikt ieraugāmu, nolasāmu, vajadzīgu un kaut kādā veidā arī „dabūjamu”, „piesavināmu”, iegūstamu un apgūstamu. Un tas nozīmē, ka nacionālajām vērtībām ar kādu būtisku (vismaz) daļu ir jāparādās starptautu apritē tulkotām, nosauktām un iezīmētām - ieraugāmi un sadzirdami” (Kultūrpolitika Baltijas valstīs sociālo pārmaiņu laikā,1998,53)

Latvijā notiek izvērsta darbība visos Konvencijā minētajos saglabāšanas aspektos. Darba autorei tuvākas ir aktīvās saglabāšanas formas. Ar tām saistīta ikdienas darba specifika, vadot rajona padomes kultūras nodaļu tādā specifiskā nemateriālā kultūras mantojuma oāzē, kāds ir Balvu rajons, it īpaši tā pierobežas pagasti: Briežuciems, Baltinava, Šķilbēni, Medņeva, Susāji. Ar aktīvo saglabāšanas modeļu meklējumiem saistāms laika posms kopš 1999. gada, ko var uzskatīt par Balvu rajona padomes kultūras nodaļas regulāras un sistemātiskas kopdarbības uzsākšanu ar Latviešu folkloras krātuvi un Latvijas mūzikas akadēmiju. Kopējā darbā gūstot atziņas, kas transformējas atbilstoši notikumu dinamikai, tiek veidots modelis kā labāk saglabāt, pārmantot un iedzīvināt mūsdienu kultūrvidē prasmes un zināšanas, kuras ir Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma pamats. Darba uzdevums ir analizēt Latvijas novados pastāvošos nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas iestrādes, izvērtēt savā darbā gūtās vadības atziņas, izveidot un izvērtēt savu modeli. Autores subjektīva pārliecība ir, ka Ziemeļlatgales nemateriālās kultūras mantojums ir līdzvērtīgs, piemēram, pasaulē plaši pazīstamajiem un arī producētajiem Spānijas un Portugāles flamenko un fado dziedājumiem. Autore nenoliedz iespēju, ka tuvāko gadu laikā varētu tikt gatavots Ziemeļlatgales pieteikums UNESCO pasaules nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajam sarakstam.

Mūsu dzīves daudzveidība uzliek nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai īpašu nozīmi, arī spēju apvienot un izprast atšķirīgo. Mūsdienās mēdz apstrīdēt pat ļoti nozīmīgus kultūras simbolus, tā ir laikmeta pazīme. Pastiprinās konflikti starp civilizācijām, kuru pamats ir vērtīborientāciju un ticējumu konflikti, arī tā ir laikmeta pazīme: „Apliecināšanās notiek nevis samērojoties ar normām, bet gan piemērojoties pārējiem. Eirodzīves aktualitāte ir būt tādai identitātei, kas līdzinās citiem (identitāte uz virsmas) un vienmēr mainās, sekojot pārmaiņām sabiedrības noskaņās. Cilvēkiem raksturīga vēlme sevi nemitīgi salīdzināt ar to, ko dara citi, lai zinātu, ka mans mainīgums galu galā ir tāds pats kā visu citu mainīgums”, - tā izteicās Maija Kūle par vēl vienu laikmeta iezīmi (Kūle,2006,49) Šīs nosauktās laikmeta pazīmes (un šo sarkstu varētu veidot tikpat garu kā nemateriālā kultūras mantojuma izpausmju sarakstu) liek domāt par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu kā pozitīvu izaicinājumu laikmeta steigai un virspusībai. Helmī Stalte, neapšaubāma autoritāte Latvijas kultūru kopējiem, to sauc par elitāru nodarbošanos, un cilvēkus kuri to dara par „lasītiem ļaudīm”.

Pārmantot un saglabāt nozīmē meklēt veidu kā to izdarīt. Pārmantošana dabiskā paaudžu saskarsmes veidā vairumā gadījumu ir pārtrūkusi. Savā praksē darba autore ir sastapusies ar paradoksāliem notikumiem. Mazmeita, kura strādāja pie jauniešu folkloras nometnes organizēšanas, par to, ko viņai būtu varējusi pastāstīt viņas vecmāmiņa, ar dziļu interesi to pašu klausījās no svešas vecmāmiņas jauniešu folkloras nometnē. Ar laiku darba autorei nāca atziņa, ka šī mazmeita nav izņēmums, un, ka tieši forma un veids kādā mēs runājam par savas tautas vērtībām ir tas, kas nosaka, vai tās tiek sadzirdētas vai tiek ignorētas.

Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana ir no divām pusēm ass zobens. No vienas, mēs apzināmies, ka cilvēces daudzveidīgo kultūridentitāšu pamats ir kultūras mantojums. No otras puses, tā saglabāšana tieši mūsdienās kļūst arvien apdraudētāka, jo samazinās tā funkcionālā nepieciešamība. Daudzas prasmes zaudē savu aktualitāti, jo mūsu ikdiena tiek pakļauta racionālākiem savas ikdienas dzīves jautājumu risinājumiem. Sarūk meistaru un pārmantotāju skaits, it īpaši no paaudzes paaudzē. Tas saistīts ar mūsu dzīves ritma izmaiņām, jaunie cilvēki arvien ātrāk atstāj ģimenes ligzdu un kļūst patstāvīgi. Atšķirībā no nacionālajām kultūrām, globalizētās pārnacionālās korporācijas savu vienveidīgo masu produkciju izplata ļoti ātri.

Tieši šobrīd, sajūtot un apzinoties visus kultūras standartizācijas, draudus, daudzos cilvēkos mostas jauna vēlme, apzināties savas saknes. Tiek meklēti ceļi un formas kā neracionālo, bet dvēseli rosinošo prasmi vai iemaņu izbaudīt un darīt pielietojamu. Tolku bolsus vairs nedzirdam talkās, tie skan no skatuves. Maizi vairumā gadījumu vairs necepam ikdienas patēriņam, bet izcilu svētku reizei. Tradīciju un prasmju demonstrējums ir kļuvis par tūrisma maršrutu sastāvdaļu (atcerēsimies, ko teica Džerimijs Rifkins, citāts darba 9. lpp.).

Darba autore kopā ar tūrisma firmu „Impro” ir izstrādājusi maršrutu ar ne visai veiksmīgu nosaukumu „Gardēži brauc Abreni lūkoties”. Divas dienas 2009. gada maijā tūristi pavadīs tikai dažos Balvu rajona pierobežas pagastos. Šis maršruts tika izpirkts pats pirmais no „ Impro” kataloga piedāvājumiem 2009. gadam, un tika meklēta iespēja nodrošināt vēl otru braucienu. Kāpēc? Tas piedāvā iespēju piedalīties maizes cepšanā lielajā krāsnī, sviesta kulšanā, alus taisīšanā un misas izgaršošanā; tas ļaus būt lieciniekam maija dziedājumam pie krucifiksa un noskatīties izcilu amatierteātra izrādi latgaliski. Brauciena maršrutā nav iekļauts neviens materiālā kultūras mantojuma objekts. Daudziem cilvēkiem darbošanās nemateriāla kultūras mantojuma lauciņā ir izaicinājums, un arī tā ir laikmeta pazīme.

2. NEMATERIĀLĀ KULTŪRAS MANTOJUMA SAGLABĀŠANAS POLITIKAS VEIDOŠANĀS LATVIJĀ

   1. Valstiskās kultūratbildības pirmsākums

Runājot par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas politiku, mums jāatceras, ka Konvencija ienesa jaunu skata punktu uz daudzām lietām, kuras Latvijā jau pastāvēja vai funkcionēja gadu desmitus vai pat gadu simtus, ka šā brīža nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas politika kā Latvijas kultūrpolitikas sastāvdaļa, ir organisks turpinājums daudzām labi iesāktām lietām plus jauns izvērstāks skatījums globalizācijas radīto kultūras standartizācijas draudu un starptautiski akceptēta izvērsta skatījuma kontekstā. Mēs varam runāt par šo politiku valsts vai sākotnēji kā atsevišķu tālredzīgu cilvēku iniciatīvu, kopš Kr. Valdemāra ierosmes vākt tautas folkloru, vai Gustava Manteifeļa pirmā kalendāra latgaliešiem, kopš Kr. Barona unikālās darbības.

Tomēr, runāt par sistematizētu kultūratbildību var tikai tad, ja eksistē valstiskā neatkarība. Latvijai ir raksturīgi tieši pārmaiņu laikos, kas nebūt nav vieglākie valsts vēsturē, pievērst īpašu uzmanību kultūrpolitikas jautājumiem. To var attiecināt gan uz 20. gs. sākumu, gan uz 20. gs beigām, kad veidojās un atkal atjaunojās Latvijas valstiskums. Akadēmiķis Jānis Stradiņš Nacionālajā ziņojumā „Kultūrpolitika Latvijā” nodaļā „Latvijas kultūrsituācijas attīstība Latvijā XX gadsimtā” norāda uz to, ka „ ...politiskā neatkarība un tautas entuziasms revolucinonarizēja un nostādīja uz gluži jauniem pamatiem arī visu kultūras dzīvi Latvijā. Pirmoreiz varēja runāt par apzinātu un mērķtiecīgu kultūrpolitiku, kuras pirmie meti iezīmējās bēgļu gaitās, 1917. gada vasarā, Latviešu skolotāju kongresā Tērbatā, kur jau sprieda par latviešu nacionālās augstskolas dibināšanu, vēstures pieminekļu aizsardzību, Latvijas Centrālā arhīva un muzeja dibināšanu, vēstures avotu un izcilāko latviešu rakstnieku darbu akadēmisku izdošanu, par skolu reformu” (Kultūrpolitika Latvijā,1998,31). Šīs ieceres vēl daudz plašākā veidā tika īstenotas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Jāatzīst arī jautājumi, kuri neguva pozitīvi rezultējošu virzību gadsimta sākumā, un tiek pilnā apjomā risināti un pat diskutēti līdz mūsu dienām. Latvija ir unikāla ar Nacionālās bibliotēkas celtniecības jautājuma risināšanu kopš 1928.gada, kad sākās sarakste starp Valsts bibliotēku, Izglītības ministriju un Rīgas domi par jaunas ēkas nepieciešamību Kultūrpolitikas veidošanas sākotnējiem posmiem abu neatkarības laiku sākumos ir raksturīga izcilāko Tautas dzejnieku klātbūtne kultūras politikas tapšanā. Gadsimta sākumā tas bija Jānis Rainis, gadsimta beigās Imants Ziedonis.

Padomju gados Latvija sekmīgi pārdzīvoja uzspiesto kultūras unifikāciju, ko noteica galvenokārt komunistiskās parijas lēmumi. Tomēr jāatzīst, ka totalitārā režīma laikā pastāvēja ari atsevišķi liberalizācijas periodi un atsevišķas formulas, kuras ļāva saglabāt nacionālo kultūru savdabības. Darba autores paaudzes kultūras darbinieki labi atceras lozungus „Māksla pieder tautai” un „Nacionāla pēc formas un sociālistiska pēc satura”. Tieši šajos gados Dziesmu svētki kļuva par varenu, nāciju saliedējošu faktoru, rosīgi darbojās novadpētnieki un veidojās daudzas folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi, ko šodien uzskatām par svarīgiem prasmju nesējiem nemateriālā kultūras mantojuma kontekstā.

20. gadsimata beigas un 21. gadu simta sākums ir atnākuši ar jauniem kultūras unifikācijas, standartizācijas un globalizācijas draudiem. Imunitāte pret šo unifikāciju mūsu vērtību sistēmā, iespējams, ir krietni mazāka nekā pret padomju laika ideoloģiju, kas lielā mērā bija nacionālās vērības sargājošs faktors visai daudzveidīgajai padomju tautu saimei. Notingemas Trenta universitātes mākslas zinātņu viesprofesors Antonijs Everits šīs unifikācijas draudu maigo dabu raksturo visai izteiksmīgi: „Globālās kultūras galvenā iezīme ir tās valdzinājums, ko izjūt indivīds, kas šo kultūru pieņem tieši un ar sajūsmu, neatkarīgi no apvidus, pilsētas rajona un nācijas, no tradicionālajām vērtību sistēmām, ko tās pārstāv. Preces un pakalpojumi, ko globālā kultūra piedāvā, ir galvenie faktori, pēc kuriem miljoniem cilvēku veido savu dzīves stilu un izpratni par sevi kā par brīvu indivīdu” (Kultūrpolitika Baltijas valstīs sociālo pārmaiņu laikā,1996,50).

Sabiedrībā, pieaugot interesei par globālās kultūras patēriņu, palielinās draudi nacionālās kultūras, kā arī vietējo kultūru, savdabības saglabāšanai un pārmantošanai. Globālā kultūra māca patērēt, nevis līdzdarboties kultūras procesā. NKM šajā procesā ir visneaizsargātākā kultūras mantojuma daļa, jo tā dzīvotspēja ir atkarīga no sabiedrības iesaistes un piedalīšanās tā saglabāšanā un pārmantošanā. To nav iespējams nodot tālāk tādiem pašiem līdzekļiem kādā tiek izplatīti globālās kultūras produkti. Tā ir saistīta ar kultūru kā īpašu dzīves veidu, kur ir liela loma ģimenei un attiecībām cilvēku kopienā. Tieši šo draudu specifikas apzināšanās ir aktivizējusi gan starptautisko domu, gan atsevišķu valstu pievēršanos lokālo kultūru aizsardzībai.

2. Atjaunotās Latvijas galvenās kultūrpolitiskās iestrādes NKM saglabāšanai un pārmantošanai

Galvenie kultūrpolitikas plānošanas dokumenti, kuri nosaka Latvijas 20. gs beigu un 21. gs. sākuma kultūras procesu virzību ir:

• „Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes” (Saeima apstiprinājusi 1995.gada septembrī)

• „Nacionālā programma Kultūra 2000.- 2010. gadam” (Saeima apstiprinājusi 2001.gadā)

• „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.- 2015. gadam. Nacionāla valsts”( Ministru kabinetā apstiprināta 2006.gada aprīli)

• Ministru kabineta Koncepcija „Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” (Ministru kabinetā apstiprināta 2008. gada decembrī).

„Latvijas valsts Kultūrpolitikas pamatnostādnes” bija dokuments, kas atspoguļoja tā laika redzējumu uz kultūras pastāvēšanas un attīstības nosacījumiem un pateica tā laika bažas un vēlmi saglabāt nesagrautu kultūras infrastruktūru. Galvenais pamatprincips - nejaukties radošo procesu regulēšanā, pamatuzdevums - nodrošināt kultūras procesa nepārtrauktību, pamatmērķis - brīva, radoši darbīga, garīgi bagāta personība, svarīgākais uzdevums garantēt tiesiskos un sociālos apstākļus radošai brīvībai. Darba autori no jauna patīkami pārsteidza šī piemirstā, sen necilātā un pirms gadiem arī daudzkārt kritizētā mazā grāmatiņa. Tā ir lielisks sava laika dokuments. Bez detalizēta izstrādājuma un rīcības plāna tur atrodama arī norāde uz nemateriālām kultūras vērtībām: „Latvijas nacionālais kultūras mantojums ietver sevī garīgas un materiālas kultūras vērtības, kas nozīmīgas latviešu tautai, tās kultūras identitātei neatkarīgi no šo vērtību radīšanas laika un atrašanās vietas, kā arī no pašreizējā īpašnieka” (Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes,1996, 29). Dots arī uzskaitījums, ko ar to saprotam: tradicionālās kultūras vērtības - folklora, tradīcijas rituāli, tautas māksla, amatniecība u.c.; latviešu valodas bagātība, Latvijas cittautiešu radītās kultūras vērtības u.t.t. Šajā dokumentā atrodama arī kāda cita šodienas Latvijas situācijai noderīga atziņa: „Sabiedriskā doma ir pats svarīgākais kultūras pastāvēšanas nosacījums: arī tad, ja kultūrai nav likumu, trūkst naudas un pārvaldes institūciju, tā tomēr dzīvo, ja tautā ir dzīva vajadzība pēc kultūras, tā nestā garīguma.” (Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes,1996,18) Pamatnostādņu sagatavošanu vadīja Imants Ziedonis.

Sekoja Nacionālā programma „Kultūra” (2000- 2010),kas bija 1993. gadā apstiprināto pamatnostādņu turpinājums un izpildes mehānisms. Pēc 1992. -1997. gada ekonomiskās lejupslīdes, tai skaitā arī kultūras nozares kvantitatīvo radītāju lejupslīdes, šī programma cenšas pierādīt un atrast kultūras nozares efektīvu iekļaušanos valsts sociāli ekonomiskajā sistēmā. Zīmīga ir arī darba grupas vadītāja izvēle. Tā ir Dr.ekon. LZA korespondētājlocekle un ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte. Šīs programmas izstrādi rosināja arī Eiropas Padomes eksperti pēc Latvijas nacionālā ziņojuma ”Kultūrpolitika Latvijā” izvērtējuma Strasbūrā.

Šī programma veidota stingri pēc nozaru principa, analizējot katras no tām stiprās un vājās puses, plaši raksturojot esošo situāciju un prognozējot katrai nozarei suverēnus sagaidāmos rezultātus. Kultūras nozaru saskarsmes jautājumi šajā dokumentā ir maz jūtami. Ja pamatnostādnes (Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes,1996 ) kultūras mantojumu traktē kā kopumu, kas sevī ietver garīgas un materiālas vērtības, tad šī kultūras programma kultūras mantojuma saglabāšanas virzieni traktēti izteikti kā kultūrvēsturiski objekti un pieminekļu aizsardzība (Nacionālā programma Kultūra,2001). Programmas galvenie darbības virzieni ir nozares institucionālas bāzes veidošana, kultūras produktu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana, kultūras infrastruktūras attīstība un tās izmantošanas efektivitātes paaugstināšana, kultūras decentralizācija.

Tradicionālā kultūra šajā dokumentā skatīta kopā ar amatiermākslas norisēm, uzsverot arī 1989. gada UNESCO „Rekomendācijas par tradicionālās kultūras un folkloras aizsardzību”.

Tā definēta kā „tautas kultūras mantojuma „netveramā” nemateriālā daļa, kuru saglabā pārmantošanas ceļā, bet mūsdienās arī pārvērstu materiālā formā – fiksētu pierakstos, aprakstos, ieskaņojumos, publicētu grāmatās” (Nacionālā programma Kultūra,2001,102). Tāpat kā citām nozarēm, arī tradicionālas kultūras darbības mērķos ir paredzēta sociāli politiskā, ekonomiskā un garīgā integrācija Eiropas Savienībā, tiesiskās aizsardzības aktu bāzes izstrādāšana, iekļaušanās valsts sociālajā un ekonomiskajā attīstībā ,sabiedrības izpratnes veicināšana u.c.

Kopumā Nacionālās programmas tapšanas laiks sakrīt ar ministres Karinas Pētersones darbības laiku. Šo dokumentu no šodienas redzes punkta daudzviet var citēt ar ironisku pieskaņu, bet tieši šājā laikā Latvijā tika pieņemti arī daudzi likumi kultūras nozarē, vai veiktas iestrādes to virzībai likumdevēja lēnīgajā mehānismā:

1. „Autortiesību likums” spēkā ar 11.05.2000;

2. „Kultūras institūciju likums” spēkā ar 13.11.1998;

3. „Latvijas Nacionālās operas likums” spēkā ar 26.06.2002.

Tas bija būtisks pavērsiens valsts kultūrpolitikas īstenošanā kopumā. To nevar novērtēt par zemu.

Nacionālās programmas „ Kultūra” statuss šobrīd ir nenoteikts. Formāli tā nav atcelta un ir spēkā esoša, tās darbības periods ir līdz 2010. gadam. Praktiski visi kultūrpolitiskie , tai skaitā ar nemateriālo kultūras mantojumu saistītie, jautājumi tiek risināti, ņemot vērā kultūru starpnozaru skatījumu kā to paredz jaunākās Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas.

Jāatzīmē, ka par arī par jaunāko kultūrpolitisko dokumentu, par ,kuru tiks runāts turpmāk kultūras ministre Helēna Demakova, dažus gadus pēc tā stāšanās spēkā saka” tomēr jāpiebilst, ka dažus gadus pēc apstiprināšanas tas jau ir pamatīgi novecojis secinājumu un situācijas raksturojuma daļā – ir sāktas daudzas programmas, kurām agrāk nebija pietiekama finansējuma, politiskās gribas, administratīvās iestrādnes un cilvēku zināšanu.”(Demakova,2008,215)

Intensīva nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas politika tiek veidota jau cita politikas plānošanas dokumenta, proti, „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. - 2015. gadam” - „Nacionāla valsts” gaismā, kas daudzējādā ziņā atsaucas un konvencijā noteikto atbildību dalībvalstīm.

Konvencija, kas, pēc savas būtības, ir „starptautisks līgums vai nolīgums kādā speciālā jautājumā” (Baldunčiks,2005) dalībvalstīm, paredz jaunu plašu atbildību nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai nacionālajā līmenī, kas definēta minētā dokumenta 11.-15 pantā. 11. pantā tiek deklarēts, ka „katrai dalībvalstij ir

1. jāīsteno nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu tās teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu;

2. saskaņā ar 2. panta 3. punktā noteiktajiem saglabāšanas pasākumiem jāidentificē un jādefinē dažādos tās teritorijā esošos nemateriālā kultūras mantojuma elementus, piedaloties kopienām, grupām un attiecīgajām nevalstiskajām organizācijām”(Konvencija,2006,3).

Atsevišķā Konvencijas pantā uzsvērta dalībvalstu atbildība par Inventarizējošo sarakstu izveidi:

„1. Lai nodrošinātu identifikāciju, kuras mērķis ir saglabāt, katrai dalībvalstij ir jāsastāda, ņemot vērā konkrēto situāciju, viens vai vairāki tās teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma inventarizējošie saraksti. Šie inventarizējošie saraksti ir regulāri jāatjauno (Konvencija, 12. panta 1.punkts).

2. Katrai Dalībvalstij, regulāri sniedzot ziņojumus Komitejai saskaņā ar 29. pantu, ir jāsniedz attiecīga informācija par šiem inventarizējošajiem sarakstiem” (Konvencija, 12. panta 2. punkts). Šī panta formulējumā ir sajūtama obligātuma pieskaņa. Tas ir pirmais nacionāla līmeņa uzdevums, ko Konvencija paredz katrai dalībvalstij.

Konvencijas 13. pants nosaka citus saglabāšanas pasākumus, kuri katrai dalībvalstij ir jācenšas veikt, 14. pants pasaka, ka ir jāpieliek pūles izglītības, un izpratnes veicināšanai, un kapacitātes stiprināšanai, bet 15. pants, ka ir jānodrošina kopienu, grupu un indivīdu līdzdalība. Saskaņā ar likumu (Likums Par Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu) Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Kultūras ministrija.

Atgriežoties pie galvenā kultūrpolitikas dokumenta Latvijā ilgtermiņa politikas pamatnostādnēm „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. - 2015. gadam. Nacionāla valsts”, kuras apstiprinātas Ministru kabinetā 2006. gada 18. aprīlī ( MK Rīkojums Nr.264), jāatzīmē, ka šis ir būtiski jauns pavērsiens valsts kultūrpolitikas veidošanā vairākos aspektos. Pirmais no tiem ir skatījums uz lietām starpnozaru aspektā, kur galvenais jautājums nav kādas konkrētas nozares attīstība, bet gan tas kā kultūras klātbūtne spēj ietekmēt indivīda un valsts izaugsmi: „Kultūra ne tikai sociāli saliedē sabiedrību, bet arī izglīto, bagātinot mūžizglītības procesu ar jaunām neformālām personības pilnveidošanās iespējām” (Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas,2006, 9). Tas ir jauns pavērsiens kultūrpolitikā ar skatu ne tikai uz profesionālo mākslu, bet kultūru daudz plašākās izpausmju formās. Šajā dokumentā ir pietiekami skaidri ir iezīmēta nemateriālā kultūras mantojuma vieta, loma, problēmas un to risinājuma virzieni. Latvijas kultūrpolitikas vadlīnijās kultūras definīcija un misija ir definēta saskaņā ar tām nostādnēm, kuras akceptētas vairākos starptautiskajos kultūrpolitikas dokumentos, t.sk. UNESCO konvencijās un ziņojumos. Tos jau esmu pieminējusi šī darba pirmajā nodaļā .

Vadlīnijas redz kultūras lomu indivīda, sabiedrības un valsts izaugsmē trejādi:

1. kā līdzāspastāvēšanas veidu un kopienas identitātes pamatu,

2. kā attīstības līdzekli un resursu,

3. kā attīstības mērķi un vērtību pašu par sevi

Nemateriālā kultūras mantojuma kontekstam visciešāk atbilst definējumi, kuri kultūru redz kā līdzāspastāvēšanas veidu. Piemēram, „kultūra kā dzīves un līdzās pastāvēšanas veids ir ikvienas kopienas pašidentifikācijas pamats, kurā akumulēta gadu tūkstošos uzkrātā sociālā pieredze, kas strukturēta noteiktā vērtību sistēmā, tiek saglabāta, pārmantota un modificēta mainoties vēsturiskajai situācijai” (Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas,2006, 9).

Rezumējot visus trīs iepriekš minētos kultūras ietekmju lokus valsts kultūrpolitikas vadlīnijas izceļ kultūras definīciju: „Kultūra šī jēdziena visplašākajā nozīmē ir visu to īpašo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālai grupai, un līdzās mākslai un literatūrai ietver sevī arī dzīves un līdzāspastāvēšanas veidus, vērtību sistēmas tradīcijas un uzskatus”(Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas,2006, 10). Šajā pēc būtības ļoti plašajā definīcijā mēs varam atrast vietu visam nemateriālā kultūras mantojuma izpausmju spektram.

Dokumentā vairākkārt ir uzsvērti globalizācijas procesa ietekmes faktori, tai skaitā ietekme uz kultūru un atziņa, ka tas uzliek īpašu pienākumu rūpēties par savu nacionālo kultūru gan sevis pašu dēļ, gan arī pasaules kopējā mantojuma dēļ.

Kultūras nozares situācijas raksturojumā pie tās stiprajām pusēm kā pirmais ir minēts: „Latvijai ir bagāts kultūras mantojums - gan materiālais, gan nemateriālais, kas ir starptautiski atzīts un novērtēts. Ir saglabāta lokālā daudzveidība un kultūras identitāte, nostiprinātas latviešu valodas pozīcijas” (Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas,2006,19). Kultūras mantojums kopumā (gan materiālais, gan nemateriālais) ir izdalīts kā viena no trim galvenajām kultūrpolitikas nozaru grupām (mākslas un literatūra; kultūras mantojums; audiovizuālās nozares un mēdiji). Kultūrpolitikas galvenajos akcentos tas uzsvērts kā viens no ilgtspējīgas un līdzsvarotas valsts teritorijas attīstības nosacījumiem. Kultūras mantojums uzsvērts arī kā viens no jaunajiem akcentiem un galvenajiem atslēgas vārdiem kultūrpolitikā: „Kultūras mantojums - ilgtspējīgas attīstības pamats. Mantojums ir cilvēces vēsturiskā atmiņa, dažādu tautu un nāciju pieredzes un mērķu apliecinājums, kas tiek papildināts ar katra laikmeta jaunradītajām vērtībām un nodots tālāk nākamajām paaudzēm. Kultūras mantojums ir kodols identitātei: individuālai, dzimtas, grupas, kopienas novada, nācijas, noteikta pasaules reģiona, piemēram, Eiropas. Tas cieši saistās ar patības apzināšanos: kas es esmu, no kurienes nāku, kāda ir man dzīves jēga, vērības un kvalitāte. Kultūras mantojums kā cilvēka radošās darbības rezultāts izpaužas daudzveidīgās formās - kā materiālās tā nemateriālās...” (Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas, 2006,27).

Kopumā dokumentā ir atzīts, ka valstī trūkst saskaņotas politikas kultūras mantojuma saglabāšanā, ka valsts politikā līdz šim ar kultūras mantojumu ir apzīmētas tikai materiālas vērības, nepietiekamu uzmanību veltot nemateriālajam kultūras mantojumam. Šis dokuments ir cerīgs un daudzos šīs jomas entuziastos ir dedzis jaunu degsmi darboties. Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs definētie atzinumi ir bijuši arī par pamatu vairāku projektu sagatavošanai.

Vadlīniju ieviešanas prioritārajos uzdevumos vidējam termiņam vairākos rīcības virzienos ir iezīmēta cieša saikne ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas iespējām un nepieciešamību. Īpaši tas attiecināms uz pirmo stratēģisko mērķi stiprināt nacionālo identitāti un Latvijas pilsoniskās sabiedrības saliedētību, uzturot un no jauna radot kopējas nacionālas kultūras vērtības. Tā realizēšanas rīcības virziens ir regulāri pētīt nacionālās kultūras procesu un rosināt diskusiju par Latvijas valsti un sabiedrību saliedējošām un spilgti raksturojošām kultūras vērtībām nosauc piecus ļoti konkrētus uzdevumus, kuri veicami sadarbojoties visplašākajam institūciju lokam: Kultūras ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Latvijas Zinātņu akadēmijai, Bērnu un ģimenes lietu ministrijai, Valsts Kultūrkapitāla fondam, nevalstiskajām organizācijām Konkrēti prioritārie uzdevumi saistībā ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu uzsvērti arī rīcības 1.3. virzienā - saglabāt un attīstīt latviešu valodas bagātību un tās izteiksmes daudzveidību kā nacionālās kultūras saziņas līdzekli rīcības 4.2. virzienā - veidot uz līdzsvarotu teritoriālo attīstību orientētas reģionālās un lokālās kultūrpolitikas, stiprinot kultūrvēsturisko reģionu un lokālās identitātes un veicinot līdzvērtīgu kultūras pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem visā Latvijā . Īpaši daudz iespējas risināt NKM saglabāšanas jautājumus slēpjas piektā stratēģiskā mērķa: attīstīt un pilnvērtīgi izmantot kultūras potenciālu sabiedrības izglītošanai visa mūža garumā, sekmējot uz humānām vērtībām balstītas zināšanu sabiedrības veidošanos. Tas saistās arī ar kultūrizglītības akcentu maiņu.

Rīcības plāns laika posmā līdz 2015. gadam paredz, ka līdz 2006. gada decembrim ir jāsagatavo koncepcija par nemateriālā kultūras mantojuma reģistru. Darba autore, būdama valsts ierēdne un aktīva praktiķe nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumu risinājuma meklējumos, var apgalvot, ka daudzos no minētajiem rīcības virzieniem un uzdevumiem ir veiktas labas iestrādes un notiek dinamiska darbība. Nav noslēpums un noslēpjams, ka vairāki jautājumi, tomēr, negūst pietiekami labu starta atspērienu. Tas pirmkārt attiecināms uz nemateriālā kultūras mantojuma reģistra izveidi. Taču šo jautājumu aptveroša analīze nav šī darba mērķis. Tas ir atsevišķa pētījuma vērts uzdevums. Konspektīvi atbildes uz šiem jautājumiem ir atrodamas kultūras ministrijas publiskajos pārskatos, kur kopš 2006. gada nemateriālais kultūras mantojums atrodams atsevišķā sadaļā (Kultūras ministrijas publiskais gada pārskats,2006 un 2007)

Tas, kas liek koncentrēt uzmanību un rosina darbībai šajos pārskatos, ir Dziesmu un deju svētku procesa salīdzinoši lielais īpatsvars pār visām citām nemateriālā kultūras mantojuma izpausmēm. Tas nav ne labi, ne slikti, - tas vienkārši tā ir, bet tas liek izdarīt secinājumu par to, ka intensīvi jādomā arī par citu izpausmju saglabāšanas un pārmantošanas jautājumu aktualizēšanu. Nelielu nelīdzsvaru šajā jautājumā ienesa šobrīd jau spēkā neesošais jau 2004. gada Ministru kabineta rīkojums Nr. 729 „Par Tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas koncepciju”

Tas noraidīja variantu, kas paredzēja, ka tiek pieņemts likums par tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas ietvertu nepieciešamās valsts atbildības izpausmes vairākos aspektos. Tai skaitā atbildību par tradīciju un prasmju saglabāšanai nepieciešamo izglītības un zinātnes darbinieku sagatavošanu, pašvaldību atbildību par Dziesmu svētku procesa nodrošināšanu un valsts atbildību par nemateriālā kultūras mantojuma reģistra izveidi. Ministru kabinets atbalstīja risinājuma variantu, kas paredzēja, ka ”atbilstoši Konvencijas prasībām tiek veidots Latvijas nemateriālo kultūras vērtību saraksts, kurā iekļaujamas nācijai nozīmīgās nemateriālās kultūras vērtības. Šāds saraksts dod iespēju vērtības identificēt, taču nenodrošina to saglabāšanu nākamajām paaudzēm, jo nenosaka saglabāšanas programmu un izveidi un to finansēšanas mehānismu” (Par koncepciju” Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” : MK rīkojums.- pieejas veids tīmeklis: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2887,skatīts 03.03.2009).

Zināms, ka 2005. gadā tika pieņemts un stājās spēkā Dziesmu un deju svētku likums. Tas pacēla pāri pār citiem šo nemateriālā kultūras mantojuma plašo segmentu, nodrošinot arī finansiāli tā saglabāšanas, attīstības un tālāknodošanas procesu. Pārējie jautājumi risinās salīdzinoši lēnāk, tai skaitā reģistra izveide.

Atgriežoties pie pirmajā nodaļā paustā viedokļa par to, ka reģistra izveide prasa zināmu domu kārtību, kuras Latvijas ierēdniecības un speciālistu starpā, iespējams, nav gribas pieminēt valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmas veidotos sarakstus, materiālā kultūras mantojuma reģistrus. Tā ir kārtība, tas ir sakārtots priekšstats par vērtību hierarhiju, tā ir zināma nojausma par risināmo jautājumu secību.

3. Nemateriālā kultūras mantojuma jautājumu virzība valdību deklarācijās

Viens no rīcības politikas galvenajiem instrumentiem ir valdību deklarācijas Izvērtējot tās laika posmā no 2004. gada decembra, kas aptuveni sakrīt ar likuma pieņemšanas laiku (2004. gada novembris), Latvijā paveras sekojoša aina. Deklarācijā par Aigara Kalvīša vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību (valdības darba laiks 2004. gada 2. decembris – 2006. gada 7. novembris), sadaļā kultūra 5. punktā lasāms: „Atbalstīsim tradicionālo kultūru, kultūras mantojumu, jauninājumus un kultūras infrastruktūru saskaņā ar Nacionālo programmu „Kultūra”. Pieņemsim Dziesmu un deju svētku likumu un nodrošināsim tā īstenošanu”
(www.mk.gov.lv/lv/vesture/kalvisavaldiba/deklarācija-kalvitis/ - skatīts 16.03. 2009.)

Zinām, ka šis likums ir pieņemts un vairāk vai mazāk sekmīgi notiek tā īstenošana. Šīs valdības deklarācija un tās īstenotais uzstādījums par Dziesmu un deju svētku likuma pieņemšanu ir liecība arī par to, ka starptautisko organizāciju un it sevišķi UNESCO loma kultūras jautājumu aktualizēšanā ir svarīgs faktors valstu kultūrpolitikas veidošanā. Triju Baltijas valstu Dziesmu un deju svētki tiek pasludināti par Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu 2003. gadā, valdības deklarācijā tie atspoguļojas 2004. gadā, likums tiek pieņemts un ir spēkā ar 2005. gada 1. jūliju. Brīnišķīga notikumu dinamika. Ļoti būtisks nemateriālā kultūras mantojuma segments ir guvis īpašu ievērību un aizsardzību. Likuma mērķis ir ļoti konkrēts: „Saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajā paaudzēm dziesmu un deju svētku tradīciju” (Dziesmu un deju svētku likums, 1.pants). Reizē tas atspoguļo kādu citu, ne mazāk svarīgu iezīmi Latvijas kultūrpolitikā, kas dažus gadus vēlāk uzsvērta „Valsts Kultūrpolitikas vadlīnijās 2006. - 2015. gadam. Nacionāla valsts”: „Valstī trūkst vienotas politikas nacionālo kultūras vērtību identificēšanā, uzturēšanā un jaunradīšanā. Atsevišķām kultūras vērtībām iegūstot starptautisku atzinību, ir izveidota speciāla normatīva bāze to saglabāšanai, piemēram, Rīgas vēsturiskajam centram, Dziesmu un deju svētkiem. Taču pastāv arī citas nacionāli nozīmīgas vērtības, kuru statusa pamatošanai, saglabāšanai un pieejamības nodrošināšanai ir nepieciešams valsts atbalsts” (Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas,2006,31).

Otrā Aigara Kalvīša vadītā valdība (laika posms no 2006. gada 7. novembra – 2007. gada 20. decembrim) savā deklarācijā kultūras sadaļā 5. punktā konkretizē valsts apņemšanos īstenot tai konvencijā uzticēto uzdevumu. Tas skan sekojoši: „Izveidosim (darba autores izcēlums) Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma reģistru un saglabāsim Latvijas novadu tradīciju daudzveidību un savdabību” (www.mk.gov.lv/lv/mk/vesture/kalvisa-valdiba2/. – skatīts 16. 03. 2009.) Šī valdība nepaspēja izpildīt šo deklarācijā pateikto uzdevumu.

Deklarācijā par Ivara Godmaņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību atkal parādās šis uzdevums kultūras sadaļā punktā 9.2: „Izveidosim Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma reģistru un saglabāsim Latvijas novadu tradīciju daudzveidību un savdabību; veiksim kultūras/ tautas namu akreditāciju. Atbalstīsim Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma plašāku izplatību un izmantošanu, aktivizējot moderno informācijas un multimediju tehnoloģiju lietošanu” (:www.em.gov.lv/em/images/modules/items . – skatīts 16. 03. 2009)

Dubults neplīst, tās pašas deklarācijas punkts 9.6. saka atkal to pašu (ko deklarācijas punkts 9.2):„Atbalstīsim Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma plašāku izplatību un izmantošanu, aktivizējot moderno informācijas un multimediju tehnoloģiju lietošanu” .Arī šī valdība nepaspēja izpildīt šo uzdevumu.

2009. gada 12. marts Latvijai atnesa jaunu Valda Dombrovska vadītu valdību un tās deklarācijā ierakstu: „Pilnveidosim Latvijas digitālo kultūras karti un uzsāksim Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saraksta veidošanu (http://downland.apollo.lv/portal/zinas. -skatīts 16. 03. 2009).

Arī tā ir notikumu dinamika. Daudzās iestrādes pagaidām nav nesušas rezultējošu viedokli. Atgriežoties pie Konvencijas (12.pants), inventarizējoša saraksta veidošana ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kurš ir risināms nacionālā līmenī. Konvencija valstu izveidotajiem nemateriālā kultūras mantojuma inventarizējošajiem sarakstiem paredz īpašu funkciju starptautiski reprezentējot nacionālās kultūras vērtības. Šādi valsts reģistri sekmīgi darbojas gan mums attālākās zemās kā Japāna un Venecuēla, gan ģeogrāfiski un vēsturiski tuvāk esošās, piemēram, Bulgārijā un Lietuvā (fakti nosaukti balstoties uz UNESCO nacionālās komisijas sniegto informāciju par pieejamo citu valstu pieredzes apkopojumu). Tiesa ir iespējami arī citi ceļi, valsts inventarizējošo sarakstu neesamības gadījumā, lai kāda nacionāla vērtība tiktu atzīta starptautiski. Par to tiks minēts darba nodaļā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas iestrādēm un modeļiem Latvijas novados.

4. Ministru kabineta koncepcija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu

Ivara Godmaņa valdības laikā tika atkārtoti sistematizēti uzskati par nemateriālo kultūras mantojumu. Ministru kabinets atbalstīja koncepciju „Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” (http: //polsis.mk/gov.lv/do?id=2887,skatīts 14.01.2009)

Darbs pie šī dokumenta sagatavošanas rūpīgi un izvērsti tika darīts kopš 2005. gada decembra, kad ar kultūras ministrijas valsts sekretāra Daniela Pavļuta rīkojumu Nr.240 2005.gada 1.decembrī tika izveidota darba grupa Dr. art Ievas Vītolas vadībā, kura sagatavoja izvērtējumu par esošo situāciju un līdzšinējo pieredzi NKM saglabāšanā Latvijā. Darba autore bija viena no dalībniecēm tajā darba posmā, kas saistījās ar pieredzes apkopojuma veikšanu novados. Šī darba grupa tika vairākkārt papildināta tā veica izvērstu darbību ne tikai gatavojot rīkojumā uzticēto izvērtējumu, bet arī veica organizatorisku darbu sabiedrības informēšanai, ierosināja atsevišķu pētījumu veikšanu, notika semināri un diskusijas visos Latvijas novados. Tie ir pieminēti šī darba pirmajā nodaļā .

Domās atgriežoties pie šobrīd jau spēkā neesošās 2004. gadā apstiprinātās Ministru kabineta koncepcijas šajā jautājumā, jāsecina, ka viens no tās ne visai veiksmīgās virzības cēloņiem bijā vājā sabiedrības iesaiste šī politikas dokumenta sagatavošanā.

Jaunā Kultūras un zinātnes un izglītības ministrijas izstrādātā koncepcija paredz:

1. izveidot normatīvo bāzi Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma pārvaldības sistēmai un patstāvīga atbalsta mehānisma noteikšanai;

2. likuma par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu izstrādāšanu;

3. Nacionālā NKM saraksta izveidi, pamatojoties uz Latvijas digitālajā kultūras kartē apkopoto informāciju;

4. noteikt NKM meistara statusu un izveidot atbalsta mehānismu viņu zināšanu un prasmju pārmantošanai;

5. nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumu iekļaut visos izglītības sistēmas līmeņos, kas ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma nodošanā nākamajām paaudzēm.

Kā atbildīgā institūcija koncepcijas īstenošanai līdzās kultūras ministrijai tiek noteikta valsts aģentūra „Tautas mākslas centrs” (no 2009. gada 1. janvāra Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra).

Šo valsts politikas plānošanas dokumentu kopumā darba autore vērtē pozitīvi, neraugoties uz to, ka tā realizācija noteikta šobrīd iespējamā valsts budžeta ietvaros. Tas ir rīcības dokuments. Ir iespējama virzība, jo ir pateikts pa kuru ceļu mēs iesim, tas ir labs pamats, meklējot finansējuma piesaisti arī no citiem avotiem. Protams, liela nozīme jāpiešķir tās politiskās personas izpratnei un politiskajai gribai, kura katrā konkrēta gadījumā pārstāv kultūras nozari republikā.

Koncepcija nerisina visus ar NKM saglabāšanu saistītos jautājumus, kas noteikti Konvencijā. Citos politiskos dokumentos tiks iestrādāti jautājumi par NKM kā nozīmīga resursa izmantošanu teritoriālās attīstības plānošanā, mūžizglītības procesa pilnveidošanā, Latvijas starptautiskās atpazīstamības veidošanā.

Nianse, kas darba autori šajā dokumentā dara uzmanīgu (pareizāk sakot, neapmierinātu) ir nacionālā reģistra izveide pamatojoties uz Latvijas digitālajā kultūras kartē ievietoto informāciju (www.kulturkarte.lv). Aplūkojot tajā atrodamo informāciju (apskatīts 21.03.2009), nemateriālā kultūras mantojuma sadaļa uzrāda 19 ierakstus. Tie mazāk vai vārāk proporcionāli pārstāv Liepājas rajona Rucavu, Kuldīgas rajona Alsungu un Balvu rajona Šķilbēnu un Medņevas pagastus. Tas ir nesamērojami maz, salīdzinot ar šī darba pirmajā nodaļā minēto . Darba autore ir valsts ierēdne, viens no kuras uzdevumiem ir apkopot un piedāvāt šo informāciju kultūras kartei. Bez Balvu, Liepājas un Kuldīgas rajona republikā ir vēl pāris desmiti rajonu, un katrā no tiem atbilstošs ierēdnis. Iepriekš pieminētā ierakstu dinamika vairāku gadu garumā ir visai izteiksmīga. Ja runājam par nemateriālo kultūras mantojumu kā par tādu parādību, kura galvenā specifika ir pārmantošanas radošā dinamika, nevis statisks rezultāts, tad šajā gadījumā stigrā ierāmējumā redzamā informācija vedina uz pārdomām par nekrologu nevis par attīstību. Darba autore pieļauj domu, ka viņas izpratne šajā jautājumā nav pietiekama. Kopumā Latvijas digitālā kultūras karte sniedz detalizētu informāciju par Latvijas kultūras institūciju daudzveidību, pārklājumu un pieejamību.

5. Jautājumu risinājuma dinamika un iestrādes koncepcijas realizēšanai

Pēc autores domām, pats būtiskākais NKM saglabāšanas un pārmantošanas procesā un Ministru kabineta koncepcijas realizēšanā ir kultūrizglītības akcentu maiņa. Koncepcijā tas definēts apstiprinātajā rīcības 7.5 virzienā: „Iekļaut NKM saglabāšanas jautājumus izglītības procesā visos līmeņos” (http: //polsis.mk/gov.lv/do?id=2887,skatīts 14.01.2009)

Kultūrizglītība Latvijā ir ar senām tradīcijām. Taču, vairākus gadu desmitus jēdziens „kultūrizglītība” ir ticis saprasts tikai profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas sistēmas ietvaros. Šobrīd tas nozīmē arī jautājumu skatījumu mūžizglītības, starpnozaru un radošo industriju kontekstā. Iepriekšējos gadu desmitos kultūrizglītības mērķi bija vērsti tikai vienā virzienā, proti, profesionālu mākslinieku sagatavošana. Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs tas definēts sekojoši: „Sagatavot, profesionālus māksliniekus, kultūras nozaru speciālistus, pedagogus kritiķus un pētniekus” (Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes,1996, 24).

Arī Nacionālajā Programmā „Kultūra” (2000-2010) kultūrizglītības traktējums vērsts tikai stingri profesionālu mērķu sasniegšanas virzienā: „Šajā dokumentā kultūrizglītība galvenokārt aplūkota kā Latvijas formālās (hierarhiski un hronoloģiski strukturētās) izglītības sistēmas sastāvdaļa. Tā ietver pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības un augstākās pakāpes mūzikā, mākslā un horeogrāfijā; profesionālās vidējās un augstākās izglītības pakāpes citu kultūrnozaru izglītības studiju programmās”(Nacionālā programma Kultūra,2001, 167).

Jauno valsts kultūrpolitikas vadlīniju rezultāts paredz jau citu skatījumu. Uzsvērts, ka kultūrizglītība attīstās trijos virzienos:

1. profesionāla un konkurētspējīga kultūras speciālista vai radošo profesiju pārstāvju sagatavošana (mūziķis profesionālā orķestri, pedagogs u.c.);

2. izglītotas un kompetentas kultūras auditorijas veidošana (zinošs apmeklētājs visu veidu kultūras pasākumiem);

3. radošas un iniciatīvām bagātas personības veidošanās, kuras iegūtās zināšanas dos ieguldījumu strādājot arī jebkurā citā nozarē (bankā, iestādes vadībā, pašvaldībā).

Kultūrizglītības jaunais skatījums paredz, ka tiks aktualizēta izglītības loma Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā, tā pieejamības un pārmantošanas procesa veicināšanā, iekļaujot šos jautājumus kultūrizglītības programmās vai izstrādājot jaunas programmas. Tas ir kas jauns samērā rutinētajai kultūrizglītības sistēmai (te darba autore vairāk domā par profesionālās ievirzes mūzikas skolām). Tas ir izaicinājums šai sistēmai. Šis jaunais skatījums sastaps arī zināmu pretestību no skolu vadītāju puses, ka arguments tam būs arī šobrīd ierobežotās finansējuma iespējas. Jebkurā jautājumā, arī šajā, jau ir izņēmumi, kuri liecina, ka process ir sācies. Par to tiks runāts turpmāk.

Šeit slēpjas milzīgs potenciāls. Nozares pamatinformācija liecina, ka Latvijā darbojas 145 pašvaldību profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas skolas (no tām 63 ir mūzikas skolas, 36 mākslas skolas, 46 mūzikas un mākslas skolas). To kopējais audzēkņu skaits ir gandrīz 21 000. Kultūras ministrijas pārziņā ir arī 14 profesionālās vidējās izglītības iestādes un 4 akreditētās augstākās izglītības iestādes (www.km.gov.lv/lv/nozares_info/kulturizgl.html?_print=1.- skat. 03.20.2009)

Atsevišķas augstskolas savas kompetences ietvaros studiju programmās iekļauj NKM jautājumus, tomēr kopumā augstākās mācību iestādes nepietiekami sevi apzinās kā nozīmīgu resursu NKM saglabāšanā.

NKM saglabāšanas jautājumi ir vairāku Latvijas valsts pārvaldes, pašvaldību un citu institūciju kompetencē.

2.5.1. tabula: Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumu kompetence valsts, pašvaldības un citās institūcijās

Valsts pārvaldes institūcijas	Pētniecības un izglītības institūcijas	Citi
Kultūras ministrija	Valsts un pašvaldību muzeji	Pašvaldības
Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra	Latviešu folkloras krātuve	Nevalstiskās organizācijas
Kultūras un radošās industrijas izglītības centrs	Valsts arhīvu sistēma
Izglītības un zinātnes ministrija	Valsts un pašvaldību bibliotēkas
Izglītības satura un eksaminācijas centrs	Latvijas augstskolas
Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs
Valsts Kultūrkapitāla fonds
UNESCO Latvijas nacionālā komisija

Informācija sagatavota uz Koncepcijā „Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” minēto faktu bāzes . Tas ir milzīgs potenciāls, kur katras atsevišķas vienības kapacitāte vairumā gadījumu ir neapšaubāma un tās ir atbilstoši sevi pierādījušas pozitīvā darbībā arī NKM saglabāšanas un pārmantošanas jautājumu risināšanā atbilstoši tām deleģētajai kompetencei. Jautājums ir par sadarbību un savstarpēju koordināciju jautājumu risināšanā. Kā atbildīgā institūcija saskaņā ar Koncepciju, šo jautājumu risināšanā ir noteikta Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra. Tai uzticēts visplašākais pienākumu loks:

1. izstrādāt NKM saglabāšanai nepieciešamo normatīvo aktus, projektus un programmas;

2. izveidot nacionālo NKM padomi un nodrošināt tās darbību;

3. apzināt, identificēt, definēt un aprakstīt Nacionālā NKM izpausmes, t.sk. NKM meistarus un viņu zināšanu pārmantotājus, veidot un papildināt NKM sadaļu Latvijas Digitālajā kultūras kartē;

4. koordinēt Nacionālā NKM mantojuma izpausmju virzīšanu Cilvēces NKM reprezentatīvajam sarakstam un NKM, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana sarakstam;

5. + vēl četri uzdevumi, kuri sākas ar „koordinēt”, „sadarbībā ar” un „īpašu uzmanību veltīt”.

Pirmie četri koncepcijā NKMVA deleģētie uzdevumi ir darbietilpīgi procesi, kuru sekmīgai veikšanai nepieciešama cieša un atgriezeniska saikne ar norisēm novados. Iespējams, ka jaunais administratīvais dalījums pēc novadu reformas un Kultūras ministrijas plānotās izmaiņas attiecībā uz saikni ar novadiem var aizkavēt NKM apzināšanu, identificēšanu un definēšanu.

NKMVA vēl tikai veidojas iestrādes par to kā risināt jaunos tai ar Ministru kabineta Koncepciju deliģētos uzdevumus.

Kopumā jāsecina, ka valsts kultūrpolitikā īsā laika posma ir notikušas būtiskas izmaiņas, tai skaitā pozitīvi tendētas uz NKM saglabāšanu un pārmantošanu Latvijā. Tomēr, lai nopietni runātu par tās īstenošanu, laika sprīdis no dokumentu pieņemšanas līdz to realizācijai dzīvē ir pārlieku mazs. Jebkuras politikas izveidei un dzīvotspējas apliecinājumam nepieciešams ilgstošāks laika posms. Apzinoties 2009.gada ekonomisko situāciju valstī , nav iespējams izdarīt arī secinājumus par to vai nemateriālā kultūras mantojuma jautājumu aktualizēšana būs ilgtermiņa vai īstermiņa notikums, vai politiķu uzmanības starmeši nenovērsīsies no šī jautājuma. Latvijas politiskās kultūras pieredze liecina, ka personāliju maiņa daudzkārt maina arī rīcības virzienus. Skaidru attieksmi neparāda arī šā brīža kultūras ministra (2009.gada aprīlis, Ints Dālderis)izteikumi. Laikrakstā” Latvijas Avīze”( 2009,Nr.97) tie neliecina par domas skaidrību. No vienas puses tiek apgalvots, ka atbalstīs NKM, no otras puse tiek izteiktas šaubas pat par tā finansējuma plūsmas nepieciešamību, kas ir vērsta tā nemateriālā kultūras mantojuma segmenta virzienā, kas ir ar likumu pacelts pāri citām, NKM izpausmēm, proti, Dziesmu svētku procesa virzienā.

Vienmēr ir tiesības vēlēties labāk izstrādātus dokumentus un pilnīgāk definētus uzdevumus, bet kā atzīmēts šī pētījuma pirmajā nodaļā, arī pašu nemateriālā kultūras mantojuma aktivitāšu veicinātāju pulkā nav vienprātības. Vieni uzskata, ka likumam ir jāpasaka pilnīgi viss, citi, ka tam nav nekādas nozīmes, jo vienmēr var atrast ticamu iemeslu un aizbildinājumu kaut ko nedarīt.

Kopumā valsts politikas plānošanas dokumentos ir akceptētas nopietnas norises Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai. Situācija pasaulē, tai skaitā Latvijā šobrīd neļauj izdarīt jēgpilnu prognozi par to, kādā veidā un laika termiņos varētu tikt veikta nosaukto mērķu sasniegšana. Tāpat grūti prognozēt cik ilgtspējīga būs politiskā griba šos jautājumus paturēt kultūrpolitikas redzes lokā.

Pieredze rāda, ka darboties griboši cilvēki ir atraduši un atrod ceļus un veidus kā saglabāt un pārmantot nemateriālo kultūras mantojumu arī tad, kad politiķi un teorētiķi vēl tikai raksta vadlīnijas un formulē definējumus. Kopienas, grupas un atsevišķi cilvēki daudzkārt ir darbojušies un darbojas intuitīvi, jēgpilni un atbildīgi tādejādi saglabājot atsevišķus novadus un kultūrtelpas kā nemateriālā kultūras mantojuma oāzes. Tieši tāpēc ir svarīgi zināt un saprast, kas notiek Latvijas novados.

3. IESTRĀDES UN MODEĻI NEMATERIĀLĀ KULTŪRAS MANTOJUMA SAGLABĀŠANAI LATVIJAS NOVADOS

Daudzu vēsturisku faktoru ietekmē Latvijā ir izveidojies bagāts un tās kultūrvēsturiskajos reģionos atšķirīgs tradīciju un prasmju mantojums. Tas var būt atšķirīgs pat viena kultūrvēsturiskā reģiona ietvaros, pastāvot tā ietvaros atšķirīgām kultūrtelpām. Piemēram, Slutišķu sādža Dienvidlatgalē un Latgales Ziemeļaustrumu daļas Balvu rajona Baltinavas, Briežuciema, Medņevas, Šķilbēnu, Susāju pagasti un Viļakas pilsēta. Kurzemē kā īpaša kultūrtelpa pastāv Suitu novadā un Lejaskurzemē ,ietverot sevī Rucavu, Nīca, Bārta un Otaņki.

Latvijas kultūras nozīmīga sastāvdaļa ir tās pamattautības lībiešu kultūras mantojums.

Līdzās Latvijas pamattautību kultūrai vēsturiski ir attīstījusies un nostiprinājusies arī citu etnisko kopienu kultūra. Latvijai ir raksturīgas tādas vēsturiskās kopienas kā krievi, poļi, baltkrievi, ebreji, romi u.c.

Šajā darbā detalizētāk tiks runāts par trim no republikā visplašāk pazīstamiem novadiem šajā kontekstā: Ziemeļlatgali Balvu rajonā, Suitu novadu (Kuldīgas un rajonos) un Lejaskurzemi - Rucavu, Bārtu , Nīcu un Otaņkiem Liepājas rajonā. Šīs trīs kultūrtelpas pagaidām ir vienīgās,kas ar savu prasmju nesēju pieteikumu ir pārstāvētas Latvijas digitālajā kultūras kartē, kas saskaņā ar Ministru kabineta Koncepciju ir paredzēta kā pamats Nacionālā reģistra izveidei. Šīs ir tās kultūrtelpas, kur lokālas tradīcijas tiek mēģināts saglabāt to dabiskajā vidē, kur apzinoties ,ka samazinās un izzūd pārmantojamības dabiskā iespēja, tiek meklētas citas NKM saglabāšanas formas, kas nedisharmonē ar lokālo vidi.

Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas prakse tiks apkopota sistematizēta modeļa veidā, izvērtēta, analizēta ar nolūku šo pieredzi darīt pieejamu plašākam interesentu lokam.

1. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un pārmantošana Suitu novadā

Suitu novads ietver sevī ģeogrāfiski nelielu teritoriju Kurzemē, kura lielākais centrs ir Alsunga, Alsungas pagasts un Gudenieku pagasts(Kuldīgas rajons) , Jurkalne un Jūrkalnes pagasts (Ventspils rajons). Šis novads nav vienots administratīvi , bet tradīciju un dzīvesziņas izpratnē. Tiesa , 21.gs sākumā, līdz pat 2006.gadam pastāvēja viedoklis un cerība, ka administratīvi teritoriālās reformas gaitā suitu tradīciju nesēji apvienosies vienotā novadā. Šā brīža situācija stāsta par to ,ka katrs šī kultūrvēsturiskā novada pagasts turpmāk būs citā administratīvā teritorijā . Alsungas pagasts būs kā atsevišķs novads, Gudenieku pagasts ir iekļāvies Kuldīgas novadā, bet Jūrkalnes pagasts būs Ventspils novada sastāvdaļa.

Suiti savu īpašo vēstures un savdabības stāstu vairumā gadījumu sāk ar katoļticības ienākšanu luterticīgajā Kurzemē ,kad grāfs Šverins ieskatījās poļu aristokrātē un pirms laulībām pārgāja katoļticībā. Pateicoties reliģiskajām atšķirībām, laika gaitā suitiem ir izveidojies unikāls kultūras mantojums, kur pirmskristietības laika tradīcijas ir cieši savijušās ar katolisko dzīves ziņu. Novadu kontekstā tas sasaucas ar vairākām kopīgām nemateriālā kultūras mantojuma pazīmēm suitiem un latgaļiem .Suiti tāpat kā latgaļi lepojas ar savu valodu, tradicionālo dziedāšanu un lielo tautas dziesmu pūru kas no viņu novada nonācis Folklora krātuves fondos, īpatnēji savrupo raksturu, košajiem tautas tērpiem un izvērstajām kāzu svinēšanas tradīcijām.

Atšķirībā no latgaļiem ,suiti savas identitātes apziņas izkopšanu pacēluši novada īpašās politikas virsotnē. Suiti savu bagāto nemateriālo kultūras mantojumu 2009.gada sākumā ir izvirzījuši UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstam. Tā ir liecība par kultūras mantojuma kopēju apziņas briedumu un spēju un vēlmi koncentrēt darbību nopietnu kultūrpolitisku uzdevumu veikšanai Administratīvā sašķeltība un spēja vienoties nopietnu uzdevumu veikšanai, sargājot savu nemateriālo kultūras mantojumu, nākotnē var izrādīties jauna suitu rakstura šķautnes pērle.

Darba turpinājumā piedāvātais modelis nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai Ziemeļlatgalē liecinās par rajona posma pašvaldības un vietējo pašvaldību kultūras nozares organizatoru īpašo vietu un lomu šajā procesā. . Ziemeļlatgalē grūti saskatīt vērā ņemamas nevalstisko organizāciju aktivitātes šajā jautājumā. Cita situācija ir suitu novadā.

Suitu nemateriāla kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas jautājumi ir divu vērā ņemamu nevalstiskā sektora biedrību redzeslokā. 2001.gadā tika nodibināta biedrība etniskās kultūras centrs „ Suiti”. Tās mērķis ir sekmēt suitu novada kā etniskās kopienas apzināšanu un suitu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, aizsardzību un līdzsvarotu attīstību. Tajā apvienojās 52 biedri no Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku pagastiem.

2007. gadā tika izveidota vēl viena biedrība ar nopietnu pieteikumu suitu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un aizsardzībai, biedrība „Suitu novads”. Tās mērķis ir panākt vienota suitu novada izveidi. Biedrības aktīvistu uzskats ir, ka tik neloģisks veidojums kā starp trīs novadiem administratīvi sadalīta suitu kopiena nav ilgtspējīgs pasākums.

Biedrības darbība galvenokārt ir vērsta uz tādu pasākumu organizēšanu, kas nodrošina pietiekamu publicitāti suitu vārda skanējumam, suitu kultūras mantojuma materiālu ievietošanai internetā un finansu līdzekļu piesaistei. Šo biedrību darbība, cieši sadarbojoties ar pagastu pašvaldībām un rajona posma speciālistiem, ir devusi augstu atpazīstamību suitu kultūras mantojumam.

Suitu kultūras mantojuma liecību ievietošana internetā ir , kas pretējs tam ,kas notiek Latvijas digitālas kultūras kartes kontekstā attiecībā uz šo pašu jautājumu. .www.suitunovads.lv (skatīts 04.05.2009 ) uzrunā un rada interesi. Sadaļa kultūras mantojums sistematizētā veidā sniedz emocionālu un faktu informāciju sekojošos jautājumos:

1. etnisko kultūras centru „Suiti”,

2. ansambļiem un kolektīviem,

3. suitu tautas tērpu,

4. suitu rakstiem ,

5. dziedāšanu,

6. muzicēšanu,

7. dejām,

8. ticējumiem,

9. nostāstiem un teikām,

10. mīklām,

11. rotaļām,

12. ēdieniem,

13. alus darīšanu,

14. sveču liešanu,

15. vietvārdiem,

16. aizsargzīmēm.

Plaši un izvērsti ir iespējams iepazīt suitu tradīcijas. Tas apkopotas un atspoguļotas sekojošās sadaļās : gadskārtu tradīcijas, kristību tradīcijas, kāzu tradīcijas, bēru tradīcijas, talku tradīcijas.

Suitu valodas sadaļa ietver sevī suitu valodas vārdnīcu un suitu nostāstus.

Atsevišķs atvērums ir veltīts burdona festivālam.

Darba turpinājumā būs iespējams iepazīt arī Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma liecību ievietošanu rajona kultūrvēstures datu bāzē elektroniskā formātā. Abi novadi jau vairākkārt ir salīdzinājuši savu pieredzi NKM saglabāšanā un pārmantošanā. Šīs informācijas detalizēta izpēte rada pārliecību, ka ir iespējams un nepieciešams pievērsties kāda konkrēta jautājuma risinājuma pieredzes analīzei.

Īpaša nozīme ,līdzās pēdējos divos aktualizētajai nedaudz politizētajai pieejai, suitu NKM saglabāšanā ir etniskā kultūras centra „Suiti” darbībai ilgākā laika posmā. Tas ir ļoti nozīmīgi ,ka noorganizējot 2 starptautiskos burdona festivālus, tas ir kļuvis par vienu no spilgtākajām organizatoriskajām un saturiskajām suitu atpazīstamības zīmēm šodienas plašajā kultūras notikumu klāstā. Burdona festivāli Alsungā jau ir notikuši 2004.un 2007.gadā, nākamais iecerēts 2010 gadā. Šajā gadījumā ar starptautiska notikuma palīdzību tiek pievērsta uzmanība vienam no spilgtākajām tradicionālās muzicēšanas veidiem. Tas ir raksturīgs gan Suitu novadam, gan Ziemeļlatgalei.

2005. un 2008.gadā biedrība pievēršas vasaras nometņu organizēšanai suitu jaunākajai paaudzei, apgūstot tradicionālo kokļu un stabules spēli.

2005. gadā Rīgā tiek sarīkotas vērienīgas suitu dienas. Ar šo pasākumu tiek atgādināts par diviem svarīgiem notikumiem suitu kopienas dzīvē, proti, par to ,ka 1925. gadā suitu dziedājums pirmo reizi ir skanējis no skatuves Rīgā un ,ka ir pagājuši 60 gadi, kopš uzņemta pirmā latviešu skaņu filma „Dzimtene sauc”.

Dziedāšana burdonā nav vienīgā spilgtā šī novada nemateriālā kultūras mantojuma izpausme. Kā pirmo suitu atpazīstamības zīmi visbiežāk nosauc pašas šī dziedājuma pratējas, proti „ Suitu sievu” enerģisko darbību, sniedzot skatītājiem un klausītājiem tikšanās iespēju visdažādākajās vietās un veidos .Bagātās kāzu tradīcijas , spilgtie tautas tērpi, suitu valoda, vietējie ēdieni, reliģiskās tradīcijas , gadskārtu ieražas ir tas, kas padara šo novadu labi saredzamu citu Latvijas novadu starpā.

Zināma pašizolācija gadsimtu gaitā ,kas ļāva veidoties savdabīgajam suitu kultūras mantojumam un šodienas ekonomiskās migrācijas procesi, kas aizved no laukiem jaunos cilvēkus ,ir tas pretrunu un vēlmju mezgls, kas jārisina nemateriālā kultūras mantojuma sargātājiem Alsungā un citās pašvaldībās. Suitu pašu uzskats ir, ka īstu suitu tradīciju un prasmju zinātāju ir ne vairāk kā 10 cilvēki, kuru vidējais vecums ir ne mazāks par 60 gadiem. Etniskā kultūras centra vadītājs Grigorijs Rozentāls atzīmē, ka pēdējos gados suitu kultūrtelpa piedzīvo pakāpenisku renesansi. Ir atgriezies kopienas lepnums par savu identitāti un dažādajām lokālās kultūras izpausmēm. Savu vietu šajā procesā atkal ir atradusi katoļu baznīca.

Galvenās apdraudētās NKM izpausmes, ko apzinās suitu nemateriālā kultūras mantojuma kopēji ir:

1. iedzīvotāju skaita samazināšanās un kopienas locekļu novecošana ,

2. lokālā valodas dialekta apdraudētība,

3. kāzu tradīcijas, spēles un rotaļas,

4. tradicionālo mūzikas instrumentu kokļu, dūdu, stabuļu un bukuraga spēlēšana,

5. stāstīšanas prasmes.

Suiti savu tradīciju un prasmju pārmantošanas apdraudētību ir aktualizējuši sekojošos veidos:

1. izveidojot etniskās kultūras centru 2001.gadā

2. piesaistot ekspertus un aktualizējot formālās un neformālas NKM pārmantošanas izglītības metodes,

3. organizējot vasaras nometnes tradicionālas dziedāšanas un kokles spēles apguvei,

4. organizējot starptautiskus burdona festivālus,

5. izveidojot un papildinot interneta portālu www.suitunovads.lv,

6. piesaistot finansējumu Alsungas pils atjaunošanai suitu pētniecības centra izveidei

7. iesaistoties UNESCO Asociēto skolu projektā

8. izveidojot biedrību „ Suitu novads”, kuras mērķis ir apvienot vienotā novadā vairākas šobrīd administratīvi sadalītas teritorijas,

9. sagatavojot un iesniedzot suitu kultūrtelpas pieteikumu UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma ,kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstam.

Līdz ar dokumentācijas iesniegšanu cilvēces NKM sarakstam Suitu kopiena, ir nodefinējusi lielu atbildību par veselu virkni pasākumu, kuri ir jāīsteno apdraudēto prasmju un zināšanu saglabāšanai un atjaunošanai.

Secinājumi:

1. suitu novada ļaudis apzinās savu tradīciju unikalitāti un to izzušanas iespējamos draudus,

2. tradīciju pārmantošanas un saglabāšanas veicināšanas organizatoriskais centrs ir sekmīga nevalstisko organizāciju darbība, tai skaitā sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām ,

3. suitu novada nevalstisko organizāciju vadītāji NKM saglabāšanai ir arī aktīvi novada politiskās dzīves veidotāji, kas šajā jautājumu aktualizācijas un turpmākās rīcības plānu izstrādes gaitā ir būtisks spēks.

2. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana Lejaskurzemē

Lejaskurzemes novada aprises nav stingri definētas, tas ir kultūrvēsturisks jēdziens. Tradicionālajā kultūrā tas parasti tiek lietots lai apzīmētu Liepājas rajona Otaņķu, Nīcas, Bārtas un Rucavas pagastu savdabīgās izpausmes valodas dialekta, tautas tērpu darināšanas un valkāšanas, tradicionālas dziedāšanas un dzīvesziņas prasmes. Novads, kur nelielā teritorijā ir satopami vairāki Kurzemes tautas tērpa darināšanas un nēsāšanas varianti. Vīru tautas tērpam Rucavā, Nīcā un Bārtā nav gandrīz nekādu atšķirību, bet sievu rotas, ir tik savdabīgas katram pagastam, ka katrs no šiem tērpiem tiek izdalīts kā atsevišķa novada tautas tērps.

Skarbie dzīves apstākļi ,kas gadsimtu gaitā pavadījuši šos piejūras ļaudis , ļāvuši izvedoties savdabīgam nemateriālajam kultūras mantojumam, kas šo novadu dara īpašu citu Latvijas novadu starpā.
Rucavas , Nīcas , Bārtas un Otaņķu ļaudis savu kultūras mantojumu sargā un glabā caur aktīvu un enerģisku etnogrāfisko ansambļu darbību, atsevišķu dzimtu jēgpilnu attieksmi pret savu zināšanu un prasmju pūru, un pietiekami spilgti izteiktu vēlmi savu kultūras mantojumu popularizēt dažādu pasākumu kontekstā.

Pirmais atpazīstamības simbols šajā kontekstā ir Rucavas „ Zvanītāji”. Tās ir muzejmājas, kuras ļauj apjaust bagāto Rucavas kultūras mantojumu. To rašanās pirmsākumi saistāmi ar 1999. gadu, kad tuvojoties vispasaules rucavnieku saietam grupa entuziastu šeit nodibina muzeju. Pēc saieta kļūst aktuāls jautājums, ko tālāk?! Risinājums un domu skaidrība nāk pamazām. 2002 gadā tiek dibināts Rucavas tradīciju klubs. Par tā galvenajām vadlīnijām kļūst visa rucaviskā apgūšana un tā demonstrējumi visiem iespējamajiem interesentiem.

Rucavas” Zvanītāju” aktivitātes īsā laika posmā kļūst labi pazīstamas novadā un ārpus tā:

1. 2002. gadā tiek realizēts projekts „Tradicionālas kultūras skola”, kas aizsāk jaunu NKM prasmju saglabāšanas un pārmantošanas formu novadā „ Zvanītāju „ vasaras skoliņas. Tās sekmīgi turpinās gadu no gada;

2. 2003. gadā tiek realizēts apjomīgs projekts, ka ietver sevī astoņas amatu nedēļas: grozu pīšanas, stabules pūšanas, kokles spēles, ģitāras spēles ,knipelēšanas, ādas apstrādes ,karošu grebšanas u.c.;

3. Tūristiem un kāzu viesiem tiek piedāvātas maksas programmas „ Rucavas goda mielasts”,” Vakarēšana,” „Ceļa maize kāzās „ un „Pūra vēdināšana”.

Tiek nodibināts arī Rucavas tradicionālas kultūras centrs, kas veic :

1. organizatorisko,

2. reklāmas,

3. arhivēšanas ,

4. pētniecisko funkciju.

Šeit savas ekspedīcijas ir organizējuši Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieki ,Latvijas Universitātes, Latvijas nacionālā vēstures muzeja un Liepājas pedagoģijas universitātes. Tradicionālas kultūras centrs apzina arī to informāciju, kādas Latvijas krātuvēs ir atrodami materiāli par Rucavu.

Sava vieta un loma nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā ,tāpat kā citos novados ir etnogrāfisko ansambļu darbībai, kuri ne tikai saglabā senākas dziedāšanas formas, bet arī katrs kolektīva dalībnieks individuāli ir daudzu citu prasmju nesējs. Tai skaitā novada tautas tērpa nēsāšanas un darināšanas tradīciju zinātājs.

Rucavas etnogrāfiskais ansamblis ir to starpā. Tā aktīvās darbības gadi skaitāmi no 1983.gada, kad skatītāju vērtējumam tika piedāvāts plašāks uzvedums „ Talka nāca sētiņā”. Tā darbība ir pamanīta ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un Vācijā. Tā darbība ir noturīga. Liecinājums tam ir vairāku paaudžu dalībnieku iesaistīšanās kolektīvā.

Nīcas pagasta nemateriālās kultūras mantojuma pūru kopš 1953.gada sargā un tālāk nodod Nīcas etnogrāfiskais ansamblis. Tā īpašajā aprūpē ir Nīcas garais sauciens, braucamās dziesmas, krustabu, precību un kāzu dziesmas, kā arī apdziedāšanās dziesmas un ziņģes.

Bārtas etnogrāfiskā ansambļa darbības sākotne sniedzas 20. gadsimta 30.gados. līdz pat šodienai, mainoties paaudzēm tas apgūst un saglabā Bārtas novada dziedāšanas tradīcijas, organizē tradicionālos svētkus, nodod savas prasmes un zināšanas Bārtas jaunajai paaudzei.

Ar īpašām aktivitātēm Lejaskurzemē ir pazīstams Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis. Tas aktīvi uzstājās Latvijā un ārpus tās . Tieši par to 2001. gadā kolektīvs iegūst Lielo folkloras gada balvu, vairākkārt saņemtas arī Lietuvas Republikas balvas, vairākas kolektīva dalībnieces ir saņēmušas Lielo folkloras gada balvu nominācijā par mūža ieguldījumu.

Kopumā pētot Lejaskurzemes nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, pārsteidza tas, ka izņemot Rucavas „Zvanītājus”, šajā novadā visa darbība notiek pietiekami savrupi, pamatā etnogrāfisko ansambļu ietvaros.

Secinājumi:

1. Lejaskurzemes nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana tiek balstīta etnogrāfisko ansambļu darbībā, saglabājot un nododot jaunākajai paaudzei savas prasmes;

2. Lejaskurzemes pagastiem nav plašāka izvērsuma un kopējās stratēģijas NKM saglabāšanai un pārmantošanai;

3. Rucavas „ Zvanītāji „ ir spilgtākais Lejaskurzemes NKM popularizētājs un krājējs, kas ir saistīts ne tikai ar etnogrāfisko kolektīvu darbību.

3. Ziemeļlatgales vēsturiskais un ģeogrāfiskais un nemateriālā kultūras mantojuma raksturojums

Sākotnēji jāprecizē jēdziena Ziemeļlatgale teritoriālais lietojums šī darba kontekstā.

Šis jēdziens vairākās publikācijās ir lietots ar dažādu ģeogrāfisko aptvērumu. Pamatā tas attiecas uz Balvu rajona teritoriju šodienas administratīvā dalījuma ietvaros. Anda Beitāne savā promocijas darbā doktora zinātniskā grāda iegūšanai „ Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā” uzsver, ka „ Ziemeļlatgales jēdziens latviešu tradicionālās kultūras pētniecībā ir samērā neskaidrs. Pēc Latvijas kultūrvēsturisko apgabalu un Latvijas laika administratīvi teritoriālā iedalījuma, šeit pieder bijušā Abrenes apriņķa teritorijas, proti, Liepnas, Vīksnas Balvu, Viļakas Šķilbēnu , Baltinavas Tilžas ,Rugāju un Bērzpils pagasti, taču stingras Ziemeļlatgales robežas parasti netiek vilktas(Beitāne,2004,91). Iveta Tāle publikācijā „Tradicionālā dziedāšana kā Ziemeļlatgaliskās identitātes sastāvdaļa” (Letonica, 2006,242) ar to saprot Viļakas, Medņevas, Šķilbēnu ,Baltinavas un Briežuciema pagastus. Vēl būtu iespējams minēt arī vairākus citus līdzīga rakstura piemērus.

Darba autores izstrādātais modelis nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai funkcionē un turpina attīstīties Balvu rajona teritorijā. Sākotnēji tā pierobežas teritorijā, ar to domājot Balvu rajona Briežuciema, Baltinavas, Šķilbēnu, Medņevas, Susāju, Kupravas pagastus un Viļakas pilsētu, vēlāk gūstot iestrādes arī citos rajona pagastos, konkrēti, Rugājos, Vectilžā un Tilžā.

Arī projekti, kas ir realizēti Balvu rajonā, prasmju un tradīciju pārmantošanai deviņu gadu garumā ir nesuši Ziemeļlatgales vārdu. Tālāk neizvēršot variācijas par šo tēmu, darba autore jēdzienu Ziemeļlatgale šī darba ietvaros lietos kā identisku jēdzienam Balvu rajons.

Šī jautājuma precīzāks definējums kļūs aktuāls gadījumā, ja tiks gatavots Ziemeļlatgales pieteikums UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma Reprezentatīvajam sarakstam.

Latgales ziemeļaustrumu daļa, tagadējā Balvu rajona austrumu mala ģeogrāfiski atrodas pārejas joslā no Austrumlatvijas zemienes Adzeles pacēluma uz Mudavas zemieni. Norobežota austrumos ar politisko Latvijas valsts robežu, rietumos ar gadu simtiem izteikto robežu (šķirtni) purvaino, mazapdzīvoto Daugavas – Mudavas (Veļikajas ) ūdensšķirtni.

Seno latgaļu Purnovas un Ābelenes pilsnovadu teritorija. Pirmās Latvijas republikas laikā - Abrenes apriņķa daļa. Tieši šis novads (Baltinavas, Šķilbēnu pagasts) ir Abrenes tautas tērpa izcelsmes vieta.

Teritorija, kas arī 20.un 21. gadsimtā palikusi nomaļus no lielākajiem attīstības centriem un transporta maģistrālēm. Pateicoties tam, pagastos saglabājies augsts pamatiedzīvotāju – latviešu (latgaliešu) īpatsvars (80-90 un vairāk par 90%) ar dzīvām tradīcijām un izloksnēm. Eiropas Savienības, Latvijas, Latgales, Balvu rajona nomale, kas līdz ar to saglabājusi savu unikalitāti.

Teritorija, kas ir katoļu dominantes galējais ziemeļu punkts Eiropā (vēsturiskais Viļakas pagasts), kas iespiežas starp luterāņu dominantes (rietumos) un pareizticīgo dominantes (austrumos) teritorijām. Šo darba autores un mag .geogr. Imanta Slišāna veidoto Ziemeļlatgales ieskicējumu par pietiekamu atzinusi arī Dr.art Anda Beitāne un ar šī darba autores laipnu atļauju to akceptējusi pētījumā „Tradicionālā mūzika Medņevas pagastā” (Beitāne,2008,13).

Balvu rajona teritorija nav viendabīga tradīciju prasmju nesēju un pārmantošanas aktivitāšu blīvuma ziņā. Turpinājumā pievienotā rajona karte izceļ tos pagastus, kur nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas procesi ir izteikti aktīvāk.

<

3.3.1. zīmējums :Balvu rajona karte , nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas aktīvākie pagasti.

Tieši šī teritorija ņemot vērā visas vēsturiskās, ģeogrāfiskās un sociālas sakritības, līdz pat šodienai ir īpatnējs tradicionālās kultūras novads. Tā tradīciju spilgtums un lokalitāte, etnogrāfisko un folkloras kolektīvu blīvums, prasmju un zināšanu kopums, ko sevī glabā daudzie nemateriālā kultūras mantojuma kopēji, padara to par īpašu vietu Latvijas kontekstā.

Te koncentrētā veidā var ieraudzīt gan to idillisko ainavu, ka vienkāršas lauku sievas prasmju pūrs ir vairāku zinātnieku darba izpētes vērts, gan to kā tas viss pamazām aiziet no mūsu ikdienas aprites, gan to kā šeit tiek meklēti visdažādākie ceļi kā to saglabāt un integrēt jaunākās paaudzes dzīves ziņā un mūsdienu straujajos ikdienas ritmos.

Šajā nelielajā teritorijā dzīvo un darbojas daudz spilgtu tradīcijas nesēju. Gan individuāli, gan etnogrāfisko un folkloras kolektīvu veidā. Var minēt 13 vērā ņemamus folkloras un etnogrāfiskos kolektīvus, kuri aktīvi darbojas šajā teritorijā:

• Upītes etnogrāfiskais ansamblis (Lielās folkloras gada balvas laureāts),

• Upītes jauniešu folkloras kopa (Lielās folkloras gada balvas laureāts),

• Upītes bērnu folkloras kopa,

• Briežuciema etnogrāfiskais ansamblis,

• Baltinavas etnogrāfiskais ansamblis un tautas muzikantu kopa,

• Šķilbēnu etnogrāfiskais ansamblis,

• Rekavas etnogrāfiskais ansamblis,

• Rekavas dzintars,

• Rekavas vidusskolas bērnu folkloras kopa,

• Medņevas etnogrāfiskais ansamblis (Lielās folkloras gada balvas laureāts),

• folkloras kopa Atzele,

• Viļakas etnogrāfiskais ansamblis Abrenīte,

• Susāju etnogrāfiskais ansamblis,

• Kupravas etnogrāfiskais ansamblis.

Ārpus šīs kultūrtelpas rajonā darbojas vēl tikai divi etnogrāfiskie ansambļi: Beņislava Lazdukalna pagastā(Lielās folkloras gada balvas laureāti), Tilžā un folkloras kopa Bērzpils pagastā.

Te dzīvo un darbojas daudz spilgtu tradīcijas nesēju. Lielāko mūža daļu te aizvadījusi Lielā folkloras balvas laureāte un VKKF mūža stipendiāte, Atzinības krusta kavaliere, spilgtākā no Ziemeļlatgales tradicionālās dziedāšanas prasmes nesējām Margarita Šakina (10 gadi arī kā Rekavas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja). Vientuļi un savdabīgi savas mūža dienas te vadīja Marija Golubova (jau mūžībā). No viņas vien folkloras pētnieki, īpaši Andrejs Krūmiņš pierakstījis simtiem folkloras vienību. Teicēja novērtēta arī ar Kultūras ministrijas 2003. gada prēmiju Tautas mākslā. Augstu novērtēti arī tautas muzikants no Baltinavas pagasta Andrejs Rancāns (Lielā folkloras gada balva, VKKF mūža stipendija), Antons Slišāns (Lielā Folkloras gada balva, VKKF mūža stipendija, Atzinības krusts), Irēna Slišāne no Šķilbēnu pagasta (Lielā folkloras gada balva), Dzintars Čerbakovs (Lielā folkloras gada balva, 10 darbības gadi Šķilbēnu pagastā), Anna Ščemeļinska no Šķilbēnu pagasta (Lielā folkloras gada balva un VKKF mūža stipendija), Rozālija Slišāne (jau mūžībā) no Šķilbēnu pagasta (VKKF mūža stipendija), mūžībā aizgājusī Stefānija Keiša no Šķilbēnu pagasta (VKKF mūža stipendija), Emīlija Logina no Briežuciema pagasta (Lielā folkloras gada balva un VKKF mūža stipendija), Anna Strupka no Susāju pagasta (VKKF mūža stipendija). Ne mazāk spilgtas personības ir arī teicējas Natālija Smuška (VKKF mūža stipendija), Albīna Veina( VKKF mūža stipendija), Valentīna Keiša (Divkārtēja Lielās folkloras gada balvas laureāte, VKKF mūža stipendija), Stefānija Matisāne (Lielā folkloras gada balva), Borbala Dukaļska (jau mūžībā), Anna Prancāne, Antonija Pabērza, Helēna Slišāne un daudzas citas teicējas un prasmju nesējas. Katru no viņām grūti ierindot tikai vienā kategorijā teicēja. Līdzās nāk daudzas citas senu amatu prasmes - maizes cepšana, siera siešana, aušana, senu ēdienu recepšu zināšana, rokdarbu prasmes. Viņu pienesums nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā ir ne vien viņām individuāli piederošais prasmju pūrs, bet arī regulāra piedalīšanās etnogrāfisko kolektīvu darbā un folkloras nometņu ,un meistardarbnīcu norisēs.

Šajā teritorijā vēl ir dzīvi un darbojas daudzi labi un izcili tautas muzikanti. Ziemeļlatgale zināmu laika posmu tika uzskatīta par tādu tradicionālās kultūras novadu, kura identitātes pamats ir tradicionālā dziedāšana, bet praktizējošu tautas muzikantu tajā gandrīz nav. 2006. gadā uzsāktās apzināšanas aktivitātes un meistardarbnīcas uzrādīja pārsteidzoši pretēju ainu. Šodien iespējams nosaukt vairākus desmitus garmoškas muzikantu, vairāki no kuriem ir ar izcilības pazīmēm.

Mūzikas instrumenti Ziemeļlatgalē - “garmoška”, ermoņikas, akordeons, vijole, cītara, kokle, dažāda veida bungas – ir ļoti izplatīti un bieži viens muzikants pārvalda arī vairākus instrumentus. Mūzikas repertuārā līdzās senām tautasdziesmām, ziņģēm, dančiem (krakovjaks, vengerka u.c.) ir arī 20. gs. beigu un mūsdienu estrādes dziesmas, kas norāda gan uz tautas muzikanta, gan tā spēlētā instrumenta aktualitāti un nepieciešamību šodien. Vecākā paaudze ir saglabājusi un izkopusi neparastu muzicēšanas manieri, ko papildina katra muzikanta individuālais muzicēšanas stils. Īpašu muzicēšanas repertuāru, manieri, kas atpazīstama arī citur Latvijā, ir saglabājuši muzikanti, kas dzimuši un bērnību pavadījuši vai arī viesojušies pie vecvecākiem Ziemeļlatgalē.

Atbilstoši plašajam tradīcijas nesēju kopumam, spilgti saglabājušās un funkcionē saļmu dziedāšanas tradīcija (mirušo ofīcijs), maija dziedājumi pie krucifiksiem. Tiem ir nozīmīga vieta šī reģiona iedzīvotāju ikdienā un tas ir pietiekami interesants kultūras slānis valsts kontekstā. Tas pārstāv tradicionālas katoliskās mūzikas slāni, kas šeit 18. un 19. gadsimtā kļuvuši par tradicionālas kultūras sastāvdaļu.

Šinī kultūrtelpā ir dzīvs tradicionālās mūzikas senais slānis – burdondaudzbalsība (tolku bolsi), teiktās dziesmas, refrēndziesmas, tāpat arī jaunākais slānis ziņģes un deju mūzika. Postfunkcionālā veidā tās tiek izpildītas gadskārtu sarīkojumos un citos pagastu kultūras pasākumos, dokumentētas un producētas pieejamībai plašākam klausītāju lokam. Dzīva arī ģimenes tradīciju ceļā pārmantota latgaļu valoda.

Šī kultūrlelpa ir daudzu nopietnu zinātnisku pētījumu avots tradicionālajā kultūrā (Dr.philol. B.Reidzāne, Dr.phil. Mārtiņš Boiko , Dr. art. Anda Beitāne).

Raksturojot Ziemeļlatgales vēsturisko, ģeogrāfisko un nemateriālo kultūras mantojumu ,darba autore konsultējās ar mag.geogr.Imantu Slišānu, novadpētnieku Antonu Slišānu, Dr.art. Andu Beitāni un Dr.phil Mārtiņu Boiko.

1. Iestrādes sistematizēta modeļa izveidei Balvu rajonā

Par sistemātisku darbu pie apzinātas lokālās kultūrpolitikas veidošanas, sākotnēji atsevišķos Balvu rajona pagastos (Ziemeļlatgalē), nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā var uzskatīt 1999. gadu. Darba autorei jāatzīst, ka veidojot pirmo apzināto notikumu šajā kontekstā, un arī vēl vairākus gadus pēc tam, nebija apzināta mērķa izveidot kādu modeli. Taču atziņās par veiksmēm un kļūdām, kas ar katru notikumu kļuva daudzveidīgākas, atklājās sākotnēji negaidīti pavērsieni.

Darba autore nekad nav slēpusi, ka savu rajonu nemateriālā kultūras mantojuma kontekstā uzskata par īpašu. Sākotnēji tā bija laimīgā apziņa, ka, iespējams, mēs vēl esam tā pēdējā paaudze, kurai vēl pieejams šo bagātību tik daudzveidīgā krāšņumā un spēkā izdzīvot, tad modās apņēmība veikt visu iespējamo, lai nebūtu tā, ka par visu to, kas atšķir mūsu novadu no citiem un padara to vērtīgu un cienījamu pārnovadnieku acīs, nebūtu jāsaka, aizejošs.

1999. gadā tika noorganizēta pirmā jauniešu folkloras nometne „Balkani 99” Šķilbēnu pagastā. Šo norišu organizatoriskais centrs ,finanšu līdzekļu piesaistītājs un uzdevumu formulētājs jau sākotnēji bija Balvu rajona padomes kultūras nodaļa. Vēlme un mērķis - pievērst jauniešu uzmanību nemateriālām kultūras vērtībām. Organizatoriski viss tika darīts tā, lai tas atšķirtos no rajonā dominējošās situācijas, ka šādās norisēs piedalās un tās interesē tikai vecāka gada gājuma ļaudīm. Par organizatorisko kodolu tika izraudzīta tobrīd rajonā vienīgā jauniešu (nosacīti) folkloras kopa „Rekavas dzintars”. Par nometnes vadītāju kļuva kopas vadītājs Dzintars Čerbakovs, kura ikdienas amats tobrīd bija rajona kriminālpolicijas priekšnieka vietnieks. Darba autorei likās ļoti piemērota tieši šī disharmonija (vai harmonija) starp šīs personas ikdienā veicamo pienākumu specifiku un darbošanos folkloras kopā, vēl vairāk, to vadot. Vadīt nometnes nodarbības tika uzaicināti tikai gados jauni lektori. Un praktisko nodarbību vadītāji, sadzīves jautājumi tika organizēti izteikti vienkārši, nometnes dienas līdz pat vēlām nakts stundām tika piepildītas ar visai daudzveidīgu programmu: tradicionālā dziedāšana, tradicionālie latgaliešu danči, piedalīšanās praktiskos darbos teicēju mājās, tādejādi iepazīstot šos seno prasmju nesējus. Nometnes noslēgumā notika sadziedāšanās ar visiem rajona etnogrāfiskajiem ansambļiem un folkloras kopām, lai apjaustu cik daudz darāmā vēl priekšā un lai vēstītu vecākajai paaudzei par saviem centieniem.

Analizējot nometnes norisi, tika izdarīti secinājumi:

1. tā ir izdevusies un labi iesāktais darbs ir jāturpina;

2. nometne un tās piedāvātās norises vairāk interesēja pārnovadniekus, nekā vietējos jauniešus;

3. tikai ar pieredzējušu praktiķu skatījumu vien nebūs iespējams izveidot darbības programmu ilgākam laika posmam, darbam jāpiesaista pētnieks ar plašāku skatījumu.

Tika analizēti un meklēti domu graudi, kā sava novada bagāto nemateriālā kultūras mantojumu padarīt interesantu un pievilcīgu vietējiem jauniešiem. 1999. gada norisē šis jautājums palika neatbildēts. Par sadarbības partneri turpmākajam darbam tika uzrunāta etnomuzikoloģe Anda Beitāne. Uz vairākiem gadiem kriminālpolicijas priekšnieka vietnieks, etnomuzikoloģe un kultūras nodaļas vadītāja kļuva par interesantu ideju ģeneratoru un realizētāju nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas veicināšanai Ziemeļlatgalē. Jāatzīmē kāds kopēja darba sākumam interesants fakts. Tika nolemts, ka šādas vai līdzīgas nometnes rīkosim reizi divos gados, jo tas prasa daudz enerģijas no pašiem, no dalībniekiem u.t.t. Šis fakts pie iestrādēm tiek pieminēts tādēļ, ka tas izteikti disharmonēs ar to norišu apjomu un dziļumu, kas tiks veikts pēc vairākiem gadiem veidojot un attīstot, vēršot plašumā un dziļumā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas modeli līdz tai kapacitātei, kāda tā ir 2009. gadā.

Sākot ar 2000. gadu, organizējot nemateriālā kultūras mantojuma apzināšanas un saglabāšanas aktivitātes, paralēli tiek veikti gan kultūrpolitiski, gan pētnieciski uzdevumi.

Ar 2000. gada rudeni tika veikti pētījumi un sagatavošanas darbi jauniešu folkloras nometnei „Tradicionālās kultūras saglabāšana un pārmantošana Ziemeļlatgalē”. Par mērķi un uzdevumu kļuva:

1. apzināt un uzrunāt tos jauniešus, kuri bērnībā kopā ar vecākās paaudzes dziedātājām darbojušies etnogrāfiskajos ansambļos, bet pēc tam to aktīvā saskare ar tradicionālo kultūru pārtrūkusi, tādejādi ,radot iespēju, darīt radoši apliecinošu to, kas jau kādreiz daļēji pārmantots;

2. lauzt Latgales lauku vidē iesakņojušos uzskatu, ka folklora un tradīcijas, tas ir tikai vecu ļaužu interešu loks;

3. celt to jauniešu pašapziņu, kuri ir aktīvi tradicionālās kultūras kopēji;

4. ļaut citu novadu jauniešiem iepazīt Ziemeļlatgales nemateriālo kultūras mantojumu.

Šajā, un arī citās nometnēs kā galvenais vadmotīvs dažādās izpausmēs paliek tikšanās ar izcilajām teicējām, tradīcijas apguve ne tikai lekciju un nodarbību veidā, bet tiešā saskarsmē ar tradīcijas nesēju.

Šī gada nometne pārspēja visas organizatoru cerības. Tajā piedalījās 120 jaunieši no Liepājas, Tukuma, Rīgas, Madonas, Jēkabpils, plaši pārstāvēts bija arī Balvu rajons.

Pārdomas un secinājumi šī darba posma noslēgumā:

1. šāda veida nometnēs nedrīkst būt tik liels dalībnieku skaits; jāspēj nosargāt zināma ģimeniskuma atmosfēra nometnes dalībnieku starpā, kas iespējams tikai strādājot ar skaitliski mazāku auditoriju;

2. nometnes organizatoriem precīzāk jādefinē jēdziens „jauniešu”, precīzāk nosakot dalībnieku vecuma posmu;

3. turpmākajā darbā kā nemainīgo nometnes sastāvdaļu saglabāt iespēju tikties ar teicējām, konkrētāk izstrādāt sadaļu par kopēju dziedāt mācīšanos;

4. nākotnes darba vadmotīvs varētu būt konkrētāka kādas vienas Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras izpausmes izpēte un apguve.

Pētnieciskajā aspektā, gatavojot nometnes norises, A. Beitane aktualizē un padziļina dziedāšanu ar pusbolsu, jeb augšējo pavadbalsi kā īpašu daudzbalsības veidu. Vecās dziedātājas šos terminus uzskata kā pašus par sevi saprotamus un neuzskata par nepieciešamu tos paskaidrot jaunākajiem dziedātājiem. Var teikt, ka ar šo laiku atkal atsākās piemirstās pusbolss atgriešanās un ienākšana arī jaunāku dziedātāju izpratnē. A. Beitāne atzīmē: ”Līdz ar 2000. gada lauka pētījumiem, kuros tiek apvienotas gan pētnieciskas, gan kultūrpolitiskas intereses, var runāt par divu nozīmīgu tradīcijas dinamizācijas faktoru saplūsmi, kā rezultātā tiek iegūts ļoti spēcīgs instruments, ar kura palīdzību var tikt realizēta tāda kultūrpolitika, kas balstās uz zinātniskās izpētes pamatiem” (Letonica ,2006, 25).

Jauns posms lokālās kultūrpolitikas veidošanā tradīcijas apguvei un pārmantošanai bija 2001. gada projekts „Mēslu talka Ziemeļlatgalē”. Tā uzdevums bija iepazīstināt potenciālos interesentus ar tradīciju veselumā. Mēslu talka kā pirmā tradīcija bija izvēlēta tāpēc, ka zinātniskie pētījumi bija pārliecinoši pierādījuši (M. Boiko, B. Reidzāne, J. Rozenbergs, A. Beitāne u.c.), ka mēslu talka ir nozīmīgākais notikums Ziemeļlatgales zemnieku sadzīvē gan no lauksaimnieciskā, gan no tradicionālā aspekta. Var teikt, ka tā veido Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras pamatu. Tieši ar mēslu talkām saistās plašs tradicionālās mūzikas repertuārs, kura apguve saistībā ar tradicionālo kontekstu organizatoriem šķita īpaši nozīmīga.

Tā pirmajā posmā interesentiem bija iespēja uzzināt par šo tradīciju teorētiskā aspektā, lekcijās un atklātās intervijās ar teicējām. Nodarbībām tolku bolsu apguvei tika izveidots metodisko līdzekļu komplekts, kas sastāvēja no teorētiski komentētiem nošu materiāliem un audio kasetes ar teicēju ierakstiem (Beitāne, A. ( 2000) Mēslu talka Ziemeļlatgalē. Balsi: Krājums un komentāri.- Balvi -32.lpp.)

Otrais posms bija uz zinātniskiem pētījumiem balstīta mēslu talkas tradīcijas rekonstrukcija Balvu rajona Baltinavas un Medņevas pagastos, kas ļāva nometnes dalībniekiem reāli iepazīt tradīciju tās praktiskajā izpausmē. Sajūtot reālo darba smagumu jaunajiem cilvēkiem kļūst skaidrs, kāpēc ir veidojies tieši tāds dziedāšanas veids.

Šis projekts organizatoriem atnesa milzīgu popularitāti, tai skaitā pirmo Lielo Folkloras gada balvu. Darba autori tajā laikā pārsteidza nominācija, kurā tā konkrētā projekta realizētājiem tika piešķirta, proti, nominācijā par izglītības veicināšanu. Pārsteidza, un reizē lika aizdomāties par neformālās izglītības iespēju daudzveidību, tās pievilcību un iespējām nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas kontekstā.

Pētnieciskais projekta secinājums ir sekojošs: „Funkcionālā konteksta rekonstrukcija ir veiksmīga tradicionālās kultūras izglītības alternatīva, taču ar to vien nepietiek, lai kvalitatīvi apgūtu tradicionālo dziedāšanas veidu un specifiskas daudzbalsības formas. Tomēr pēc minētajā talkām ievērojami palielinās to personu loks, kas ir informētas par Ziemeļlatgales tradicionālās mūzikas repertuāru un tā specifisko dzīdošonu ar pusbolsu” (Letonica,2006,25).

2003. un 2004. gads aizritēja citā gaisotnē. Netika veidota neviena konkrēta jauniešu tradicionālās kultūras studiju nometne. 2003. gadā tika rūpīgi dokumentētas norises pie krucifiksiem maija mēnesī, respektīvi, dziedājumi pie krucifiksiem jaunavas Marijas godam. Tika uzrunātas un uzklausītas gandrīz 20 dziedātāju grupas, pie tam apzināti cenšoties būt tādās vietās, kas mazāk saistītas ar konkrētu etnogrāfisko ansambļu vai folkloras kopu darbošanos arī šajā kontekstā (Bērzpils pagasta Augstari, Beļauski, Lazdukalna pagasta Mastarīga, Slavīti). Arī tradīciju un prasmju nesēji ātri pierod pie publicitātes, un bieži, atgriežoties vienā vietā ,sāk veidoties šabloniska pieeja gan atbildot uz jautājumiem, gan skaidrojot to vai citu norisi. Viena gada maija pētījumi tika apspriesti nākamā gada vairāku dienu seminārā „Maija dziedājumi Ziemeļlatgalē”. Tā norise sevī ietvēra gan izbraukumus uz atsevišķu pagastu krucifiksiem (Susāji, Medņeva, Upīte, Baltinava un Bērzpils), iepazīstot tos kā kultūrvides sastāvdaļu, gan piedaloties dziedājumos pie tiem, gan klausoties rūpīgi meklētu lektoru pausto domu (M. Boiko, A. Beitāne, Sk. Kalvāne, A. Rancāns, A. Slišāns u.c.).

Kopumā Balvu rajonā ir aptuveni 100 krucifiksi. Darba autore 2008. gada maijā 14 pagastos veica to pilnīgu inventarizāciju un foto dokumentāciju, 2009. gada maijā šis darbs tiks turpināts un pabeigts. Pie aptuveni 35 krucifiksiem maijā notiek dziedājumi ar zināmu regularitāti. Jēdziens aptuveni tiek lietots apzināti, jo pat viena maija mēneša laikā situācija var mainīties, jauni krucifiksi tiek uzstādīti ik gadu. Tas ir pārsteidzoši. Pirms rūpīgas apsekošanas sākšanas arī darba autori pavadīja pieņēmums, ka šī tradīcija ir mazāk izplatīta. Ar šo gribas atkal atgriezties pie jautājuma par nacionālajā līmenī iekavēto jautājumi, proti, nemateriālā kultūras mantojuma reģistru. Jebkura inventarizācija, protams, ja tā ir rūpīga, nes pārsteidzošus atklājumus.

2005. gads atnesa jaunu pavērsienu tradīciju apguves organizēšanā. Tas saucas „Tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca Ziemeļlatgalē”. Tās mērķis - attīstīt Latvijā līdz šim reti izmantotas tradīcijas pārmantošanas formas un paņēmienus, kā arī atklāt jaunas, jo latviešu tradicionālās dziedāšanas metodika ilgstoši ir bijusi novārtā atstātā joma. Mērķauditorija: vidējās un jaunākās paaudzes novada ļaudis, kuri vēlas apgūt sava novada tradicionālo dziedāšanu, žanrus, tekstus, dziedāšanas manieri, Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas ”Saucējas” dalībnieces un citi interesenti. Norises vieta - Balvu rajona Šķilbēnu pagasts.

Analizējot šīs meistardarbnīcas norisi, muzikoloģe Ieva Tihovska saka, ka „Balvu rajons kļuvis arī par tādu kā nozares speciālistu un interesentu vasaras rezidenci, skolu, ideju laboratoriju” (Tihovska,2005,24), un turpina: ”Šovasar ar tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīcu Ziemeļlatgalē ir aizsākta jauna nometnes forma - koncentrēties tikai uz dziedāšanas apguvi, atrauti no ieražām, kas ar to tradicionāli bijušas saistītas. Šī meistardarbnīca bija eksperiments, bet reizē arī rezultāts – tām diskusijām, kas pēdējā laikā virmojušas ap tradicionālās mūzikas un izglītības metodikas jautājumiem. Šķiet, pirmo reizi tās materializējušās praktiskā, uz publiku vērstā pasākumā, iesaistot visas iespējamās interešu grupas” (Tihovska,2005,25).

Organizatoriem ir patīkamas šīs atziņas, taču lielāka nozīme tiek veltīta rūpīgai norises analīzei organizatoriskajā, pētnieciskajā un lokālās kultūrpolitikas kontekstā:

1. Organizatoriskais: šāda forma ir smagnēja; piecu dienu intensīvs darbs kopā ar dažādu novadu cilvēkiem, organizēt jēgpilnas aktivitātes 10 -14 stundu garumā ir ļoti sarežģīti;

2. Pētnieciskais: strādājot dažādās dziedātāju grupās, viena ar viena un tā paša balsa versijām parādās risks nivelēt lokālo tradīciju. Secinājums ir šāds: „Lai saglabātu lokālo tradīciju daudzveidību, nepieciešamas sistemātiskākas un daudz dziļākas studijas” (Letonica,2006,26).

3. Kultūrpolitiskais: Medņevas pagasta vidējā vecuma dziedātājas, kuras no mazotnes nav augušās kopā ar lokālās dziedāšanas tradīcijas apguvi, ir sapratušas šīs tradīcijas unikalitāti un ir gatavas savai patstāvīgai darbībai; Upītes jauniešu folkloras kopas sievišķā daļa ,meistardarbnīcas iedvesmota, sāk praktizēt vasaras vakaru brīvdabas dziedāšanu, atsevišķas folkloras kopas „Rekavas dzintars” dalībnieces uzdrīkstas mēģināt dziedāt lelejā bolsā. Jūtama vietējo jauniešu distancēta un nogaidoša attieksme, ja nodarbībās piedalās citu novadu ļaudis; vietējais cilvēks salīdzinoši ar ciemiņu tiek atstāts mazākai uzmanības devai.

Organizatori sajuta gan šīs meistardarbnīcas unikālās pazīmes, gan pamanīja iespējamās krīzes situācijas, līdzīgā veidā turpinot darbību nākotnē. 2005. gada rudenī tika veikts atsevišķs pētījums (A. Beitāne saturiski, darba autore kultūrpolitiski), lai noskaidrotu teicēju un vietējo jauniešu, tradīcijas pārmantotāju, viedokli, izjūtas un domas par iespējamo notikumu dinamiku nākotnē.

Minēto notikumu analīze norāda uz īpašu uzmanību vienai lokālajai tradīcijai, proti, tradicionālajai dziedāšanai. Tas nav nejauši. Tieši šo kultūras īpatnību daudzi pētnieki ir atzinuši par spilgtāko Ziemeļlatgales identitātes pamatu: ”Daudz noteiktākas muzikālās identitātes aprises piemīt Latgales ziemeļiem nekā pārējai Latgalei. Šeit gan saļmes, gan Marijas dziesmas, pateicoties apzinošiem pasākumiem, ir pienākušas tuvāk identifikācijas faktora lomai. Un tolku bolss – Ziemeļlatgales vokālais burdons - jau ilgāku laiku, gan pašā Latgalē, gan visā Latvijā tiek atpazīts kā Latgales ziemeļdaļas identitātes muzikālā emblēma” (Letonica,2006,54). Šī M. Boiko atziņa tika pausta ikgadējā Kr. Barona konferencē 2005. gada rudenī. Tās tēma bija „Latvijas novadi: Tradīcijas teksti identitātes”. Līdzīgu atzinumu šajā konferencē pauž arī citi pētnieki, piemēram, Iveta Tāle, Anda Beitāne .

2006. gads bija pārdomu un meklējumu gads. Tika turpināti pētījumi, meklēti risinājumi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas aktivizēšanai. Darba autore pieder pie tā cilvēku loka, kurus patiesi ietekmēja un aktivizēja UNESCO Konvencijas akceptēšana Latvijā, šo jautājumu risinājuma aizsākumi Kultūras ministrijā un speciālistu diskusijas. Tas strukturēja domas, ļāva ieraudzīt pavisam citu nemateriālā kultūras mantojuma daudzveidību lokālajā kultūrvidē un iesāka citu daudz izvērstāku darbību tā saglabāšanai un pārmantošanai.

2. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas modelis Balvu rajonā

Iepriekš raksturotās iestrādes ir rezultējušās izvērstā modelī kādā Balvu rajonā tiek veikta NKM saglabāšana un pārmantošana. Tā stratēģiskās darbības pamatā ir vēlme :

• veicināt nemateriālās kultūras mantojuma pieejamību, izpratni un izglītību;

• piedāvāt jaunas tradicionālās kultūras apguves formas un metodes;

• nodrošināt apdraudēto NKM prasmju pēctecību, radot apstākļus un nepieciešamību šo prasmju zinātājiem pielietot savas zināšanas un iemaņas mūsdienu praksē, iesaistot mērķtiecīgā darbībā iespējami plašu sabiedrības un kultūras institūciju loku.

Mērķis tuvākam laika posmam ir nodrošināt tradicionālās kultūras mantojuma saglabāšanu, kā arī veicināt tā pieejamību plašākai sabiedrībai, īpašu uzmanību veltot sabiedrības izglītošanai par konkrētām NKM prasmēm Ziemeļlatgalē.

2007. gada un 2008. gada realizēto programmu rezultātā ir izveidots modelis, kurš tiks pilnveidots un attīstīts 2009. un turpmākajos gados, balstoties uz darba procesā iegūtajām pētnieciskajām un kultūrpolitiskajām atziņām.

Šis savstarpējās saiknes, kas atspoguļotas modeļa grafiskajā attēlā, nenozīmē savstarpēju administratīvu vai juridisku pakļautību no kultūras nodaļas puses kā šī modeļa centrālā punkta. Tas norāda uz savstarpēju vienošanos, savstarpēju iedvesmošanos no kopējā mērķa apziņas un derīgo atziņu un darba formu virzības abos virzienos, procesu pārraudzību, kā pamatu savai darbībai paturot valsts kultūrpolitikas vadlīnijās definētos darbības virzienus. Tautas gudrība saka, ka visstiprākie ir nerakstītie likumi. Šajā gadījumā tas saskan arī ar Konvencijas garu un burtu, proti, tiek turētas rūpes par to vērtību pārmantošanu, ko kāda cilvēku kopiena vai grupa atzīst par sava kultūras mantojuma daļu.

3.3.2.1. zīmējums: NKM saglabāšanas un darbības grafiskais attēls

Analizējot šo modeli, tiks ņemts vērā arī tas, ka atsevišķu cilvēku iestrādes un pieredze nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un pārmantošanas veicināšanā ir daudz senākas un atziņām bagātākas, nekā kultūras nodaļas kopš 1999. gada veiktās iestrādes. Tas attiecināms uz Upītes ciema cilvēku apzinātu un mērķtiecīgu darbību vairāku paaudžu garumā, saglabājot un pārmantojot tradicionālās dziedāšanas prasmes gan vecākajā paaudzē, gan jauniešos un bērnos. Šis piemērs, kurš detalizēti tiks apskatīts turpmāk, ir izcils paraugs, gan rajona kultūras nodaļai, gan Latvijas valstij kopumā. Tas ir liecinājums par to, ka mērķtiecīgi un neuzkrītoši organizēts un vadīts process, nes nepieciešamo rezultātu.

3. Meistardarbnīcas

Izvērstās darbības galvenais pamats ir meistardarbnīcas. To norises sākās ar 2007. gada „Nemateriālas kultūras mantojuma aktivitāšu veicināšanas programmu Ziemeļlatgalei”. Vārdu salikums aktivitāšu veicināšanas programma nav nejaušs. Tas ir darba autores un zinātniskās konsultantes Dr.art.Andas Beitānes ilgstošu meklējumu un pārdomu rezultāts. Pēc veiksmīgās, bet organizatoru skatījumā samērā daudz pretrunu uzrādījušās, 2005. gada tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīcas, radās atziņa, ka nav pareizi, ka viss organizatoriskais un idejiskais centrs ir kultūras nodaļa. Konvencijas un ar to saistīto aktivitāšu ietekmē bija paplašinājies redzējums ne tikai organizatoriem, bet arī daudziem kultūras darba speciālistiem pašvaldībās. Tas nemateriālā kultūras mantojuma kopums, kas satopams kā dzīvs un funkcionējošs Ziemeļlatgalē tika ieraudzīts daudz plašākā kontekstā, nekā jau vairākus gadus centīgi aprūpētā tradicionālā dziedāšana. Paturot kultūras nodaļas un zinātniskā konsultanta redzes lokā vispārējo uzdevumu formulēšanu un procesu pārraudzību gan no lokālās kultūrpolitikas, gan no pētnieciskā viedokļa tika:

1. paplašināts un decentralizēts meistardarbnīcu sagatavošanas norise mehānisms;

2. meistardarbnīcu saturiskais un ģeogrāfiskais izvērsums tika paplašināts uz vairākām pierobežas pagastu pašvaldībām;

3. katras meistardarbnīcas konkrēto norišu plānojums tika uzticēts vietējiem speciālistiem, interesentiem un tradīciju nesējiem;

4. katras meistardarbnīcas norisei un sagatavošanai katrā atsevišķā vietā tās organizatori veidoja savu komandu.

Rezultāti bija pārsteidzoši. Tieši šī uzdevumu deleģēšana ļāva saprast un atklāt to meistardarbnīcu organizēšanas formu, kāda ir vislabāk pieņemama un realizējama vietējiem cilvēkiem:

• meistardarbnīcas pamats ir vietējais prasmju nesējs, organizators un sava pagasta vai atsevišķos gadījumos arī no citiem tuvējiem pagastiem, dalībnieki;

• nodarbības tiek plānotas zināmam laika posmam ar nospraustu galamērķi laikā un saturiski;

• nodarbības notiek tikai pēcpusdienās un vakaros, kas ļauj netraucēti veikt lauku ikdienas dzīves darbus;

• meistardarbnīca nekļūst par izņēmuma notikumu vai apgrūtinājumu, bet organiski iekļaujas lauku jaunieša dzīves ritmā.

Pēc darba autores domām, šāda minimodeļa izveides iespēja vairākās pašvaldībās (sākotnēji Medņeva, Šķilbēni, Susāji) bija iespējama tikai kā visu iepriekšējo gadu darbības rezultāts. Sākotnēji bija jāveic izpratnes veidošanās un pašapziņas modināšana vietējo kultūras speciālistu lokam un vietējiem jauniešiem. Apzinātās darbības pirmajos gados, pārnovadnieku aicināšana uz nometnēm savā rajonā bija apzināts process, lai modinātu vietējās sabiedrības lepnumu un apziņu par tām kultūras vērtībām, kuras ir Ziemeļlatgales cilvēka ikdienas sastāvdaļa. Šāds izvērsums nebūtu iespējams 1999. gadā.

Konkrēti, 2007. gada aktivitāšu veicināšanas programma aptvēra:

• stabuļu, svilpīšu un salmu cepuru taisīšanas semināru-meistardarbnīcu Šķilbēnu pagastā;

• ermoņiku spēles meistardarbnīcu Medņevas pagastā;

• maizes cepšanas meistardarbnīcu Susāju pagastā;

• divas tradicionālas dziedāšanas meistardarbnīcas Šķilbēnu pagastā konkrēti Valentīnas dziesmas un Annas dziesmas (uzsvaru liekot uz izcilo Ziemeļlatgales teicēju Annas Ščemeļinskas un Valentīnas Keišas) dziesmu pūra apguvi Plešovas un Pakašovas ciemos;

• teorētiski praktiskais seminārs, kurā tika apkopoti un analizēti darbnīcu rezultāti.

Visas nosauktās norises uzrādīja apbrīnojamu aktivitāti un vēlmi darboties gan no vietējo organizatoru, gan dalībnieku puses. Kultūras nodaļai un zinātniskajam konsultantam bija pietiekama iespēja novērot un novērtēt katra iesaistītā organizatora gatavību veikt uzticēto darbību un apjaust tos virzienus, kuros trūkst nepieciešamo zināšanu vai izpratnes.

Šī izvērstā programma nojauca arī atsevišķus līdz tam ar nemateriālā kultūras mantojuma iespējamo meistaru un nesēju loku saistītos pieņēmumus. Kā spilgtāko piemēru var minēt maizes cepšanas meistardarbnīcu. Līdz meistardarbnīcai organizatoru uzskatos valdīja stingrs pieņēmums par to, ka Balvu rajonā šo arodu pieprot un praktizē tikai gados ļoti veci cilvēki daži vairs tikai atceras par to, bet vairs nespēj veikt šo fiziski smago darbu. 2007. gada programmā izdevās pazināt 16 un darbībā iepazīti 10 maizes meistares. 2008. gada līdzīgā meistardarbnīcā izrādīja interesi piedalīties 28 amata pratējas. Pēc pirmās meistardarbnīcas atklājās vēl kāds interesants aspekts: vairākas meistares vecumā starp 35 40 gadiem bija pakautrējušās atzīties savā mākā, jo uzskatīja sevi par pārāk jaunām. Šī notikumu un atziņu dinamika ir rosinoša.

2008. gada „Nemateriālā kultūras mantojuma izglītības veicināšana Ziemeļlatgalē ” atnesa vēl plašāku meistardarbnīcu izvērsumu un vietējo pašvaldību speciālistu un prasmju pārmantotāju loku:

• tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca bērniem Tilžā,

• tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca jauniešiem Briežuciemā,

• tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca vidēja gadu gājuma dziedātājām Medņevā,

• maizes cepšanas meistardarbnīca Rugāju pagasta Baldoņu ciemā,

• aušanas meistardarbnīca Baltinavas pagastā,

• tradicionālās muzicēšanas meistardarbnīca Vectilžas pagastā.

Plānojot iespējamās meistardarbnīcu norises vietas, tika ņemts vērā apsvērums, lai ģeogrāfiski tās izietu ārpus rajonā tradicionāli pierastajiem ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas aktivitātēm bagātajiem pagastiem. Vectilžas un Rugāju pagasti šajā gadījumā ir jaunais pienesums.

Īpašs izvērsums izveidojās tradicionālās dziedāšanas prasmju izkopšanai. Par uzņemtā darbības virziena pareizību liecināja, tas, ka sāka parādīties pirmās iniciatīvas, kas vairs nebija programmas organizatoru iecerētas, bet vēlmi izteica paši potenciālie meistardarbnīcu dalībnieki. Tas attiecināms uz tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīcu Medņevas pagastā. Šī situācija ir īpaša: Medņevas etnogrāfiskais ansamblis kā viena no spožākajām pērlēm republikā, ļoti strauji noveco. Atšķirībā no citiem daudzskaitlīgajiem Balvu rajona kolektīviem, jaunie te kautrējas ienākt, argumentējot ar to, ka neprot dziedāt tā kā sievas. Priekšlikums par šādu meistardarbnīcu nāca tieši no Medņevas ļaudīm, kuru vecums ir 40 - 50 gadi, ar apzinātu vēlmi apgūt tradicionālās dziedāšanas prasmes.

Līdzīga doma parādījās arī Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa jaunākajā paaudzē. Tā nav nejaušība. Runājot par 2001. gada jauniešu folkloras nometnes sagatavošanu jau tika minēts, ka vecās dziedātājas daudz ko uzskata par pašu par sevi saprotamu un nedalās domās ar jaunākajām pienācējām. Attīstoties sava novada vērtību apziņai, šī jaunākas paaudzes dziedātāju atziņa, ka tradicionālās dziedāšanas prasme šodien ir jāmācās īpaši, ir atzīstams un cerīgs solis vajadzīgajā virzienā. Darba autore atļaujas domāt, ka tas ir daudzu gadu kultūpolitisko, pētniecisko un organizatorisko pūliņu rezultāts. Ideja un atziņa par darbības nepieciešamību, kas nenāk no oficiālas administratīvas personas, bet pašiem potenciālajiem prasmju pārmantotājiem, ir laba zīme par ilgtspējīgas attīstības sākumu.

2008. gada meistardarbnīca tradicionālajā dziedāšanā jauniešiem Briežuciema pagastā apgāza vēl vienu stingru pieņēmumu. Gadu desmitiem Briežuciemā tika kultivēta doma, ka jauniešiem neinteresē ne folklora vispār, ne tas ko dara etnogrāfiskā ansambļa sievas .Impulss citam domu virzienam un rīcībai izrādījās viena jauna cilvēka ienākšana pagastā. Šis jaunais cilvēks ir bijusī Upītes jauniešu folkloras kopas vadītāja. 2008. gada vasarā vairāk kā 20 jaunās audzes briežciemieši mirdzošām acīm centās saprast ko nozīmē „Oi, egle, egle”. Nevarīgi un samulsuši, bet ar milzīgu misijas apziņu.

Šādā veidā būtu iespējams izvērsti runāt par katru no notikumiem, jo katrā ir kas apbrīnas vērts. Tiek gatavota meistardarbnīcu programma 2009. gada vasarai. Ir svarīgi pieminēt šo meistardarbnīcu saturisko dinamiku.

Tradicionālā dziedāšana:

1. sākotnēji – jebkura repertuāra apguve;

2. konkrēta repertuāra apguve (teicēja, etnogrāfiskā ansambļa);

3. darbs ar balsveidi;

4. meistardarbnīcu sazarojums bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem;

5. tradicionālās dziedāšanas procesa izvērtējums no akadēmiski izglītota speciālista skata punkta (pagaidām novērotāja statusā).

Maizes cepšana:

1. sākotnēji – meistaru apzināšana;

2. turpinājumā konkrēta meistara un konkrēta mācekļa darbs.

Tradicionālo mūzikas instrumentu spēle:

1. sākotnēji - meistaru apzināšana;

2. dokumentēšana;

3. pastiprināta piesaiste kultūras pasākumos.

Aušana:

1. meistaru apzināšana;

2. interesentu apzināšana;

3. patstāvīgas aušanas meistardarbnīcas atvēršana Briežuciema pagastā.

Stabules, grozi, cepures:

1. darbības vēršana plašumā, iesaistot jaunus meistarus un prasmes;

2. dokumentēšana.

4. Balvu centrālas bibliotēkas datu bāze

Balvu centrālās bibliotēkas datu bāzes rašanās iemesls saistās tieši ar vēlmi apkopot un popularizēt tradicionālās kultūras materiālus par Balvu rajonu. Tas nav nejauši, ka 2007. gadā tika sagatavots, iesniegts VKKF, guva atbalstu un tika realizēts pirmais projekts šajā virziena. Tas saskanēja gan ar tā brīža nosauktajām KKF prioritātēm tradicionālās kultūras nozarei, gan ar tajā laikā rajonā jau plaši izvērsto un popularitāti guvušo nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas vilni. Balvu rajonā pastāv īpatnēja situācija, ka daudzus kultūrpolitiskus un novadpētnieciskus jautājumus vispirms aktualizē bibliotēka, tikai pēc tam tiem lielākā vai mazākā mērā tam pievienojas Balvu novada muzeja aktivitātes. Līdzīgi bija arī šajā gadījumā.

Tas nav nejauši arī tāpēc, ka Balvu centrālā bibliotēka vienmēr ir bijusi aktīva novadpētniecības jautājumu kopēja. Tā ir bijusi vairāku paaudžu bibliotēkas direktoru prioritāte. Arī darba autore 1986. gadā absolvējot Latvijas Universitāti kā diplomdarbu aizstāvēja bibliogrāfisko rādītāju „ Balvi” ar 1896 bibliogrāfiskā ieraksta vienībām. Turpmāk vairākus gadus strādājot rajona centrālās bibliotēku sistēmas direktores amatā, šīs iestrādes tika turpinātas. Arī nākamā bibliotēkas vadība to paturēja kā prioritāti, un iekļaušanās bibliotēkai neraksturīga jautājuma aktualizēšanā, šajā gadījumā ir likumsakarīgs izvērsums un sava novada vērtību daudz izteiktāka apzināšanās.

Šobrīd rajona kultūrvēstures datu bāze ir guvusi daudz plašāku tematisku izvērsumu nekā tikai apkopot liecības par NKM (http://www.balvurcb.lv/kb/), taču tās sākotne ir saistāma tieši ar vēlmi apkopot un popularizēt informāciju par lokālās kultūrvides objektiem, garīgās kultūras tradīcijām un tradicionālo amatu veicējiem Balvu rajonā, ievietojot šo informāciju centrālās bibliotēkas mājas lapā.

Balvu centrālās bibliotēkas kultūrvēstures datu bāzē ar nemateriālā kultūras mantojuma popularizēšanu, dokumentēšanu un apkopošanu saitīti atrodami ieraksti:

• tautas muzikanti -13 ieraksti;

• katoliskā tradicionālā mūzika un tās kopēji (saļamas - 7 ieraksti, maija dziedājumi - 5 ieraksti);

• folkloras teicēji, vācēji - 42 ieraksti;

• etnogrāfiskie un folkloras ansambļi - 16 vienības;

• amatu meistari - 48 ieraksti;

• krucifiksi - 67 ieraksti.

Šai datubāzei ir pievienota saite uz avotu sarakstu Novadpētniecības datu bāzē, kas ir bibliogrāfiskās informācijas datu bāze par laikrakstu rakstiem, grāmatām u.c. izdevumiem, kuros atrodami materiāli par novada nemateriālo kultūras mantojumu.

Salīdzinot ar Latvijas digitālā kultūras kartē atrodamo informāciju par nemateriālo kultūras mantojumu par visu republiku ,tas ir tieši 10 reizes vairāk (apskatīts 05.04.2009). Šajā datu bāzē ievietotā informācija ir viegli pieejama un ērti lietojama. Datu bāzes sadalījuma izveidotais kodols ir papildināms un koriģējams, paveiktā darba kvalitāti ir iespējams uzlabot.

Šī datu bāze ir viens no nozīmīgākajiem posmiem Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai.

5. Rajona kultūras nodaļa un zinātniskais konsultants

Šīs nodaļas sākumā tika minēts, ka pēc pirmās jauniešu folkloras nometnes 1999. gadā, tās organizatori saprata, ka tikai ar pieredzējušu praktiķu izpratni nemateriālā kultūras mantojuma jautājumos nepietiks, lai veidotu ilgtspējīgu un secīgu darbības programmu ilgākam laika posmam. Par tādu sadarbības partneri kļuva Dr, art. Anda Beitāne . Kopējais darbs ar katru gadu tiek izvērsts:

• tiek veikta ikviena realizētā projekta rūpīga analīze;

• tiek izvērtēts projektos iesaistīto cilvēku prasmes un spējas patstāvīgi turpināt jautājumu virzību;

• tiek formulēta katra gada lielāko projektu saturiskā, ģeogrāfiskā un norise laika grafikā;

• tiek veidotas iestrādes ilgtermiņa darbības programmai;

• tiek sagatavoti finansējuma pieprasījums lielākajiem rajonā realizējamajiem projektiem un veikta to administrēšana;

• tiek izvērtētas nemateriālā kultūras mantojuma nesēju iespējamās kandidatūras virzībai VKKF mūža stipendijām un Lielajai Folkloras gada balvai un citiem valsts apbalvojumiem;

• tiek izteikti priekšlikumi rajona kultūras iestādēm aktivizēt kādu niansi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai;

• tiek koordinēta meistardarbnīcu norise.

Viens no rajona kultūras nodaļas darba veiksmes pamatiem nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un pārmantošanā ir sekmīga sadarbība gan ar zinātnisko konsultantu, gan ar citiem Latvijas Mūzikas akadēmijas mācību spēkiem, gan ar Latviešu folkloras krātuves pētniekiem.

Kultūras nodaļa īpašu uzmanību velta tam, lai prasmju nesēji un tradīciju kopēji gūtu publisku novērtējumu un atzinību. Šis nodaļas sākumā, raksturojot Ziemeļlatgales nemateriālo kultūras mantojumu, pie ļoti daudziem uzvārdiem lasāms - VKKF mūža stipendiāts vai Lielās folkloras gada balvas laureāts. Tā nav nejaušība, tas ir apzināts un mērķtiecīgs darbs sava novada ļaužu veikuma novērtējumam. Augstais novērtējums ar KKF mūža stipendijām ir piešķirts desmit Balvu rajona nemateriālā kultūras mantojuma prasmju nesējiem, republikā kopumā tas piešķirts 37 nozares pārstāvjiem. Lielās Folkloras gada balva ir ikgadējs viesis pie Balvu rajona nemateriālā kultūras mantojuma kopējiem. Pagaidām nepārspēts ir 2008. gads, kad apbalvojumi četrās nominācijās sasniedza šīs puses ļaudis. Konkrēti nominācijās: gada etnogrāfiskais ansamblis, balva par mūža ieguldījumu, nominācija par izglītības veicināšanu un nominācijā tradicionālā kultūra un jaunrade. Jāatzīmē arī, ka nereti Balvu rajona nemateriālā kultūras mantojuma prasmju nesējus ir vērojuši un atzinībai pieteikuši, cilvēki ārpus rajona kultūras nodaļas. Tas ir apliecinājums tam, ka šie prasmju nesēji ir autoritātes nozares speciālistiem.

2009. gada vasarā sagaidām, ka pašvaldības sāks darboties jaunā statusā un kapacitātē. Rajona posms kā saikne starp pagastiem beigs pastāvēt, tā vietā veidosies novadi. Balvu rajonu tas sadalīs četrās jaunās vienībās, proti, Balvu, Viļakas, Baltinavas un Rugāju novados. Nemateriālā kultūras mantojuma telpa, kurā līdz šim mazāk vai vairāk veiksmīgi darbojās prasmju pārmantošanas un saglabāšanas modelis, tiks administratīvi sadalīta. Paliek atklāts jautājums kā veidosies sadarbība starp jaunajiem novadiem. Ir veiktas atsevišķas iestrādes, lai šajā virzienā izvērstais darbs gūtu turpinājumu. Balvu pilsētas Dome 2008. gada vasarā ir pieņēmusi lēmumu par Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma centra izveidi Balvos (Balvu pilsētas Domes sēdes protokols Nr.9, 2008.gada 24.aprīlī). Ir veiktas iestrādes šīs idejas realizēšanai. Balvu pilsētas dome ir iegādājusies savā īpašumā Balvu muižas klēti un ieguldījusi tās sakārtošanā ievērojamus līdzekļus. Ir veikti īpaši interjera projektēšanas darbi, lai mūsdienīgā valodā runātu ar apmeklētāju par nemateriālā kultūras mantojuma jautājumiem - sava novada dziedāšanas tradīcijām, amatnieku prasmēm, arī pilsētvides tradīcijām. Šis centrs iecerēts arī kā intensīva semināru un cita veida apmācību vieta. Ņemot vērā, ka fiziski šis centrs atradīsies vienā ēkā ar Balvu novada muzeju, pastāv iespējamība, ka arī muzejs kļūs aktīvāks šo jautājumu izpratnē. Šī apsvēruma dēļ, modeļa grafiskajā attēlā muzejs atzīmēts kā rezerve jautājuma izvērsumam.

Izvērtējot gan paveikto, gan situāciju administratīvi teritoriālās reformas un valsts strukturālo reformu kontekstā, jāapzinās viss iespēju spektrs, kāds neraugoties uz veiktajām iestrādēm, var veidoties.

3.3.5.1. tabula: SVID analīze par NKM saglabāšanas attīstības iespējām un draudiem pašvaldību reformas un valsts strukturālo reformu kontekstā

Stiprās puses Novadā ir daudz izcilu NKM prasmju nesēju; Ir izveidots un sekmīgi darbojas savstarpējās sadarbības modelis NKM saglabāšanai; Atsevišķi modeļa posmi ir spējīgi veikt un veic atsevišķu jēgpilnu darbību NKM saglabāšanai; Valstī ir nosprausti stratēģiskie mērķi sistēmas izveidošanai un veiktas iestrādes to realizēšanai; Novada aktivitātēm ir laba publicitāte valsts mērogā; Pastāv laba sadarbībā ar pētnieciskajiem centriem.

Vājās puses Sabiedrības t.sk. kultūras darba organizatoru izpratnes trūkums par NKM un tā funkcijām; Nav izstrādāta normatīvā bāze Latvijas NKM saglabāšanai; Vājā informatīvā saikne starp sadarbības partneriem un apkopotas informācijas trūkums; Prioritāšu nelīdzsvarotība plānojot un īstenojot NKM saglabāšanas pasākumus; Nepietiekama NKM prasmju tālāknodošana ar formālās un neformālās izglītības starpniecību.

Iespējas Veicināt sabiedrības izpratni par NKM jautājumiem; Izstrādāt nepieciešamo likumdošanas bāzi NKM saglabāšanai Latvijā; Nostiprināt informatīvo saikni starp sadarbības partneriem; Aktivizēt NKM prasmju pārmantošanu ar formālās un neformālās izglītības palīdzību.

Draudi NKM izcilākie prasmju nesēji strauji noveco; Prasmju pārmantošanas dinamika neveidojas pietiekama; Jaunā novada administrācija neturpina attīstīt darbību NKM pārmantošanā un saglabāšanā; Iedzīvotāju aizplūšana uz citām dzīves vietām jauno ekonomisko un strukturālo pārmaiņu ietekmē; Ekonomiskā situācija būtiski izmaina ieceru apjomu un izpildes termiņus.

6. Atsevišķu ciemu aktivitātes

Upītes ciems

Upīte ir Šķilbēnu pagasta viens no lielākajiem ciemiem Tā iedzīvotāju skaits ir 100 cilvēki (nosacīti). Tas ir bijušais kolhoza „Cīņa”, vēlāk kolhoza „Upīte” centrs. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas notikumos piedalās Upītes un tai tuvāk un tālāk pieguļošo ciemu ļaudis.

No Upītes ciema 100 iedzīvotājiem 2009. gada sākumā minētajos procesos aktīvi piedalās(meistardarbnīcas, etnogrāfiskie ansambļi un folkloras kopas, citas aktivitātes )septiņi pieaugušie, astoņi bērni,12 jaunieši un pieci jaunieši no pieguļošajiem ciemiem, kopā vairāk kā 25 % iedzīvotāju.

Arī no tuvāk un tālāk Upītes centram pieguļošajiem ciemiem iedzīvotāju aktivitāte ir ievērojama. No Pakašovas ciema (viens pieaugušais, septiņi bērni), no Buku ciema (viens pieaugušais, viens bērns), no Mukaušovas ciema viens pieaugušais, no Dubļovas ciema (viens pieaugušais, viens bērns), Stabļovas (divi pieaugušie, seši bērni), no Komugreivas ciema trīs bērni, no Rekovas divi pieaugušie, no Dagunovas un Bākarovas ciema pa vienam bērnam, no Ančipovas ciema viens pieaugušais. Tas viss kopā veido Upītes vārdu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas kontekstā.

Interesanta ir arī skaitļu valoda par laika posmu no 1989. gada līdz 2000. gadam. Upītes aktivitātēs ir piedalījušies, bet dzīves vietas maiņas dēļ to pārtraukuši no Upītes ciema 21 cilvēks. No pieguļošajiem ciemiem (Zelči, Buki, Lotuši, Ančipova, Ivanovka, Pakašova, Raipuļi, Stabļova, Mukaušova, Dubļova un Gāršas) 33 cilvēki. No Čilipīnes, Viļumiem, Antonovkas un Bākarovas astoņi cilvēki. Skaitļu valoda liecina par dinamisku procesu ilgākā laika posmā. Šī informācija ir apkopota balstoties uz Upītes Kultūrvēstures muzeja materiāliem

Šķilbēnu pagasta Upītes ciems ir unikāla parādība ne tikai Balvu rajonā, bet arī visas valsts kontekstā. Tas ir iepazīšanas vērts paraugs kā sākotnēji viena cilvēka misijas un savu sakņu spītīga apzināšanās ir devusi tādu rezultātu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas jomā, ko brauc pētīt, filmēt, pierakstīt, piedalīties aktivitātēs cilvēki no visas republikas.

Notikumu dinamika pa posmiem:

1. 1970 no dienesta Padomju Armijā atgriežas Antons Slišāns. Magnetafona lentās tiek ierakstīti pirmie tautas muzikanti un tautas dziesmu teicējas pa vienai vai dziedot grupās.1971. gadā kopā ar kapucīnu tēvu Jēkabu (Mikeli Jermacānu) sākas plašāki un sistematizētāki tradicionālās dziedāšanas materiālu ieraksti. Ar 1972. gadu ciemā tiek rīkotas kopīgas Līgo svētku svinēšanas.

2. Paaudze, kura veica ierakstus kopā ar kapucīnu tēvu Jēkabu 70. gados, pamazām izmirst vai kļūst tik nevarīgi, ka vairs nespēj būt tradīciju turpinātāji. 1980. gadā Antons Slišāns dibina Rekovas etnogrāfisko ansambli (kolektīvs darbojas arī tagad). Tajā pašā gadā Antons Slišāns dibina Upītes etnogrāfisko ansambli (kolektīvs sekmīgi turpina savu darbību). Tiek mēģināts izveidot meiteņu etnogrāfisko ansambli. Pēc viena gada darbības tas izjūk.

3. 1993. gadā Upītes etnogrāfiskā ansambļa darbā iesaistās Antona Slišāna sieva Irēna Slišāne. Viņa ir skolotāja, skolā tiek dibināta Upītes bērnu folkloras kopa.

4. Bērni izaug, bērnu folkloras kopa pamazām pārtop par jauniešu folkloras kopu, kuras vadību no Irēnas Slišānes pamazām pārņem paši jaunieši. Irēna Slišāne turpina no jauna veidot un vadīt bērnu folkloras kopas Upītē.

5. Upītē turpina darboties 1980. gadā Antona Slišāna dibinātais etnogrāfiskais ansamblis, Irēna Slišāne vada bērnu folkloras kopu, Andris Slišāns (Antona Slišāna dēls un folkloras kustības dalībnieks kopš triju gadu vecuma) kopā ar ģimeni vada jauniešu folkloras kopu Upītē .Viņi realizē apjomīgus nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas projektus. No 2007. gada decembra līdz 2008. gada septembrim Upītē darbojas „ Kūkovas novada tradicionālās kultūras gada skola Upītē”. Tās ietvaros notiek 25 nodarbības tradicionālo mūzikas instrumentu spēlē, tradicionālajā dziedāšanā, tradicionālo danču mācīšanā.” Tas aktivizē sadarbību ar viesiem pagasta etnogrāfiskajiem ansambļiem un folkloras kopām(Upītes , Šķilbēnu, Rekovas etnogrāfiskie ansambļi), sava pagasta un Rīgas folkloras kopām, Medņevas pagasta tautas muzikantiem un etnogrāfisko ansambli, Baltinavas pagasta tautas muzikantiem. Detalizētu informāciju par šīm norisēm ir iespējams iegūt Šķilbēnu pagasta Upītes kultūrvēstures muzejā.

Situāciju var raksturot divējādi: notiek tradicionālas dziedāšanas un citu nemateriālā kultūras mantojuma prasmju secīga pārmantošana vairāku paaudžu garumā; pārmantošanas process kā atsevišķa vērtība jau ir kļuvis par tradīciju.

Upītes ciema veikto darbību sākums nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai laika ziņā simboliski ir tuvs tam, kad Bolīvija starptautiski sāka aktualizēt šos jautājumus. Balvu rajonā Upītes ciemam NKM jautājumos ir līdzīga loma - būt pirmajam, būt jēgpilnas darbības koncentrātam.

Upītes ciema aktivitāšu analīze veikta pamatojoties uz Upītes kultūrvēstures muzeja materiāliem.

Susāju pagasta Vēršukalns

Susāju pagasta Vēršukalns ir vieta, kur koncentrējas visi pagasta padomes apzinātie centieni nemateriāla kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai. Īpaša loma šajās norisēs ir pagasta padomes priekšsēdētāja attieksmei, kurš vairumā gadījumu ir ideju autors un arī to realizētājs .No pussabrukušas lauku sētas dažu gadu laikā šeit ir izveidota- māja muzejs, kur koncentrējas visdažādākās norises nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai:

1. Vakarēšanas ar dažādu rokdarbu veikšanu;

2. Vakarēšanas ar dažādu ēdienu recepšu izmēģināšanu;

3. Folkloras ansambļa jubilejas;

4. Maija dziedājumi pie krucifiksa;

5. Tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīcas noslēgums;

6. Rudens izstāde ar kāpostu skābēšanu;

7. Rudens izstādes ar putras vārīšanu un kartupeļu pankūku cepšanu;

8. Maizes cepšanas meistardarbnīcas;

9. Psalmu dziedāšana par nomirušajiem;

10. Muzeja diena, kuras laikā vienmēr notiek maizes cepšana ;

11. Asinsdesu taisīšana un cepšana.

Kopš 2003. gada, kad šeit sāka koncentrēties minētās aktivitātes, šai vietai ir mēģināts piemērot dažādus nosaukumus- topošais Vēršukalna muzejs, Vēršukalna muzejs, šobrīd apritē parādās jēdziens māja- muzejs. Šis definējums pēc būtības ir tuvāks tam, kas šeit noris saturiski. Pagastā nav tautas nama. Šī vieta kalpo arī citām norisēm, laulību reģistrācijai, valsts svētku svinēšanai, pensionāru sarīkojumiem, pagasta ciemu salidojumiem. Arī katrā no šīm norisēm kā neatņemama sastāvdaļa tiek ievīts kādas senākas tradīcijas vai prasmes atgādājums. Valsts svētki, kuri smaržo pēc tikko no krāsns izvilktas maizes...ideāls notikums. Šādā veidā veidojot pagasta kultūras dzīvi , nemateriāla kultūras mantojuma izpausmes pašas ļoti organiskā veidā atrod savu vietu un lomu mūsdienu dzīves apritēs.

7. Satelītprojekti

Par satelītprojektiem rajona nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas modelī tiek uzskatītas tās aktivitātes, kuru idejas radušās tiešā ietekmē saskaroties ar rajona kultūras nodaļas realizētajiem projektiem vai cita veida darbību, bet tālākais saturiskais izvērsums, finansējuma piesaiste un attīstība notikusi patstāvīgi.

Tas ,pirmkārt ,attiecināms uz Balvu mākslas skolas realizētajiem projektiem. Turpmāk minētas aktivitātes nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai jau ir kļuvušas par mācību procesa būtisku sastāvdaļu. Tikai pēdējo divu gadu amplitūdā kopā ar audzēkņiem ir veikti vairāki plaši izpētes darbi . To rezultāti materializēti noteiktā formātā un ir pieejami izmantošanai mācību procesa organizēšanai gan savas skolas turpmākajā darbā, gan izmantojami citiem interesentiem. Konkrēti:

1. „Ziemeļlatgales keramikas vērību iedzīvināšana”, projekts tiek realizēts 2007. gadā. Mākslas skolas audzēkņi un rajona skolu pedagogi strādā novadā atzītu meistaru Ēvalda Vasilevska, Jolantas un Valda Dundenieku vadībā. Apkopojot darbā gūto pieredzi, izveidots metodisks materiāls CD formātā.

2. „ Krāsojamā grāmata Latgales mākslas skolu audzēkņiem un skolotājiem” Iepazīsti keramiku”. Projekts realizēts 2007. gadā. Tā izpētes daļa ietvēra sevī 40 audzēkņu un 3 pedagogu studijas keramikas meistara Ēvalda Vasilevska keramikas ceplī, zīmējumos fiksējot darba procesā gūtos vērojumus. Pēc izveidotajām skicēm un fotogrāfijām rezultātā tapa krāsojamā grāmata, kas tika izdota 300 eksemplāros.

3. „Senās tradīcijas svecēs un rotās”. Projekts realizēts 2007.gadā. Tā ietvaros tiek lietas dažādas sveces, izmantojot gan vasku un sentēvu metodes, gan mūsdienīgus materiālus. Rezultāti un atziņas apkopotas CD materiālā par sveču daudzveidību, vēsturi un izgatavošanas tehnikām, ticējumiem, izmantošanu sendienās un mūsdienās.

4. „Senās latviešu zīmes mūsdienu interpretācijā”. Projekts realizēts 2008. gadā. Radošajās darbnīcās tiek veidotas dažādas rotas lietas, izmantojot vilnas velšanas dažādās tehnikas. Rezultāti un atziņas apkopoti CD formātā.

5. 2009. gadā uzsākts studiju process projektā „ Nacionālā identitāte 19.un 20.gs.Latviešu glezniecībā”

Šī Balvu mākslas skolas izvērstā darbība mācību procesa bagātināšanai ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas elementiem, pēc darba autores domām, ir izcils paraugs valsts kultūrpolitikas realizēšanai šajā jautājumā.

Doma apkopota, analizējot Balvu mākslas skolas projektus un vērojot viņu darbību lokālas kultūrvides veidošanā un kopšanā.

Ļoti svarīgs priekšnoteikums nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai ir tā vieta vispārizglītojošo skolu mācību procesā. Tas ir atsevišķs jautājums, kas prasa rūpīgu un padziļinātu izpēti. Šī darba kontekstā tiks pieminētas Viduču pamatskolas direktores Ināras Sokirkas organizētās vasaras nometnes bērniem. Viduču pamatskola atrodas Medņevas pagastā, tātad vidē, kur nemateriālā kultūras mantojuma jautājumi ir aktualizēti vairākos aspektos. Šeit darbojas viens no izcilākajiem Latvijas etnogrāfiskajiem ansambļiem, šeit notiek aktīva darbība garmošku spēles popularizēšanai, šeit līdzās etnogrāfiskā ansambļa darbībai ir izveidojusies arī folkloras kopa, kas apgūst sava novada lokālo repertuāru, pirmkārt, to pārmantojot no etnogrāfiskā ansambļa dziedātājām. Pamatskolas iekļaušanās šajā procesā ir organisks turpinājums visam apkārt notiekošajam. Šajā gadījumā ir uzsvars uz neformālajām izglītības iespējām, proti ,vasaras nometnēm bērniem. Konkrēti:

1. Folklora nometne skolēniem 2006 gadā. Tajā piedalās 20 skolēni no Vidučiem, Rekovas, Upītes. Tiek apgūta tradicionālo mūzikas instrumentu spēle, tradicionālā dziedāšana, tradicionālie danči. Tas notiek sadarbojoties gan ar atzītie nozares speciālistiem(piemēram Rasma un Gunārs Igauņi), gan vietējiem pedagogiem, gan Medņevas etnogrāfiskā ansambļa sievām un Upītes jauniešu folkloras kopu.

2. Keramikas pamatu apgūšanas nometne skolēniem 2007. gadā. Tajā piedalās 20 skolēni no Vidučiem, Viļakas, Vīksnas, Rekovas, Krišjāņiem un Upītes. Šīs nometnes pedagogi ir gan novadā atzīti amata meistari Jolanta un Valdis Dundenieki, gan Balvu mākslas skolas pedagogi.

Abu nometņu īpašā vērtība ,līdzās apgūtajām zināšanām ,ir to ģimeniskā un draudzīgā atmosfēra, kāda šeit tika veidota un uzturēta. Tas ir īpašs priekšnoteikums sekmīgai tradicionālo prasmju pārmantošanai .

8. Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma prasmju saglabāšanas un pārmantošanas modeļa izvērtējums

Lai izvērtētu Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma prasmju saglabāšanas un pārmantošanas modeli tika veikta 228 Ziemeļlatgales iedzīvotāju anketēšana(anketas paraugs pielikumā). Anketās tika iekļauti 14 jautājumi. Ar anketu palīdzību tika aptaujāti 228 dažādu paaudžu cilvēki Balvu un Viļakas pilsētās Medņevas, Šķilbēnu, Baltinavas, Briežuciema, Tilžas u.c. pagastos. Anketu uzdevums bija palīdzēt noskaidrot respondentu attieksmi sekojošās jautājumu grupās:

1. vai sabiedrībā vispār pastāv interese par prasmju un tradīciju pārmantošanu;

2. kā respondenti vērtē procesus savā pagastā un rajonā prasmju un tradīciju pārmantošanas kontekstā;

3. ko viņi uzskata par svarīgāko priekšnoteikumu prasmju saglabāšanai un pārmantošanai;

4. vai šis process šodienas dzīves ritmu kontekstā vispār ir nepieciešams;

5. vai sabiedrība ir pamanījusi un ir informēta par tām norisēm, kuras tiek organizētas rajonā, nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai;

6. vai respondenti savā ikdienas valodā lieto jēdzienu nemateriālais kultūras mantojums;

7. kādas institūcijas viņuprāt visaktīvāk organizē NKM saglabāšanas procesus;

8. kuras no rajonā veiktajā iestrādēm NKM saglabāšanai viņi uzskata par svarīgākajām;

9. kā viņuprāt turpināsies jauno novadu sadarbība vai savrupība pēc pašvaldību vēlēšanām 2009. gada jūnijā.

Lielākā daļa anketu, konkrēti ,120 apzināti tika izplatīta tajos pagastos, kur notiek vislielākās aktivitātes Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai. Šim lēmumam bija vairāki lokālas kultūrpolitikas uzdevumi:

1. parādīt un apliecināt katra atsevišķa indivīda personīgā viedokļa un iesaistīšanās svarīgumu;

2. ļaut cilvēkiem justies piederīgiem jautājumu virzībai;

3. iegūt jaunu informāciju tieši no visaktīvākās cilvēku grupas;

4. gūt pamatotu viedokli 2009. gada nemateriālā kultūras mantojuma izglītības programmas sagatavošanai un ilgtermiņa darbības programmas veidošanai.

Pārējie 108 respondenti tika izraudzīti vairāk vai mazāk pēc nejaušības principa Balvu pilsētā.

Viens no jautājumiem, kas pētījuma autori interesēja pirmkārt, bija pārbaudīt darba pirmajā nodaļā izteikto pieņēmumu par to, ka jaunais jēdziens nemateriālais kultūras mantojums vēl nav atradis pietiekamu vietu cilvēku apziņā un leksikā. Lai to noskaidrotu, atbildes uz jautājumu „Vai Jūs savā ikdienas sarunu valodā lietojat jēdzienu nemateriālais kultūras mantojums?”, respondentiem tika piedāvāti četri atbilžu varianti:

1. Jā,

2. Nē,

3. Neesmu tādu dzirdējusi ( dzirdējis),

4. Cits viedoklis.

228 respondentu domas sadalījās sekojoši:

<

3.3.8.1. zīmējums :respondentu atbildes uz jautājumu „Vai jūs savā ikdienas sarunu valodā lietojat jēdzienu nemateriālais kultūras mantojums? „

Izteiktais pieņēmums ar šo atbilžu palīdzību gūst apstiprinājumu 130 no 228 respondentiem atzīstas, ka nelieto šo jēdzienu, 15 aptaujātie atzīst, ka tādu vispār nav dzirdējuši. Tātad drīkst domāt, ka šis jēdziens kopumā nav pazīstams 145 aptaujātajiem cilvēkiem, jeb,64% respondentu. Tas ir daudz, taču nav pārsteidzoši: pirmkārt, šī jēdziena lietošana Latvijas kultūrpolitikā ir sākusies tikai dažus gadus atpakaļ; otrkārt, dzīves aktualitātes, tai skaitā kultūras dzīves aktualitātes mainās ātri, un kādam atsevišķam jautājumam pastiprināta uzmanība tiek pievērsta salīdzinoši īsu laika posmu. Latvijā par to vairāk varam runāt 2005. un 2006. gada kontekstā, kad notika intensīva semināru un pētījumu kustība Latvijas novados.

71 respondents, tomēr, saka jā šī jēdziena lietojumam savā ikdienas valodā. Ņemot vērā, ka vairāk kā simts anketas tika izplatītas tajās pašvaldībās, kurās jau vairākus gadus intensīvi tiek realizētas nemateriālā kultūras mantojuma izglītības programmas, un šis jēdziens tiek minēts visos dokumentos, uzrunās, publikācijās rajona laikrakstā un vizuālajās liecībās par projekta gaitu, tam ir pietiekama ticamības pakāpe. Atsevišķas piezīmes aptaujas anketās liecina arī par ko citu, proti, šis jēdziens tiek lietots noteiktās situācijās: „kad jāraksta kāds projekts”, „kad ir tādi sarunas biedri”, „lietoju, bet ikdienai jau ir vienkāršāki vārdi, piemēram siera siešana u.c.”, ” lietoju, kad jāraksta kāds dokuments”.

Secinājumi:

1. Jēdziens nemateriālais kultūras mantojums ir pamanīts un sadzirdēts noteiktā Balvu rajona sabiedrības daļā;

2. Lielākā sabiedrības daļa šo jēdzienu nelieto, vai lieto atsevišķos gadījumos;

3. Perspektīvā ir iespējams izvērst darbību šī jēdziena un tā būtības popularizēšanai.

Apzinoties to, ka nemateriālā kultūras mantojuma jēdziens lielākajai sabiedrības daļai var būt svešs, bet saprotama tā būtība un jēga citu definējumu kontekstā, aptaujas anketās tika lietots gan šis jēdziens, gan vairākas jēdziena interpretācijas un nianses: tautas tradīcijas un prasmes, tradīciju un prasmju pārmantošana, kultūras mantojuma saglabāšana (neminot vārdu nemateriālais).

Viens no pētījuma jautājumu lokiem bija saistīts ar vēlmi noskaidrot, vai rajona iedzīvotāji ir pamanījuši un ir informēti par tām aktivitātēm, kuras notiek rajonā un ir kultūras nodaļas organizētas un rosinātas, par informētību un interesi par atsevišķu ciemu aktivitātēm, kuras notiek Šķilbēnu pagasta Upītē, Medņevas pagastā, Susāju pagasta Vēršukalnā un meistardarbnīcās citos rajona pagastos.

Konkrēti:

4. Vai esat dzirdējis par Upītes ciema cilvēku aktivitātēm kultūras mantojuma saglabāšanai?

5. Vai esat dzirdējis par aktivitātēm Medņevas pagastā kultūras mantojuma saglabāšanai?

6. Vai esat dzirdējis par rajonā notiekošajām meistardarbnīcām prasmju un tradīciju pārmantošanai?

7. Vai esat dzirdējis par vakarēšanām u.c. tradīcijas saglabājošiem pasākumiem Vēršu kalnā?

Respondentu atbilžu apkopojums uzrāda sekojošu ainu:

<

3.3.8.2. zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „Vai esat dzirdējis par Upītes ciema cilvēku aktivitātēm kultūras mantojuma saglabāšanai?”

<

3.3.8.3. zīmējums :respondentu atbildes uz jautājumu „ Vai esat dzirdējis par aktivitātēm, Medņevas pagastā kultūras mantojuma saglabāšanai? „

<

3.3.8.4. zīmējums :respondentu atbildes uz jautājumu „ Vai esat dzirdējis par rajonā notiekošajām meistardarbnīcām prasmju un tradīciju pārmantošanai?”

<

3.3.8.5. zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „ Vai esat dzirdējis par vakarēšanām u.c. tradīcijas saglabājošiem pasākumiem Vēršu kalnā? „

Informācijas apkopojums par šīm četrām vietām uzrāda gan kopējas tendences, gan atsevišķas atšķirības. Kopējā tendence ir tā, ka respondentu pārliecinoši lielākā daļa ir informēta par šīm norisēm. Konkrēti, par Upītes ciema aktivitātēm ir dzirdējuši 196 aptaujātie, par Medņevas 188, par meistardarbnīcām 193, bet Vēršukalna aktivitātēm 150 no aptaujātajiem 228 cilvēkiem.

Tas liecina par labu sadarbību ar rajona laikrakstu un reģionālo presi. Atsevišķas pašvaldības izdod arī savus informatīvos biļetenus, kur tradīciju un prasmju pārmantošanas atspoguļošanai ir ierādīta pietiekama vieta. Savi informatīvie biļeteni šajā gadījumā ir Šķilbēnu pagasta padomei (Upītes ciema aktivitātes), Susāju pagasta padomei (Vēršukalna aktivitātes), Medņevas pagasta padomei (Medņevas aktivitātes).

Šie skaitļi ir atspoguļojums arī tam, ka procesos iesaistīto cilvēku skaits ir ievērojams gan organizatoriski, gan dalībnieku skaita ziņā. Tas liecina arī par ieinteresētu attieksmi no apmeklētāju puses klātienē un satikšanās partneriem neklātienē.

Pārdomu vērta ir 18 aptaujāto atziņa, ka viņi paši ir meistardarbnīcu meistari vai mācekļi. Darba autores iepriekšējais pieņēmums bija, ka šim skaitlim ir jābūt stipri lielākam. Šāds iepriekšējais pieņēmums bija izveidojies ņemot vērās aktivitāšu skaitu, to izvērsumu ģeogrāfiski un iesaistīto dažādu paaudžu cilvēku skaitu.

Secinājums, ka ne katrs dalībnieks ,kurš piedalās prasmju nodošanā un saņemšanā, uzskata sevi par meistaru vai mācekli. Tas pieder pie dzīvesveida bez definējuma meistars vai māceklis. Pārzinot aptaujāto personu loku kaut vai atsevišķos pagastos, tas ir ļoti maz. Piemēram, Medņevas pagastā anketas aizpildīja 25 respondenti, tai skaitā arī etnogrāfiskā ansambļa dziedātājas, kuras meistardarbnīcu norises ir galvenās skolotājas vai meistares un jaunās folkloras kopas „Egle”, kura ir tapusi tiešā meistardarbnīcu norišu ietekmē, dalībnieces. Šajās 25 anketās tikai viens respondents ir atzīmējis, ka ir meistars vai māceklis. Šis fakts ir pārdomu un atsevišķas uzmanības vērts nākotnē.

Uzmanības vērts ir Vēršukalna aktivitāšu vērtējums. Tām ir mazāka atpazīstamība 150 cilvēki , salīdzinājumā ar Upītes 196 vai Medņevas 188 no 228 respondentiem. Tām ir lielākais vienaldzības izrādījums. 24 respondenti atzinuši, ka viņiem ir vienaldzīgi.

Kā izskaidrojumu tam var minēt, ka šajā vietā notiekošie pasākumi ir savrupāki, nekā piemēram Medņevā vai Upītē, kuri ar atvērti gan visa rajona ļaudīm, gan arī pārnovadniekiem.

Kā atbilžu varianti respondentiem šajā gadījumā tika piedāvāts:

1. jā, esmu

2. man tas ir vienaldzīgi

3. labprāt piedalītos.

Atbilžu grupās parādās ,arī sadaļa „cita atbilde” To anketās ieviesuši paši respondenti. Piezīmēs tiek pateikts ,ka respondents vienkārši nezin neko par konkrētās vietas norisi. Ar to tiek noraidīts piedāvājums „man tas ir vienaldzīgi”.

Secinājumi:

1. sabiedrības informētība par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas aktivitātēm ir augsta;

2. aptauja uzrāda zināmu perspektīvas sajūtu. Katrā no vietām ir aptaujātie, kuri ir uzrādījuši vēlmi piedalīties ;

3. vienaldzīgās attieksmes respondentu īpatsvars atpaliek no iesaistīties gribošo respondentu īpatsvara.

Anketās bija ietverta jautājumu grupa, kuras mērķis bija noskaidrot, vai iedzīvotāji ir ievērojuši aktivitātes, nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai, kuras saistās ar citu darbības formu, proti, dokumentēšanu un publicēšanu, un iekļaušanu kultūrizglītības programmās.

Rajonā ir izveidojusies paradoksāla situācija. Novadā, kurā tradicionālā dziedāšana tiek atzīta par pirmo tā identitātes pazīmi, kultūrizglītības procesā nav izdevies atrast vietu un entuziastus šā jautājuma risinājumam. Pilnīgi cita aina ir mākslas skolu kontekstā. Tās ir sajutušas nemateriālā kultūras mantojuma iekļaušanu mācību procesā kā izaicinājumu un iespēju savas skolas īpašās nišas veidošanai un arī finansējuma piesaistei. Tāpēc jēdziens kultūrizglītība šajā gadījumā būs attiecināms uz vienu tā segmentu, proti, mākslas skolas un to nodaļas mūzikas skolās, paturot prātā iespējamo nākotnes izvērsumu arī uz citiem segmentiem.

Konkrētie jautājumi bija:

1. Vai esat dzirdējis par Balvu centrālās bibliotēkas kultūrvēstures datu bāzi:

   1. jā, esmu

   2. neinteresē

   3. labprāt pievienotu savu informāciju.

2. Vai esat dzirdējis, ka Balvu mākslas skola savā mācību procesā ietver nemateriālā kultūras mantojuma jautājumus:

   1. jā esmu

   2. man neinteresē ,ko viņi dara

   3. labprāt piedalītos viņu aktivitātēs.

Lūk, anketu apstrādes rezultāti:

<

3.3.8.6. zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „Vai esat dzirdējis par Balvu centrālās bibliotēkas Kultūrvēstures datu bāzi?”

<

3.3.8.7. zīmējums :respondentu atbildes uz jautājumu „Vai esat dzirdējis par to, ka mākslas skola savā mācību procesā ietver nemateriālā kultūras mantojuma jautājumus? „

Kopumā sabiedrība ir labi informēta par abām aktivitātēm. Par Balvu centrālās bibliotēkas datu bāzi varētu tikt, pat izcili. KVDB atpazīst 184 respondenti, par Balvu mākslas skolas centieniem ir dzirdējuši 146 aptaujātie. Atšķirība par informētību vienas pilsētas divu dažādu iestāžu aktivitātēm pie vienādiem nosacījumiem par iespējām popularizēt savu veikumu, pēc darba autores domām, izskaidrojama ar atšķirīgo aktīvo lietotāju skaitu abām institūcijām. Bibliotēkas lietotāju skaitu mērām tūkstošos, mākslas skolas audzēkņus un vecākus simtos.

Abām iestādēm ir ieinteresēts potenciāls darbības izvēršanai. Mākslas skolai 30 interesenti , Balvu centrālajai bibliotēkai 16. Vienaldzīgās attieksmes izpaudums abos gadījumos ir mazāks nekā potenciāli ieinteresēto personu loks. Atsevišķo viedokļu izpaudumos, kas vairākos gadījumos tika piezīmēts, kā anketā nepiedāvātais d variants parādījās norāde uz pieejamas informācijas trūkumu. Tas vairāk attiecināms uz mākslas skolas aktivitātēm nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai.

Secinājumi:

1. sabiedrība kopumā ir labi informēta gan par rajona kultūrvēstures datu bāzi, gan par mākslas skolas aktivitātēm nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai;

2. darbības turpinājumā jādomā par potenciāli ieinteresēto personu loka apzināšanu un informācijas pieejamību par aktivitātēm;

3. jāmeklē risinājuma ceļi mūzikas skolu ieinteresētai attieksmei par lokālajām kultūras izpausmēm.

Meistardarbnīcas, kultūrizglītība un rajona kultūrvēstures datu bāze, tie šobrīd ir trīs svarīgākie virzieni, kuros rajonā tiek strādāts, lai dažādos aspektos kultūras dzīves aprisēs aktualizētu nemateriālā kultūras mantojuma jautājumus.

„Kas ir svarīgāk nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas procesā rajonā? (Lūdzu, sarindojiet savā secībā)” – tā saknēja viens no jautājumiem. Atbilžu varianti:

1. rajonā esošā kultūrvēstures datu bāze;

2. tiek pilnveidota meistardarbnīcu norise;

3. mākslas skolas u.c. kultūrizglītības iestāžu iesaistīšanās procesā;

4. savs piedāvājums.

Darba autores personīgais pieņēmums pirms atbilžu apkopošanas bija, ka pirmajā vietā, neapšaubāmi, ierindojama meistardarbnīcu norises pilnveidošana. Pētījuma rezultāts izrādījās nesaderīgs ar iepriekšējo pieņēmumu.

<

3.3.8.8. zīmējums :respondentu atbildes uz jautājumu „Kas ir svarīgāk nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas procesā?”

Darba autorei pilnīgi negaidot, visaugstāk aptaujātie cilvēki novērtēja rajona kultūrvēstures datu bāzes esamību rajonā un tās iespējamo ietekmi uz nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas procesu rajonā. Tā uzskata 82 respondenti. Meistardarbnīcu norises pilnveidošana un mākslas skolas un citu kultūrizglītības iestāžu iesaistīšanās procesā ir saņēmušas vienādu vērtējumu, proti, katru no tām 56 respondenti to ir ierindojuši līdzvērtīgi kā pirmo un svarīgāko. Pārsteidzošs ir arī neatbildēto jautājumu īpatsvars. Situācijā, kad tiek piedāvāti varianti, 34 respondenti izvēlējās nepateikt neko. Savukārt, piedāvātais d - variants ar iespēju pateikt savu piedāvājumu, vispār netika izmantots.

Secinājumi:

1. nepārbaudīti pieņēmumi nav lietojami turpmākajā darbā;

2. visu rīcības virzienu starpā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai rajonā ir zināms līdzsvars, kas jāpatur kā vadmotīvs nākotnes rīcībai.

Līdzās sabalansētai darbībai nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas virzībā, ne mazāk svarīgs ir jautājums par procesu ilgtspējību pašvaldību reformas un ekonomiskās krīzes apstākļos. Valdības uzsāktais ceļš strukturālo reformu virzienā liecina par to, ka vairāki neziņas punkti mūsu dzīvē var ienākt vienlaicīgi. Neapšaubāmi, tas skars arī daudzus kultūras procesus.

„Pēc pašvaldību vēlēšanām jūnijā dzīvosim savādāk:

1. katrs novads suverēni risinās savus jautājumus;

2. senās iestrādes turpinās darboties,

3. kopā risināsim tikai atsevišķus jautājumus?”- tā skanēja viens no aptaujas jautājumiem.

Īpaši svarīga šī jautājuma atbilde ir topošajam Balvu novadam, jo visi tradīcijām bagātākie pagasti ir pierobežā, respektīvi, jaunajā Viļakas novadā. Aptaujāto iedzīvotāju viedoklis par nākotnes sadarbību vai savrupību sadalās sekojoši:

<

3.3.8.9. zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „ Kādā veidā risināsim jautājumus pēc pašvaldību vēlēšanām jūnijā?”

Vairākums respondentu, proti, 119 uzskata, ka senās iestrādes turpinās darboties. Tas ir svarīgs atzinums tik jūtīgai un neaizsargātai kultūras jomai kā nemateriālā mantojuma pārmantošana. Citās domās ir 40 aptaujāto, kuri uzskata, ka katrs novads suverēni risinās savus jautājumus , bet 51 respondents domā, ka kopā risināsim tikai atsevišķus jautājumus, 18 aptaujātie nesniedz atbildi uz šo jautājumu.

Darba autores personīgais viedoklis, kas balstās 90.- to gadu reformu pieredzē ir, ka nenoteiktība pašvaldību reformas kontekstā nebūs ilga. Tā beigsies līdz ar precīzas atbildības nodefinēšanu jaunajās struktūrās. Strukturālo reformu radītās sekas ir grūtāk paredzamas gan laikā, gan darba spēka migrācijas, gan citās izpausmēs. Tas neapšaubāmi ietekmēs kultūras procesus.

Secinājumi no pētījumā iegūtās informācijas:

1. ir pamats domāt, ka rajonā izveidotajam nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas modelim pašvaldību reformas kontekstā nav redzama apdraudējuma;

2. iesāktais darbs jāturpina novadu savstarpējos kontaktos veidojot jaunu atbildības sadalījumu.

Par jaunu atbildības sadalījumu un procesu ilgtspējību varam runāt gadījumā, ja kopiena, proti, teritorijas iedzīvotāji to uzskata par sev piederīgu un nepieciešamu. Tas bija viens no aptaujas jautājumiem. „Vai ir jēga un nozīme tautas tradīciju saglabāšanai mūsdienās:

1. jā, tas ir mūsu dzīves pamats;

2. tas ir bezjēdzīgi;

3. tam ir nozīme tad, ja tradīcija atrod savu vietu tirgus ekonomikā?”

228 cilvēki savu viedokli sadalīja sekojoši.

<

3.3.8.10. zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „Vai ir jēga un nozīme tautas tradīciju saglabāšanai mūsdienās?”

Pārsteidzoši liels ir apstiprinājuma procents domai, ka tautas tradīcijas ir mūsu dzīves pamats. Tā domā 195 aptaujātie. No vienas puses ,tas liecina par loti labvēlīgu pamatu darbības izvēršanai plašumā un dziļumā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai. No otras puses , šis procents vēl neko neatklāj ,ko un cik lielā mērā katrs respondents dara ,vai gatavs darīt personīgajā dzīvē un rīcībā. Uzlūkojot šo visnotaļ patīkamo skaitli, neviļus atmiņā uzpeld socioloģiskie pētījumi pirms Lieldienām un Ziemassvētkiem, kuros parādās, ka gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji ir kristieši. Arī šajos gadījumos paliek atklāts jautājums, ikdienā praktizējoši ,vai tikai lielās svētku reizēs par tādiem kļūstoši.

Savukārt tautas tradīciju saglabāšanu par bezjēdzību atzīst tikai divi respondenti, bet 27 tautas tradīciju jēgu saskata tajā gadījumā, ja tās atrod vietu tirgus ekonomikā. Iespējams, tas liecina par lauku vides cilvēku attieksmi pret tradicionālām vērtībām kā pret kaut ko sakrālu , kas šādām attiecībām nav pakļaujama.

Secinājumi:

1. respondentu attieksme pret tradicionālajām vērtībām kā mūsu dzīves pamatu ir pārliecinoši pozitīva;

2. pētījums nenoskaidro šīs pārliecības konkrēto saturu un izpausmes;

3. kopumā tas ir labs pamats darba turpinājumam un turpmākajiem pētījumiem par tradīcijas kā dzīves pamata uzskatu konkretizēšanu.

Interesi un vēlmi padziļināt jautājuma izzināšanu rada arī jautājums „ Kā jums liekas, vai rajonā pēdējos desmit gados ir notikusi kādas prasmes vai tradīcijas pārmantošana?”. Atbilžu amplitūda arī šajā gadījumā ir pārsteidzoši pozitīva.

<

3.3.8.11.zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „ Kā jums liekas ,vai rajonā pēdējos desmit gados ir notikusi kādas tradīcijas vai prasmes pārmantošana?”

197 aptaujātie uzskata, ka rajonā pēdējos desmit gados ir notikusi kādas tradīcijas vai prasmes pārmantošana. Pētījumā netika vairāk jautāts, lai konkretizētu ,ko respondents ar to konkrēti domā. Svarīgs šajā gadījumā bija viedoklis, vai respondenti vispār jūt šo notikumu dinamiku. Nē, tradīcijas un prasmes nav pārmantotas, tā uzskata 7 aptaujātie, tik pat cilvēki uzsver, ka viņiem tas ir vienaldzīgi. Cits viedoklis , bez izteiktiem komentāriem aptaujas anketās, parādās 17 respondentiem.

Secinājumi:

1. pārsteidzoši augstā atziņa par to, ka respondenti sajūt tradīcijas un prasmes pārmantošanas procesu liek domāt par pētījuma turpinājumu, lai noskaidrotu to, kādu saturu tajā ieliek aptaujātie cilvēki;

2. turpmākais pētījums varētu būt labs pamatojums nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas programmas veidošanai.

Respondentiem tika vaicāts arī „Kā Jums liekas, vai rajonā tiek pievērsta pietiekama uzmanība tautas tradīciju un prasmju pārmantošanas veicināšanai?”. Tieši tādā pašā veidā tika formulēts arī jautājums par šo procesu savā pagastā vai ciemā.

<

3.3.8.12.zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „vai rajonā tiek pievērsta pietiekama uzmanība tautas tradīciju un prasmju pārmantošanas veicināšanai?”

<

3.3.8.13.zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „Vai jūsu pagastā vai ciemā tiek pievērsta pietiekama uzmanība tautas tradīciju un prasmju pārmantošanas veicināšanai?”

Vairākos aspektos respondentu atbildes par to vai tautas tradīciju un prasmju pārmantošanas procesu veicināšanai rajonā un pagastā tiek pievērsta pietiekama uzmanība var uzskatīt par tuvu līdzīgām. 101 respondents par rajonu kopumā uzskata, ka tas notiek aktīvi, bet par savu pagastu vai ciemu tā domā 82 aptaujātie. Tas liecina par divām lietām , pirmkārt, šajos procesos iesaistīto cilvēku skaits ir augsts, otrkārt par lauku videi raksturīgo ieinteresēto attieksmi pret jebkuru tuvējās apkārtnes notikumu.

Vēl tuvāks ir viedoklis par norisēm rajonā kopumā un savā pagastā vai ciemā, kas izpausts attieksmē, ka tautas tradīciju un prasmju pārmantošana notiek, bet vajadzētu vairāk. Tā domā 124 respondenti par norisēm pagastā un 123 par norisēm rajonā kopumā. Tas ir pozitīvi, tas ir iedrošinājums gan rajona kultūras administrācijai, gan vietējiem kultūras darbiniekiem, gan prasmju nesējiem.

Neliela atšķirība ir domu sadalījumā, par to ,ka „ nē, tas vispār nenotiek”. Pagastu iedzīvotāji ir bijuši prasīgāki savā viedoklī. Par to, ka savā pagastā vai ciemā netiek pievērsta uzmanība prasmju un tradīciju pārmantošanai, ir pārliecināti 12 aptaujātie.

Secinājumi:

1. respondenti kopumā pozitīvi vērtē nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai veltīto uzmanību rajonā un vietējās pašvaldībās;

2. respondentu viedoklis liecina arī par vēlmi, ka darbība šajā jautājumā visos līmeņos ir jāpastiprina.

Pētījumā tika noskaidrota respondentu attieksme arī tādam nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas aspektam kā nauda, ideja , iniciatīva, apziņa par vērtībām. „ Kas ir svarīgākais, lai saglabātu sava novada vai pagasta kultūras mantojumu?”- tā tika jautāts respondentiem.

Atbilžu sadalījums parādīja sekojošu viedokļu amplitūdu.

<

3.3.8.14.zīmējums :respondentu atbildes uz jautājumu ”Kas ir svarīgākais ,lai saglabātu sava novada vai pagasta kultūras mantojumu?”

Neapšaubāms pārsvars respondentu uzskata, kas galvenais un svarīgākais šajā kontekstā ir aktīvs cilvēks ar labām idejām. Tā domā 122 aptaujātie. Pārsteidzoši mazs ir to respondentu skaits, kuri pirmajā vietā ierindo naudu, tie ir 25. Darba autores iepriekšējais pieņēmums bija, ka viedoklis par naudas nozīmīgumu būs vairāk akcentēts. Iespējams, respondentu domas atrod kopsakarību starp labu ideju un iespēju tai piesaistīt finansējumu. Katra paša apziņu par kultūras vērtībām kultūras mantojuma saglabāšanai par svarīgu uzskata 77 aptaujātie cilvēki. Tas ir liels īpatsvars, kas norāda uz stabiliem dzīves uzskatiem. Cits, bet nekonkretizēts ,viedoklis bija 4 cilvēkiem.

Secinājums:

apkopotā informācija liecina, ka aptaujāto cilvēku viedoklis nav vērsts pieprasošā un patērējošā domu gultnē; tas liecina par gatavību darboties un piedalīties.

Lai noskaidrotu kā saskan darba autores redzējums par NKM saglabāšanas un pārmantošanas modeli Balvu rajonā ar respondentu viedokli, tika meklēta atbilde arī uz jautājumu „ Kuras trīs institūcijas rajonā visvairāk nodarbojas ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas veicināšanu?”

<

3.3.8.15.zīmējums: respondentu atbildes uz jautājumu „Kuras trīs institūcijas rajonā visvairāk nodarbojas ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas veicināšanu?”

Šajā jautājumā teorētiski bija iespējams iegūt 684 atbildes. Zīmējumā 4.15 ir apkopotas attēlotas 643 atbildes. 41 no tām neatbilda uzdotajam jautājumam. Iegūtā informācija darba autorei atklāja vairākus pārdomu virzienus, kas ļauj salīdzināt to kādos izvērsumos šobrīd rajonā darbojas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas modelis, un kā to :redz respondenti:

1. ļoti liels ir to respondentu skaits nav nosaukuši nevienu institūciju, bez piepildījuma palikušas 179 iespējamās ailītes;

2. visvairāk minētā institūcija ir rajona kultūras nodaļa, kas ir izstrādāta modeļa funkcionālais centrs; tā pieminēta 100 reizes

3. nākamā visvairāk nosauktā institūcija ir muzeji(novada muzejs un pagastu muzeji); tie pieminēti 95 reizes; muzejus un to darbības izvērsumu darba autore savos iepriekšējos pieņēmumos bija ierindojusi neaktīvajā segmentā kā rezervi aktivitāšu izvēršanai nākotnē; šis pētījumā iegūtais fakts liek uzmanīgāk paraudzīties muzeju darbības būtībā un meklēt to nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas izpausmi, ko saskatījuši respondenti;

4. augstu novērtēta arī bibliotēku , tautas namu , kultūras namu un to vadītāju darbība nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai;

5. izglītības sistēmas iestādes minētas salīdzinoši maz, tikai 29 reizes, tas ir fakts pārdomām;

6. kultūrizglītības iestādes minētas 24 reizes, kas ir zināmā disharmonijā ar citos jautājumos gūtajiem rezultātiem

Analizējot Latvijas novados veikto darbību nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai jāsecina, ka:

1. 21. gadsimta sākumā ir uzsāktas nopietnas iestrādes tautas tradīciju un prasmju sistematizētai un apzinātai pārmantošanai un saglabāšanai;

2. prasmju un tradīciju pārmantošanas mehānismi tiek veidoti apzinoties, ka dabiskā pārmantošana ģimenēs, kas bija galvenais NKM dzīvotspējas pamats iepriekšējos gadsimtos , ir guvis pārrāvumu;

3. katra novadam ir atšķirīgas pieejas NKM saglabāšanai un pārmantošanai, tomēr ,it īpaši Suitiem un Ziemeļlatgalei ir daudz līdzību izvēlētajās darba formās;

4. nākotnes jautājums būtu veikt padziļinātu pētījumu pēc vairākiem gadiem noskaidrojot, kādus rezultātus izdevies sasniegt nemateriālā kultūras saglabāšanai un pārmantošanai Latvijas novados, par atskaites punktu ņemot faktu, ka tieši 21. gadsimta sākums ir mērķtiecīgas rīcības sākums vairākās kultūrtelpās.

SECINĀJUMI

1. Nemateriālā kultūras mantojuma jēdziens vēl nav pietiekami atpazīstams sabiedrībā. Tas tiek maz lietots, tai skaitā kultūras darba speciālistu vidū.

2. Analizējot valsts kultūrpolitikas plānošanas dokumentus un rīcības dokumentus to izpildei, jāsecina, ka zināmā laika posma sākotnēji dinamiski uzsāktā darbība nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas jautājumu risināšanai, ir kļuvusi mazāk dinamiska. Vairāki valsts līmeņa atbildības jautājumi negūst virzību sakarā ar valstī gaidāmajām strukturālajām izmaiņām.

3. Galvenais nosacījums nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai ir sekmīgi savienot kopienas iniciatīvu un atbildību, pašvaldību atbalstu un izpratni par lokālajām kultūras vērtībām, un prast izmantot visus valsts piedāvātos instrumentus jautājumu virzībai un finansējuma piesaistei.

4. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un pārmantošana Ziemeļlatgalē ir vietējās sabiedrības labi ievērota, tai ir laba atpazīstamība arī ārpus novada ietvariem.

5. Iedzīvotāji nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas procesus savā rajonā un savā pagastā vērtē pozitīvi, ar norādi, ka darbība ir izvēršama.

6. Balvu rajonā izveidotajam nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas modelim ir iespējams turpināt attīsities, gan plašumā, gan dziļumā arī pašvaldību reformas kontekstā.

7. Pētījumos gūtie rezultāti atsevišķos aspektos ir izmainījuši darba autores iepriekšējos pieņēmumus. Ir iegūts pētījumā balstīts pamatojums nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas rīcības plāna tālākai izstrādei Ziemeļlatgalei.

Jautājumi, kas kļuva aktuāli pētījuma laikā un ko vajadzētu aktualizēt nākošajos pētījumos:

1. Pārsteidzoši augstā respondentu atziņa par to, ka tautas tradīcijas un prasmes ir mūsu dzīves pamats, ir rosinājusi domu nākamajos pētījumos noskaidrot kādu saturu aptaujātie tajā ieliek. Šajā pētījumā tas nav atbildēts.

2. Jaunu interesi izraisa arī respondentu viedoklis, ka pēdējos desmit gados rajonā ir notikusi tradīciju un prasmju pārmantošana. Nākotnes pētījuma uzdevums būtu noskaidrot, kuras konkrēti tradīcijas un prasmes viņi uzskata par pārmantotām.

3. Darba autores uzmanības lokā paliek jautājums kāpēc tieši Bolīvija bijā tā valsts, kura pirmā starptautiskā līmenī aktualizēja nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un pārmantošanas jautājumus.

4. Pēc 10 gadiem būtu interesanti veikt atkārtotu un padziļinātu situācijas izpēti Ziemeļlatgalē, Suitu novadā un Lejaskurzemē, lai noskaidrotu, kuras iestrādes nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai un pārmantošanai ir bijušas ilgtspējīgas.

Jautājums par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un pārmantošanu būs aktuāls vienmēr, neatkarīgi no tā kādos jēdzienos mēs to definēsim un kādu konkrēto saturu mēs tajā ieliksim. Neatkarīgi no tā, vai tradīcija būs konservatīvisma un nostalģijas pēc pagātnes pazīme, vai tā būs kā stabils pamats jaunradei un attīstībai.

Arī mūsdienu pilsētvide veido savu nemateriālā kultūras mantojuma slāni. Iespējams, pēc gadiem veidosim meistardarbnīcas, lai atjaunotu prasmi rakstīt ar roku vai sarunāties, tāpat kā šodienas Amerikai jāveido speciālas programmas ,lai cilvēks saprastu, ko nozīmē pareizi un veselīgi ēst. Straujais tehnoloģiju progress var mums piedāvāt visnegaidītākos pavērsienus. Un šodienas izpratne per nemateriālo kultūras mantojumu var kļūt par atmiņām vai sapni par nākotni.

LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Baldunčiks, J.( 2005) Svešvārdu vārdnīca / V.Baldunčiks, K.Pokratniece . – Rīga : Jumava .- 641 lpp.

2. Beitāne, A. ( 2000) Mēslu talka Ziemeļlatgalē. Balsi: Krājums un komentāri.- Balvi -32 lpp.

3. Dālderis I. (2009) Krīze ir ar naudu, ne kultūru : saruna ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu, Moniku Zīli, Vitu Krauju un Lindu Kusiņu. Latvijas Avīze. – Nr. 97, 5. – 6. lpp.

4. Deklarācija par Aigara Kalvīša vadītā ministru kabineta iecerēto darbību. pieejas veidstīmeklis:www.mk.gov.lv/lv/vesture/kalvisavaldiba/deklarācija-kalvitis/ - skatīts 16. 03. 2009.

5. Deklarācija par Aigara Kalvīša vadītā ministru kabineta iecerēto darbību.- pieejas veids tīmeklis: www.mk.gov.lv/lv/mk/vesture/kalvisa-valdiba2/. – skatīts 16. 03. 2009.

6. Deklarācija par Ivara Godmaņa vadītā ministru kabineta iecerēto darbību.- pieejas veids tīmeklis : www.em.gov.lv/em/images/modules/items . – skatīts 16. 03. 2009.

7. Deklarācija par Valda Dombrovska vadītā ministru kabineta iecerēto darbību.- pieejas veids tīmeklis: http://downland.apollo.lv/portal/zinas. -skatīts 16. 03. 2009.

8. Demakova, H. (2008) Latvijas kultūrpolitika kā tradicionālā procesa pārmantotāja un (ne)pragmantiskās cīņas lauks. A. Kleins. Kultūrpolitika: No vācu valodas. - Rīga: Jāna Rozes apgāds.- 213.- 241. lpp.

9. Dziesmu un deju svētku likums. – pieejas veids : tīmeklis www.likumi.lv/body_print.php?id=111203.- skat.12.01.2009

10. Hoks Dž. ( 2007) Ilgtspējīgas attīstības 4.pīlārs. Kultūras nozīme valsts attīstības plānošanā.- Cēsis : Culturelab .-91 lpp.

11. Koncepcija par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu : informatīvā daļa.– pieejas veids: timeklis http: //polsis.mk/gov.lv/do?id=2887. – skatīts 14.01.2009

12. Kūle M. (2006.) Eirodzīve.- Rīga : LU Filozofijas un socioloģijas institūts. - 435 lpp.

13. Kultūras ministrijas gada publiskais pārskats 2006 .- pieejas veids: tīmeklis www.km.gov./lv/lv/doc/ministrija/parskats,skaīts 14.03.2009

14. Kultūras ministrijas publiskais gada pārskats 2007 . – pieejas veids : tīmeklis www.km.gov.lv/lv/doc/ ministrija/parskats/km, skatīts 14.03.2009

15. Kultūrizglītība. Nozares pamatinformācija.- piekļuves veids: tīmeklis www.km.gov.lv/lv/nozares_info/kulturizgl.html?_print=1.- skatīts 03.20.2009

16. Kultūrpolitika Baltijas valstīs sociālo pārmaiņu laikā. Pieredze. Šķēršļi. Iespējas: konferences materiāli ( 1996) .- Rīga.- 58 lpp.

17. Kultūrpolitika Latvijā: nacionālais ziņojums, Eiropas padomes ekspertu ziņojums ( 1998).- Rīga .- 196 lpp.

18. Latvijas kultūras kanons. – pieejas veids : tīmeklis www.kulturaskanons.lv/1/4/. – skatīts 27.02. 2009

19. Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes (1996) .-Rīga .- 56 lpp.

20. Letonica : humanitāro zinātņu žurnāls literatūra, folklora, māksla ( 2006) . – Rīga : Latvijas folkloras un mākslas institūts . – 372 lpp.

21. Likums Par Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, Saeimā pieņemts 2004. gada 15. decembrī .- pieejas veids : tīmeklis www.likumi.lv/doc.php.?id=185963 – 47 k.-skatīts10.03.2009

22. Likums Par konvenciju Par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, Saeimā pieņemts 2007. gada 24. maijā. – pieejas veids : tīmeklis

http : // www.likumi.lv.doc.php?d=157644.- skatīts 01. 03. 2009

23. Likums Par Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, Saeimā pieņemts 1997. gada 17. februārī.- pieejas veids : tīmeklis

http : // www.likumi.lv.doc.php?d=42381.- skat. 01.03. 2009.

24. LR kultūras ministres Helēnas Demakovas runa apvienotajā trīs Baltijas valstu konferencē „ Dziesmu un deju svētku tradīcija – ideāli un īstenība” Tallina . – pieejas veids : tīmeklis www.km.gov.lv/UI/imagebinary.asp?imageid=2472. – skatīts 07.03. 2009

25. Medņevas dziedātājas (2008) /Andas Beitānes red.- Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Latviešu folkloras krātuve.- 181 lpp.

26. Nacionālā programma „ Kultūra” 2000 – 2010 īsinātais variants ( 2001)

LR Kultūras ministrija, Karina Pētersone. – R : Latvijas Republikas Kultūras ministrija. – 182 lpp.

27. Par koncepciju” Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” : MK rīkojums.- pieejas veids tīmeklis: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2887. - skatīts 03.03. 2009

28. Par Tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas koncepciju : Ministru kabineta rīkojums .- pieejas veids : tīmeklis www.likumi.lv/body_print.php?id=94739.- skatīts 24.02.2009

29. Rifkins Dž. (2004) Jaunās ekonomikas laikmets .- Rīga : Jumava .- 279 lpp.

30. Suitu identitāte ( 2005) / Janīnas Kursītes red.- Rīga. : LU Akadēmiskais apgāds .-174 lpp

31. Tihovska I.( 2005.) Ziemeļlatgales „Leluo bolsa” skola. Mūzikas Saule.- Nr. 4, 24.-25.lpp.

32. UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (2006) . – Rīga : SIA „ Apgāds Mantojums” .- 16 lpp.

33. UNESCO Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību ( 2008) . –Rīga : SIA „ Apgāds Mantojums” . – 16 lpp.

34. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam” Nacionāla valsts” .- ( 2006) . – Rīga : SIA „Apgāds Mantojums”. - 104 lpp.

35. Convention for the Safeguarding of the Intangible Cultural heritage. Paris,17 October 2003. – pieejas veids : tīmeklis http://portal.unesco.org/la/convention_p.asp?language=E&KO=17116. - skatīts 27.02.2009

36. Final Conference Report .- pieejas veids : tīmeklis: http://www.unesco.org/culture/ich/doc/src/00111-EN.pdf. - skatīts 27.02. 2009.

37. Recommendation on the Safeguarding of Traditional Culture and Folklore (1989).- pieejas veids : tīmeklis : http : // unesdoc.unesco.org / images/ 0008/

000846/ 084… . – skatīts 26. 02. 2009.

38. „ Records of the General Conference „ Twenty –fifth Session Paris ,17 october to 16 November,1989 .- pieejas veids : tīmeklis: http://unesdoc.unesco.org/images/0008/000846/084... . - skatīts 26. 02. 2009.

39. Why a Convention? . – pieejas veids : tīmeklis www.unesco.org/culture/ich/index.php?pg=0004. - skatīts 26. 02. 2009.

40. Народная культура в современных условиях : учебное пособие (2001)/ О.Д. Болдина и др.. – Москва : Российский институт культурологии.- 146 с.

Nepublicētie materiāli

41. Beitāne A. ( 2004) Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā : Promocijas darbs mākslas doktora zinātniskā grāda (dr.art.) iegūšanai apakšnozarē Mūzikas vēsture un teorija.- Rīga : Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija.- 183 lpp.

42. Nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas Latvijā ( 2007)

:pētījuma rezultāti / LR Kultūras ministrija: Anda Laķe (mag. art.), UNESCO

LNK kultūras, komunikāciju un informācijas sektora vadītāja Anita Vaivode. – 101 lpp.- pieejas veids kultūras ministrija

43. Tradicionālā kultūra un nemateriālais kultūras mantojums Latvijā: Salacgrīva, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts (2005) .8.aprīlis. Diskusijas apkopojums.- pieejas veids: UNESCO nacionālās komisijas darba materiāli

44. Tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca Ziemeļlatgalē I posms ( 2005)

:mācību materiālu un programmas sagatavošana, izpēte. - 8 lpp.-pieejas veids Balvu rajona padome

45. Tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca Ziemeļlatgalē ( 2005) : I posms-

Izpēte, sagatavošana. II posms – meistardarbnīca. – 12 lpp.- pieejas veids Balvu rajona padome

46. Tradicionālās kultūras saglabāšana un pārmantošana Ziemeļlatgalē ( 2001) :jauniešu folkloras nometne. - 15 lpp. – pieejas veids Balvu rajona padome

47. Tradicionālās kultūras nometne – seminārs „ Mēslu talka Ziemeļlatgalē” (2002) : talkas dalībnieku teorētiskās mācību bāzes sagatavošana un ieražu materiāla apguve . I posms .- 9 lpp. –pieejas veids Balvu rajona padome

48. Tradicionālās kultūras nometne- seminārs „ Mēslu talka Ziemeļlatgalē : ieražu materiāla apguve un talkas norise . II posms ( projekta turpinājums).- 12 lpp.- pieejas veids Balvu rajona padome

49. Vītolas Ievas (Dr.art) (2005) atskaite par ekspertu darba grupas veikumu sasakņā ar 2005.gada 16.novembra uzņēmuma līgumu.- pieejas veids Kultūras ministrija

Pieņemto apzīmējumu, saīsinājumu, simbolu skaidrojums

KVDB	Kultūrvēstures datu bāze
NKM	Nemateriālais kultūras mantojums
NVO	Nevalstiska organizācija
UNESCO	Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija
VKKF	Valsts Kultūrkapitāla fonds

PIELIKUMS

Anketa Ziemeļlatgales NKM pārmantošanas modeļa izvērtējumam.

1. Vai jūs savā ikdienas sarunu valodā lietojat jēdzienu nemateriālais kultūras mantojums:

1. Jā,

2. Nē,

3. Neesmu tādu dzirdējusi,

4. Cits viedoklis.

2. Vai esat dzirdējis par upītes ciema cilvēku aktivitātēm kultūras mantojuma saglabāšanai:

1. Jā, esmu,

2. Neinteresē ko viņi dara,

3. Gribētu piedalīties viņu pasākumos.

3. Vai esat dzirdējis par aktivitātēm Medņevas pagastā kultūras mantojuma saglabāšanai:

1. Jā, esmu,

2. Neinteresē ko viņi dara,

3. Gribētu piedalīties viņu pasākumos.

4. Vai esat dzirdējis par rajonā notiekošajām meistardarbnīcām prasmju un tradīciju pārmantošanai:

1. Jā, esmu,

2. Man tas ir vienaldzīgi,

3. Pats esmu to dalībnieks( meistars vai māceklis).

5.Vai esat dzirdējis par vakarēšanām u.c. tradīcijas saglabājošiem pasākumiem Vēršu kalnā:

1. Jā, esmu,

2. Man tas ir vienaldzīgi,

3. Gribētu piedalīties viņu pasākumos.

1. Vai esat dzirdējis par Balvu centrālas bibliotēkas kultūrvēstures datu bāzi:

1. Jā, esmu,

2. Neinteresē,

3. Labprāt pievienotu savu informāciju.

7. Vai esat dzirdējis par to kā Balvu mākslas skola savā mācību procesā ietver nemateriālā kultūras mantojuma jautājumus:

1. Jā, esmu,

2. Neinteresē, ko viņi dara,

3. Labprāt piedalītos viņu aktivitātēs.

8. Kas ir svarīgāk nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas procesā rajonā( lūdzu, sarindojiet savā ieskatu secībā):

1. Rajonā esošā Kultūrvēstures datu bāze,

2. Tiek pilnveidota meistardarbnīcu norise,

3. Mākslas skolas u.c. kultūrizglītības iestāžu iesaistīšanās procesā,

4. Savs piedāvājums.

9.Kādā veidā risināsim jautājumus pēc pašvaldību vēlēšanām:

1. Katrs novads pilnīgi suverēni risinās visus jautājumus,

2. Senās iestrādes turpinās darboties un attīstīties,

3. Kopā risināsim tikai atsevišķus jautājumus.

10.Vai ir jēga un nozīme tautas tradīciju saglabāšanai mūsdienās:

1. Jā, tas ir mūsu dzīves pamats,

2. Tas ir bezjēdzīgi,

3. Tam ir nozīme tad, ja tradīcija atrod vietu tirgus ekonomikā.

11. Kā jums liekas, vai rajonā pēdējos desmit gados ir notikusi kādas tradīcijas vai prasmes pārmantošana:

1. Jā, ir,

2. Nē, nav,

3. Man tas neintersē,

4. Cits viedoklis.

12. Vai rajonā tiek pievērsta pietiekama uzmanība tautas tradīciju un prasmju pārmantošanas veicināšanai:

1. Jā, tas notiek ļoti aktīvi,

2. Nē, tas vispār nenotiek,

3. Notiek, bet vajadzētu vairāk,

4. Cits viedoklis.

13. Vai jūsu pagastā vai ciemā tiek pievērsta pietiekama uzmanība tautas tradīciju un prasmju pārmantošanas veicināšanai:

1. Jā, tas notiek ļoti aktīvi,

2. Nē, tas vispār nenotiek,

3. Notiek, bet vajadzētu vairāk,

4. Cits viedoklis.

14. Kas ir svarīgākais ,lai saglabātu sava novada vai pagasta kultūras mantojumu:

1. Katra paša apziņa par kultūras vērtībām,

2. Aktīvs cilvēks ar labām idejām,

3. Nauda,

4. Cits viedoklis.

15. Lūdzu, nosauciet trīs galvenās institūcijas, kuras rajonā nodarbojas ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas veicināšanu:

1. .

2. ..

3. .

Maģistra darbs izstrādāts Daugavpils Universitātes

Izglītības un vadības fakultātē