))
Dzimusi 1940.gada 13.septembrī Susāju pagasta Tepenīcā. Četrus gadus mācījusies Vēdēniešu pamatskolā. Tad sekojušas ganu gaitas, jo ģimenē bijuši desmit bērni, un vēl agri nomiris tēvs. Tālāk Anastasijai sekojis darbs gan teļu, gan govju, gan pīļu fermā.1981.gadā ģimene pārcēlusies uz Viļaku, kur dzīvo arī tagad. Arī te vēl ilgu laiku turējuši lopus, sējuši savus rudzus. Kādu laiku strādājusi veikalā par apkopēju, bet tagad kā pensionāre dzīvo un saimnieko pa mājām.
Anastasija saka, ka maizīti cepot nu jau gadus divdesmit. Viņa ļoti spilgti atceras savu pirmo cepienu. Kā cepot
))
maizīti viņas mamma Mihalina Dvinska, Anastasija redzējusi bija vairākkārt, bet pati mēģinājusi nebija. Vienreiz maizīte jau bijusi iejaukta, kad stipri saslimusi mamma. Ko nu, jācep maizīte Anastasijai. Viņa toreiz samīcījusi maizi ar auzu miltiem ar visām sēnalām un salaidusi ceplī cept. Kad maizi izvilkusi, tā ļoti drupusi, jo bijis daudz sēnalu, bet maz lipekļa. Tagad Anastasija saka, ka miltus vienmēr izsijājot. Vēl viņa stāsta un rāda, kā tikusi pie savas „maizes lāpstas” – dēls mācoties 4.klasē iztaisījis sev airi, ko nu mamma izmanto maizes cepšanai.Anastasija cep gan baltmaizi, gan rupjmaizi. Var teikt, ka Anastasijas ģimene ēd tikai savu pašcepto maizīti, kura pat divas nedēļas nostāvējusi ir garšīga. Maizīte noder arī kā labs ciema kukulis ejot ciemos.
Jautāta pēc receptes, viņa stāsta: „Parasti maizi iejaucu pēc trijiem pēcpusdienā, un jaucu tikai ūdenī. Tā iejauktā mīkla stāv līdz nākošajai dienai. Tad pieliek raugu, cukuru, sāli un visu labi izjauc – „izkuļ”. Jaucot pamazām ber klāt miltus, un vēlāk, kad mīkla ir jau pavisam bieza, mīca ar rokām. Jāmīca ilgi, tikmēr, kamēr mīkla atlec no rokām”. Vienā reizē Anastasija parasti izcep trīs kukulīšus. Un cep viņa apaļajā krāsnī.
2011.gada jūlijā Anastasija Martinova ar pašcepto maizīti piedalījās „Maizes, siera un alus svētkos” Viļakā.
Foto I.Bobrova: A.Martinova Maizes, siera un alus svētkos Viļakā un mājās (2011)