Pušpurs Aldis

Pašvaldību un sabiedriskais darbinieks, garīgo dziesmu dziedātājs, lokālās vēstures pētnieks
Dzimis 1959. gada 7. maijā Pauļa un Dzidras Pušpuru ģimenē Vīksnas pagasta Strautos. Aldim ir vecāks brālis Māris. Mācījies Kupravas astoņgadīgajā skolā un Balvu vidusskolā. Pēc vidusskolas iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, kuru absolvējis 1982. gadā.

No 1982.gada līdz 1987. gadam Aldis strādāja par Žīguru MRS Egļevas mežniecības priekšnieku, no 1987. gada - par Susāju pagasta padomes priekšsēdētāju, no 2009.gada rudens bija Viļakas novada izpilddirektora amatā., bet no 2012.gada 1.aprīļa līdz 2018.gada maijam – Kultūrvēsturiskās lauku sētas „Vēršukalns” vadītājs. Tagad vada paša izveidoto Mežsaimniecības kolekcijas "Mežābeles" muzeju Egļavas ciema kādreizējās mežziņa ēkās.

Mīlestība uz mūziku ir iedzimta, jo tēvs jaunībā spēlējis akordeonu un dziedājis. Māte dziedājusi Vīksnas un Kupravas folkloras ansambļos. Aldis ir sava novada patriots, visu pagasta un arī rajona kultūras pasākumu iniciators un dalībnieks. Viņa tiešas darbības rezultāti ir labiekārtota un apgādāta pagasta bibliotēka - ar bagātīgu novadpētniecības materiālu fondu, gadskārtējie ciemu salidojumi, pagasta mirušo piemiņas vakari (saļmu dziedāšana). Lai saglabātu pagasta vēstures liecības, senā un etnogrāfiski precīzā Latgales sētā Svilpovas ciemā izveidots kultūrvēstures muzejs. Studējot LLA, viņš dziedājis akadēmijas vīru korī un dažādos ansambļos. Egļavas mežniecībā strādājot, dziedājis Žīguru kultūras nama jauktajā korī un vīru vokālajā ansamblī. Pats uzskata, ka lielu gandarījumu dod dziedāšana Viļakas katoļu baznīcas korī. Bija Susāju etnogrāfiskā ansambļa dziedātājs.

Alda Pušpura stāsts par psalmu dziedāšanu: "Neviļus atmiņas aiznes pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pašā sākumā, kad Pitkeviča Stefānija bija uzaicinājusi arī mani, toreiz vēl jauno Susāju ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, piedalīties psalmu dziedāšanā par savas ģimenes mirušajiem. Pati gan vēlāk teica, ka diez ko nav cerējusi, ka es atsaukšos, jo vai tāds vēl jaunu gadu priekšnieks gribēs būt starp jau pāri pusmūža gadu dziedātājām. Bet es neatteicos. Vēl laimīgas sagadīšanās pēc mani nosēdināja blakus Annai Strupkai. Pirmajā reizē gan nekādas lielās sajēgas no tā visa nebija, likās pilnīgi neiespējami iemācīties šīs melodijas un ritmiku. Tikko vienu meldiju jau tā kā jau biju apjēdzis, tā sākas pavisam atkal jauna. Bet gadiem ejot, daudz kas ir apgūts.

Pēc maniem novērojumiem ir divi atšķirīgi gadījumi, kad tiek dziedāti psalmi par mirušo dvēselēm:

·           Ir notikusi nelaime, jo ir miris kāds cilvēks. Šajā gadījumā psalmu dziedāšana iepriekš nav tikusi paredzēta. Dziedātāji , tāpāt kā piederīgie, ir noskumuši un šī skumjā notikuma ietekmēti.

·           Psalmu dziedāšana miršanas atceres gadadienās vai dvēseļu mēnesī par kādas ģimenes visu mirušo dvēselēm.

Ja tā var izteikties “programma“ abos gadījumos ir vienāda: Rūžukrūņs, Litanija Vyssvatokai Jaunovai Marijai, Zam Tova patvāruma, Lyugšona Sv.Jezupam, dziesma “Caur cīšsonas guns degšanu…”, Lygšonas par nūmyrušīm / psalmes/, seko dažādas dziesmas atbilstoši lirurģiskajam laikam. Dziesmu skaits ir dažāds.

Psalmi tiek dziedāti ģimenes galvenajā /goda/ istabā. Galds ir novietots taisnā līnijā, vai ja paredzams lielāks dziedātāju skaits, tad vienā vai abos galos pieliek vēl kādu galdu klāt 90 grādu leņķī. Galds ir apklāts ar galdsegām divās kārtās. Virsējā galdsegu kārta ir greznāka. Centrā ir uzklāta vēl viena vai vairākas sedziņas, uz kurām liek mūciņu un divas baznīcas sveces attiecīgos svečturos. Dziedātāji apsēžas visapkārt galdam vai uz krēsliem vai soliem (uz soliem var vairāk sasēsties). Galvenā dziedātāja pasaka par ko šīs salmes tiek dziedātas un tad rožukroņa skaitīšana sākas. Cik ilgu laiku vajag? Parastais laiks ir divas ar pusi stundas, bet ja labi iet arī visas trīs. Pēc nodziedāšanas noņem sveces, mūku , virsējo galdautu un uz šī paša galda sāk likt traukus mielastam. Mielasta laikā dziedātājiem pievienojas arī citi ģimenes locekļi. Neskatoties uz grūtiem laikiem, mielasts parasti ir bagātīgs gan ar auksto, gan silto galdu, desertu un torti.

Ja psalmi tiek dziedāti par nupat miruša cilvēka dvēseli, tad neko no radiniekiem neaicina, bet, ja tiek dziedāti pēc gada vai arī dvēseļu mēnesī, tad parasti tiek uzaicināti tuvākie radinieki. Tad tuvāko radinieku pulkā mielasts ieilgst, jo ir ko pārrunāt un dalīties atmiņās."

Aldis ne tikai pats piedalās psalmu dziedāšanā, bet arī tās organizē. Jau no 2001.gada novembra mēnesī tiek dziedāti psalmi par visām Susāju pagasta mirušo iedzīvotāju dvēselēm. Aldis Pušpurs ir viens no Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļauto vērtību "Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē" un "Maija dziedājumi pie ciemu krustiem Ziemeļlatgalē" nesējiem. Dzied Aldis pie Egļavas krucifiksa, kuru viņš ar domubiedriem 2019.gadā arī atjaunoja.

"Manas aizraušanās - mūspuses vēstures pētīšana un saglabāšana, dabas un cilvēku skaistuma iemūžināšana fotogrāfijās, dziedāšana baznīcas korī un kulturālu pasākumu organizēšana" - tā saka Aldis Pušpurs. Susāju pagasta Egļavas ciema "Mežābelēs" viņš ir savācis un izveidojis Mežsaimniecības kolekciju. Viss sākās ar mežsaimniecības un mežistrādes lietu vākšanu. Liels pamudinājums tam bija tagadējās VAS Latvijas valsts meži augstākās vadības nievājošie izteikumi par iepriekšējo Latvijas mežkopju paaudžu veikumu. Pēc A.Pušpura domām tieši pirmskara laika un arī padomju laika mežsaimniecība bija augstāko sasniegumu laiks gan meža zinātnē, izglītībā, darba kultūrā. Arī pašam viņam ir padomju laikos iegūta augstākā mežsaimniecības izglītība, kura deva nedaudz savādāku skatījumu uz lietām un procesiem. Tāpēc Aldis  ar lielu aizrautību vāc kopā visu, ka saistās ar Latvijas mežsaimniecību un galvenās kolekcijas ir: mežsaimniecības literatūra – zinātniskā, mācību, populārā; mežsaimniecības kartogrāfiskais materiāls – mežaudžu plāni, daļplāni; meža fonda uzskaites dokumenti, mežierīcības projekti; meža darbinieku fotogrāfijas , meža darbu fotogrāfijas, entomoloģijas/ kukaiņu/ kolekcija; meža atjaunošanas un kopšanas darbarīki; meža ierīcības instrumenti; mežistrādes darba rīki, galdniecības darba rīki; Latvijā augošu koku sugu koksnes paraugi dažādos griezumos; no koka izgatavotu saimniecībā izmantojamas lietas , īpaša vērību pievēršot  krēsliem. Tā kā mežziņi un mežsargi bez darba dzīvoja arī ikdienas ģimenes dzīvi, uzturēja saimniecību, tas nozīmē: ēda, ģērbās, piedalījās sabiedriskajā dzīvē, tad ar īpašu aizrautību Aldis vāc mājās austos audumus – segas, galdautus, palagus, dvieļus.  Tie tiek vākti ne tikai no Susāju pagasta teritorijas, bet no visa bijušā Balvu rajona.  Arī māla podi kā ikdienas saimniecības priekšmeti sarindojušies vairākās vietās.  Aldis krāj arī katoļu garīgās literatūras un lūgšanu grāmatas latgaliešu valodā.
Tas viss sakārtots bijušā Egļavas mežniecības mežziņa Kārļa Dzērves dzīvojamā mājā, bijušajā klētī, kūtī .  Tagad te var apmesties tūristi – pavisam ir 7 guļvietas plus divas vasaras sezonā vecajā klētī.  Viss tas ir piemineklis Egļavas mežniecībai, tajā strādājušajiem, viņu atstātajam mantojumam.

Aldis bija laikraksta "Diena" un TV 3 rīkotās akcijas "Latvijas lepnums 2004" laureāts. Balvu saņēma nominācijā "Novadnieks" kā pagastvecis, kurš pieticīgos apstākļos naudu iegulda nākotnē - grāmatās un jauniešu izglītībā. 2003.gadā saņēmis Kultūras ministrijas prēmiju par ieguldījumu bibliotēku problēmu risināšanā

2007.gadā saņēmis Atzinības krusta Lielās sevišķās pakāpes Goda zīmi. 2018.gada vasarā Aldim Pušpuram par mežsaimniecības tradīciju daudzināšanu pasniegta kultūras zīme "Latviskais mantojums".

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē

Foto no A.Pušpura personīgā arhīva