| | | | | | Pārlūkot visas sadaļas |
Raksta ID: 584
Atjaunināts: 22 marts, 2017
Militārais darbinieks, ģenerālis
Dzimis 1886. gada 26. jūlijā Balvu rajona Bērzpils pagastā Mastarīgā zemnieku ģimenē. Vecāki, redzot dēla apdāvinātību, pēc vietējās pagasta skolas beigšanas sūtīja viņu uz Pēterpili pie krusttēva, lai mācītos turienes skolās. 1907.gada rudenī tika iesaukts obligātajā karadienestā un iedalīts 174.Rovnas kājnieku pulkā. Dienestā laikā tika paaugstināts par jaunāko unteroficieri un izšķīrās par virsnieka karjeru.
1910. gadā viņš iestājies Čugujevas karaskolā, kuru beidzis 1913. gadā ar podporučika pakāpi. Pirmā pasaules kara laikā dienējis Krievijas armijas 25. kājnieku pulkā, vēlāk Latviešu strēlnieku pulkā. No 1916. gada bijis rotas komandieris, no 1917. - bataljona komandieris. 1918.gada martā Voroņežā atvaļinājies no dienesta un atgriezies vecāku mājās Bērzpils pagastā.
Par kaujās parādīto varonību K.Olekšs saņēma Svētās Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu "Par drošsirdību" un Svētā Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpiem (abi - 1915.gada janvārĪ) Svētās Annas II (1915.gada aprīlī), Svētā Staņislava II (1915.gada jūlijā), Svētās Annas II šķiras ordeni (1915.gada oktobrī). Visi apbalvojumi bija piešķirti par kaujas nopelniem, ko apliecina tiem pievienotie šķēpi un lente. 1917.gada februārī viņš saņēma vienu no Krievijas armijas augstākajiem kaujas apbalvojumiem, ko piešķīra tikai pēc ļoti rūpīgas varoņdarba pierādīšanas - Jura zobenu.
Pēc Latvijas nodibināšanas 1918.gada 18.novembrī Kazimirs Olekšs piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās, ieņemot svarīgus amatus militāri administratīvajā aparātā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918.gada 10.decembrī, formējis Virsnieku rotu.
Latvijas armijai atkāpjoties, slimības dēļ palicis Rīgā. 1919.gada martā, sākoties masveida mobilizācijai Padomju Latvijas armijai, tajā tika iesaukts arī K.Olekšs, rurklāt irdalīts 2.padomju latviešu strēlnieku pulka štāba kancelejā par rakstvedi. Sākoties armijas sabrukumam, viņš 18.maijā Valmierā dezertēja un atgriezās Rīgā, no kuras vācu spēki 22.maijā bija padzinuši boļševikus, bet 8.jūnijā pieteicās Rīgā esošajā Kara ministrijā un tika komandēts uz Liepāju tur formējamo spēku rīcībā.
Sekoja kaujas pie Cēsīm, kurās igauņu un latviešu spēki pilnībā sakāva vāciešus, tādejādi dodot iespēju jūnija baigās K.Ulmaņa valdībai nokāpt no tvaikoņa "Saratov" klāja un atgriezties vāciešu atstātajā Liepājas pilsētā. K.Olekšs nekavējoties stājās tās rīcībā un 1.jūlijā tika iecelts par Liepājas rajona Latviešu karaspēka štāba priekšnieku, septembrī amats tika pārdēvēts par Lejaskurzemes kara apgabala štāba priekšnieku. Tieši kapteinis Olekšs lielā mērā vadīja Latvijas armijas daļu organizēšanos Liepājā, liekot pamatu topošajai Zemgales divīzijai. Tieši šīm karaspēka daļām Liepājā bija jāizcīna nopietnas un upuriem bagātas kaujas ar uzbrūkošajām Bermonta armijas vācu daļām, 14.novembrī tās galīgi padzenot no pilsētas.
1920. gadā iecelts par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku, 1921.gada janvārī - par 1.Latvijas strēlnieku pulka komandieri, 1921. gada augustā - par Latgales divīzijas štāba priekšnieku. 1924. gadā iestājies Virsnieku akadēmiskajos kursos, kurus beidzis 1926. gadā. No 1929. gada bijis 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris. 1935. gadā iecelts par Vidzemes divīzijas komandiera palīgu. 1936. gadā atvaļināts it kā slimības dēļ. Dienesta laikā bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu III (1928) un IV šķiras ordeņiem (1926), kā arī Aizsargu Nopelnu krustu (1932).
Pēc atvaļināšanas Olekšs strādāja par akciju sabiedrības "Ogle" valdes locekli, turpinot vadīt arī sev piederošās Grumužu ūdensdzirnavas Maltas pagastā. Pēc valsts okupācijas, no 1941.gada februāra strādāja par prečzini uzņēmumā "Turība", sākoties vācu okupācijai, 1941.gada augustā - novembrī bija Rēzeknes patērētājubiedrības tehniskais vadītājs, pēc tam saimniekoja savās ūdensdzirnavās. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Rīgā, strādāja ielu komitejā.
K.Olekšs 1926.gadā apprecējies ar Kristīni Bērziņu. Ir divas meitas - Nellija Valida (dzim. 1926.gadā) un Karīna Andra (dzim.1934.gadā)
Miris 1970. gada 2. februārī un apbedīts Rīgā, Sarkandaugavas kapos.
Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē
Foto no novadpētniecības lasītavas fonda
))
Dzimis 1886. gada 26. jūlijā Balvu rajona Bērzpils pagastā Mastarīgā zemnieku ģimenē. Vecāki, redzot dēla apdāvinātību, pēc vietējās pagasta skolas beigšanas sūtīja viņu uz Pēterpili pie krusttēva, lai mācītos turienes skolās. 1907.gada rudenī tika iesaukts obligātajā karadienestā un iedalīts 174.Rovnas kājnieku pulkā. Dienestā laikā tika paaugstināts par jaunāko unteroficieri un izšķīrās par virsnieka karjeru.1910. gadā viņš iestājies Čugujevas karaskolā, kuru beidzis 1913. gadā ar podporučika pakāpi. Pirmā pasaules kara laikā dienējis Krievijas armijas 25. kājnieku pulkā, vēlāk Latviešu strēlnieku pulkā. No 1916. gada bijis rotas komandieris, no 1917. - bataljona komandieris. 1918.gada martā Voroņežā atvaļinājies no dienesta un atgriezies vecāku mājās Bērzpils pagastā.
Par kaujās parādīto varonību K.Olekšs saņēma Svētās Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu "Par drošsirdību" un Svētā Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpiem (abi - 1915.gada janvārĪ) Svētās Annas II (1915.gada aprīlī), Svētā Staņislava II (1915.gada jūlijā), Svētās Annas II šķiras ordeni (1915.gada oktobrī). Visi apbalvojumi bija piešķirti par kaujas nopelniem, ko apliecina tiem pievienotie šķēpi un lente. 1917.gada februārī viņš saņēma vienu no Krievijas armijas augstākajiem kaujas apbalvojumiem, ko piešķīra tikai pēc ļoti rūpīgas varoņdarba pierādīšanas - Jura zobenu.
Pēc Latvijas nodibināšanas 1918.gada 18.novembrī Kazimirs Olekšs piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās, ieņemot svarīgus amatus militāri administratīvajā aparātā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918.gada 10.decembrī, formējis Virsnieku rotu.
Latvijas armijai atkāpjoties, slimības dēļ palicis Rīgā. 1919.gada martā, sākoties masveida mobilizācijai Padomju Latvijas armijai, tajā tika iesaukts arī K.Olekšs, rurklāt irdalīts 2.padomju latviešu strēlnieku pulka štāba kancelejā par rakstvedi. Sākoties armijas sabrukumam, viņš 18.maijā Valmierā dezertēja un atgriezās Rīgā, no kuras vācu spēki 22.maijā bija padzinuši boļševikus, bet 8.jūnijā pieteicās Rīgā esošajā Kara ministrijā un tika komandēts uz Liepāju tur formējamo spēku rīcībā.
Sekoja kaujas pie Cēsīm, kurās igauņu un latviešu spēki pilnībā sakāva vāciešus, tādejādi dodot iespēju jūnija baigās K.Ulmaņa valdībai nokāpt no tvaikoņa "Saratov" klāja un atgriezties vāciešu atstātajā Liepājas pilsētā. K.Olekšs nekavējoties stājās tās rīcībā un 1.jūlijā tika iecelts par Liepājas rajona Latviešu karaspēka štāba priekšnieku, septembrī amats tika pārdēvēts par Lejaskurzemes kara apgabala štāba priekšnieku. Tieši kapteinis Olekšs lielā mērā vadīja Latvijas armijas daļu organizēšanos Liepājā, liekot pamatu topošajai Zemgales divīzijai. Tieši šīm karaspēka daļām Liepājā bija jāizcīna nopietnas un upuriem bagātas kaujas ar uzbrūkošajām Bermonta armijas vācu daļām, 14.novembrī tās galīgi padzenot no pilsētas.
1920. gadā iecelts par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku, 1921.gada janvārī - par 1.Latvijas strēlnieku pulka komandieri, 1921. gada augustā - par Latgales divīzijas štāba priekšnieku. 1924. gadā iestājies Virsnieku akadēmiskajos kursos, kurus beidzis 1926. gadā. No 1929. gada bijis 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris. 1935. gadā iecelts par Vidzemes divīzijas komandiera palīgu. 1936. gadā atvaļināts it kā slimības dēļ. Dienesta laikā bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu III (1928) un IV šķiras ordeņiem (1926), kā arī Aizsargu Nopelnu krustu (1932).
Pēc atvaļināšanas Olekšs strādāja par akciju sabiedrības "Ogle" valdes locekli, turpinot vadīt arī sev piederošās Grumužu ūdensdzirnavas Maltas pagastā. Pēc valsts okupācijas, no 1941.gada februāra strādāja par prečzini uzņēmumā "Turība", sākoties vācu okupācijai, 1941.gada augustā - novembrī bija Rēzeknes patērētājubiedrības tehniskais vadītājs, pēc tam saimniekoja savās ūdensdzirnavās. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Rīgā, strādāja ielu komitejā.
K.Olekšs 1926.gadā apprecējies ar Kristīni Bērziņu. Ir divas meitas - Nellija Valida (dzim. 1926.gadā) un Karīna Andra (dzim.1934.gadā)
Miris 1970. gada 2. februārī un apbedīts Rīgā, Sarkandaugavas kapos.
Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē
Foto no novadpētniecības lasītavas fonda
Raksta ID: 584
Atjaunināts: 22 marts, 2017
Atjauninājumu skaits:: 1
Skatījumi:: 2451
Ievietots:: 06 aprīlis, 2009 by
Ināra B.
Atjaunināts:: 22 marts, 2017 by
Ināra B.
Also listed in
Citi raksti šajā sadaļā
Powered by KBPublisher (Knowledge base software)