| | | | | | Pārlūkot visas sadaļas |
Raksta ID: 581
Atjaunināts: 09 oktobris, 2015
Katoļu garīdznieks
Dzimis 1906. gada 6. aprīlī Viļakas pagasta Viduču ciemā (tagad Medņevas pagasts) zemnieku Staņislava un Juliannas Duļbinsku ģimenē, kur vēcāki izaudzināja kuplu bērnu pulciņu - piecus dēlus un divas meitas.Viņiem piederēja 7 ha zemes un tēvs vēl nodarbojās ar mājamatniecību - izgatavoja mucas, kubulus, ragavu slieces, grēba koka karotes.
Pirmā skola, kuru apmeklēja Kazimirs Duļbinskis no1915.-1918. gadam bija Viduču 3 - klašu pamatskola, kur mācības notika krievu valodā, tad Eržepoles pamatskolu, taču pirmā pasaules kara laikā skolas gaitas tika pārtrauktas.
1920. gadā Viļakas prāvests Pēteris Apšinieks nodibināja 4. klašu baznīcas skolu un pats bija tās vadītājs. Kazimirs Duļbinskis pabeidza šīs skolas 4. klasi un priesteris Apšinieks pieteica viņu Aglonas ģimnāzijas sagatavošanas klasē. 1922. gadā Duļbinskis devās uz Aglonu un uzsāka mācības, kuras no jaunā censoņa prīsīja gan uzņēmību , gan līdzekļus, gan nopietnu darbu. Vidučos.Aglonas ģimnāzijā mācījās arī Valerians Zondaks un abi jaunieši kopīgi mācījās un kopīgi arī pavadīja vasaras Viļakas pusēsavās tēva mājās Vidučos un Svilpovā.
1927. gadā Kazimirs Duļbinskis pabeidza Aglonas ģimnāziju. Viņš bija Aglonas ģimnāzijas 2. izlaiduma absolvents. Tā paša gada rudenī Kazimirs Duļbinskis iestājās Rīgas Garīgajā seminārā. Studiju maksa seminārā bija ap 300 Ls un , lai nopelnītu naudu studijām, ziemas brīvdienās Kazimirs kopā ar brāli strādāja meža darbos.
1932. gada 8. maijā Kazimirs Duļbinskis tika ordinēts par priesteri un pirmā kalpošanas vieta bija Rēzeknes Jēzus Sirds baznīca (tagad katedrāle).
1933. gadā jauno priesteri nosūtīja uz Aizpūri, kura atradās aiz Ludzas pašā Krievijas pierobežā un tur bija jāorganizē draudze un jāceļ baznīca. Prāvests K. Duļbinskis šo uzdevumu sekmīgi paveica.
1935. gadā viņu pārcēla atkal uz Rēzekni par skolu kapelānu, kur bija jākalpo dievnamā, jāstrādā skolās un jāorganizē sabiedriskais darbs ar jaunatni.
No Rēzeknes prāvesta Duļbinska kalpošanas ceļš aizveda uz Daugavpili, kur viņš bija skolu kapelāns, vadīja „Saules” biedrības sieviešu arodskolu un bija arī prāvests Daugavpils Dievmātes baznīcā, kur dievkalpojumi notika tikai poļu valodā .Viņam vajadzēja ieviest dievkalpojumus latviešu valodā.
1938. gadā Kazimiru Duļbinski pārcēla uz Aglonas ģimnāziju par inspektoru. Bija pagājuši vienpadsmit gadi, kopš ģimnāzijas beigšanas un tagad tā bija izveidojusies par plašu un labi nodrošinātu mācību iestādi ar lielu skolēnu skaitu. Inspektoram bija jārūpējas par skolotāju kolektīva saliedētību, jāpārzina skolas kopmītnes, jāvirza un jārūpējas par mācību procesu skolā, jāgādā līdzekļi, lai varētu atbalstīt trūcīgos audzēkņus u.c.
1939. gadā K. Duļbinskis uzsāka mācības Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Teoloģijas fakultāti viņš pabeidza 1940. gada vasarā. 1940. gadā tika slēgta Aglonas ģimnāzija un prāvestu K. Duļbinski pārcēla uz Ciskādu draudzi par viceprāvestu, kur viņš kalpoja līdz 1942. gadam. No 1942.-1946. gadam viņš atkal bija Daugavpilī. 1946. gadā tika atjaunota Garīgā semināra darbība un Duļbinskis iecelts par inspektoru.
1947. gada 25. jūlija Kazimiru Duļbinski konsekrēja par bīskapu. Viņš kļuva par kūrijas ģenerālvikāru. Pēc konsekrācijas apmeklēja daudzas Latgales draudzes. Vizitēja arī dzimtajā Viļakas draudzē. Šīs aktivitātes nepalika bez ievērības no valsts varas. 1949. gadā, kad bīskaps bija sv. Jēkaba katedrāles pārzinis, notika kratīšana katedrālē un tika atrasti agrāko gadu žurnāla „Gaisma” numuri. Bīskapu arestēja un notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā nometnē. Sākumā viņš atradās Komi autonomajā republikā, bet pēc tam tika pārsūtīts uz Sosnovskas nometni Mordovijā. 1954. gadā sakarā ar vispārējo amnestiju viņu atbrīvoja, bet1956. gadā atkal arestēja, pamatojot, ka viņš esot amnestēts nelikumīgi. 1958. gadā soda termiņš beidzās, taču Latvijā atgriezties viņš nedrīkstēja. Tikai pēc vairākiem gadiem Dulbinskis dabūja atļauju apmesties tēva mājās Viļakas pusē, iesaistoties lauku darbos vietējā kolhozā.
1965. gadā bīskapam atļāva dzīvot pie Baltinavas baznīcas, bet sprediķot viņš nedrīkstēja. Kā rezidents un pensionārs viņš dzīvoja Rugājos, Viļakā, Varakļānos, tad atkal Viļakā un tikai 1988. gada 20. decembrī viņš saņēma paziņojumu par reabilitāciju. Taču bīskapam jau bija 82 gadi un svus pienākumus pildīt viņš vairs nespēja. Pēc smagas slimības bīskaps Kazimirs Duļbinskis nomira 1991. gada 17. oktobrī un ir apbedīts Viļakas baznīcas dārzā.
Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē
Kazimirs Duļbinskis 1948.gadā ar bīskapa zizli (foto no F.Slišāna personīgā arhīva)
))
Dzimis 1906. gada 6. aprīlī Viļakas pagasta Viduču ciemā (tagad Medņevas pagasts) zemnieku Staņislava un Juliannas Duļbinsku ģimenē, kur vēcāki izaudzināja kuplu bērnu pulciņu - piecus dēlus un divas meitas.Viņiem piederēja 7 ha zemes un tēvs vēl nodarbojās ar mājamatniecību - izgatavoja mucas, kubulus, ragavu slieces, grēba koka karotes.Pirmā skola, kuru apmeklēja Kazimirs Duļbinskis no1915.-1918. gadam bija Viduču 3 - klašu pamatskola, kur mācības notika krievu valodā, tad Eržepoles pamatskolu, taču pirmā pasaules kara laikā skolas gaitas tika pārtrauktas.
1920. gadā Viļakas prāvests Pēteris Apšinieks nodibināja 4. klašu baznīcas skolu un pats bija tās vadītājs. Kazimirs Duļbinskis pabeidza šīs skolas 4. klasi un priesteris Apšinieks pieteica viņu Aglonas ģimnāzijas sagatavošanas klasē. 1922. gadā Duļbinskis devās uz Aglonu un uzsāka mācības, kuras no jaunā censoņa prīsīja gan uzņēmību , gan līdzekļus, gan nopietnu darbu. Vidučos.Aglonas ģimnāzijā mācījās arī Valerians Zondaks un abi jaunieši kopīgi mācījās un kopīgi arī pavadīja vasaras Viļakas pusēsavās tēva mājās Vidučos un Svilpovā.
1927. gadā Kazimirs Duļbinskis pabeidza Aglonas ģimnāziju. Viņš bija Aglonas ģimnāzijas 2. izlaiduma absolvents. Tā paša gada rudenī Kazimirs Duļbinskis iestājās Rīgas Garīgajā seminārā. Studiju maksa seminārā bija ap 300 Ls un , lai nopelnītu naudu studijām, ziemas brīvdienās Kazimirs kopā ar brāli strādāja meža darbos.
1932. gada 8. maijā Kazimirs Duļbinskis tika ordinēts par priesteri un pirmā kalpošanas vieta bija Rēzeknes Jēzus Sirds baznīca (tagad katedrāle).
1933. gadā jauno priesteri nosūtīja uz Aizpūri, kura atradās aiz Ludzas pašā Krievijas pierobežā un tur bija jāorganizē draudze un jāceļ baznīca. Prāvests K. Duļbinskis šo uzdevumu sekmīgi paveica.
1935. gadā viņu pārcēla atkal uz Rēzekni par skolu kapelānu, kur bija jākalpo dievnamā, jāstrādā skolās un jāorganizē sabiedriskais darbs ar jaunatni.
No Rēzeknes prāvesta Duļbinska kalpošanas ceļš aizveda uz Daugavpili, kur viņš bija skolu kapelāns, vadīja „Saules” biedrības sieviešu arodskolu un bija arī prāvests Daugavpils Dievmātes baznīcā, kur dievkalpojumi notika tikai poļu valodā .Viņam vajadzēja ieviest dievkalpojumus latviešu valodā.
1938. gadā Kazimiru Duļbinski pārcēla uz Aglonas ģimnāziju par inspektoru. Bija pagājuši vienpadsmit gadi, kopš ģimnāzijas beigšanas un tagad tā bija izveidojusies par plašu un labi nodrošinātu mācību iestādi ar lielu skolēnu skaitu. Inspektoram bija jārūpējas par skolotāju kolektīva saliedētību, jāpārzina skolas kopmītnes, jāvirza un jārūpējas par mācību procesu skolā, jāgādā līdzekļi, lai varētu atbalstīt trūcīgos audzēkņus u.c.
1939. gadā K. Duļbinskis uzsāka mācības Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Teoloģijas fakultāti viņš pabeidza 1940. gada vasarā. 1940. gadā tika slēgta Aglonas ģimnāzija un prāvestu K. Duļbinski pārcēla uz Ciskādu draudzi par viceprāvestu, kur viņš kalpoja līdz 1942. gadam. No 1942.-1946. gadam viņš atkal bija Daugavpilī. 1946. gadā tika atjaunota Garīgā semināra darbība un Duļbinskis iecelts par inspektoru.
1947. gada 25. jūlija Kazimiru Duļbinski konsekrēja par bīskapu. Viņš kļuva par kūrijas ģenerālvikāru. Pēc konsekrācijas apmeklēja daudzas Latgales draudzes. Vizitēja arī dzimtajā Viļakas draudzē. Šīs aktivitātes nepalika bez ievērības no valsts varas. 1949. gadā, kad bīskaps bija sv. Jēkaba katedrāles pārzinis, notika kratīšana katedrālē un tika atrasti agrāko gadu žurnāla „Gaisma” numuri. Bīskapu arestēja un notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā nometnē. Sākumā viņš atradās Komi autonomajā republikā, bet pēc tam tika pārsūtīts uz Sosnovskas nometni Mordovijā. 1954. gadā sakarā ar vispārējo amnestiju viņu atbrīvoja, bet1956. gadā atkal arestēja, pamatojot, ka viņš esot amnestēts nelikumīgi. 1958. gadā soda termiņš beidzās, taču Latvijā atgriezties viņš nedrīkstēja. Tikai pēc vairākiem gadiem Dulbinskis dabūja atļauju apmesties tēva mājās Viļakas pusē, iesaistoties lauku darbos vietējā kolhozā.
1965. gadā bīskapam atļāva dzīvot pie Baltinavas baznīcas, bet sprediķot viņš nedrīkstēja. Kā rezidents un pensionārs viņš dzīvoja Rugājos, Viļakā, Varakļānos, tad atkal Viļakā un tikai 1988. gada 20. decembrī viņš saņēma paziņojumu par reabilitāciju. Taču bīskapam jau bija 82 gadi un svus pienākumus pildīt viņš vairs nespēja. Pēc smagas slimības bīskaps Kazimirs Duļbinskis nomira 1991. gada 17. oktobrī un ir apbedīts Viļakas baznīcas dārzā.
Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē
Kazimirs Duļbinskis 1948.gadā ar bīskapa zizli (foto no F.Slišāna personīgā arhīva)
Raksta ID: 581
Atjaunināts: 09 oktobris, 2015
Atjauninājumu skaits:: 1
Skatījumi:: 2556
Ievietots:: 06 aprīlis, 2009 by
Ināra B.
Atjaunināts:: 09 oktobris, 2015 by
Ināra B.
Citi raksti šajā sadaļā
Powered by KBPublisher (Knowledge base software)