Dzenītis Jānis

Militārais darbinieks
Dzimis 1893. gada 16. augustā Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa Domopoles pagastā (tagad Balvu rajona Lazdukalna pag.). Tēvs Pēteris Dzenītis - drēbnieks, māte Helēna - Dzenīte- zemniece.
1907. gadā Dzenītis beidzis Beņislavas pamatskolu un strādāja vecāku saimniecībā, brīvajos brīžos spēlēja vijoli.
1914. gadā viņu iesauca cariskās Krievijas armijā. Kādu laiku viņš bija rakstveža māceklis Ludzas apriņķa kara priekšnieka pārvaldē, vēlāk - rakstvedis. 1916. gadā pārcelts dienēt uz Petrogradu Kara ministrijas kancelejā. Piešķirta unteroficiera pakāpe. Galvenā štāba ietvaros bijuši vispārizglītojoši kursi, kur Dzenītis ieguvis vidējo izglītību.
1917. gada oktobrī Jānis Dzenītis iestājies sarkanajā gvardē un ticis ievēlēts par Likumdošanas un finansu pārvaldes zaldātu padomes priekšsēdētāja vietnieku. 1918. gada 20. februārī ievēlets par kancelejas kreisā bloka izpildkomitejas priekšsēdētāju, kura uzdevumos ietilpa veidot partizānu vienības, saņemt ieročus.
1918. gada martā kanceleja pārcēlās uz Maskavu un Dzenītis iestājās sarkanajā armijā. Pēc kreiso eseru dumpja apspiešanas 1918. gada jūlijā, Jukums vācietis norīko Dzenīti  uz Austrumu fronti par Austrumu frontes štāba priekšnieka galveno kontrolieri.
 No 1918. gada decembra Dzenītis mācījies Ģenerālštāba  akadēmijā, bet pēc tam nosūtīts uz Rietumu fronti, kur 15. armijas virspavēlnieks viņu iecēla par 11. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieku un brigādes komandieri. Divīzijas štābs atradās Pitalovas stacijā. Tajā laikā Latvijā notika atbrīvošanās karš un Balvu pusē veidojās Latgales partizānu pulks
No 1920. gada decembra līdz 1922. gada septembrim turpina mācības Ģenerālštāba akadēmijā un vienlaikus strādā izlūkošanas pārvaldē. No 1925. gada ir 16. Baltkrievijas strēlnieku korpusa štāba priekšnieks un dzīvo Mogiļevā.
No 1926. gada jūnija ir Maskavas kara apgabala štāba proiekšnieka palīgs, operatīās daļas priekšnieks, pretgaisa un ķīmiskās aizsardzības priekšnieks.
1927. gadā neklātienē pabeidz augstākā komandējošā sastāva kursus M. Frunzes kara akadēmijā. VK(b)P biedrs no 1920. gada.
No 1931. gada februāra Pievolgas kara apgabala štāba priekšnieka vietnieks.!931.-1932. gadam mācās M. Frunzes kara akadēmijā Operatīvā darba fakultātē.
Laikā no 1935. gada līdz 1937. gadam Bijis Tatārijas 86. strēlnieku divīzijas komandieris, Tatārijas APSR CIK loceklis, Tatārijas partijas apgabala komitejas loceklis. Bijis arī delegāts 8. Ārkārtējā Padomju kongresā, kur pieņēma 1936. gada PSRS konstitūciju.
1937. gadā arestēts. Arestēta arī sieva un abas meitas. 1940. gada februārī atbrīvots, bet no 1940. gada jūlija - vecākais pasniedzējs Ģenerālštāba akadēmijā
Sākoties otrajam pasaules karam, iecelts par Virspavēlnieka mītnes pārstāvi frontes rezervju sagatavošanā un formēšanā.
No 1942.līdz 1944. gadam bijis Sibīrijas kara apgabala pavēlnieka vietnieks. 1942. gadā piešķirta ģenerālmajora dienesta pakāpe
1944. gadā piedalījies Minskas , Dancigas, Toruņas, Pomerānijas un Oderas operācijās.
1945.gadā piešķirta ģenerālleitnanta dienesta pakāpe. Pēc Otrā pasaules kara bijis Pievolgas kara apgabala pavēlnieka vietnieks, Piekarpatu kara apgabala pavēlnieka vietnieks, Dienvidurālu kara apgabala pavēlnieka palīgs militārās apmācības jautājumos. 1949.-1950. gadā mācījies Ģenerālštāba akadēmijas augstākajos akadēmiskajos kursos. Pēc tam bijis V .Kuibiševa Kara inženieru akadēmijas Vispārējās taktikas un operatīvās sagatavošanas katedras priekšnieks.
1957. gadā aizgājis pensijā un dzīvojis Maskavā.
Miris 1967. gada jūlijā un apglabāts Maskavā Novodevičjes kapsētā.
Apbalvojumi:
         - Ļeņina ordenis (1945),
         - 4 Sarkanā karoga ordeņi (1920, 1943, 1944,...)
         - Otrās pakāpes Suvorova ordenis (1945)
         - Otrās pakāpes Kutuzova ordenis ( 1945),
         - 1. pakāpes tēvijas kara ordenis (1945)
         - 7 medaļas,
         - Zelta pulkstenis par kaujas nopelniem pilsoņu karā,
         - Zelta pulkstenis par Maskavas pretgaisa aizsardzības organizēšanu.