| | | | | | Pārlūkot visas sadaļas |
Ģeoloģiskais piemineklis Ploskīnes Lielais Vella akmens atrodas Balvu rajona, Bērzkalnes pagastā, apmēram 0,5 km no Ploskines ciema. Akmens ir devītais lielākais Latvijā, virszemes tilpums 45 m³, apkārtmērs 24,1 m. Akmenim ir klaipveida forma, liela daļa ))
virsmas apaugusi ar sūnām. Akmens ir pelēcīgi sārts ragmāņa granīts. Vietējiem iedzīvotājiem šis akmens bija zināms sen. Jau 1952. gadā akmens atzīmēts armijas izdotā kartē. Dabas retumu krātuves pētnieki akmeni pirmoreiz apzināja un uzmērīja tikai 1996. gadā.
Akmenī iekalts gada skaitlis, bet iekalums laika gaitā izdzisis un nav vairs izlasāms. Velna vārds ļauj šo akmeni pieskaitīt varbūtējiem kulta akmeņiem. Apmeklējot šo dabas objektu jāievēro, ka tas ir aizsargājams un nav pieļaujami nekādi akmens virsmas un apkārtējās vides bojājumi.
Interesants materiāls par Ploskīnes Lielo Vella akmeni glabājās LFK fondos:
“Lielais vella akmenis atrodas Bolvu virsmežniecība II iecirkņa mež. 7 kvartala. 2 verstes no manas mājas uz rītiem 1, 1/2 verstes no Berzkalnes p. p. nod. Ploskine - Karnīte. Ozol - sala to sauc par Lielo vella akmeni. Bet [Vartos Kīlī] to par naudas akmeni. Ik katris to akmeni kas ir redzējis nosauc savādak. Tā minētā akmeņa lielums sniedzas Latgales vidējās pirts lieluma. Vinš gandrīz paiet uz kāda kresla veidu. Viena mala sniedzas apmeram uz 3 metri no zemes pretēja mala turpati tikai bez maza metri. Vidu liels dobums, kas atgadina mutes mazgājāmo bļodu. Vasaras lietus laika tur pielīst lietus no ta gan drīz izžūst. Kādu pusmētri zeme ir akmenī parplīsusi liela škirtne. Ta škirtne akmenī ieiet gandrīz līdz vidu. Bet pie pašas malas škirtnes platums sasniedz apmēram 30 cm. Bet vidū tā saiet viena punktā. Plaisums atgadina piramīdi. Akmeņa visaukstaka mala stav uz rītiem. Kad iet no vakaru puses. Un kad skatas no rītu puses tad atgadina tagad paredzeto karevju cepuri. Tāds vot ir Liela vella akmeņa apraksts un veids. Kada veca tantiņa mums kadreiz stāstīja, kad no Lācupes mājām zilnieki un plašnieki vellu izdzinuši, tad atnācis uz šo mežu un gribējis apmesties uz dzīvi un gaidīt, kamēr viņu atkal kur nabūt ar svētiem izsaukšot, tad no biezokņiem nākuši lāči meklēt barības. No purva malām nakuši vilki, kuri gājuši uz tuvejiem laukiem meklēt mīksto jēru un nikno šuņu. Vellu šie meža iemitnieki vienmēr traucējuši un neļāvuši viņam gulēt. Domājis, domājis, ko izdarīt vēlāk, atminējies kaut kur esot redzējis šis lielu akmeni. Aiziešot un to atnesīšot un zem akmeņa būšot ļoti laba guļas vieta. Kada naktī vellns ari nesis lielo akmeni ticis jau mežā te par nelaimi aizdziedājis gailis pusnakts stundu Vellns tālāk akmeņa nedrīkstējis nest un turpat nosviedis. No liela sviediena akmenis līdz pusei parplīsis un iegrimis ļot padziļu zeme. Tad velns, gribēdāms izvilkt no zemes, un saķeris ar saviem nagiem vienu maļu izcelis uz āru, bet otra nogrimusi zemē atpakaļ. Vēlāk pārdomājis, ka labi būšot tepat. Akmenī uztaisijis bļodu, kur rītos nomazgāties. Un ta tur ari apmeties uz dzīvi. Tad sacelies kads perkoņa negaiss un vells ticis nosperts turpat netāļ no akmeņa. Tur kur vellns satrudejis tagad cits tur nekas neaug kā tikai krūkļi un paegļi. Tas akmenis stāvējis atstāts vientuls mežā. Te par laimi iebraucis ļoti bagāts nabags, kas staigājis no mājas uz māju meklēdams sev uzturu. Bet viņam bijis zeltu un sudrabu piekrāts ļoti daudz. Cilvēki jau bijuši saoduši kā ubagam esot zelta daudz. Ubags aizgājis uz mežu gribejis noslept to naudu. Te pekšņi ieraudzijis lielo akmeni un nu ieraudzijis lielo šķirni paņēmis savu kapitalu un satinis lupatos un iebāzis akmens šķirtnē. Ubagas nodomājis te mana darguma nekas nedabūs. Negribējis gan šķirties no sava darguma tur sēdējis veseliem mēnešiem, kamēr bada nāvē nomiris. Zvēri un putni viņu piekopuši. Vecā tantiņa saka gauži raudāt un vairs tāļāk nestāstija. Mēs gan gribējām izdabūt ko vairāk, bet gadi divi atpakaļ ta nomira. Mēs pagajušo vasaru aizgājām un pameklējām ap lielo akmeni. Un tiešam dažus kaulus atrodam pa škirtni meklejam pec naudas skanet ta tā kā gan skanētu, bet neka nevarējam dabūt. Vecie cilvēki saka, ka tā nauda esot paslepusies pēc ilgiem gadiem tā parādīšoties. Kadam cilvēkam kas ticēšot. Un kam tā bušot noveleta. Daži gan esot redzējuši, ka akmens degot ugunī, piegājuši klat, akmens stavejis kā stāvēdam. Pēc manam domām tas iepriekšējais gabals ir to kā kada nedz pasaka, nedz teika, nedz patiesība. Tik tam es ticu, ko ar savam acim esmu rēdzejis. Pieradijumu pec tā var but kā patiesība” (http://www.zalais-celvedis.org/)
