Skolotāja, literāte
Savu dzīves ceļu sākusi 1924. gada 6. novembrī Balvu rajona Bērzpils pagastā, lauku amatnieka Jāzepa Jaundzema un viņa sievas Marcianas ģimenē kā vienīgais bērns. Vecākiem nebija savu māju un tikai vēlākos gados tēvs sapelnīja naudu un Rugājos uzbūvēja nelielu mājiņu, kuras lielāko daļu aizņēma skrodera darbnīca. Mazā Lūcija tika audzināta nacionālā un katoliskā garā. Viņa mācījās Rugāju pamatskolā un Balvu Valsts ģimnāzijā, kuru pabeidza 1944. gada pavasarī. Tuvojoties frontei, Jaundzemu ģimene devās bēgļu gaitās cauri Rīgai uz Kurzemi. Pagaidu dzīves vieta bija Kandavā. Pēc atgriešanās no Kurzemes Jaundzemi  palika Rīgā un dzīvoja Pārdaugavā. 1945. gada rudenī Lūcija sāka studēt Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultātē. Drīz vien Lūcija iesaistījās nelegālā pretestības organizācijā Pārdaugavā un vadīja jauniešu grupu, kura atbalstīja nacionālos partizānus, vāca un nosūtīja partizāniem  topogrāfiskās kartes, tālskatus un citas vajadzīgas lietas. Grupu atklāja 1946. gada aprīlī, kad Latvijas nacionālo partizānu apvienības nogalinātā komandiera Pētera Supes piezīmju grāmatiņā atrada  Lūcijas Rīgas  adresi. Viņu arestēja 1946. gada 1. augustā. Izvirzītā apsūdzība – par līdzdalību padomju dzimtenes nodevībā. Par to draudēja nošaušana jeb vainu mīkstinošos apstākļos – 10 gadu cietumsods. Pratināšanās Viņa neatzinās nevienā no izvirzītajām apsūdzībām. No cietuma Lūciju atbrīvoja it kā pierādījumu trūkuma dēļ, bet patiesībā radinieku personīgo kontaktu un pazīšanās dēļ ar tā laika Latvijas PSR iekšlietu ministru, taču viņas vārds palika  VDK sevišķi bīstamu valsts noziedznieku kartotēkā un visā savā īsajā mūžā viņa piedzīvoja nemitīgas vajāšanas un atbrīvošanas no darba. Strādājusi par skolotāju daudzās Rīgas skolās, bet vienmēr atrasti iemesli kā no viņas atbrīvoties. Vajāšanas un tādu apstākļu radīšana, kas traucēja mierīgu dzīvi un darbu bija iemesls smagai sirds slimībai.
Lūcija Stroda mirusi 1970. gada 30. janvārī, 45 gadu vecumā.
Apglabāta Rīgā II Meža kapos.
Pirmie dzejoļi rakstīti jau pamatskolas gados, kad tie tika lasīti Ziemsvētkos un citos skolas sarīkojumos. Pirmie publicējumi laikrakstos „Padomju Jaunatne” un „Literatūra un Māksla”. Viņa atdzejojusi franču, vācu un čehu autorus. Lūcijas Strodas dzejoļu krājumu jau pēc viņas nāves sastādījusi Mirdza Ķempe, bet tas nav ticis izdots. Tikai tagad, atjaunotās Latvijas laikā, ir iznācis dzejoļu krājums „Mans laiks” (1997)