Skolotājs, dzejnieks, Latgales kultūrvēstures pētnieks
Dzimis 1904.gada 4. oktobrī Bērzpils (toreiz Domopoles.) pagasta Līdumnieku ciemā zemnieku Antona un Rozālijas Pokrotnieku sešu bērnu ģimenē kā jaunākais Kaut arī ģimenes rocība bija šaura, visi bērni pabeidza pamatskolu, divas māsas apguva speciālo izglītību un strādāja par medicīnas darbiniecēm. Jau no mazām dienām bērniem ģimenē iemācīts darba tikums un kārtības mīlestība. To Ciprijans saglabājis visu mūžu. Viņš mācījies vietējā Līdumnieku pamatskolā, beidzis Bērzpils sešklasīgo pamatskolu un 1921. gadā iestājies Rēzeknes valsts pedagoģiskajā skolā, kas tikko uzsākusi darbu. Skolu Ciprijans Pokrotnieks pabeidza 1924. gadā, iegūstot skolotāja tiesības. Pirmā darbavieta viņam bija dzimtajā pusē Lieparu pamatskolā. Pēc pusotra darba gada Ciprijanu iesauca dienēt Latvijas armijā 4. Valmieras kājnieku pulkā Rīgā, kur viņš  bija rakstvedis. Dienot Rīgā, bija iespēja iepazīties ar galvaspilsētas kultūras dzīvi, apmeklēt, teātrus, koncertus, kino. Māsas materiāli atbalstīja jaunāko brāli, un Ciprijans obligātā karadienesta laikā pabeidza arī Tautas universitāti. Pēc dienesta darbs dzimtajā pusē Aizupes četrklasīgajā pamatskolā, kur viņš vienlaicīgi bija gan skolas pārzinis, gan skolotājs, gan sagādnieks un saimnieks. Līdztekus skolas darbam, skolotājs aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē - organizēja  apkārtējo ciemu ļaudīm lekcijas, vadīja literāros vakarus, rakstīja dzejoļus, kuri parādījās Latgales preses izdevumos ar Augusta Eglāja vārdu.
1940. gadā Ciprijans Pokrotnieks tika norīkots par Bērzpils vidusskolas direktoru, nedaudz vēlāk - par Abrenes apriņķa skolu inspektoru. 1941. gadā, ienākot vāciešiem, viņu arestēja un ieslodzīja Balvu cietumā . Laimīgas sagadīšanās dēļ, kad Balvu policijas priekšnieks Celms viņā atpazina dzejnieku, kurā jau agrāk bija klausījies, un izsvītroja viņa uzvārdu no nāvei nolemto sarakstiem, Augusts Eglājs izglābās. Otrā pasaules kara gados C. Pokrotnieks kā neuzticāms bija spiests atrasties policijas uzraudzībā un strādāt par laukstrādnieku Rāznas pagasta  Voskānu muižā. Pirmajos pēckara gados A. Eglājs bija Rēzeknes rajona Kalnezeru septiņgadīgās skolas direktors. No 1946/47. mācību gada viņš izpildīja Rīgas rajona Tautas izglītības nodaļas vadītāja pienākumus, vēlāk bija Rīgas rajona TIN Metodiskā kabineta vadītājs un latviešu valodas un literatūras skolotājs Rīgas rajona Stopiņu astoņgadīgajā skolā. 1959. gadā piecdesmit četru gadu vecumā pabeidza Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Saviem spēkiem Salaspilī uzbūvēja personīgo , iekārtoja dārzu, izaudzināja meitu.
Augusts Eglājs miris 1994.gada 2. oktobrī. Apglabāts Salaspils kapos.
Pirmā publikācija ir dzejolis "Gona idile" žurnālā "Zīdūnis" 1922. gadā. Aktīvi darbojies trīsdesmito gadu Latgales literārajā dzīvē, izdevumu "Dzimtenes skaņas, "Sējējs" sagatavošanā, literārajā žurnālā "Straume". 1936. gadā iznācis A. Eglāja dzejoļu krājums "Dzīsmas rudiņa saulei". 1983. gadā laists klajā krājums "Vakara dūmakā zilgā". Tas ir iepriekšējā krājuma pārveidots un papildināts izdevums literārajā valodā.
1987. gadā Augusts Eglājs sakārtojis Aleksandra Adamāna dzejoļu un tēlojumu izlasi "Sapņi un zemes balss".1993. gadā sakārtota Franča Trasuna izlase "Fabulas" 1993. gadā rediģējis un sarakstījis pēcvārdu Franča Murāna dzejoļu krājumam "Svešumā klīstot"  Viņa dzeja ir smalki izstrādāta, izslīpēta, niansēta. Tai raksturīgs filozofisks apcerīgums, pārdomas par dzīves vērtībām.
 Mūža nogalē Augusts Eglājs sakārtoja savu trešo dzejoļu krājumu "Varaveiksna", kas iznāca jau pēc autora nāves 1995. gadā. Savulaik Augusts Eglājs tika dēvēts par labāko latgaliešu liriķi ar kura parādīšanos "dvēsele ienāca latgaliešu dzejā".

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē

Foto no Eglāja personīgā arhīva