Dzejniece
Dzimusi 1747. gada 6 janvārī. Nākusi no nabadzīgas poļu muižnieku Riku  (Ruck) dzimtas. Konstance ļoti jauna apprecējusies ar Pēteri Benislavski, kura dzimtai, savukārt, piederējušas vairākas muižas (Bēržu un Zosulu) Balvu rajona (novada) teritorijā. Zosuļu muiža atradās apmēram 9 km no Bērzpils pagasta centra pie lielceļa Bērzpils - Krišjāņi. Zosuļi bija viena no lielākajām un skaistākajām, kultūras ziņā nozīmīgākajām muižām Bēržu draudzē  Ar šo muižu  Latgales kultūras vēsturē saistīti trīs ievērojamu personu vārdi. Tur dzimis bīskaps  Jānis Benislavskis -  filozofisku un garīga satura  grāmatu autors un viņa brālis Konstantīns – Inflantijas kanoniķis, dzejnieks un dramaturgs un viņu brāļa Pētera sieva jau minētā „burvīgi skaistā” Konstance.
Konstance kopš agras jaunības rakstījusi dzeju, to pa reizei lasījusi mājās viesībās, līdzās dziedāšanai un klavierspēlei. Draugu mudināta, viņa atlasīja un apkopoja dzeju un ar vīrabrāļa Konstantīna gādību nodeva Viļņas Karaliskās akadēmijas spiestuvei, kura to izdeva 1776. gadā ar nosaukumu “Sev dziedātas dziesmas” (“Piešni sobie špewanie”).  Grāmatas 172 lappusēs apkopotas  44 dziesmas un dzejoļi. Grāmatā  ietvertas garīgās dziesmas, kurās dominē Tāvs myusu un Ave Maria motīvi, bet visplašākā daļa ietver ikdienas lūgšanu motīvus un laicīga rakstura dzejoļus par dabu, mīlestību, cilvēka esamības jēgu.  Jauki apdzejojusi  Zosuļu muižu, tās koka ēku ar smaržīgiem ceriņiem un skanīgām putnu dziesmām. Kopumā dzejas krājumu  var raksturot kā reliģiskās ētikas un filozofisku atziņu sintēzes savdabīgu veidojumu. Dzejoja viņa dziļi kristīgā garā, viņas vārsmās netrūkst nedz domu plašuma un dziļuma, nedz iztēles cēluma un vārdu skanīguma. Polijā viņas dzeja bija augsti novērtēta, dzejoļi ievietoti krājumos, hrestomātijās, periodikā. Vairāki darbi veltīti viņas dzejas analīzei. Atkārtoti K. Benislavskas dzejas grāmata Polijā izdota 1958. un 2003. gadā. Konstances Benislavskas dzeju latgaliski tulkojis Lazdukalna pagasta Benislavā dzīvojošais novadpētnieks Leonards Rakickis. Viņa atdzejojumi no poļu valodas lasāmi “Tāvu zemes kalendars” 2008., 2009. un 2013. gadam.
G. Manteifels, kurš bija radinieks K. Benislavskai, uzskatīja Zosuļu Konstanci par savu tiešo un garīgo vecomāti un  ierindoja viņu sava laika talantīgāko dzejnieču pulkā. Tajā laikā Poļu Inflantija bija province, tālu no kultūras centriem, un K. Benislavskas dzeja bija apbrīnas vērta. K.Benislavska pieder kā poļu, tā Latgales reģionālajai kultūrai, Bēržu draudzes kultūrvēsturei, paužot tās katolisko garu un skaistās dabas kolorītu.
K. Benislavska ieguvusi labu izglītību, bez savas dzimtās poļu valodas pratusi latīņu, vācu, krievu valodu, un pastāv uzskats, ka ar kalpiem viņa sazinājusies latgaliski. Lasījusi daudz teologu un filozofu – askētu darbus. Bijusi iznesīga, pievilcīga, sociāli aktīva un sabiedriska dāma,  prasmīga saimniece.
K. Benislavska ar savu vīru Pēteri Zosuļu muižu izveidoja par mājīgu, skaistu, gaumīgi iekārtotu, mākslas priekšmetiem un grāmatām piepildītu savu aprindu sabiedrības pulcēšanās vietu. Te notika filozofiskas un politiskas diskusijas, muzicēšana, dzejas lasīšana.
 K. Benislavska bijusi visai patstāvīgas dabas, garīgi tendēta personība, kurai bija savs stingrs skatījums uz dzīvi. Viņa uzskatīja, ka cilvēku sabiedrība ir sadalīta kārtās un to robežas ir neaizskaramas, ka zemniekiem jāsamierinās ar savu likteni, taču kungiem vajag būt žēlīgiem un jārūpējas par saviem dzimtļaudīm, zemniekiem. Savā dzīves laikā Zosuļos uzcēlusi nabagmāju 6 personām, un tās iemītniekus apgādājusi ar visu nepieciešamo.  Pēdējā testamentā 1808.gadā Konstances vīrs, kurš nodzīvoja 2 gadus ilgāk par sievu, novēlēja dēlam Antonijam pabeigt nabagmājas paplašināšanu.
Konstance  nodzīvoja Zosuļos lielāko mūža daļu, no dzemdētajiem 22 bērniem izauga 8 bērni – 6 dēli un 2 meitas. 3 dēli bijuši virsnieki cara armijā: Staņislavs  - apakšpulkvedis, Josefs un Konstantīns – kapteiņi. Par dēliem – Janu un Onufri ziņu nav, bet Antonijs vēlāk pārvaldījis muižu. Meitas izdotas par sievām mātes izraudzītiem augstmaņiem: Katrīna - Konstantīnam Veisenhofam, bet Roze –  Miķelim Morisonam.
 Konstance Benislavska mirusi 1806. gada 8. novembrī un apbedīta Pasienes baznīcā.

                                                                         / Informācija sagatavota pēc Annas Griestiņas materiāliem/

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē