Luterāņu mācītājs
Dzimis 1885. gada 16. janvārī Šķēdes muižā kā rentnieku Ernesta un Annas dēls. Mācījies Naudītes pagasta skolā un Jelgavas ģimnāzijā, kuru beidzis ar Uzslavas rakstu. Kārlis Irbe studējis teoloģiju Tērbatas universitātē un zinības papildinājis Berlīnes un Leipcigas universitātēs. Mācītāja kandidāta gadu kalpojis Jelgavā pie mācītāja J. Reinharda un ordinēts turpat Jelgavā 1910. gada 28. februārī. Zīmīgi, ka K. Irbes ordinācija notikusi latviešu valodā, jo tajā luterāņu mācītāju ordinācijas notika vācu valodā.
Kurzemes konsistorija Kārli Irbi 1911.gadā nosūtīja uz Latgali, jo Vitebskas guberņas luterāņu draudzes ietilpa Kurzemes konsistorijas sastāvā. Viņš tika norīkots uz Strūžānu draudzi. Šajā draudzē bija ietilpis arī Balvu apgabals, bet 1902. gadā Balvos jau izveidojās pastāvīga draudze, taču baznīcas nebija un dievkalpojumi notika kādā šķūnī Stekentavā, vēlāk muižas noliktavās tagadējā Raiņa ielā. Bija nepieciešama baznīca un draudzes locekļi vienojās par tās celtniecību. Mācītāja Kārļa Irbes vadībā 1913. gadā tika uzsākta baznīcas celtniecība. Balvu luterāņu baznīca tika iesvētīta 1915. gada maijā. Par piemiņu mācītāja Kārļa Irbes veikumam, baznīcā ir uzstādīta piemiņas plāksne. Viņš Balvu draudzē kalpoja līdz 1918. gadam.
Pēc tam neilgu laiku Irbe kalpoja Rīgas Sv. Trīsvienības draudzē. Luterāņu baznīcas vadība, apzinoties viņa pieredzi Latgalē, nozīmēja mācītāju Irbi par Latgales iecirkņa prāvestu ar uzdevumu, rūpēties par latviešu luterāņu draudžu izveidošanu Latgalē. Šajā amatā Kārlis Irbe darbojās no 1922. gada līdz 1936. gada decembrim.
Irbe bija ne tikai mācītājs, bet aktīvi iesaistījās sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Viņš darbojās Jaunekļu Kristīgajā savienībā, bija Satversmes sapulces un Saeimas loceklis Kristīgi nacionālajā partijā, reprezentēja Latvijas luterāņu baznīcu vairākās starptautiskās sanāksmēs.
Pēc Otrā pasaules kara Kārlis Irbe palika Latvijā un viņu, tāpat kā daudzus citus garīdzniekus, piemeklēja tas pat liktenis.1946. gada 26. februārī Irbi apcietināja un pēc pusotra gada pavadīšanas Stabu ielas pagrabā t.s „troika” notiesāja uz 10 gadiem. Viņš nokļuva Karagandā.
1949. gada 25. martā tika izsūtīta arī mācītāja Irbes ģimene –sieva Erna un dēli Jānis un Paulis. 1955. gadā mācītāju Kārli Irbi pārveda pie izsūtītās ģimenes Amūras apgabala Blagoveščenskas pilsētā, jo bija beidzies viņa ieslodzījuma termiņš.
1956. gadā Kārlis Irbe kopā ar jaunāko dēlu Pauli atgriezās Latvijā. Pēc neilga laika viņiem sekoja arī pārējie ģimenes locekļi. Turpmākie mūža gadi pagāja kalpojot Sv. Trīsvienības draudzē Rīgā, kur varēja arī dzīvot draudzes mājā. Ieslodzījumā un izsūtījumā pavadītie gadi bija iedragājuši viņa veselību un mācītājs Kārlis Irbe nomira 1966. gada 2. novembrī. Ģimene gribēja viņu apbedīt Meža kapos blakus radiniekam bīskapam, arī Kārlim Irbem, bet nedabūja atļauju un tā viņu apbedīja Sv. Trīsvienības draudzes kapsētā blakus baznīcai.