Zosuļu muiža

Raksta ID: 33

Atjaunināts: 14 maijs, 2019

Zosuļu (vēstures avotos saukta arī Zosoly, foļvarka Zasoli, Zasolas pusmuiža, Zasuli, Zosulu folvarka ) muiža atradās apmēram 9 km no pagasta centra Bērzpils pie lielceļa Bērzpils - Krišjāņi. Zosuļi bija viena no lielākajām un skaistākajām, kultūras ziņā nozīmīgākajām muižām Bēržu draudzē. Tur bija daudzas mājas un kūtis sistas no māla, skaista kokiem apstādīta aleja no muižas galvenās dzīvojamās ēkas līdz

kapličai pie Keibas tilta. Muiža atradās skaistā vietā – pie Ičas upes un Keibas upītes satekas. Ar plašu parku, kuplām liepām, vērienīgu ainavu – tumšiem mežiem tālumā un ziedošu pļavu lejā līdz Ičai.
Zosuļu muiža piederēja poļu muižnieku Beņislavsku dzimtai. Gedeonam Benislavskim (rotmistra Mārtiņa Benislavska, kuram 1610. gadā par kara nopelniem Inflantijā piešķīra Bēržu īpašumus, un, kas kļuva par viņa dzimtīpašumu, mazdēls) pēc 1690. gada muižu inventarizācijas aprakstīšanas piederēja Bēržu muiža ar 24 dūmiem, t.i., zemnieku sētām. Dažādos materiālos atrodamas ziņas par Gedeona Benislavska 6 dēliem: Janu, Konstantīnu, Teofilu, Martinu , Jozefu un Pēteri.
Zosuļu muižu ievērojamu darīja izcilās personības, kas šeit dzimušas un dzīvojušas.
Zosuļos dzimuši Jans Beņislavskis ( 1736-1812 ) - Mogiļevas arhibīskapa palīgbīskaps, filozofisku un garīgu grāmatu autors, trīskārtējs doktors garīgās disciplīnās, matemātikas profesors, īsts zinību vīrs, un viņa brālis Konstantīns Benislavskis – Inflantijas kanoniķis, dzejnieks, dramaturgs. Abi brāļi bija jezuīti un pasniedzēji Viļņas Karaliskajā akadēmijā. Brālis Pēteris Benislavskis, kurš mantoja no tēva Gedeona Benislavska Inflantijas stoļnika titulu, kuru 1776. gadā nomainīja pret augstāku Inflantijas podkomožu. Pēteris bija ļoti enerģisks savas Bēržu īpašumu daļas administrators un saviem paša bērniem sievas Konstances iespaidā nopirka vēl 5 Konicpoles muižas Ludzas apriņķī.
Pēteris Benislavskis jau gados apprecēja vēl ļoti jauno un skaisto Konstanci Benislavsku, dzim. Rika, ( 1747-1806 ) - ievērojamo Inflantijas poļu dzejnieci, vēlāk sauktu arī par Zosuļu muižas dzejnieci. Konstance kopš agras jaunības rakstījusi dzeju, to pa reizei lasījusi mājās viesībās, līdzās dziedāšanai un klavierspēlei. Draugu mudināta, viņa atlasīja un apkopoja dzeju un ar vīrabrāļa Konstantīna gādību nodeva Viļņas Karaliskās akadēmijas spiestuvei, kura to izdod 1776. gadā ar nosaukumu “Sev dziedātas dziesmas” (“Piešni sobie špewanie”). Grāmatas 172 lappusēs apkopotas 44 dziesmas un dzejoļi. Grāmatā ietvertas garīgās dziesmas, kurās dominē Tāvs myusu un Ave Maria motīvi, bet visplašākā daļa ietver ikdienas lūgšanu motīvus un laicīga rakstura dzejoļus par dabu, mīlestību, cilvēka esamības jēgu. Jauki apdzejojusi Zosuļu muižu, tās koka ēku ar smaržīgiem ceriņiem un skanīgām putnu dziesmām. Polijā viņas dzeja ir augsti novērtēta, dzejoļi ievietoti krājumos, hrestomātijās, periodikā. Vairāki darbi veltīti viņas dzejas analīzei. Atkārtoti K. Benislavskas dzejas grāmata Polijā izdota 1958. un 2003. gadā. Konstances Benislavskas dzeju latgaliski tulkojis Lazdukalna pagasta Benislavā dzīvojošais novadpētnieks Leonards Rakickis. Viņa atdzejojumi no poļu valodas lasāmi “Tāvu zemes kalendars” 2008., 2009. un 2013. gadam.
K. Benislavska ar savu vīru Pēteri Zosuļu muižu izveidoja par mājīgu, skaistu, gaumīgi iekārtotu, mākslas priekšmetiem un grāmatām piepildītu savu aprindu sabiedrības pulcēšanās vietu. Te notika filozofiskas un politiskas diskusijas, muzicēšana, dzejas lasīšana.
K. Benislavska bijusi visai patstāvīgas dabas, garīgi tendēta personība, kurai bija savs stingrs skatījums uz dzīvi. Viņa uzskatīja, ka cilvēku sabiedrība ir sadalīta kārtās un to robežas ir neaizskaramas, ka zemniekiem jāsamierinās ar savu likteni, taču kungiem vajag būt žēlīgiem un jārūpējas par saviem dzimtļaudīm, zemniekiem. Savā dzīves laikā Zosuļos uzcēlusi nabagmāju 6 personām, un tās iemītniekus apgādājusi ar visu nepieciešamo. Pēdējā testamentā 1808.gadā Konstances vīrs, kurš nodzīvoja 2 gadus ilgāk par sievu, novēlēja dēlam Antonijam pabeigt nabagmājas paplašināšanu.
Konstance nodzīvoja Zosuļos lielāko mūža daļu, no dzemdētajiem 22 bērniem izauga 8 bērni – 6 dēli un 2 meitas. 3 dēli bijuši virsnieki cara armijā: Staņislavs - apakšpulkvedis, Josefs un Konstantīns – kapteiņi. Par dēliem – Janu un Onufri ziņu nav, bet Antonijs vēlāk pārvaldījis muižu. Meitas izdotas par sievām mātes izraudzītiem augstmaņiem: Katrīna - Konstantīnam Veisenhofam, bet Roze – Miķelim Morisonam.
1791. gadā muižturis Teofils Beņislavskis uzcēla koka baznīciņu, kuru metriku grāmatas dēvēja par „Aula Zosuli”, un kura faktiski bija Bēržu baznīcas filiāle. No 1789. - 1792. gadam bīskaps Jans Benislavskis dzīvoja pie brāļa Pētera Zosuļu muižā, tāpēc arī Jans Benislavskis piedalījies vai pat bijis iniciators šī dievnama izveidē. Viņš bijis vizītē pie pāvesta Romā, kur saņēmis atļauju Zosulu baznīciņā izvietot Jēzus Sirds gleznu. Zosulu baznīca bija veltīta Jēzus Sirds godam. 1792. gada 2. janvārī Jans Beņislavskis rakstiski apstiprināja pilnīgu vai daļēju atlaidu iegūšanu visiem tiem, kas apmeklēs un lūgsies šai baznīciņā pie Jēzus Sirds gleznas. Pēc Jēzus Sirds kulta ieviešanas Zosuļu baznīciņa bija pirmā Latgalē, kur uzsāka Jēzus Sirds godināšanu. Draudzē bija saglabāts pāvesta Pija ( 1775-1799 ) indults bīskapam par Jēzus Sirds godināšanu.
Pie Zosuļu baznīcas pastāvīgi dzīvojuši priesteri un rakstījuši metriku grāmatas, kas glabājās Bēržu baznīcas arhīvā. Šīs metriku grāmatas 1794. gadā bija caurskatījis Mogiļevas arhibīskaps Stanislavs Siestrzencevičs, kura palīgs bija Jans Benislavskis.
1920. gadā Bēržu draudzes prāvesta J. Kindzuļa laikā baznīciņu nojauca un pārveda uz Bēržu draudzes kapiem, kur tā restaurēta un atjaunota joprojām kalpo kā Bēržu kapu kapliča, ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ( aizsardzības Nr. 2840 ) un viena no senākajām koka guļbūves ēkām Latvijā. Jēzus Sirds glezna Bēržu kapličā 1970-os gados bija ļoti sliktā stāvoklī un aizceļoja uz Rundāles muzeju, kur tagad to uzskata par vienu no muzeja lepnumiem.
Gedeona Benislavska dēls – Martins (Mārtiņš) Benislavskis bija Augustovas kapličas cēlājs 1828.gadā, kas bija Bēržu draudzes kapliča. Pirmais indults tai dots 1828. gadā Nr. 894 no Mogiļevas arhibīskapa Indults daudzkārt pagarināts, lai tur varētu noturēt Sv. Misi. Indultā kapliča saucās “Capella Augustovo”. Tā ir tā pati tagadējās Augustovas Svētās Elizabetes Romas katoļu baznīcas ēka. Nodibinoties 1921. gadā patstāvīgai Augustovas draudzei, kapliča tika pārveidota par baznīcu. Martins Benislavskis bija Inflantijas robežu padomes loceklis, Ludzas podkomožs.
Jozefs Benislavskis no 1749. gada bija Inflantijas mečniks ( zobena vīrs, šķēpnesis ), atsakoties 1762. gadā no šī titula dēla Ignācija labā.
Bīskaps Jans Beņislavskis Zosuļu muižā bija izveidojis bibliotēku ( 15 000 sēj. ), kurā, iespējams, atradies arī K. Beņislavskas arhīvs. No poļu avotiem zināms, ka 1887. gadā muižas kungu mājā bija liels remonts, visas grāmatas pārvestas uz Bonifacovu un nodotas tās īpašnieka Nestora Benislavska glabāšanā. Ap 1922.-1923. gadu pēc Polijas valdības pieprasījuma plašā bibliotēka un dzimtas arhīvs no Bonifacovas tika aizvesti uz Varšavu.
1905. gada nemieru laikā nodedzināta Ruskulovas muiža, bet Zosuļu muiža nav nodedzināta. Ap 1926. gadu kungu lepnā dzīvojamā ēka un

daudzas muižas senās lielās saimniecības ēkas bijušas vēl samērā labi saglabājušās. Ulmaņa laikā mājā dzīvoja rentnieki, kuri nekādus mājas remontus netika veikuši, tikai uzcēla lielu siena šķūni. Uz 1935. gadu vēl bija saglabājies Zosuļu muižas centrs. Dzīvojamā māja, kas bija apšūta ar ķieģeļiem, sabrukusi pēc 2. pasaules kara. Ķieģeļi izmantoti pirmo kolhoza fermu celtniecībai.
Līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai Zosuļu muižas rijas drupas, daļa parka un augļu dārza, savvaļas tulpes, kas ir aizsargājams augs. Uz bijušās Zosuļu muižkungu dzīvojamās mājas pamatiem 1990.-1991.gadā uzbūvēta dzīvojamā māja, kurā dzīvo Anna Pugače. Viņa zina

stāstīt, ka viņas vecāku ģimene uz Zosuļiem pārcēlusies dzīvot kolhozu laikā, jo vecāki strādāja govju fermā, kas tajā laikā bija uzcelta netālu no vietas, kur atradās muižkungu māja. Tāpat viņa zina stāstīt, ka savulaik muižā atradušās ne vien ēkas - sarkanu ķieģeļu dzīvojamā māja ar gareniem logiem, vitrāžām, podiņu krāsns, daudzas saimniecības ēkas, bet arī ķieģeļu ceplis, vējdzirnavas, vīna vai spirta brūzis (bija liels augļudārzs ), deju placis. Rokot vietā, kur atradusies kungu dzīvojamā māja, vēl joprojām varot uzrakties kādam ķieģelim. Sākumā Pugaču mājā, kas uzcelta uz vecajiem pamatiem, spokojies, tikai, kad atveduši prāvestu, kurš māju pārsvētījis, viss izbeidzies pats no sevis.
Netālu no šīs vietas lielceļa malā Keibas upītes krastā 2007. gada maijā uzstādīja un iesvētīja Benislavsku piemiņai veltītu krustu. Plāksnīti ar uzrakstu pielika 2011. gada maijā. 2018. gadā, kad remontēja valsts ceļu Bērzpils-Krišjāņi, šī piemiņas vieta tika izjaukta un pagaidām nav atjaunota.

Nedaudz par Zosuļu muižas īpašumiem.
Vitebskas guberņas statistikas krājumos rakstīts, ka 1878. gadā Ludzas apriņķī Teofilam Benislavskim piederēja Mūramuiža ( Murovannij dvor ) ar foļvarku Zasoli, Uzulniki, Augustova un Starij zamok – ar zemes platību 14 177 desetīnas.
Ap 1895. gadu Zosuļu muižai piederēja 2152 desetīnas zemes ( 1 desetīna – 1,09 ha ).
Ar 1920. gada 16. septembra Latvijas valsts Agrārā likuma pirmo daļu visu muižu zemi ieskaitīja Valsts zemes fondā, izņemot muižu neatsavināmās daļas. Domopoles pagastā neatsavināmās daļas ierādītas Mūramuižai, Zosuļu, Pilsmeža, Ludvinovas muižām, pārējo 9 muižu teritoriju ieskaitīja Valsts zemes fondā. 1920. gadā Agrārās reformas laikā Zosuļu foļvarkai ( no muižas Starij zamok ( saukta arī Vecpils, Bēržu ) agrāk atdalītā zemes gabalā ) noteica neatsavināmo zemi 100 ha platībā. Nebija zināma Zosuļu muižas mantinieka aizbildnes Agneses Hanšman dzīvesvieta, tāpēc apriņķa valsts zemju inspektors nevarēja ar viņu sazināties un paziņot muižas īpašniekiem laiku, kad muižu apskatīs neatsavināmās daļas projekta sastādīšanai. Tas, ka daudzi muižu īpašnieki pēc Pirmā pasaules kara nedzīvoja uz vietas saimniecībās, iztrūka zemes plāni un īpašuma tiesības pierādošie dokumenti, kas vērojams visā Latgalē, apgrūtināja Agrārās reformas īstenošanu.
1923. gada 28. maijā iznākušajā Valdības Vēstnesī lasāms, ka Valsts zemes fondā ieskaitīts nekustamais īpašums Domopoles pagastā no Zosulu folvarkas – Ganšmani, Georgs – Roberts Anriasova d.
1925. gadā atcēla cilts un dzimtīpašumus, kā arī no Latvijas civillikuma dzēsa 599.-622. pantu par muižas zemi.

/Informāciju sagatavoja Bērzpils bibliotēkas vadītāja Anna Griestiņa/

Zosuļu muižas vieta (2010) - A.Krivišas foto; Zosuļu krucifikss ar piemiņas zīmi (2008) - R.Cibules foto

Foto: A.Kriviša (2010)