| | | | | | Pārlūkot visas sadaļas |
Viļakas novads 13.gs.sākumā ietilpa Rīgas arhibīskapa valstiņā, tādēļ arī Livonijas robežu aizsardzības sistēmā tam bija īpaša nozīme. Rīgas arhibīskaps Johans de Fehte 1293.gadā pavēlējis Cisterciešu ordeņa mūkiem uz prāvā Viļakas ezera (137 ha) salas uzcelt klostera ēku - cietoksni ar nosaukumu „Marienhaus” (Marijas māja). Iesākumā tā bija torņveidīga četrstūra plaša māja, celta no laukakmeņiem. Tās aizsardzības sistēma bija plānota, balstoties galvenokārt uz dabisko aizsardzību, jo pili no visām pusēm sargāja ))
ezera ūdeņi. Tomēr blakus mūra torņa celtnei aizsardzībai kalpoja arī koka konstrukcijas nocietinājumi gar salas malām.
Sakarā ar to, ka Livonijas austrumu robežas arvien vairāk sāka apdraudēt apvienotā Maskavas valsts un pilis vajadzēja piemērot aizsardzībai pret ugunsieročiem, laikā no 1509. līdz 1516.gadam tika atjaunots un paplašināts - faktiski uzbūvēts no jauna - arī Marienhauzenas klosteris, un tas pārvērtās par stipru mūra nocietinātu pili, par kuras būvi 1512.gadā un arī vēlāk spriests vairākos landtāgos. Tagad tā bija neregulāra mūra celtne (tuva mazās salas kontūrām) ar trīs vareniem izvirzītiem apaļiem t.s. lielgabalu torņiem, ko nocietinājumi savienoja ar četrstūraino pārbūvēto klostera pirmceltni. Daļa no pils un tās nocietinājumu sistēmas joprojām bija no koka. Ap pili bija sauss nocietinājumu grāvis, aiz sienas uz ziemeļiem - pulvera noliktava. Pili ar ezera dienvidrietumu krastu (virzienā uz Eržepoli) savienoja tilts ar ozola pāļiem, kuru ienaidnieka uzbrukuma gadījumā daļēji izjauca, tā apgrūtinot uzbrukumu pilij.
Liela loma Marienhauzenas pilij bija Livonijas kara laikā (1558-1583), kad Krievijas cara Ivana IV Bargā karaspēks iebruka Livonijā. Kad 1577.gad.a sākās jauns krievu karaspēka uzbrukums, tas skāra arī Viļakas novadu. 16.jīlijā pie Marienhauzenas pils, kuru sargāja tikai 25 cilvēku liels garnizons un nedaudzi vietējie iedzīvotāji, ar karaspēku ieradās pats cars, jo pilij bija liela nozīme gan kā robežcietoksnim, gan arī sakarā ar to, ka caur Marienhauzenu un tālāk caur krievu robežcietoksni Višgorodku veda ceļš uz Maskavu un pa to uzturēja sakarus starp Maskavu un Livoniju. Notika smaga kauja un 17.jūlijā krievu karaspēks triecienuzbrukumā ieņēma pili. Tā tika nopostīta, bet Krievijai Livonijas karš visumā bija neveiksmīgs. Gandrīz visas bijušās Livonijas zemes nonāca Polijas rokās un ))
pēc Polijas karaļa Stefana Batorija rīkojuma Marienhauzenas pili atjaunoja un stipri nocietināja.
1582.gadā Marienhauzena (Viļaka) kļuva par liela novada - Viļakas stārastijas centru un par stārasta rezidenci kļuva atjaunotā Marienhauzenas pils. tāpat Polijas Seims to nozīmēja arī par bīskapa sēdekli, kas liecina par pils toreizējo nozīmi.
Kara vētras Viļakai pāri gājušas arī vēlāk, kamēr Ziemeļu kara laikā 18.gs. sākumā Pētera I karapulki galīgi sagrāva pili, un tā vairs netika atjaunota, jo, pastāvot smagajai artilērijai, nocietinātās pilis vairs nebija neieņemamas un pakāpeniski zaudēja savu nozīmi.
))
Kaut arī no Marienhauzenas jeb Viļakas viduslaiku pils Viļakas ezera salā ir saglabājušies tikai atsevišķi pils mūra sienu drupu fragmenti un zemes vaļņi, kas iezīmē mūru vietas, tā atzīta par valsts nozīmes arhitektūras un arheoloģijas pieminekli.
/ Pēc Leontīnas Maksimovas grāmatas „Viļaka un tās ļaudis gadsimtu ceļos”/
Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē
