Izvilkumi no Mārtiņa Boiko zinātniskā pētījuma "Psalmu dziedāšanas tradīcijas Latgalē"-

"Viens no iespaidīgākajiem Latgales tradicionālās mūzikas katoliskajiem žanriem ir t.s. psalmes. Par to izpildīšanu dziedātāji saka: "psaļmu dzīduošona", vai vienkārši "Dzīduot psaļmes". Psalmu dziedāšana notiek tad, kad kāds ir aizgājis aizsaulē, kā arī piemiņas sarīkojumos. Parādība ar nepretenciozo nosaukumu "psaļmes" ir garš un sarežģīts muzikāls rituāls. To izpildot dziedātāji lieto katoļu lūgšanu grāmatas, visbiežāk XIX gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā iznākušās, taču daudzos gadījumos arī jaunus, XX gs. 80. un 90.gados klajā laistus izdevumus (Melodijas viņi zina no galvas un pārmanto mutiski). Rituāla oriģinālais nosaukums ir "Officium defunctorum", ko varētu latviskot kā "Aizlūgums par mirušajiem". Latgaliešu lūgšanu grāmatās tiek lietots latviskojums "Lyugšonas par numyrušim".

"Officium defunctorum" jau kopš tā izveidošanās un arī tajā veidā, kādā tas Romas Katoļu Baznīcas praksē tika lietots XVIII un XIX gs. un tiek lietots arī mūsdienās, sastāv no trim daļām. Tās ir Vesperes par mirušajiem, Matutins un Laudes. Latgalē un Augšzemē "Officium defunctorum" tautiskā izpildījuma praksē lielajā vairumā gadījumu saistītas kopā vienā ciklā tiek izpildītas divas pēdējās daļas - Matutins un Laudes, Vesperēm vai nu atkrītot pavisam, vai arī tiekot dziedātām atsevišķi. Šo konfigurāciju paši dziedātāji sauc par lielajiem psalmiem, tā nošķirot no t.s. mazajiem psalmiem.

Viens pilns ofīcija izpildījums aizņem pusotru līdz divas stundas. Daudzveidīgās psalmu, antifonu, lasījumu un responsoriju melodijas jau vairākās paaudzēs, domājams, vismaz simts gadus Latgales zemnieku un pilsētnieku vidē tiek izpildītas un pārmantotas bez nozīmīgas ērģelnieku vai priesteru iesaistīšanās. Dziedātājas, atbildot uz jautājumu par savu psalmu melodiju prasmes avotu, vienmēr norāda uz iepriekšējo paaudžu tautas dziedātājām, kurām līdzi dziedot, viņas šīs melodijas ir iemācījušās.

Visai Latgalei un Augšzemei ir kopīgs tas, ka ofīciju obligāti izpilda vakarā pirms bērēm. Tāpat gandrīz visur to nodzied nāves gadadienā. Tālāk sākas variācijas. Piemēram, Šķilbēnu pagastā un arī daudzviet citur Ziemeļlatgalē ofīciju pirms bērēm cenšas nodziedāt ik vakaru. Lielum lielajā vairumā gadījumu Latgalē mūsdienās pirms bērēm psalmus dzied tikai pēdējā vakarā. Viļakas un Šķilbēnu, iespējams, arī citos blakusesošajos pagastos ir paradums psalmus nodziedāt vēl arī nākamajā dienā pēc bērēm vai arī 30 vai 40 dienas pēc nāves. Kā redzams, visvairāk ofīciju dzied mājās. Tomēr katru gadu ir vismaz viena reize, kad tas noteikti izskan arī baznīcā, proti, 2.novembrī - Dvēseļu dienā. Šajā dienā daudzviet Latgalē dziedātāji pirms mises baznīcā ierodas agrāk un tur nodzied lielos psalmus.

Ofīcijs nekad netiek izpildīts viens pats. Pirms un pēc tā skaita pātarus, taču parasti ir vēl izvērsti muzikāli vai deklamēti liturģijas posmi. Piemēram, Šķilbēnu pagastā pirmsbēru vakara pasākums, kā arī piemiņas sarīkojumi sākas ar Rožukroņa skaitīšanu, kas aizņem kādas 20 - 30 minūtes. Tad seko ofīcijs. Pēc ofīcija vēl var turpināties garu garā dziesmu dziedāšana, kas iedalās divos posmos - dziesmās par mirušajiem un dziesmās par dzīvajiem.

Katram ofīcija izpildījumam, kas notiek mājās, ir noteikts objekts. Tas kā lūgšana tiek veltīta kādam noteiktam cilvēkam vai vairākiem cilvēkiem kopā, piemēram, kāda ģimenes mirušajiem kopumā - personām, kuru vārds aizlūguma rīkotājiem un parasti arī dziedātājiem asociējas ar noteiktu tēlu, saskarsmē iegūtu pieredzi, kas ir tuvs, ar ko saista radniecības saites, draudzības jūtas utt. Dažkārt, kad dziedāts tiek baznīcā vai kapsētā, objekts ir lielāks un tādēļ mazāk konkrēts, piemēram, kādas veselas draudzes mirušie. Lūgšanas mērķis ir palīdzība mirušo dvēselēm.

Intervijās parādījās, ka vairums cilvēku, kas piedalās psalmu dziedāšanā, labi apzinās ofīcija kā lūgšanas dogmatisko kontekstu un uzskata tā izpildījumu par ļoti vērtīgu iespēju, kā paust savu mīlestību un sniegt atbalstu tuviniekiem vēl pēc viņu nāves. Šī apziņa ar savu lūgšanu būt līdzdalīgam tuva cilvēka liktenī arī pēc viņa aiziešanas, spēt kaut ko ietekmēt tajā, palīdzēt viņam ir varens dzenulis, kas liek rīkot arvien jaunus un jaunus ofīcija izpildījumus arī pat smagos materiālos apstākļos. Mīlestībā un pienākumā pret tuviniekiem sakņotā vēlme palīdzēt un ticība šādas palīdzības iespējai ir psalmu dziedāšanas tradīcijas pastāvēšanas un pārmantošanas pamats. Tas ir avots, kas vienmēr no jauna cilvēkus garīgi mobilizē kopā sanākšanai un lūgšanai. Daudzkārt ir dzirdēti dziedātāju izteikumi par to, ka pēc psalmu nodziedāšanas rodas droša, sirdsmiera caurstrāvota sajūta kā pēc labi padarīta darba, izpildīta pienākuma. Jāpiebilst, ka lūgšana par mirušajiem jebkurā tās formā tiek uzskatīta par ieguvumu arī pašiem lūdzējiem."

Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē