Rimovičs Antons

Garīdznieks, mākslinieks - kokgriezējs
Dzimis 1865. gada 28.oktobrī Lietuvā Šauļu draudzē, Šakinas sādžā. Pirmo izglītību viņš ieguvis Šauļos, kur pēc četru kursu pabeigšanas vietējā ģimnāzijā vairākus gadus strādājis aptiekā par mācekli praktikantu. Pēc tam mācījies Pēterpils sv. Katrīnas ģimnāzijā kā daudzi tā laika Latgales un arī Lietuvas katoļu jaunieši. Pēc ģimnāzijas beigšanas apdāvinātā jaunieša ceļš veda uz Pēterpils Garīgo semināru, kuru tas beidza 1891. gadā un tika iesvētīts par priesteri, un nozīmēts darbā uz Latviju, kur pavadījis visu mūžu.
Jaunā priestera pirmā darba vieta bija Vārkavā, tad bija prāvests Melnā Dukstigala draudzē, bet drīz pēc tam viņu pārcēla par vikāru uz Līvāniem, kur A. Rimovičs nokalpoja divus gadus, un atkal atgriezās atpakaļ Melnajā Dukstigalā.
1897. gadā Rimoviču negaidīti pārcēla uz lielo Balvu draudzi. Jaunā prāvesta pirmais uzdevums bija atjaunot seno dievnamu. Kalpodams Balvos no 1897. līdz 1914. gadam Antons Rimovičs paveica ļoti daudz. Viņš baznīcā koka grīdas vietā salika akmens flīzes, salaboja jumtu, uzlika jaunu dzelzs krustu. Lielo altāri viņš pārveidoja pēc Viļņas  Ostrobramas Dievmātes altāra parauga. Pārveidoja arī abus sānu altārus gotiskā stilā. Tie bija nelieli: vienā - kokā griezts Jēzus sirds tēls, otrā – Svētais Jāzeps. Baznīcā tika ielikts jauns dievgalds, kuru izgrieza no Romūkstu upes dūņām izvilkta ozola, izgrieza arī daudzas figūras un kokgriezumus, kā svētā Franciska  un svētās Klāras tēlus, svētā Jāņa un svētā Jēkaba attēlus, Betlēmes un Lieldienu figūras u.c. Altāra būvei un kokgriezumu veidošanai prāvests Rimovičs ataicināja no Lietuvas kokgriezēju Ananaiti. Viņam palīdzēja vietējie galdnieki. Kokgriezēja darbs iepatikās arī pašam prāvestam un viņš pakāpeniski apguva šo mākslu, kurai palika uzticīgs līdz kapa malai. 1912. gadā prāvests Balvu baznīcai nopirka ērģeles. Tika izgatavoti jauni liturģiskie tērpi.
Antons Rimovičs veica arī aktīvu saimniecisko darbību. Sākot jau ar 1902. gadu, pamazām apkārt Balvu baznīcai sāka veidoties Balvu miests, jo līdz šim apkārt baznīcai bijuši tikai labības tīrumi, bet centrs atradies Verpuļevas sādžā. Prāvests iepirka no apkārtnes iedzīvotājiem mājas, tās nojauca un pārbūvēja uz baznīcas zemes. Šīs  ēkas viņš izīrēja dažādiem tirgotājiem un amatniekiem. Tādu māju viņš uzcēla daudz. Līdz ar to arī iedzīvotāju Balvos bija vairāk un vairāk. Savās atmiņās par prāvestu Rimoviču viņa pēctecis Benedikts Skrinda to nosauca par „Balvu miestiņa dibinātāju”
1914. gadā zemes robežu lietā viņš sastrīdējies ar vietējo muižnieku un Rimovičam Balvus nācās atstāt. Tālākie viņa kalpošanas gadi saistīti ar Andrupenes, Rudzātu un Bikavas draudzēm, kurās viņš kalpojis no 1914.-1928. gadam. Visās draudzēs līdztekus tiešajiem garīdznieka pienākumiem Antons Rimovičs nodevies arī koktēlnieka mākslai. Pārbraucot no draudzes uz draudzi, viņš vedis līdzi tēstus un netēstus koka klučus. Zemnieki, to redzot, brīnījušies un jautājuši, kāpēc prāvestam jāved tik daudz „neskaldītu malkas kluču” sev līdzi?
1929. gadā prāvestu Rimoviču pārcēla uz Sventes draudzi Zemgalē, kur viņam vajadzēja apkalpot arī Grendzes draudzi. Viņš atjaunoja kara un juku laikos nopostīto Grendzes baznīcu un arī tur atstāja savu kokgriezumu – Svētā Jāņa figūru.
Pēdējā viņa kalpošanas vieta bija Rubenes draudze, kur viņa veselība pasliktinājās. Viņa vēlēšanās bija atgriezties Balvos, kur pilsētas kapos atdusējās viņa māte un atdusēties viņai līdzās, bet tā nepiepildījās. Toreizējais Balvu prāvests neuzņēmās sirmo priesteri aprūpēt un izpildīt viņa pēdējo vēlēšanos. Tāpēc ar 1933.gadu A.Rimovičs dzīvoja kā pensionārs Ilūkstē. Prāvests Antons Rimovičs nomira 1933. gada 1. jūlijā Ilūkstē un tika apbedīts Rubenes baznīcas dārzā, kur viņam uzstādīts akmens piemineklis.
Vēl dzīvs būdams, A.Rimovičs ar darbiem piedalījies vairākās izstādeēs Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā. 1930.gadā tie bija izstādīti Kauņā. Abās valstīs darbiem bija augsts novērtējums. Rimovičs savā mūžā izveidojis ap 500 darbu. Kādā ceļojumā uz savu dzimteni viņš apmeklēja Aušros muzeju Šauļos. Viss tur redzētais uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu, tādēļ savā testamentā labākos darbus viņš novēlēja Šauļu muzejam. Pēc Rimoviča nāves 178 dažādi koktēlniecības darbi nonāca Lietuvā, bet daļu darbu toreizējā Latvijas valdība neļāva izvest, jo atradās Rīgas muzejā, baznīcās un pie privātiem kolekcionāriem.
2015.gada augustā plaša A.Rimoviča darbu izstāde  bija skatāma Aušras muzejā Lietuvā, bet 16.oktobrī viņa 150 gadu jubilejas izstāde tika atklāta Balvu Sakrālājā kultūras centrā. Savukārt, 2018.gada 3.maijā Rimoviča piemiņai Balvu Novada muzejā tika atklāta izstāde "Antons Rimovičs: Dievam un cilvēkam", bet 4.maijā - Balvu pilsētā atklāts Rimoviča skvērs. Uz skvērā esošā pieminekļa stāv rakstīts “Latgolai poša Dīva syuteits. Leitovīts, kurs vysu myužu sapņōja par Leitovu, bet nūkolpōja Latvijai. Mōkslinīks, kurs atstōjis vērteigu sakralōs mōkslas montōjumu vairōkōs Latgolas bazneicōs. Teik saukts par Bolvu mīsta dybynōtōju.” Pieminekļa autors ir Vitālijs Peļņa

Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē

 Foto no bibliotēkas novadpētniecības lasītavas fonda: grāmata par Rimoviču, kuru sarakstījusi lietuviešu autore; Rimoviča kokgriezumi; piemineklis Rubenes kapsētā; A.Rimoviča darbi, kas atrodas Rundāles pils muzejā (foto no Balvu novada muzeja fondiem); A.Rimoviča 150 gadu jubilejas izstāde Aušras muzejā Šauļos (2015) - R.Cibules foto