| | | | | | Pārlūkot visas sadaļas |
Te varēja dabūt visu
Kaļvīnē gandrīz pilnībā saglabājies lauku veikals un dzīvojamā sēta, kur savulaik vairāku pagastu ļaudis piepildīja savu vēlmi un vajadzību – tikt pie tām precēm, kuras nevarēja dabūt, bet ļoti vajadzēja.
Par objektu: Padomju laikos valdīja divas lietas – deficīts un blats. To, kā trūka, visbiežāk varēja dabūt (nevis vienkārši nopirkt), izmantojot pazīšanos. Uz Kaļvīnes lauku veikalu, ko viens dēvēja par “Anniņas bodi”, bet cits – “Pie Annuškas”, gandrīz visu diennakti ar traktoriem un zirgiem, 
mašīnām un riteņiem brauca visa apkaime. Vienīgajai veikalniecei Annai nebija īpašas pazīšanās, vienkārši viņa prata sagādāt to, ko cilvēki palūdza, ka vajag, un vajadzēja visu. Sovhoza laikos 60.-77. gadā Kaļvīnes veikalā varēja dabūt visu ko – no desām līdz zābakiem, no alkohola līdz traukiem. Trauku nebija, lieliem godiem – kāzām vai bērēm – tos aizņēmās no visa ciema. Maizi te vienmēr varēja dabūt, savukārt vīri šurp devās pat vēlu vakarā un naktī, jo vajadzēja grādīgo. Viens pircējs atceras “talonu laikus”, citam brauciens uz Kaļvīni bija notikums tāpat kā došanās pāri Kuhvas upei uz Krieviju – Jepiku ciemu – kur varēja nopārdot šo to no pašu izaudzētā. Kāda nu jau sen pieaugusi meitene atceras tirgotājas uzticēšanos, 
mazu bērnu sūtot uz šķūni, kur glabājās petroleja, un ļaujot skuķēnam pašam ieliet, cik vajag. Bērnus Anniņa gaidīja īpaši – ar gardām končām un limonādi. Vārdu sakot, “zelta cilvēks”. Tirgotāja turpat blakus arī dzīvoja. Pārsteidzoši labi saglabājusies šī vieta, pat veikala pastkastīte gaida vēstules. No apkārtējā Kaļvīnes ciema gan palikusi pāri tikai šī piemiņa un vārds. Pats Kaļvīnes ezers, zaudējis seno nosaukumu, nu tiek dēvēts Numernes vārdā un nav pieejams, privātīpašuma žoga ieskauts.
(L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)
