Merkuzīnes kapi

Pēdējā goda vieta

Bēru un kapu tradīcijas ir vienas no spilgtākajām Ziemeļlatgales iezīmēm. Šis tas vēl saglabājies, bet par parafīna ziedu darināšanas prasmi ziemā vai krūšu naudu vairs atceras vien retais. Toties katru gadu kapu svētkos arī Merkuzīnes kapos pulcējas visi baltinavieši, kas vien spēj šurp atbraukt. Praktiski vienmēr lielākajai daļai klātesošo ir Ločmelis uzvārdā.
Par objektu: Baltinavas pusē katoļu kapsētā sanākušie bērinieki nostājās pie zārka un 1-2 minūtes izrādīja pēdējo godu, tad uz šķīvja lika tā saukto „krūšu naudu”, par kuru tuvinieki vēlāk pasūtīja aizgājējam veltītas mises. Parasti “krūšu naudas” šķīvis stāvēja pie zārka uz apsegtas taburetes. Tam blakus - arī “mūciņe” jeb krustiņš ar Jēzu Kristu, ko daudzi nobučoja, noliekot naudu. Vainagi bērēs bija goda lieta, pušķus nesa tikai vieninieki vai mazāk turīgie. Padomu laikos pilsētnieku un darba kolektīvu kroņos bija iepīti dzīvie ziedi, bet laukos iztika ar to, kas mājās bija un radošo pieeju. Kroņu izgatavošanu pasūtīja meistarīgajām vainagu pinējām, kuras īpašu atjautību izrādīja ziemā, kad lika lietā vasarā savāktos un izkaltētos ziedus, zariņus, smilgas un brūnās papardes. Šo to iekrāsoja ar bronzas un sudraba krāsu. Īpašās meistarienes prata krāšņā vainagā ievīt no kreppapīra, konfekšu papīriņiem, spīdīgās folijas un parafīna darinātas mākslīgās puķes. Reiz, rokot kapu, Merkuzīnes kapsētā pusmetra dziļumā atrada bronzas kakla gredzenu ar īpatnējiem tauru galiem un divus somugru ciltīm raksturīgus kāju riņķus. Tātad pirms 15 000 gadiem šeit senčus glabājuši lībieši vai igauņi, kas Baltinavas pusē dzīvoja pamīšus ar baltu ciltīm. Vēlāk somugri asimilējās, bet ir saglabājušies daži viņu dotie vietvārdi, piem., Latvijas un Krievijas tagadējās robežupes vārda Kuhva (Kūkova). Merkuzīnes kasētā atdusas Baltinavā dzimušais katoļu garīdznieks, sabiedrisks darbinieks, dzejnieks un publicists Odums Vyzuļs (Ādams Vizulis), kuru latgaliešu avīzēs pazina ar pseidonīmu Priedulis vai Speidulis. Kā daudzi 19.-20. gs. mijas latvieši, Vizulis bija vienlīdz apdāvināts dzejnieks un rakstnieks, gleznotājs, ērģelnieks, pianists un kordiriģents. Vizulis iestājās pret Latgales pievienošanu Latvijai, bet atbalstīja Latgales autonomiju. Vizulim jāpateicas par pārbūvēto Daugavpils Svētā Pētera baznīcas ēku un baznīcas celtniecības uzsākšanu Kārsavā. Padomju režīma represēts un izsūtīts, Vizulis izdzīvoja un atgriezās Dzimtenē, kur gan viņam atņēma garīdznieka tiesības. Merkuzīnes kapos apglabāts arī daiļdārznieks, Baltinavas novada un visas Abrenes vēstures pētnieks Henriks Logins. Pie Merkuzīnes kapiem aizvijas Supeņka, saukta arī par Supānu upīti. Tās krastos atradās pirmā Baltinavas baznīca, reizēm pašu Baltinavu sauca par Supāniem. Nosaukuma pamatā šajā pusē izplatītais uzvārds Supe, kas nāk no tuvīnā Keišu ciema. Baltinaviešiem uzvārdi bijuši jau 15. gs. beigās – 16. gs. sākumā. Baznīcas grāmatās atrodamas Anne Kaneps (1454.) un, Katrin Boldan (1523). Saskaņā ar 1765. un 1770. gada inventāru datiem, kad Baltinava joprojām atradās Polijas-Lietuvas pakļautībā, lasāmi tādi uzvārdi kā Ločmels, Keišs, Daukšts, Slišāns, Zelčs, Logins un Vilkaste. Visizplatītākais baltinaviešu uzvārds tomēr ir Ločmelis, tam seko Keišs un Kašs. Izcelsme meklējama lāču medībās, kur veiksmīgais šāvējs mielastā vienmēr dabūjis lāča mēli (vietējo izrunā – lōča mieli). Tā arī radies uzvārds Ločmelis.

              (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 3. Bēru gājiens 1960. gados. 5. Ā. Vizulis pie jaunceļamās Kārsavas baznīcas. 7. Supeņka izgājusi no krastiem 1960. gados. 8. Arī 21. gs. Supeņka papostījusi dažu labu lielceļu