Valču dzirnavas

Dzirnavu otrā piedzimšana

Duļbova
Gadus 50 nīkušas, nevienam nevajadzīgas, Valču jeb Duļbovas dzirnavas atkal tikušas pie īsta saimnieka un sakopta izskata. Tām nav bijis ne spārnu, ne ūdens rata, jo šīs dzirnas savulaik darbinājis motors. Toties tagad ir glītas logu restu skropstas un caur mirdzošiem lodziņiem cerīgs skats nākotnē.
Par objektu: Uzbūvētas 1934. gadā – neatkarīgās Latvijas saimnieciskā uzplaukuma laikā – Duļbovas ciema dzirnavas mala miltus, zāģēja kokmateriālus un apstrādāja vilnu. Vai visos laikos dzirnavnieki bijuši vieni no turīgākajiem ļaudīm, jo viņu pakalpojumi bijuši nepieciešamai ikvienam zemniekam. Šo dzirnavu īpašnieku brāļu Sanderu statuss bijis tik augsts, ka dzirnavās tika ieviests jaunievedums – tālrunis – un tām piešķirts pats pirmais numurs: Baltinava- 1. Atšķirībā no daudzām citām, šīs bija motordzirnavas, jo tuvākajā apkaimē nav pietiekami strauju un ūdeņiem bagātu upju, lai būvētu ūdens dzirnavas. Dzirnavas uzbūvētas viegli pieejamā vietā – pašā lielceļa malā. Sauktas arī par Duļbovas vai Duļdas dzirnavām, mūsdienās tās pazīstamas ar Valču vārdu, tā iemūžinot mehānisma darbības principu. Graudu malšanai te izmantoti valči – smagi un rievoti tērauda cilindri. Dzirnavu mūri un saimniecības ēku sienas būvētas no šķeltiem laukakmeņiem, viss komplekss ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Liktenis nav saudzējis Valču dzirnavas, jo mierīgi darboties tām bija ļauts vien piecus gadus. Sekoja karš, tad kolhozu laiki, kad dzirnavas vēl daļēji kalpoja, bet 1980. gadu vidū avīzēs rakstīja, ka par Valču dzirnavām neviens nav rūpējies jau gadus divdesmit. Ēkas bija celtas godprātīgi, tā, lai stāv simtiem gadu, tāpēc tās saglabājās, cik spēja. Malšanai, kokzāģētavai un vilnas vērpšanai paredzētās iekārtas gan tika izvazātas un sabojātas jau 1960. gadu sākumā. Tad savu spožumu sāka zaudēt arī palīgēkas. Tagad jaunais saimnieks centrālo ēku jau daļēji atjaunojis. Izpēti šķelto laukakmeņu salaiduma vietas un akurātās šuves dzirnavu palīgēku mūros! Tvaika dzirnavas Baltinavā un tās apkaimē darbojās jau izsenis, 1883. gadā tādu bijis divas, bet 1935. gadā – jau 5 – Duļbovā, Jorzovā, Pazlaugā, Bērzsalā un Kjasko dzirnavas pašā ciema teritorijā uz agrākās muižas zemes. Padomju laikā kādu brīdi darbojās tikai 3 dzirnavas – Baltinavā, Demerovā un Kožurkos. Visilgāko laiku, šķiet, kalpoja tā sauktās Kjasko dzirnavas pašā Baltinavā, kuras darbināja Supeņkas upīte. Kad zemnieki sāka Baltinavas muižas iegādi savā īpašumā, jaunie saimnieki 1909. gadā pārbūvēja kā dzirnavas, tā kokzāģētavu. Tapa piebūve tvaika katla uzstādīšanai, jo līdz tam dzirnavu turbīnu darbināja ūdens. 1912. gadā Augusts Driķis no Supāniem lūdza atļauju jaunu dzirnavu būvei Baltinavā, kuras darbinātu jau naftas motors. Taču vērienīgos plānus izjauca I pasaules karš.

           (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 3. Vēl pirms gadiem desmit dzirnavas bija pamestas. 4. Dzirnavu saimniecības ēkas gan vēl gaida atjaunošanu. 7. Dzirnavu palīgēku drupās apskatāma to būvētāju precīzitāte un senā apmetuma fragmenti.