No petrolejas līdz desai

Viļakas ielā 12
Ēku liktenis iet līdzi valsts liktenim – māja, kas savulaik bijusi viena no smakojošākajām visā ciematā, var pārtapt par pārtikas veikalu. Jautājums – cik ilgam laikam jāpaiet, lai smaka, ar ko pievilcies katrs paksis, izvējojas?
Par objektu: Stabilajā šķeltu laukakmeņu būvē Viļakas ielā 12, kas no skata drīzāk atgādina nelielam, bet lepnam krodziņam piemērotu būvi, cik izdevies noskaidrot, 20. gadsimta pirmajā pusē atradās kāds krietni prozaiskāks iestādījums – dažādu smērvielu, darvas un citu stipri smakojošu, bet saimniecībā vajadzīgu ķimikāliju tirgotava. Gluži kā vairākums Viļakas ielas ēku, tā piederēja ebreju Aizikoviču ģimenes mātei Rivai (viņas dēls kā fotogrāfs darbojās dažas mājas tālāk). Vispieprasītākā prece bija naftas pārstrādes produkts petroleja, kuru izmantoja ne vien apgaismošanai petrolejas lampās (kad un kur nebija elektrības), bet arī kā lakas šķīdinātāju vai rūsas noņemšanai no dažādiem mehānismiem. Mūsdienās petroleja kalpo tūristiem vai kā lidmašīnu degviela. Pagatavo tēju vai zupu uz petrolejas plītiņas upes malā, tikai gādā par ugunsdrošību! Nereti pēc petrolejas sūtīja bērnus, līdzi dodot katram savu skārda vai alumīnija kanniņu, kuru tad noglabāja drošā vietā. Diemžēl petroleja viegli uzliesmo un nereti kļuva par ugunsgrēka iemeslu, kas iznīcināja koka būves. Šāds liktenis piemeklējis ne vienu vien seno Baltinavas māju. Pēc kara jau padomju vara stabilajā ēkā ierīkoja pārtikas veikalu, kuru nosauca tiem laikiem raksturīgajā vārdā par gastronomiju jeb vienkārši gastronomu. No franču valodas krievu mēlē aizgūtais vārds “gastronoms” patiesībā nozīmē gardēdi, kas padomju pustukšo veikalu ziņā izklausās pēc ironijas. Lai vai kā, gastronomija vēra durvis, pa kreisi atradās gaļas un piena produkti, pa labi – konfektes, alkohols un dažas saimniecības preces. Metāla svari ar atsvariem, ietinamā papīra tūtas, kuras konusā satina ap pirkstiem un galu piespieda, lai neveras vaļā, vēlākos gados piens tā tetrapaku piramīdās, kuras, slikti aizkausētas, gandrīz vienmēr tecēja, uz grīdas sastājoties baltās peļķēs. Bija jāņem, cik nu pilna tā paka bija. Padomju vara atnesa arī jaunu izpratni par rudzu jeb klona maizi – ķieģelīti pēc formas ierastā apaļīgā klaipa vietā, porainu struktūru un skābenu garšu. Pēc neatkarības atgūšanas 90 gados ēkā ierīkojās spēļu automātu zāle, arī kafejnīca, bet patlaban māja gaida jaunu, jēdzīgu pielietojumu, jo tādu ir pelnījusi gluži tāpat kā kvalitatīvas durvis un logus.

                      (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 3. Līdz pat 1990. gadiem pārtikas produktus, arī sīkus priekšmetus, piem., naglas, pārdeva uz svara ar roku tītās konusveida papīra tūtās. 4. Petrolejas plītiņa līdz 20. gadsimta 60. gadiem tika izmantota ēdiena pagatavošanai ne tikai pārgājienos, bet arī vasaras mājās. 5. Petrolejas lampa ilgus gadus bija izplatītākais gaismeklis. 6. Piena tetrapakas bieži tecēja, jo bija slikti aizvalcētas. 7. Šķeltu akmeņu mūri bija izplatīti arī ceļmalas krogu būvniecībā