Skola nav viegla

Viļakas ielā 3
Baltinavas skolas vēsture aizsākās 1868. gadā līdz ar trīsgadīgās tautskolas atvēršanu, kur mācījās 34 zēni un 2 meitenes. Tolaik Latgalē bija aizliegts iespiest un pēc dažiem gadiem arī izplatīt grāmatas latviešu valodā, attiecīgi skolās visus priekšmetus pasniedza krievu valodā. Daudzi skolotāji bija ienācēji un nesaprata latviešu valodu.
Par objektu: 1905. gada tautas atdzimšanas gaisotnē 3 Baltinavas un 1 netālās Domopoles skolā skolotāji paši uz savu galvu sāka mācīt latviešu valodu, par to tika sodīti un ar mokām noturējās savos amatos. Latviešu valodu arī šajās skolās gan vairs nepasniedza. 1908. gadā Baltinavā sanāca sapulce, kur sprieda par zemstes jeb pagastskolas atvēršanu, bet pēc apspriešanās vietējie zemnieki nolēma to materiāli neatbalstīt, jo par skolotāju tik un tā iecelšot kādu cittautieti. Latgalē pie skolotāja amata pielaida tikai pareizticīgos un dažus vecticībniekus, bet ne katoļus, jo Maskavas mērķis bija nevis izglītot latviešu bērnus, bet reģionā uzturēt krievu garu. Pēc neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas 1920. gadā Baltinavā, tag. Viļakas ielā 3 atvēra septiņgadīgo skolu, to izdevās panākt baltinavietei Juzefai Lačs. Kā viena no pirmajām latgalietēm viņa sagatavošanas kursos Pēterburgā bija ieguvusi skolotājas tiesības, ilgus gadus kā skolas pārzine un kultūras cilvēks gādāja par pagasta vispārējā izglītības līmeņa celšanu. 1920. gadā Baltinavas pagastā jau bija ieviesta obligātā izglītība un darbojās 7 skolas ar 8 skolotājiem. Apstākļi bija smagi – skolotājiem pašiem nācās gādāt malku, lai ziemā skolā nenosaltu, pa pagalei malku uz skolu nesa arī skolēni. Skolas pirmo 3 klašu telpas un skolotāju istaba atradās tā sauktajā Laura mājā Viļakas ielā 7, kur arī mūsdienās dzīvo skolotāja. Otra skolas ēka Viļakas ielā 3 II pasaules kara laikā nodega. Ar mācībām latviešu valodā Baltinavā negāja raiti arī starpkaru laikā, tā 1933. gadā izglītības ministrs saņēma iesniegumu par to, ka Baltinavas, Purmales un Gauru pagastos ir par maz vai nemaz nav latviešu skolu. Vietējie ļaudis nebija ar mieru savus bērnus sūtīt skolā ar krievu mācību valodu. Gadu vēlāk Maksu ciemā pat sanāca sapulce, kur divtūkstoš cilvēku skaidri pieprasīja sekmēt vietējo latviešu skolu atvēršanu. Vajadzība Baltinavā būvēt vienu lielu skolas namu brieda jau 1930. gados, bet īstenojās tikai pēc kara. 1951. gadā nodibināja vidusskolu, bet jaunuzcelto Baltinavas vidusskolas ēku svinīgi dibināja 1959. gadā. Joprojām tā ir viena no labākajām vidējām mācību iestādēm Latgalē. Tomēr ne visi cienīja vietējos skolotājus, tā 1937. gadā bijušais Baltinavas pagasta darbvedis Vincents Ločmelis un viņa radinieks Jānis Ločmelis personīga naida dēļ pamatskolas skolotājus vainojis skolu darba un morāles pārkāpumos. Miertiesnesis lēmis par labu apmelotajiem un sūdzētājiem piespriedis 2 mēnešu cietumsodu. Viļakas iela ir tipisks senās Latgales sādžu jeb rindu ciema piemērs un mūsdienu rindu māju senais prototips. Tā bija veikalnieku iela, zem tagadējā augstā brauktuves asfalta palicis senais bruģis, arī fragments no tirdzniecības ceļa no Kārsavas uz Viļaku.

              (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 1. Vecā skolas ēka atrodas svarīgā Viļakas un Kārsavas ielu krustojumā. 2. Baltinavas 6-klasīgā pamatskolas ēka. 3. Latgaliešu ābeces izdevums kirilicā. 4. Skolotāja Juzefa Lačs studiju laikā Pēterburgā. 5. Puncuļu latviešu pamatskola vecajā Čogu mājā. 2. rindā vidū skolotājas Emīlija Zvirbulis un Mača. 6. Svinīgais gājiens uz jaunatklāto un tagadējo Baltinavas vidusskolas ēku 1959. gadā. Meitenes tērpušās svētku formā ar baltiem priekšautiem, kurus ikdienā nēsāja melnus. 7. Baltinavas vidusskolas skolēni 1961. gadā. 8. Baltinavas vidusskolas skolēni pārgājienā ar skolotāju, 1961. gads. 9. Viena no četrklasīgajām skolām savulaik darbojusies arī ēkā Viļakas ielā 3. Lai gan nekvalitatīvi nomainītie pirmā stāva logi traucē uztvert ēkas sākotnējo ģeometriju, tomēr joprojām labi saskatāma tipiska latviešu horizontālā guļbūve no apzāģētiem, ar cirvi tēstiem baļķiem.