Vecā pasta ēka

Pasts neiet kājām

Viļakas ielā 24
To, ka ciemā ir jāizveido pasta nodaļa, baltinavieši panāca paši, tāpēc sūtījumu piegāde Baltinavā jau 20. gs. sākumā bija labi organizēta, – divreiz nedēļā notika korespondences apmaiņa ar Korsovkas (Kārsavas) pasta un telegrāfa nodaļu.
Par objektu: 1911. gadā lasīt kārie baltinavieši un vietējie tirgotāji bija tā nocietušies, dzīvojot bez pasta, ka bija ar mieru telpas pasta nodaļai uz astoņiem gadiem atvēlēt par brīvu un pat dot zirgus korespondences atvešanai no un nogādāšanai uz tuvāko dzelzceļa staciju Punduros. Ar kāda ierēdņa palīdzību vietējie aktīvisti darīja visu, lai atbilstu Pasta galvenās valdes nosacījumiem, līdz 1913. gadā nodaļa tika atvērta. Par pirmo pastmeistaru kļuva Broņislavs Lačs. Nodaļai atvēlēja ēku otrā Supeņkas krastā, gandrīz ārpus ciemata robežām, vienā mājas galā ierīkoja kantori, otrā dzīvoja pats pastmeistars. Pēc gada sākās Pirmais pasaules karš, un pasta kustība bija stipri apgrūtināta. Divdesmito gadu beigās jau atkal zuda Baltinavas ļaužu pacietība, jo uz Rīgas avīžu vai vēstuļu piegādi nācās gaidīt pat trīs dienas. Kāpēc tā? Vai vēstules šurp nāca kājām? Pēc izpētes noskaidrojās, ka vietējā pasta kantora administrācija vienkārši laicīgi nesūta ierēdni, lai tas saņemtu pastu no vilciena, kas Punduru stacijā pienāk pusčetros rītā. Labāk taču pagulēt. Neizņemtais pasts ceļoja 150 kilometrus tālāk līdz Daugavpilij, dienu atpūtās tur un Punduros atgriezās tikai desmitos vakarā. Tad beidzot Baltinavas pasta ierēdnis gan bija klāt, bet vēl taču pastu jāsašķiro un jāiznēsā... Baltinavieši rosināja pasta departamentu tādai nenormālībai piegriezt vislielāko vērību. Jau cara laikos ar pasta starpniecību izplatīja arī presi, visbiežāk Pēterburgā latgaliski iznākošo avīzi “Dryva”. Dažās baltinaviešu mājās bija sakrājusies jau neliela latgaliešu grāmatu bibliotēka, lielākoties gan garīga satura darbi. Atšķirībā no gotiskās rakstības pārējā Latvijā, Latgalē rakstus tolaik drukāja latīņu burtiem. 1908. g. “Zemkopja” 4. numurā Baltinavas draudzes un pagasta zemnieki izteica prieku par to, ka vidzemnieki un kurzemnieki nolēmuši vienoties ar latgaliešiem un pāriet uz latīņu rakstību. Līdz šim latgalieši jutušies atstumti, jo nesaprata vācu jeb gotisko druku. 1908. g. sāka iznākt uzreiz 3 laikraksti latgaliešu valodā, bet drīz vien pārstāja, jo trūka abonentu. Pēc II pasaules kara pasta nodaļa atradās Baltinavas centrā, tur darbojās arī telegrāfs. Pirms telegrammas teksta nodošanas sūtītājam gan nācās pamatīgi nopūlēties, jo uz veidlapas to nācās rakstīt ar spalvas kātu, spalva gandrīz vienmēr skrāpēja un pat plēsa papīru, bet, spalvu iemērcot tintnīcā, tā atstāja violetus traipus gan uz galda, gan rakstītāja pirkstiem. Saņēmusi telegrafējamo tekstu, pasta darbiniece (tolaik pastā strādāja lielākoties sievietes) saskaitīja teksta vārdu un pat burtu skaitu, atkarībā no kura arī bija jāmaksā par sūtīšanu. Rakstītāji centās ietaupīt naudu un nereti tā saīsināja tekstu, ka telegrāfiste improvizēja, to nosūtot, bet saņēmējs nereti spēja atšifrēt labi ja nosūtītāja vārdu. Telegrafētais teksts saņemošajā pasta nodaļā tika drukāts uz garām papīra lentēm, kuras teksta beigās noplēsa ar pirkstiem un uzlīmēja vai nu uz telegrammas veidlapas vai svētku apsveikuma gadījumā – uz īpašām pārlokāmām kartītēm ar banālu ziedu rotājumu un uzrakstu lielākoties krievu valodā uz vāka. Tās tad pastnieki arī nogādāja adresātam uz mājām. Līdz pat teleksa parādīšanās brīdim 1980. gadu beigās telegrāfs bija ātrākais teksta nodošanas līdzeklis, – sūtījumu varēja saņemt tajā pašā dienā.

  (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē

Attēli: 1. Pasta ēka atradās Supeņkas krastā. 2. Pasta pārveduma veidlapa ar Baltinavas pasta nodaļas zīmoga nospiedumu, 1930. gadi. 3. Baltinavas pastnieces 1940. gadu otrajā pusē. 4. Pasta darbiniekiem formas bija jānēsā arī 1950. gados. 5. Telegrāfiste pieņem telegrammu, kas līdz pat faksa aparātu izplatībai 90. gados bija ātrākā informācijas nodošanas tehnoloģija. 6. Baltinavas pastnieces 1960. gados joprojām piegādāja uz mājām ne vien vēstules, telegrammas un paziņojumus par lielāka pasta sūtījuma pienākšanu, bet arī abonētās avīzes. 7. Katru dienu pāri tiltiņam pastnieces mēroja ceļu uz veco pasta ēku