Muzejs

Seno latgaļu demokrātijas centrs

Tilžas ielā 7
Baltinavas pusē, senajā Atzeles novadā meklējamas latviešu demokrātijas saknes, kas iesniedzas agrīnajos viduslaikos. Mūsdienu ziemeļlatgalieši ir nosvērtāki, darbos un vārdos pragmatiskāki par dienvidniekiem. To izskaidro arī gadsimtiem ilgā nepieciešamība visiem līdzekļiem noturēt latvietības austrumu robežu un lībiski igauniskā faktora klātbūtne.
Par objektu: Senajā latgaļu valstī Atzelē ietilpa seši novadi – Purnava, Bērzene, Ābelene, Abrene, Gaujene un Alūksne, un tā pletās līdz pat Mudes

upei (tagad – Veļikajas upe Pleskavas apgabalā). Tai cauri vijās senais tirdzniecības ceļš no Gaujienas caur Alūksni uz Pleskavu. Alūksne un Gaujene robežojas ar igauņu zemēm, Atzelē ietilpa arī Koikulas un Siksalas apkārtnes Igaunijā. Somugru cilšu pārstāvji iegriezās arī dziļāk Atzeles teritorijā, viņiem jāpateicas par dažiem vietvārdiem, arī Kuhvas upes nosaukumu. Kompakta igauņu apmetne, tā sauktie Ludzas igauņi, vēlāk izveidojās netālajā Ludzā. Latviešiem un igauņiem nebija, ko dalīt, gadsimtiem ilgi viņu vēsture veidojās līdzīgi ar vienojošo mērķi nosargāt austrumu robežas. Atzeles savienībā iekļāvušās ciltis nozīmīgus lēmumus pieņēma demokrātiski – visu brīvo iedzīvotāju pilnsapulcē, un cilšu vecākajiem nācās respektēt izlemto. Vecāko jeb soģu lēmumi balstījās ieradumu tiesībās, kuru pamatā savukārt bija seno latviešu mitoloģiskie uzskati, ka svarīga izšķiršanās jāizdara, vaicājot dievu gribu. Atzeles soģu uzdevums bija grūts – rast līdzsvaru starp augstā Dieva gribu un tālu esošās valsts vadības uzskatiem par taisnīgumu. Ābelenes novads atradās tagadējā Balvu novada Baltinavas pagasta un Ludzas novada Salnavas pagasta vietā ar centru visdrīzāk Puncuļovas pilskalnā, kuru tolaik, iespējams, sauca par Obeļevas jeb Ābelenes pilskalnu. Atzeles ziemeļaustrumu daļā Purnavā (kas tagad ir Krievijas Pleskavas apgabala sastāvdaļa) regulāri iebruka krievi un latgaļus tāpat kā dienvidigauņus piespieda pāriet pareizticībā. Pārtautošana turpinājās gadsimtiem ilgi, bet vēl 19. gs. beigās Linavas pagastā, kurš vēlāk ietilpa neatkarīgās Latvijas Abrenes novadā, daudzi joprojām mājās runāja latviešu valodā. Baltinavas muzejā uzziniet par Abrenes baltā tautastērpa rašanos tieši šajā pusē un par netālu – Šķilbēnu pusē – izrakumos atrastajiem seno latgaļu tumši zilajiem tērpiem. Tieši no Baltinavas nāk norāde, ka vaiņagu jaunavas uz pieres nenolaiž zemāk par matu sākuma vietu. Muzejā jautājiet pēc tikai Baltinavai raksturīgajiem čosnajiem dečiem – melnām vilnas (taupīgajā gadījumā – lina) segām ar košiem izšuvumiem, kas stipri līdzinās igauņu salās redzētajiem. Ēkā manīta arī spoka rosība, ko attiecina uz jau kolhozu laikos – 1950. gados tur notikušo vietējās Mašīnu un traktoru stacijas grāmatvedes pašnāvību pakaroties. Iespējams, mieru joprojām meklē arī šajā mājā dzīvojušo advokāta Strazda ģimenes locekļu veļi, kurus 1941. gadā izveda uz Sibīriju.

 (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 2. Baltinavas mūžam klāt esošais dzīvais simbols - stārķis, kuram elektrība netraucē. 3.-4. Baltinavieši tērpušies senču stilā filmas “Miers. Robeža. Tilts” uzņemšanas laukumā. 5. Ieskats muzeja krājumā. 6.-9. Baltinavai raksturīgie čosnie deči - koši izšūtas gultas segas uz melna vilnas vai lina auduma fona