Upīte Marina

Garīgo dziesmu dziedātāja
Dzimusi 1979. gada 2. septembrī Rīgā, bet ģimene drīz pārcēlās uz Balviem. Vispirms mācījusies Balvu sākumskolā, vēlāk Balvu 2.vidusskolā. Kad ģimene 1994. gadā pārcēlās uz Medņevas pagastu, mācības 9. klasē viņa uzsāka Viļakas vidusskolā, kuru pabeidza jau kā Viļakas Valsts ģimnāziju. Tālāk mācības turpināja Rēzeknes augstskolas Juridiskajā fakultātē. Marina 2000. gada 6. jūnijā, vēl mācoties augstskolā, iestājās robežsargos un jau oktobrī tika pieņemta dienestā. Arī šobrīd viņa strādā Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldē, darbojas štābā un ikdienā nodarbojas ar "zaļās” robežas jautājumiem. Dzīvo Lodumas ciema "Ķiršos", kur zem viena jumta sadzīvo četras paaudzes. Izaudzināta meita Anete.
Marina skolas laikā daudzus gadus piedalījās Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī. Tur viņa dziedāja kopā ar savu vecmammu Valentīnu Babāni - ansambļa dalībnieci kopš kolektīva dibināšanas. Intereses mainījās, un kādu laiku Marina nedziedāja. Bet 2008. gadā viņa piedalījās projektā un izmantoja iespēju mācīties tautas dziedāšanu pie vietējām teicējām. Rezultātā Medņevā radās jauns kolektīvs - folkloras kopa "Egle", kura pamatsastāvā bija arī Marina. Šobrīd gan dziedāšanu ir pārtraukusi.
Stāstot par psalmu dziedāšanu un dziedāšanu pie krustiem maijā, Marina vairākkārt piemin vecmammu. Pateicoties viņai, sākusi dziedāt etnogrāfiskajos kolektīvos, iet uz baznīcu un dziedāt garīgās dziesmas. Pati Marina saka, ka viņai dziedāšana vienmēr saistās ar bērnību, saulaino vasaru un vecmammu. "Tā ir braukšana kaut kur, ceļošana, kas mazā bērna acīm vienmēr ir īpaši raiba un piedzīvojumiem bagāta. Tas ir par būšanu kopā ar etnogrāfisko dziedāšanu. Taču nonākšana pie garīgo dziesmu dziedāšanas ir bijusi daudz garāka. Vecmamma vienmēr ir bijusi ļoti ticīga. Viņa bija tā, kas uzturēja tradīcijas svētkos un svētdienās, brauca regulāri uz baznīcu un rādīja ar savu piemēru, cik stipra cilvēkam var būt ticība Dievam. Taču mazam bērnam, kas tiek ņemts līdzi uz baznīcu, ne vienmēr garās mises gāja pie prāta, arī dziesmas nebija saprotamas. Tikai apzinātā vecumā iepatikās melodijas un dziesmas".
Marinai ir īpašs stāsts, kā viņa nonākusi līdz maija dziedājumiem pie krusta. Viņa atceras, ka vienreiz mamma bija atnākusi no psalmu dziedāšanas, ko dziedāja par godu mirušajam radiniekam un aizkustinoši stāstījusi par dziesmu "Pi Tovu kōju...", cik tā skaista: gan meldiņš, gan vārdi. Mamma teikusi, ka esot raudājusi, tik ļoti iecirtās dziesmas vārdi dvēselē. Marinai tajā brīdī mammas stāsts palika prātā. Nākamajā rudenī, kad notika psalmu dziedāšana savā ciemā, kur sanākušie lūdza par saviem mirušajiem radiniekiem, Marina ar mammu lūdza nodziedāt arī jau pieminēto dziesmu. Tā tiešām ļoti patika, līdz aizkustinājumam. Ar gadiem garīgo dziesmu dziedāšana ievilka. Marina ar mammu saprata, ka tās ir tradīcijas, kas ir jāsaglabā. Ka viņu paaudzes ir nākošās, kas to vēl var pagūt izdarīt, jo viena aiz otras aiziet Lodumas ciema krucifiksa dziedātājas un nu jau dzied citās pļavās. Marina saka, ka viņai maija dziedājumi asociējas ar pavasari, skaisti rietošo sauli, kura pēdējos staros atspīd ciema krucifikss. Tie ir klusie vakari, kad tālumā mežā tikai dzeguzes kūko kā trakas un dziesmas skan pāri pļavām uz ezera pusi. Jā, Lodumai ir arī savs neliels ezers. Lodumas krusts atrodas skaistā vietā, un, kad apkārt ir klusums, dziedājums skan jo īpaši skanīgi un tālu. Mājās palicēji ir sacījuši, ka dzirdot dziesmas, skudriņas skrien. Marina Upīte ir viena no Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļautās vērtības "Maija dziedājumi pie ciemu krustiem Ziemeļlatgalē" nesējām. Marina ar ciema sievām piedalījusies maija dziedājumos arī pie citiem krucifiksiem - Medņevā, Lāškos.
Marinai ar ģimeni ir iekopts krāšņs un liels puķu dārzs. Puķes un košumkrūmi ir visas ģimenes un it īpaši pašas Marinas lielā aizraušanās. Viņai arī patīk ceļot, ir jau apskatīta gandrīz visa Latvija. Lielākais sapnis ir ceļot pa pasauli.
Marina Upīte 2013. gadā apbalvota ar Viļakas novada domes Pateicības rakstu.

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē

Foto no M.Upītes personīgā arhīva: Marina Raunā (2020); Ēģiptes tuksnesī (2019); pie Sietiņieža Valmieras pusē (2022); ar mammu Anitu, mammas māsu Skaidrīti un vecmammu (2022); pie Lodumas krucifiksa (2017)