Vēsma Mieriņa dzimusi Dobeles rajona Bērzes pagastā, kur pabeigusi Bērzes vidusskolu. Dejojot Līvbērzes jauniešu deju kolektīvā, viņa iepazinās ar savu vīru, tolaik Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas studentu Eināru. 1981.gadā apprecējās. Pēc augstskolas beigšanas 1983.gadā Eināru atsūtīja uz padomju saimniecību “ Viļaka”  par galveno inženieri. Vēsma te kādu laiku strādāja par audzinātāju bērnudārzā, bet pārsvarā audzināja savus četrus bērnus. No Viļakas 1989.gadā ģimene pārcēlās uz Susāju pagastu, kur uzcēla sev jaunu māju. 1999.gadā Vēsma sāka strādāt par Susāju pagasta bāriņtiesas priekšsēdētāju, studējusi gan par sociālās palīdzības organizatori un sociālo pedagogu, gan ieguvusi profesionāla sociālā darba maģistru. Vēsmas ģimene dzīvo kopā ar dēlu ģimenēm, kuri saimnieko IK“ Mieriņi” un IK „Mieriņš un dēli”.

Apzināti līdz savam tautastērpam Vēsma nonāca, sākot svinēt Jāņus senlatviešu garā. Par tādu kā pagrieziena punktu uzskata 2006. gadu, kad vecākā meita Madara Līgo vakarā bija atvedusi līdzi topošā vīra māti, ar kuru kopā pie ugunskura garlaikojās un baroja odus, sauli tā arī nemaz nesagaidot. No tā laika Mieriņu ģimene mācījās Jāņus svinēt tā, kā to darījuši senlatvieši – ar ugunskuru, ugunīm, zālēm, dziesmām, dančiem, rotaļām, apdziedāšanos, pliko skrējienu pa pļavām un laukiem, pašu, sētas un lopu pušķošanu, ar iepriekšējā gada vainagu dedzināšanu, iešanu cauri trejiem vārtiem, pūdeles dedzināšanu. Pusnaktī no kalna tiek palaists degošs ritenis, kurināta Jāņu pirts, degtas Jāņu lāpas, jo ugunij taču jādeg visur un visu nakti. Visi - gan lieli, gan mazi- iet rotaļās, dzied. Galvenais ir sagaidīt saulīti no rīta. Visi iet uz Tepenīcas ezeru, kur ir sagatavots plosts ar ugunskuru, kuru tad iestumj ezerā.
Svinot Jāņus, Vēsma saprata, ka ļoti grib savu tautastērpu. Bet vēl pagāja laiks, līdz apzinājās, ka grib tieši latgaļu cilšu seno tērpu. Sava loma te bija arī vīra radiniekiem, kuri bija vēsturnieki un veica arheoloģiskos izrakumos Āraišos. Tā 2017.gadā Vēsma Ludzā sev pasūtīja seno latgaļu cilts pagānu tērpu ar tumši zilas krāsas sagšu un tai raksturīgo metāla rotājumu.
Tā kā Vēsmai svarīga ir piederība savai pusei, viņa vēlējās arī Zemgales tautastērpu. Kādu gadu vēlāk Cēsīs arī pasūtīja, izvēloties dzimtā Bērzes pagasta tautastērpu ar raksturīgo rozīšu rakstu. Tā kā audēja rakstu izauda nedaudz savādākā krāsā, kā bija vēlējusies Vēsma, viņa pasūtīja otrus brunčus. Tāpēc tagad viņai ir divi Zemgales brunči. Pirmie rāmi un pilnīgi kā visums, otri koši un jautri. Interesanti, ka pirmie brunči Vēsmai vēlāk tomēr kļuvuši tuvāki, un tagad viņa dēvē tos par saviem “garīgajiem brunčiem”, jo tie noausti krāsās, kuras izvēlas un nēsā cilvēki, kas sasnieguši garīgo briedumu, izprot dzīves vērtības un ritmu, ir pašpietiekami, brīvi, neatkarīgi un dzīvo saskaņā ar sevi un dabu.

Vēsma tautastērpus velk mugurā arī citos gadskārtas svētkos – Ziemassvētkos, kurus Mieriņi brauc svinēt pie Vēsmas māsas Bērzes pagastā, un Lieldienās, kurus savukārt svin pie meitas Saulkrastos. Šobrīd Vēsmai ir astoņi mazbērni. Protams, arī braucot krustabās Vēsmai mugurā ir tautastērps. Un ne tikai vieni brunči, bet abi un apakšā vēl vairāki apakšsvārki. Jo vairāk kārtu mugurā, jo bagātāki garīgajā un laicīgajā pasaulē būs pādes.
Katru reizi uzvelkot tautastērpu, rodas svētku sajūta. Sajūta, ka šis mirklis ir īpašs. Ar tautastērpu Vēsma piedzīvojusi tik daudz brīnišķīgu notikumu.

Fotogrāfijas uzņemtas Susāju pagasta "Mieriņos", autore Ruta Cibule