Kristīne Bane dzimusi agronoma Benedikta Zelča un bērnudārza medmāsas Ainas Zelčas ģimenē Tilžā. Augusi kopā ar vecāko brāli un jaunāko māsu. Kristīne pabeigusi Tilžas vidusskolu pārmaiņu gados 90-to gadu sākumā, turpināja studijas Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē. Studiju laiks mijās ar ārzemju izbraukumiem - gan mācību nolūkos, gan darba. Vēl nebeidzot mācības uzsāka darba gaitas Somijas uzņēmuma "Uponor" Latvijas filiālē. Kristīne saka - "lai arī mana darba vieta ir Rīgā, bet par dzīvesvietu to tomēr neuzskatu". Ceļš: Tilža-Rīga-Tilža Kristīnei liekas pašsaprotams un nepieciešams, lai palīdzētu vecāku mājās veikt kādu darbu. Tā kā šobrīd viņa var strādāt attālināti, tad arī darba dienas ir bijušas Tilžas mājas ofisā. Arī svētku un svinamās dienas, kā ierasts, tiek pavadītas Tilžā.
Kristīne skolas laikā dziedājusi Tilžas pagasta jauktajā korī. Korī dziedājusi arī viņas mamma Aina, kura šobrīd darbojas Tilžas folkloras kopā "Sagša". Šobrīd Kristīne dziedāšanu vairs neturpina, bet, dziedāt radu pulkā satiekoties, gan viņai patīk.
Sirdij tuvi Kristīnei ir rokdarbi, ar prieku ada un tamborē. Rakstaini cimdu pāri - gan tautiskiem rakstiem, gan vienkāršāki tiek dāvanās maziem un lieliem. Arī ikdienišķākām vajadzībām var tapt gan zeķu pāris, gan veste vai cepure.

Kristīne atceras, ka tautastērpu vilkusi dziedot korī, bet, kad no tantes Modriņas (Modra Siliņa) viņa saņēma dāvanā brunčus un villaini, emocijas bijušas īpašas. Viņa tik ļoti nopriecājās, ka tagad būs savs tautastērps! Tas nebija tā apzināti virzīts, bet gribēts gan. Brunči austi pēc Austrumvidzemes rakstu un krāsu paraugiem, bet villaine - baltas vilnas austa bez izšūtiem rakstiem. Vēl ir krāsainas dzijas austa josta - svarīga rota, kas ne tikai papildina tērpu, bet arī apjož. Tā kā Kristīnei jau bija pašas šūts linu auduma krekls ar stāvapkakli un sarkaniem diegiem izšūtu krustdūriena rakstu uz uzplečiem un aprocēm no dziedāšanas korī, tad tautastērps pamatos bija gatavs. "Tautastērpa vērtību spēju novērtēt tikai tagad, kad apzinājos, ka tas ir mans".
Pirmoreiz tas tika uzvilkts 2007. gada Līgo vakarā, kad ģimene tos, kā parasti, svinēja pie Kristīnes brālēna Jāņa Ciprusa. Kristīne savu tautastērpu dēvē par "Jāņu nakts tautastērpu", jo galvā pie tautastērpa parasti tiek likts ziedu vainags. Tieši tāpēc nav bijusi vajadzība pēc citas galvasrotas, jo šī tradīcija - svinēt Līgo svētkus tautastērpā tagad turpinās gadu no gada. Mainās tikai ziedu vainagi, saktas vai dzintara piespraudes, arī pirmās zeķes jau noplēstas. Kādu gadu mugurā jāpievelk kas siltāks, bet citu Jāņu nakti ar villaini jāsasilda kāds Jāņa bērns.
Kristīne saka, ka būtu gan jāsagādā galvasrota, lai tautastērpu varētu valkāt arī citos godos. Uzvelkot tautastērpu, viņa jūtas droša un dziļi piederīga šai zemei un vietai, kur dzīvo.

Fotogrāfijas uzņemtas Tilžas pagasta "Skujeniekos", autore Ruta Cibule

5.foto no K.Banes foto arhīva: Kristīne 2008.gada Jāņu naktī