Pirmā tuberkulozes slimnīca bijušajā Balvu (tagad Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas novadi) rajona teritorijā atradusies Viļakā ar 25 gultas vietām līdz 1963. gadam, kas tolaik, līdz 1950. gadam, bijis rajona centrs. Kopš 1950.gada rajona administratīvais centrs ir Balvi.
Paralēli Viļakas tuberkulozes slimnīcai 1949.gadā Balvu pilsētas ambulancē pēc Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes beigšanas kā ftiziatrs (tuberkulozes ārsts) strādāt ierodas ārste Mirdza Sproģe (dzim. Krūma, 1922.g., Jelgavas novadā).
Atsevišķs tuberkulozes kabinets Balvos tiek izveidots 1954.gadā. Tuberkulozes slimnīca  Balvos tiek atvērta 1959.gada 15.oktobrī. 1963. gadā, slēdzot Viļakas slimnīcu, gultas vietas tiek pievienotas Balvu tuberkulozes slimnīcai. Pārvesta tiek arī visa medicīniskā dokumentācija un arhīvs. Kopš 1963.gada Balvos tiek izveidota tuberkulozes slimnīca ar 50 gultas vietām. Tuberkulozes slimnīcai ir arī savs rentgena kabinets ar aparatūru, kas darbojas līdz 2004.gadam, kad slimnīca tiek slēgta. Ir arī sava klīniskā laboratorija, un kopš 1970. gadiem arī sava bakterioloģiskā laboratorija kā TPSC bakterioloģiskās laboratorijas filiāle.
Kopš pēckara gadiem Balvu rajonā bijusi ļoti augsta saslimstība ar tuberkulozi, vienmēr augstāka salīdzinājumā ar valstī vidējo saslimstības rādītāju. Zināmi dati, ka 1959.-1960.gados Balvu rajonā pirmreizēji saslimušo skaits bijis lielāks par 130. Pirmreizēji un hroniski bacilāro slimnieku skaits bijis pat līdz 200.
Pirmajos 10 gados (no 1949.-1959.gadam) daktere Mirdza Sproģe kā ārste ftiziatre strādā viena kopā ar medicīnas māsu. Bez pārējā darba veic arī simtiem plaušu gāzēšanas, kas tajos laikos ir visplašāk lietotā ārstēšanas metode. Līdz 1974.gadam Mirdza Sproģe ir Balvu tuberkulozes slimnīcas galvenā ārste. No 1974.gada līdz 1991.gadam ārste turpina darbu kā ierindas ftiziatre un veic arī rentgenologa pienākumus. Dakteres Sproģes viss darba mūžs pagājis prettuberkulozes darbā, nedomājot par sevi, riskējot ar savu veselību. “Mūsu Sproģīte,” ar šādiem vārdiem pacienti vēl šodien piemin dakteri Mirdzu Sproģi. Ārstei ir plašas zināšanas medicīnā, tautas medicīnā, literatūrā. Viņa ir cilvēks ar plašu interešu loku, garīgi bagāta, nesavtīga, sirdscilvēks. Viņa ir arī sabiedriski aktīva, bijusi pilsētas deputāte. Balvu pilsētas 60 gadu jubilejā viņai tiek piešķirts pilsētas Goda pilsoņa nosaukums. Ārstei Mirdzai Sproģei, aizejot mūžībā, rajona avīzē teikts: “Tādi cilvēki ir retums”.

Ārsti Balvu tuberkulozes slimnīcā.
Balvu tuberkulozes slimnīcā strādājuši ārsti:
Irēna Lāce, strādā 1960. gados, vēlāk Rīgā, Grēcinieku ielā 8,(RPTD ambulatorā daļa).
Natālija Gnedčika, strādā 1960. gadu otrajā pusē par nodaļas vadītāju un rentgenologu tuberkulozes slimnīcā. Pēc tam strādā Balvu centrālajā slimnīca kā rentgenologs līdz darba gaitu beigām.
Velta Kočāne – strādā 1970. gadu sākumā par  Balvu tuberkulozes slimnīcas nodaļas vadītāju. Vēlāk pārceļas uz Bauskas tuberkulozes slimnīcu ‘’Ziedoņi’’.
Ināra Šmite, strādā 1970. gados, pēc tam pārceļas uz Talsiem.
Antoņina Dūda, 70.-80. gados strādā kā bērnu ftiziatre, jo pēc profesijas ir pediatrs. Vēlāk veic administratīvo darbu.
Staņislavs Deikins (dz.1939.g., miris 1980.g.) strādā kā ārsts rentgenologs līdz 1980.gadam.
Viktors Andrejevičs (dz. 1940.g. Vīksnas pag., Balvu raj., miris 1998.g.), 1960.gadā beidzis Feldšeru un Vecmāšu skolu Novgorodas apgabalā, pēc beigšanas strādā vietējā Feldšeru un Vecmāšu punktā, no 1963.gada - Balvu rajona Daugasnes Feldšeru un Vecmāšu punktā. Kopš 1964.gada strādā Balvu centrālās slimnīcas ātrās palīdzības nodaļā par feldšeri. 1973.gadā beidz Rīgas Medicīnas institūtu, 1 gadu strādā Balvu tuberkulozes slimnīcā par nodaļas vadītāju. Pēc tam no 1974.gada līdz 1996.gadam (darba gaitu beigām) ir Balvu tuberkulozes slimnīcas galvenais ārsts. Ir cienīts, atzīts speciālists savā nozarē kolēģu un pacientu vidū. Sabiedriski aktīvs. Ilgus gadus ir rajona medicīnas darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs, ilgstoši pilsētas deputāts. Saņēmis vairākus apbalvojumus no Balvu centrālās slimnīcas, pilsētas un rajona vadības.1986.gadā saņēmis Latvijas PSR veselības aizsardzības darba teicamnieka nosaukumu. Izaudzinājis divas meitas. Vecākā meita Vita apguvusi skolotājas profesiju, jaunākā - Irēna sekojusi tēva pēdās, strādā par pulmonologu Tuberkulozes un plaušu slimību centrā. Pēc smagas slimības Viktora Andrejeviča dzīve pārtrūkst 1998.gada 20.februārī.
Ruta Pastare (dzimusi Podiņa, Cesvainē, 1950.gadā) pēc Rīgas Medicīna institūta beigšanas (1968.-1974.g.) un, tik ļoti noderīgās turpmākajā darbā, internatūras (tolaik Republikāniskais prettuberkulozes dispansers ar stacionāru-   RPTD) pabeigšanas 1974.-1975.g., no 1975.gada  1.augusta strādā Balvos ambulatorajā darbā par pieaugušo un bērnu ftiziatru, epizodiski arī stacionārā par ārstējošo ārstu. Ir sabiedriski aktīva, strādā pēc labākās sirdsapziņas, ar savu darbu guvusi atzinību, augstu reputāciju sabiedrības un pacientu vidū. 2010.gadā saņemts Atzinības raksts no novada pašvaldības par ilggadēju profesionālu darbu veselības uzlabošanā rajonā. Pēc docentes Bondares (RPTD) iniciatīvas, visā Balvu rajona teritorijā 1970. gadu beigās ārste kopā ar medicīnas māsām Elvīru Ožu un Ivetu Ozoliņu veic pētījumu par bērnu un pusaudžu inficētību ar tuberkulozi rajonā, veicot visiem rajona bērnudārzu bērniem, skolēniem, pusaudžiem diagnostiku ar Tuberkulīna ādas testu (Mantū reakciju, Mantoux test). Latvijā visa rajona mērogā šāds pētījums tiek veikts tikai dažos rajonos  (Balvi, Rīga, Cēsis). Arī turpmākajos gados tiek veikts tuberkulīna tests, kas ir viena no svarīgākajām agrīnas tuberkulozes profilakses metodēm. Tā palīdzējusi atklāt daudzus saslimšanas gadījumus ar tuberkulozi bērnu un pusaudžu vecumā, kā arī pieaugušajiem šo bērnu ģimenes locekļiem, pat  smagu multirezistentu (pret diviem visefektīvākajiem prettuberkulozes medikamentiem nejūtīga tuberkulozes forma) tuberkulozi.
Veiksmīgi, ar entuziasmu 2000. un 2001.gados pēc NO-TB Baltic Pilotprojekta kursiem Tuberkulozes un plaušu slimības centrā ārste R.Pastare kopā ar medmāsu Elvīru Ožu kā vieni no pirmajiem Latvijā, arī Balvu rajonā, uzsāk tuberkulozes pacientu ārstēšanu ar stingri kontrolējamu ambulatoro ārstēšanas metodi- DOTS. Notiek veiksmīga, regulāra, pastāvīga sadarbība gan ar pašvaldībām, pagastiem, sociālo dienestu, pacientiem, sabiedrību, rajona laikrakstu “Vaduguns”, kurā praktiski katru gadu tiek publicēta plaša izglītojoša informācija.
Sarmīte Pužule pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas un apmācībām oftalmoloģijas (acu) slimībās kopš 1981.gada strādā Balvu tuberkulozes slimnīcas stacionāra nodaļā par ārstējošo ārstu. No 1997.gada līdz 2004.gadam (slimnīcas slēgšanas laikam) strādā par slimnīcas galveno ārsti. Pēc tam strādā Balvu centrālās slimnīcas terapijas nodaļā par terapeiti.

Medicīnas māsas, kas strādājušas Balvu tuberkulozes slimnīcā:
Tatjana Kukuce -  (nav datu) pirmā medicīnas māsa, kura kopā ar dakteri Sproģi uzsāka strādāt tuberkulozes kabinetā.
Tekla Zeņķe (dzimusi 1908.gadā Rūjienā, mirusi 1990.gadā) ir Balvu tuberkulozes slimnīcas pirmā vecākā māsa. Pēc izciestā izsūtījuma Sibīrijā strādā par vecāko māsu no 1959.gada līdz 1973.gadam. No 1973.gada ilgus gadus strādā par diētas māsu, medicīnas reģistratori. Viņa ir māsiņa ar pirmā  Latvijas neatkarības  laika medicīnas izglītību, augstu profesionalitāti, inteliģenci, kultūru, pienākuma apziņu, organizatora spējām, harizmu. Neatkārtojama personība ar paliekošu ietekmi visa kolektīva turpmākajā darbībā un sadzīvē.
Valentīna Tarapatova - iecelta un strādā par vecāko māsu no 1973.gada līdz 1984.gadam.
Guna Liepiņa (dzimusi 1940.gadā, Gulbenē) pēc medicīnas skolas beigšanas strādā Balvu tuberkulozes slimnīcā kopš tās atvēršanas 1959.gadā līdz slimnīcas slēgšanai 2004.gadā. Darba gaitu sākumā strādā kā stacionāra māsa, pēc tam kā ambulatorā māsa. Kopš 1984.gada līdz 2004.gadam ir slimnīcas vecākā māsa, cenšoties turpināt iepriekšējās vecākās māsas Teklas Zeņķes iedibinātās darba tradīcijas. Ir dzīvesgudra, sirsnīga, zinoša, labestīga, ar augstu pienākuma apziņu, atbildības sajūtu , sabiedriski aktīva.
Māsiņas –personības, kuras tuberkulozes slimnīcā nostrādājušas praktiski visu savu darba mūžu –apzinīgi, pašaizliedzīgi. Bijušas sava kolektīva patriotes, vispusīgas, interesantas ne tikai savā profesionālajā jomā:
Meta Belka - (dz. Rūjienā) stacionāra māsa;
Valentīna Lizinska -  stacionāra māsa;
Anna Leišvniece - stacionāra māsa;
Lucija Krišjāne –ambulatorā māsa;
Glaima Medne - bērnu māsa;
Elvīra Oža - no 1966.gada stacionāra māsa, pēc tam no 1996.gada līdz 2009.gadam ambulatorā māsa;
Albertīna Berne -  klīniskās laboratorijas laborante;
Ārija Andrejeviča -  rentgena laborante no 1970. gadiem līdz 2004.gadam, stacionāra medmāsa.
Slimnīcas pastāvēšanas pēdējos 15-20 gados, iepriekšējām māsiņām pievienojušās vai, tām aizejot pensijā, sākušas strādāt:
Nadežda Zelča - pārnāk no terapijas nodaļas, stacionāra māsa;
Ruta Sausiņa - stacionāra māsa, vēlāk pārceļas uz Rīgu, strādā Tuberkulozes un plaušu slimības centrā;
Alma Šlesere - stacionāra māsa, vēlāk pārceļas uz Rīgu, strādā Tuberkulozes un plaušu slimības centrā;
Ērika Paņina -stacionāra māsa, vēlāk pārceļas uz Rīgu, strādā Tuberkulozes un plaušu slimības centrā;
Līga Lapss -  laborante bakterioloģiskajā laboratorijā no 1978.gada līdz 1991.gadam;
Dzintra Miška - laborante bakterioloģiskajā laboratorijā no 1991.gada līdz 2004.gadam, no 2001.gada arī stacionāra māsa, no 2005.gada līdz 2014.gadam ambulatorā māsa tuberkulozes kabinetā;
Ināra Oša-Salmane - tuberkulozes kabineta ambulatorā māsa no 2014.gada līdz 2019.gadam.

Pieminami arī izcili, nesavtīgi sava darba veicēji :
Jaunākais medicīnas personāls-sanitāres jeb slimnieku kopējas:
Apolonija Lizinska, Emma Mača, Lonija Boroduško, Elza Zača; Anna Priedeslaipa; Anna Kravale; Paulīna Laicāne; Alise Zača; Zenta Makare; Eleonora Lielpētere; Vera Pošeika; Antonija Gutāne, Skaidrīte Veikšāne
Pavāres:
Broņislava Grižibovska - pirmā slimnīcas pavāre;
Marija Aleksanova ­- pavāre;
Anna Klimoviča - pavāre;
Pēdējo 20 gadu laikā strādājušas vairākas pavāres:
Valija Buša; Anna Čakāne; Gaida Konivāle; Maruta Ozola.
Pēteris Puks- slimnīcas pirmajās desmitgadēs dārznieks, kurinātājs, santehniķis, saimnieks vienā personā. Pats izslimojis kaulu tuberkulozi, pēc ārstēšanās paliek slimnīcā un strādā tajā kā savās mājās līdz mūža beigām. “Pukiņš”, tā visi viņu sauca. Arī vecumā viņš bija vienmēr kustībā, kaut ko darot - reizēm klusi, it kā nemanāmi, bet vienmēr ar iekšēju starojumu.

Pateicoties katra darbinieka (sākot no vadības līdz ierindas darbiniekiem) ieguldījumam, kolektīvā izveidojušās daudzas tradīcijas gan profesionālajā, gan ārpusdarba pasākumos.
Praktiski visi darbinieki bijuši darba veterāni, kuriem vienīgā darba vieta visa darba mūža garumā ir bijusi Balvu tuberkulozes slimnīca. Par katru darbinieku var teikt, ka strādājis atbildīgi, nesavtīgi, pašaizliedzīgi, neskaitot stundas, nešķirojot darbu, strādājis, lai pacienti, ārstējoties slimnīcā, justos kā mājās.  Organizēti dažādi kultūras, sporta pasākumi, dažāda veida pašdarbība u.c. Pie slimnīcas jau sākuma gados iestādīts, iekopts ābeļdārzs, ziedošas puķu dobes, daudz rožu. Pirmajos gados ir bijis arī savs sakņu dārzs, zaļumi kopgaldam, pamatā slimniekiem, bet arī darbinieku pusdienu galdam, tā kā tolaik (īpaši 60.-70. gados) ārstēšanās slimnīcā bija ilgstoša. Daudzi pacienti bija inteliģences pārstāvji, radoši cilvēki, tad bez ārstēšanās pacientiem tika organizēti daudzi un dažādi gan kultūras pasākumi, svētku svinēšanas,  ekskursijas, karnevāli, sporta pasākumi. Šaha un dambretes turnīri. Bijusi arī plaša bibliotēka ar  grāmatām. Līdz ar to kolektīvam, īpaši ārstiem un māsiņām, gan sabiedrībā, gan pacientu vidū izveidojusies augsta reputācija, atzinība, kas nav zudusi līdz šim.
Kā jebkuram tuberkulozes dienestā strādājošajam, arī mūsu Balvu tuberkulozes slimnīcas darbiniekiem ik diena pagājusi cīņā ar neredzamo, bet bīstamo ienaidnieku- tuberkulozes bacili, kurš varēja būt arī nāvējošs, jo tuberkuloze kā infekcijas slimība nešķiro cilvēkus ne pēc amata, ne varas, ne bagātības. Slimnīcas pastāvēšanas laikā ar smagu tuberkulozi saslimuši divi darbinieki- viena sanitāre un ārsts. Saslimšanu acīmredzot veicinājušas šaurās slimnīcas telpas, līdz ar to ierobežotās MT+ pacientu izolācijas iespējas, esoša tikai viena pārvietojama baktericīdā lampa, u.c.
Aktīva, mērķtiecīga, nesavtīga darba rezultātā,  pakāpeniski samazinoties saslimstībai ar tuberkulozi, mazinās arī gultas vietu skaits slimnīcā( 50-30-15). Līdz ar to 2004.gda 01. oktobrī slimnīca tiek slēgta. Tuberkulozes apkarošanas darbs turpinās pārorganizējoties. Balvu slimnīcas pakļautībā poliklīnikas pagrabstāvā tiek izveidots tuberkulozes un plaušu slimību kabinets. Kabineta darbības izveide prasa ilgstošu, neatlaidīgu piepūli, jo ir daudz pretestības, traucējošas pretdarbības. Tomēr, pateicoties daudzu instanču sapratnei un atbalstam, iepriekš nopelnītai autoritātei pašvaldībā, sabiedrībā, kā arī pateicoties kabineta darbinieku pašaizliedzībai un entuziasmam, izdodas izveidot darboties spējīgu jaunu kabinetu, kurā darbinieki turpina tuberkulozes slimnīcā iesākto darbu un tradīcijas. Tuberkulozes kabinetā strādā ārste Ruta Pastare, māsiņas Elvīra Oža (no 2004.-2009.g.), Dzintra Miška (no 2005.-2014.g.), Ināra Oša-Salmane ( no 2014.līdz kabineta slēgšanai 2019.g.).
Praktiski katru gadu Pasaules tuberkulozes dienā (24.martā) tiek organizēti plaši pasākumi, iesaistot tajos arī citus mediķus, pacientus, presi. Par to tiek saņemts Tuberkulozes un plaušu slimību centru (TPSC) direktora J.Leimaņa Atzinības raksts.
Tiek turpināta, kā visus iepriekšējos gadu desmitus, sadarbība ar TPSC, nosūtot pacientus uz diferenciāli diagnostisku izmeklēšanu vai ārstēšanu, nereti tā izglābjot daudzu cilvēku dzīvības. TPSC vienmēr ir bijusi vieta rajonu, arī Balvu tuberkulozes kabineta ārstiem un māsām, pastāvīgas, regulāras profesionālās kvalifikācijas celšanai.
Aktīva, mērķtiecīga prettuberkulozes darba rezultātā  panākta ievērojama saslimstības ar tuberkulozi samazināšanās. Pēdējos tuberkulozes kabineta pastāvēšanas 5 gados saslimstības rādītājs Balvu novadā ir mazāks par vidējo valstī.
2011.gada rudenī Balvu slimnīcas vadību pārņem privāti investori, kuri nav īpaši ieinteresēti tuberkulozes kabineta darbībā. Nav izpratnes, atbalsta un ieinteresētības arī no TPSC vadības puses, tāpēc ārste Ruta Pastare izlemj 2019.gadā darbu neturpināt. Tā, ārstei aizejot pensijā, māsiņai Inārai- Ošai Salmanei –dekrēta atvaļinājumā, ar 2019. gadu tuberkulozes kabinets tiek slēgts.
                                                                                                                                    Ruta Pastare / 2020        

Foto no R.Pastares un V.Romanovskas foto arhīva: Prettuberkulozes slimnīca (2000);

ārsti Ruta Pastare, Sarmīte Pužule, Viktors Andrejevičs, sēž Mirdza Sproģe;

ārste Irēna Lāce (sēž centrā) ar darbiniekiem un slimniekiem pie slimnīcas ēkas (60.gadi);

sēž ārste Mirdza Sproģe un medicīnas māsa Guna Liepiņa (70.gadu sāk.);

medicīnas māsas Guna liepiņa un Tatjana Kukuce (1960.gada vasarā);

slimnīcas darbinieki ar slimniekiem (priekšplānā tup Mirdza Sproģe, ar klausuli daktere Velta Kočāne);

vecākās māsas Valentīnas Tarapatovas pavadīšana pensijā (1.rinda no kreisās:Staņislavs Lielbārdis, Gaida konivāle, Valija Buša, Valentīna Lizinska, Anna Kravale, Viktors Andrejevičs, Antoņina Suharževska, Valentīna Tarapatova, Anna Leišavniece, Elma Markova, Mārīte Kārkliņa, Ārija Andrejeviča, Meta Belka; 2.rinda: Elvīra Oža, Anna Klimoviča, Ruta Pastare, Guna Liepiņa, Antoņina Dūda, X, Aina Šaicāne, X; 3.rinda: Sarmīte Konivāle, Albertīne Berne, Vera Mača, Elza Zača, Velta Ruble, Rita Gadimova, x, Glaima Medne, Zenona Makare, Ņina Pavlova) - 1984.gads

1.rinda vidū Emma Mača, Vera Pošeika, Marija Aleksanova; 2.rinda no kreisās puses: Leonora Lielpētere, Tekla Zeņķe, Anna Klimoviča, Elza Zača, Zenona Dunska, Anna Priedeslaipa, Apolonija Lizinska, Elfrīda Budeviča, Meta Belka, Mirdza Sproģe

No kreisās puses: Anna Priedeslaipa, Broņislava Gržibovska, Irēna Lāce, Lonija Boroduško, Marija Čakāne, Elza Zača

1.rinda: Paulīna Laicāne un Elza Zača; 2.rinda: Alise Zača, Ruta Pastare, Aina Šaicāne, Lucija krišjāne, Glaima Medne, Albertīna Berne, Guna Liepiņa, Sarmīte Pužule, Zenona Makare, Valentīna Lizinska

Valentīna Lizinska, Zenona Makare, Mirdza Sproģe, Alise Zača, Valentīna Tarapatova, Albertīna Berne, Guna Liepiņa, Viktors Andrejevičs, Ārija Andrejeviča - 1984.gads
priekšplānā daktere Mirdza Sproģe;

1.rinda no kreisās puses: Aina Šaicāne, Ruta Pastare, Sarmīte Pužule, Guna Liepiņa, Viktors Andrejevičs, Ārija Andrejeviča; 2.rinda: Zenona Dunska, Anita Džigure, Lucija Krišjāne, Albertīna Berne, Valentīna Kuļša; 3.rinda: Alma Šlesare, Līvija Džigure, Albīne Stankeviča, Valentīna Lizinska, Zenona Makare; 4.rinda: Alise Zača, Ruta Sausiņa, Elvīra Oža

Mežā, 1.rinda no kreisās puses Vita un Irēna Andrejevičas ar mammu Āriju Andrejeviču, Valentīna Lizinska, Antoņina Dūda, Valentīna Tarapatova; 2.rinda: X, Valija Buša, Lucija Krišjāne, Guna Liepiņa, Zenta Makare, Viktors Andrejevičs, X, Fjodors Koženovs, Zemvaldis Mednis, Aldis Bušs

1.rinda no kreisās puse: Viktors Andrejevičs, Mirdza Sproģe, Guna Liepiņa, Oļegs Borisovs; 2.rinda: Alma Šlesare, Aina Šaicāne, Albertīna Berne, Alise Zača, Āŗija Andrejeviča, Nadežda Zelča, Lucija Krišjāne; 3.rinda: Ināra Pauliņa, Ruta Sausiņa, Valentīna Lizinska, Zenona Makare, Maruta Ozola, Gaida Konivāle, Lucija Andža, Sarmīte Konivāle; 4.rinda: Sarmīte Pužule, Līvija Džigure, Ruta Pastare, Skaidrīte Veikšāne, Zenona Dunska, Mārīte Konivāle, Līga Laps, Elvīra Oža - 1990.gads