Virspriesteris
Lapikenu dzimtas saknes meklējamas Vidzemē Mazstraupes pagastā Cēsu pusē, kur vienkāršu zemnieku Mārtiņa un Ievas Lapikenu ģimenē izauga četri bērni - divi dēli un divas meitas. Abi dēli - Jānis un Nikolajs izvēlējās vienu amatu un kļuva par pareizticīgās baznīcas priesteriem. Viņu tēva Mārtiņa Lapikena brālis Pēteris arī juta aicinājumu kļūt par priesteri. Tie bija 18.gadsimta 80., 90.gadi, kad viņš sāka savas gaitas kā Rīgas garīgā semināra students. 1890.gadā Rīgas garīgā semināra studenti nolēma izdot savu žurnālu latviešu valodā. Tajā strādāja arī Pēteris Lapikens. Pēc garīgā semināra beigšanas priesteru gaitās viņš devās uz Vidzemi, bet pirms pirmā pasaules kara emigrēja uz ASV.
Jānis Lapikens tāpat kā viņa tēva brālis arī beidza Rīgas garīgo semināru. No 1938.gada 1.septembra viņš tika iecelts par priesteri Baltinavas pareizticīgo draudzē.
Jaunākais Lapikenu dzimtā - Nikolajs dzimis 1893.gada 12.decembrī Cēsīs Mazstraupes pagastā. Garīgo semināru beidza 1916.gadā un gatavojās sākt savas darba gaitas. Visas ieceres pārrāva pirmā pasaules kara notikumi. Nikolajs Lapikens devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Apmetās uz dzīvi Rjazaņā - sāka strādāt skolā, kur iepazinās ar vietējo skolotāju Jevgēniju Novoseļsku un nodibināja ģimeni. 1917.gadā Rjazaņā piedzima pirmais dēls Pāvels. Pavisam viņu ģimenē bija četri bērni. Latvijā ģimene atgriezās tikai divdesmito gadu sākumā.
1921.gada 21.augustā Nikolaju Lapikenu priestera kārtā iesvētīja Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers). 1923.gada 18.martā apbalvots ar sāņautu. Latvijas pareizticīgo baznīcu sinode ar 1926.gada 21.oktobri Nikolaju Lapikenu iecēla par Šķilbēnu pareizticīgās draudzes priesteri. Viņš bija Šķilbēnu baznīcas pamatlicējs un pirmais priesteris. Šķilbēnu draudzē Nikolajs nokalpoja no 1926.gada 21.oktobra līdz 1939.gada 1.janvārim.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Nikolajs Lapikens bija pamatlicējs arī Balvu, Tilžas un Liepnas baznīcām. Paralēli viņš strādāja par ticības mācības skolotāju un bija prāvests. 1931.gada 20.janvārī apbalvots ar skupju. Beidzoties otrajam pasaules karam, 1944.gadā notika iedzīvotāju masveida izvešana uz Vāciju. Lapikenu ģimene nonāca līdz Čehoslovākijai, no kurienes, pēc padomju armijas ienākšanas, atgriezās mājās. Karam beidzoties, Nikolajs Lapikens stājās pie jaunas baznīcas celtniecības Liepnā. Pulcināja ļaudis un dibināja draudzi. Par šo darbu 1948.gada 24.aprīlī viņš saņēma Rīgas un visas Latvijas metropolīta Benjamina goda rakstu.
1949.gadā Nikolajs Lapikens tika arestēts un devās Golgātas ceļā. Izsūtījumā Sibīrijā priesteris Lapikens pavadīja sešus gadus. Bija Arhangeļskā, arī Vologdas apgabalā, no kurienes vēlāk atbrīvots. No izsūtījuma viņš atveda mazu, nobružātu svētā Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildīti, nelielu lūgšanu grāmatu un krustiņu, kuru visu izsūtījuma laiku nēsājis pakārtu kaklā. Tas bija viss, kas tolaik viņam piederēja. Barakās naktī Nikolaja tēvs turēja dievkalpojumus, uz kuriem nāca visu ticību ieslodzītie. Tumsā un bezcerībā izskanēja klusi dziedātās dziesmas un Dieva vārds. Un piedzima cerība izdzīvot un atgriezties. No izsūtījuma priesteris Nikolajs Lapikens atgriezās 1955.gada oktobrī. Pēc gada viņš kļuva par Jēkabpils Svētā gara baznīcas mācītāju. Šajā draudzē Nikolaja tēvs centās turpināt iepriekšējo mācītāju sākto darbu, cik tajā laikā tas bija iespējams. Jēkabpils Svētā gara baznīcā Nikolajs Lapikens ieguldīja astoņpadsmit sava mūža gadus. Kalpošanas piecdesmitajā gadā viņam piešķīra augstu priestera apbalvojumu - mitru, bet 1971.gadā par ilggadēju darbu, kalpošanu Dievam un cilvēkiem, kā vienam no vecākajiem latviešu pareizticīgās baznīcas priesteriem, viņam piešķīra svētā kņaza Vladimira II pakāpes ordeni.
 Virspriestera Nikolaja Lapikena mūžs aprāvās 1973.gada 7.februārī. Viņš apglabāts Jēkabpils kapos.

Foto no Novadpētniecības fonda