Mediķis
Dzimis 1909.gadā ārsta Nikolaja Katalimova ģimenē, kurš bija pazīstams ķirurgs Daugavpilī (tajā laikā Dvinskas Vitebskas guberņā). Nikolajs medicīnu studēja Maskavas universitātē, bet dēlu Aleksandru aizsūtīja mācīties uz Itāliju, uz Neapoli, kur viņš beidza universitātes medicīnas fakultāti. Saņēmis ārsta diplomu, Aleksandrs atgriezās Latvijā un strādāja par ķirurgu kopā ar tēvu Daugavpils slimnīcā.
1940.gadā Aleksandru Katalimovu aizsūtīja strādāt uz nomali - Dagdas rajona Zabludovkas (tagad Priežmales) ciemu, kur slimos ārstēja kā plaša profila ārsts. 1944.gada septembrī viņu ar ģimeni evakuēja uz Vāciju, kur arī 1945.gada maijā sagaidīja kara beigas. Bija jāizdara izvēle - doties uz rietumiem pie amerikāņiem vai atgriezties dzimtenē Latvijā. Pāris mēnešus kopā ar sievu un divām meitām pavadījis filtrācijas nometnē Rava - Ruska, 1945.gada oktobrī atgriezās aukstumu un badu cietušajā  Rīgā. Tā kā bērni slimoja, nolēma Rīgā nepalikt. Veselības ministrija Aleksandru nosūtīja strādāt par ķirurgu uz Madonas pilsētas centrālo slimnīcu. 1947.gadā pie dēla uz Madonu atbrauca pavisam slims pēc pārciestā insulta arī tēvs Nikolajs Katalimovs, kurš pēc pāris mēnešu slimības nomira. Apglabāts Daugavpils pareizticīgo kapsētā.
1949.gadā Aleksandru Katalimovu nosūtīja strādāt uz Līvānu pilsētas slimnīcu. Ķirurga dzīvoklis te atradās pašā slimnīcas korpusā, lai dakteris būtu pieejams cauru diennakti. 1955.gadā Katalimovu ģimene pārcēlās uz Balviem, kur Aleksandrs bija Balvu centrālās slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītājs. Viņam bija augstākā ķirurga kvalifikācija un pirmā kategorija ginekoloģijā. Pēc kolēģu teiktā - operēja kā Dievs. Valentīna Buža, ķirurģijas nodaļas māsa atceras, ka dakteris Katalimovs bijis ar labu humora izjūtu - nolika slimnieku uz operācijas galda un, kamēr aizmieg, stāstīja anekdotes. Viņš ļoti rūpējās par slimniekiem, apmeklēja tos slimnīcā arī vakaros. Vienmēr bija labā garastāvoklī, bet ar viņu vajadzēja strādāt fiksi.
Agrāk ceļš gar ezeru gājis garām slimnīcai. Un tieši Katalimovs bija tas, kurš iestājās par to, ka jaunais ceļš jābūvē no tās tālāk.
Brīvo laiku Aleksandrs Katalimovs mīlēja pavadīt dabā - brauca uz mežu sēņot, makšķerēt un medībās. Mājās patika spēlēt šahu un preferansu, lasīt grāmatas. Nomira 1980.gada janvārī atnācis no darba pēc atkārtota miokarda infarkta sievas un meitas Tatjanas rokās, kura arī strādāja par ķirurgu Balvu slimnīcā. Tatjana Katalimova - Deikina pēc medicīnas institūta beigšanas 1965.gadā kopā ar vīru - rentgenelogu Staņislavu Deikinu pēc sadales aizbrauca strādāt uz ziemeļiem - Komi APSR. 60.gados jaunajiem speciālistiem bija raksturīga romantika un veselīgs avantūrisms. Pēc pieciem "ziemeļu" gadiem atgriezās strādāt Latvijā - Balvu slimnīcā jau ar lielu praktisko un dzīves pieredzi. 1982.gadā augstākās kategorijas ķirurģe Tatjana Deikina devās strādāt uz Rīgu. Ja runājam par ķirurgu Katalimovu trīs paaudžu pēctečiem, tad neviens no Aleksandra mazdēliem nav aizgājis pa medicīnas līniju. Vienīgi Tatjanas jaunākā mazmeita, kad viņai prasa, par ko grib kļūt, atbild: "Būšu ārste". Tas tad ir laika jautājums, ko dzīve parādīs.
Aleksandrs Katalimovs pēc viņa vēlēšanas apglabāts blakus tēvam Daugavpilī.


Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē

---

Foto no T.Deikinas arhīva: A.Katalimova portrets; pie slimnieka gultas; dakteris 70.gados; ar medmāsu Gaļinu Pokrovsku slimnieku pieņemšanā (70.gadi); svinībās pēc Balvu poliklīnikas atklāšanas (1976); ar ķirurģijas nodaļas kolektīvu (aizmugurē stāv dakteri A.Buliņa, A.Katalimovs un T.Deikina); meita ķirurģe Tatjana Deikina