Cunskis Egīls

Raksta ID: 1160

Atjaunināts: 19 janvāris, 2016

Mediķis

Dzimis 1951.gada 22.jūnijā Balvos. Mācījies Balvu pamatskolā un Balvu 1.vidusskolā. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1969.gadā iestājies Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē, kuru beidzis 1975.gadā. Toreiz specializāciju ķirurģijā pēc augstskolas varēja iegūt viena gada laikā, un Egīls to ieguva P.Stradiņa RKS (Republikas Klīniskās slimnīcas) Vispārējās ķirurģijas klīnikā. Ieguvis 1976.gada sertifikātu ķirurģijā, Egīls Cunskis sāka strādāt par ķirurgu P.Stradiņa RKS Nieru transplantācijas un Hemodialīzes centrā, no 1980.gada - kā torakālais ķirurgs Plaušu ķirurģijas nodaļā. 1992.gadā Linezeru kā specslimnīcu likvidēja un uz šīs bāzes izveidoja klīniku "Linezers", ar atsevišķu apmācības programmu studentiem. Reorganizētajā slimnīcā profesors Viesturs Boka uzaicināja strādāt arī Egīlu, jo viņš jau bija ķirurgs ar labām prasmēm. Sākotnēji Egīls Cunskis bija jaunizveidotās klīnikas ķirurgs, arī pasniedzējs. Lai arī viņš vienmēr ir vēlējies strādāt par ārstu un nebija plānojis veidot karjeru, notika tā, ka 2008.gada Egīls Cunskis kļuva par klīnikas "Linezers" direktoru, pēc tam bija slimnīcas galvenais ārsts. Slimnīcu reorganizācijas gaitā Linezera statuss vairākkārt mainījies - no patstāvīgas slimnīcas līdz Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas struktūrvienībai. No 2012.gada Egīls ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Operāciju dienesta vadītājs. Lai arī Egīls

vislabprātāk operē un rūpējas par saviem pacientiem, tomēr nākas nodarboties arī ar administratīvu jautājumu risināšanu.
Arī sieva Gunta ir mediķe - strādā Stradiņa slimnīcas kardioreanimācijas nodaļā.
Izaudzināti divi bērni - Zane un Jānis
Egīls Cunskis uztur ciešas saites ar brāli un māsām, regulāri ciemojas Balvos. Viņam ir ļoti spilgtas atmiņas par bērnības un skolas gadiem Balvos, par mediķiem, kuri savulaik strādājuši Balvu slimnīcā.

"Esmu dzimis Balvos un visa bērnība un skolas gadi līdz studiju uzsākšanai Rīgas Medicīnas institūtā pavadīti Balvos . Tēvs bija ārsts Balvu slimnīcā, kur nostrādājis vairāk kā 50 gadus vienā darbvietā. Esmu jaunākais 4 bērnu ģimenē - ir divas māsas un brālis.
„Manas dzimtās mājas” – ārstu astoņu dzīvokļu māja pretī 1952.gadā uzceltajai slimnīcai (nupat renovēta, saglabājies gadu skaitlis uz fasādes 1952. – cipari, kurus pirmos ieraudzīju pa virtuves logu). Dzīvojamo māju uzbūvēja toreizējais galvenais ārsts Luns uz muižas saimniecības nojauktas ēkas pamatiem (cik man zināms), tādēļ 1.stāva sienas bija ap metru biezas, pamatīgas. Mani vecāki šai mājā (Vidzemes iela 1 dz. 1) ievācās pirmie , tēvam tika piešķirts dzīvoklis. 1949.gada 22.novembrī turpat pāri ielai slimnīcā pēc mēbeļu skapja pārvietošanas jaunajā dzīvoklī manai mammai piedzima māsa Rasma. Dzemdību nodaļa toreiz bija izvietota atsevišķā korpusā, vēlāk ķirurģiskā nodaļa ar operāciju zāli (tagad rekonstruētajā ēkā atrodas Balvu Biznesa centrs). Šai pašā mājā piedzimu arī es 1951.gada 22.jūnijā.
Māja Vidzemes ielā 1 - kā minēju tā tika uzbūvēta ārstiem un tajā arī ir dzīvojuši ļoti daudzi ievērojami ārsti īsāku vai garāku laiku. Toreizējais mērķis bija, lai ārsti būtu iespējami tuvu slimnīcai. To arī spilgti atceros, jo gan tēvu kā terapijas nodaļas vadītāju, gan kaimiņu - ķirurģijas nodaļu vadītāju Katalimovu, bieži izsauca uz slimnīcu neatkarīgi no dienas vai nakts stundas. Tā es viņus atceros halātā pāri ielai ejam uz slimnīcu.

Šai mājā ir dzīvojuši ārsti:
Dr.Aišpurs – ķirurgs, leģenda. Vēlāk „skarbajos laikos” par latvisko noskaņojumu pārcelts uz Daugavpili. Viņa meita ārsts radiologs, strādāja onkoloģijā;
Dr.Berkovs – akušieris-ginekologs, ebrejs, dažādi nostāsti par viņa darbību; vēlāk pārcēlās uz Rīgu, gājis bojā transporta negadījumā zem tramvaja;
Dr.Bicāne – ārstu sabiedrības dvēsele (tā man liekas), vēlāk pārcēlās uz Jelgavu. Ar dēlu, tagad izcilu neiroķirurgu Gaiļezera slimnīcā Kārli Bicānu rakņājāmies vienā smilšu kastē.
Dr.Ķestere – mana tēva kolēģe terapeite, ārsts pēc pārliecības, pacienti bija viss viņas dzīves saturs, vēlāk pārcēlās uz Rīgu;
Dr.Katalimovs – ķirurgs. Slavenākais pēctecis, ka pats izteicās ar Milānas klīnikas izglītību.
Miris ar sirdstrieku Balvos.
Dr.Burmeistars – pirmā darba vieta pēc augstskolas Balvos, izcils LOR speciālists, vēlāk pārcēlies uz Rīgu, uz 1.pilsētas slimnīcu. Miris.
Dr.Burmeistare – dzīvesbiedre, dietologs. Vēlāk Rīgā P.Stradiņa slimnīcā Gastroenteroloģijas centrā.
Dr.Henrihs Lācis – pirmā darbvieta reizē ar Burmeistaru, Vaļkovu. Drosmīgs ķirurgs rajona slimnīcas apstākļos. Vēlāk P.Stradiņa slimnīcas asinsvadu ķirurgs. Miris.
Dr.Anatolijs Vaļkovs - rentgenologs. Vēlāk Rīgā KP Centrālkomitejas loceklis;
Dr.Iraīda Vaļkova – acu ārste. Vēlāk Rīgas Medicīnas institūta dekāne, P.Stradiņa slimnīcas Acu klīnikas profesore;
Dr.Vasiļjeva – Galvenā ārste pēc Gogadzes arī „skarbajos laikos” no Maskavas, latviski nerunāja ne ar personālu, ne slimniekiem.
Vēl par šo adresi Vidzemes iela 1. Blakus šai mājai dr. Luns bija „ielicis” pamatus arī māsu personāla mājai. Tie saglabājušies, bet ieauguši. Tā bija jauka vieta bērniem rotaļām. Vēl tagad šo pamatu malā ir veca ābele – ziedoša, kaut arī āboli sūri. Tomēr varbūt tas nav nemaz tik vienkārši! Darbi netika turpināti, jo Lunu „pārcēla” un viņa vietā tika atsūtīts Dāvids Gogadze – ķirurgs. Gruzīns ar atbilstošu temperamentu un uzvedību. Viņš Balvos ieradās armijas šinelī un formā ar čemodānu. Dzīvoja otrajā stāvā mūsu kāpņu telpā. Mūsu dzīvokļa koridorā durvju stenderē bija caurums, kur viņš „jautrā” prātā bija iešāvis ar revolveri. Mamma stāstīja, ka citreiz viņš šāvis arī grīdā un griestos. Vasarās mana drauga tēvs - slimnīcas šoferis viņu privāti ar Pobedu veda atvaļinājumā uz Gruziju uz veselu mēnesi.
Dr.Luns bija rentgenologs, galvenais ārsts pirms Dāvida Gogadzes. Viņš vēlāk strādāja Onkodispanserā Rīgā un viņa meita (Leontīne ?) izstudēja par radiologu, arī strādāja Talsu ielas Onkoslimnīcā.
Vēl atceros ķirurgu Valentīnu Fedulovu, kurš sāka strādāt Katalomova laikā, pēc tam bija nodaļas vadītājs. Miris Balvos. Sieva bija skolotāja Balvu vidusskolā

Pāri ielai bija Balvu slimnīca ar kolonām, cauru diennakti gaišiem logiem. Tai laikā Vidzemes iela bija vienīgais ceļš no Balvu stacijas, Steķintavas uz pilsētas centru, jo ceļš gar ezera krastu tika uzbūvēts tikai vēlāk. Līdz ar jaunā ceļa izbūvi mūsu māja vairs nebija tieši ezera krastā, kad pavasaros ūdens pienāca pie vītoliem, un pāri ezeram vienmēr bija redzams parks un skola Balvu muižas ēkā" .