Rekovas krājaizdevumu sabiedrība

20.gadsimta sākumā bija jūtams tautas atmodas sākums visā Latvijā, arī Baltinavas pagastā, kur īpašas aktivitātes sākās Šķilbanu pusē. Sabiedriskās dzīves priekšgalā bija Jānis Ločmelis (23.06.1880.-24.06.1956), ar iesauku Reks no Brīžusolas ciema, pēc kura iniciatīvas 1908.gada Ziemassvētkos Čukulos, tagadējā Rekovas ciema teritorijā, tika izveidots Škilbanu Zemkopības pulciņš (1909.gada aprīlī šajā biedrībā bija ap pussimta biedru. Laikraksts ,,Drywa'' 10.04.1909). 1908.gadā arī tika atklāta Rekovas krājaizdevumu sabiedrība, ko vadīja tas pats Jānis Ločmelis (uz 1909.gada 1.janvāri krājaizdevumu sabiedrībā bija 121 biedrs, bet 1913.gada 1.janvārī Rekovas kredītbiedrībā bija jau 644 biedri). Sākumā Rekovas krājaizdevumu sabiedrības pirmās biedru sapulces notika Čilipīnes ciemā. 1909.gadā Rekovas krājaizdevumu sabiedrība nopirka sava īpašumā Škilbanu muižas saimniecību vai pusmuižu (foļvarku) Rekovā ar mūra klēti (šī klēts kalpoja kā Šķilbēnu draudzes katoļu baznīca vairāk kā 80 gadus). No Rekovas saimniecības nosaukuma vēlāk izveidojās Rekovas (Rekavas) ciems. 1910.gadā Rekovā tika atvērta Latviešu Lauksaimniecības Ekonomiskās Sabiedrības lauksaimniecības mašīnu un rīku noliktava. Tika rīkoti lopkopības un zemkopības kursi. 1912. gadā tika izveidota lopu pārraudzības biedrība un lopu pārrauga pienākumus pildīt tika pieaicināts Jānis Kļaviņš.  Rekovas krājaizdevumu sabiedrība cīnijās par žūpības apkarošanu laukos. 1911. gadā Jānis Ločmelis izveidoja arī Baltinovas-Ivanovas (Jāņu) lauksaimniecības biedrību. Tika izplatīti pirmā latgaliešu laikraksta ‘’Drywa’’ eksemplāri. 1912. gadā no 11. līdz 16.martam Pēterburgā notika kooperatoru kongress, kurā piedalījās vairāk kā 650 kooperatoru no visas Krievijas Impērijas. Latgali parstāvēja četras biedrības, kas bija aizsūtījušas četrus savus priekšstāvjus. Viens no tiem bija arī Jānis Ločmelis, kas parstāvēja Rekovas kredītbiedrību. Kredītbiedrībām un krājaizdevumu sabiedrībām bija liela nozīme laukos, jo tās aizdeva zemniekiem naudu gan zemes, gan citu lietu iegādei. Tajos laikos latviešiem, latgaliešiem  dabūt naudas aizņēmumu bankā bija ļoti grūti, bet aizņemoties naudu pie ebrejiem, tika prasīti ļoti lieli procenti. Latgales zemnieku galvenais ienākuma avots bija linkopība, bet linu šķiedras uzpirkšana atradās ebreju tirgotāju rokās. Linšķiedras cenu ziņā zemnieki tika ļoti apkrāpti. Rekovas krājaizdevumu sabiedrība pieņēma darbā linšķiedras speciālistu no Rīgas. Tika atvērts Baltinavas linu uzpirkšanas punkts. Linu šķiedras cenas paaugstinājās gandrīz divas reizes
Vislielākie nopelni Rekovas krājaizdevumu sabiedrībai bija Rekovas zemkopības skolas atvēršanā un Baltinavas muižas zemju pirkšanā.  Pirms tam, 1899.gadā, Škilbanu muižu ar zemi bija nopircis šīs muižas pārvaldnieks Ivans Lebedevs. Pērkot šo muižu, Lebedevs bija nonācis lielos parādos, viņš lielu zemes daļu sadalīja fermās un pārdeva pareizticīgajiem krieviem un dažiem vietējiem latviešiem par 100 un 150 rubļiem par desetīnu (Desetīna - 1,0925 hektāri, bija zemes laukuma mērvienība Krievijas Impērijā līdz 1918.gada 14.septembrim).  Visa muižas zeme tika sadalīta lielās saimniecībās un uz šīm zemēm tika izvietoti  pareizticīgie no Pleskavas, no Ostrovas guberņām. Iznāca tā, ka pareizticīgie krievi ieplūda Latgalē, bet latgalieši, latvieši, gandrīz vai 300 000, bija spiesti doties uz Pēterburgu, uz citām Krievijas nomalēm un arī uz Sibīriju, lai dabūtu savu zemes pleķīti. Tā bija Krievijas valdības  kolonizācijas politika. Tā Škilbanu muižas lielākā daļa nonāca ieceļotāju rokas.
Lai glābtu Baltinavas pagastu no turpmākās  kolonizēšanas un apgādātu vietējos  latviešu zemniekus ar zemi, Rekovas kredītbiedrības vadība aicināja pieteikties tos zemniekus, kuri gribētu ņemt dalību  Baltinavas muižas zemju pirkšanā. Īsā laikā pieteicās ap 400 zemnieku. Baltinavas muižas īpašnieks Agarkovs atteicās  pārdot zemi atsevišķiem gabaliem, t.i. katram zemes pircējam atsevišķi, bet piedāvāja  kredītbiedrībai pirkt visu muižu kopā. Taču Krievijas valdība neļāva kredītbiedrībai pirkt tik lielu nekustamo īpašumu. Bija arī citi šķēršļi, kas traucēja Baltinavas muižas zemju pirkšanu. Vietējais Baltinavas  pareizticīgais mācītājs, kas bija latvietis no Vidzemes, visādi centās traucēt zemnieku aktivitātēm. Viņš kopā ar citu mācītāju un zemstes priekšnieku devās uz Vitebsku, un centās panākt, lai Rekovas kredītbiedrība nedabūtu šīs zemes. Tad baltinavieši nosprieda  pirkt muižas zemi uz privātu personu vārdiem, kuras savukārt izpārdotu zemi citiem pirkšanas dalībniekiem. Tika izvēlētas 40 personas, uz kuru vārda tika noslēgts pirkšanas līgums. Tās 40 personas  uzrakstīja Rēzeknē pie notāra solījumu, ka viņas skaita par Baltinavas muižas līdzīpašniekiem visus, kas bija maksājuši lielākas vai mazākas naudas summas, un, ka visiem šiem līdzīpašniekiem tiks izsniegti pirkšanas dokumenti. Šajā solījumā tika ierakstītas visas tās personas, kuras piedalījās šo zemju  pirkšanā. Tā 1912. gada rudenī tika nopirkta milzīga platība -  8 000 hektāri  par 750 000 rubļiem. Bet visa pirkšanas izdevumu kopējā summa  sniedzās pie viena miljona rubļu. Tas bija grandiozākais zemnieku pasākums pirms 1. Pasaules kara Latgalē.
Šo muižas zemju pirkšana samazināja zemju cenas apkārtnē. Jānim Ločmelim ar Rekovas krājaizdevumu sabiedrību izdevās apiet  visus toreizējos cariskās Krievijas likumus, kuri liedza nepareizticīgajiem pirkt muižas zemi un Baltinavas muižas zeme tika izpirkta. Bet drīz sākās 1. Pasaules karš, daudzi vīri aizgāja karā, tā arī nepaspējot nokārtot  zemes iemērīšanas dokumentus. Bet vēlāk, 1917. gadā, sabrūkot cariskajai Krievijai, daļai zemes pircēju tā arī vispār netika noformēti zemes iemērīšanas dokumenti. Jaundibinātā Latvijas valsts, īstenojot savu Agrārlikumu, neuzskatīja par vajadzību noticēt  krājaizdevumu sabiedrības godīgumam un ar zemes iemērīšanas dokumentiem neapgādātā Baltinavas zemnieku daļa, kopskaitā 183 personas, nesaņēma savu zemi, kura pamatā bija mežu zeme. Viņiem Agrārreformas realizācijas ceļā ierādīja zemi citur un daudziem mazākā platībā nekā tā pienācās pirkuma ceļā. Baltinavas muižas zemju dalīšana bija kļuvusi par politisko partiju intrigu un cīņu teātri. Šāda valsts ierēdņu rīcība  padarīja Jāni Ločmeli apdalīto zemnieku acīs par negodīgu. No 1941. gada represijām Jānis Ločmelis paglābās, pārceļoties uz dzīvi Kurzemē, bet viņa brāļu Jezupa un Antona daudzie bērni tika represēti  kā turīgi zemnieki un kā Jāņa Ločmeļa radinieki.

                                                                                                                Apkopoja Francis Slišāns