Keiša Valentīna (dz. Logina)

Tautasdziesmu teicēja, Upītes etnogrāfiskā ansambļa un garīgo dziesmu dziedātāja, maizes cepēja

Dzimusi 1940. gada 15. novembrī Šķilbēnu pagasta Dzjorgovā, tagad dzīvo Pakašovas ciemā. Mācījusies Kangaru septiņgadīgajā skolā (1947 – 1954), bet 8.klasi absolvēja Upītes astoņgadīgajā skolā 1963.gadā. Valentīna no 1958.gada līdz 1967.gadam strādājusi par telefonisti Šķilbēnu sakaru nodaļā, pēc tam līdz pat 1990.gadam – kolhozā “Cīņa” par slaucēju. Tagad zemniece.
Upītes etnogrāfiskajā ansamblī Valentīna Keiša dzied kopš tā dibināšanas 1980.gadā.  Viņa ir ansambļa izcilākā teicēja. Viņas dziedājumu ne vienreiz vien ir pamanījuši, saglabājuši ierakstos un augsti novērtējuši Latvijas etnomuzikoloģi - Mārtiņš Boiko un Anda Beitāne. 1986. gadā Valentīna kopā ar radiniecēm dziedājusi senos balsus Andrejam Krūmiņam.

2007. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors un komponists Juris Karlsons uzaicināja Valentīnu piedalīties savas simfoniskās vīzijas "Vakarblāzma" pirmatskaņojumā Rīgas Festivāla orķestra 28. marta koncertā Latvijas Nacionālajā operā. Šajā koncertā, līdztekus instrumentiem, etniskās dziesmas rakstu ievija Valentīnas Keišas balss. Komponists atklāja, ka 21. gadsimta orķestra iespējas savienot ar teicējas brīnišķīgās, dzīvās balss spēku ir kā meditācija, kurā katrs var atrast kaut ko savu. Pati Valentīna atceras: "Es dziedādama gāju no vienas skatuves malas uz otru pa pašu orķestra vidu, un to, ka beidzot esmu ieguvusi mieru, sapratu, kad uzvilku savu balto Abrenes tautastērpu. Lielie uztraukumi rimās, palūdzu Dieviņu un nodziedāju." Otro reizi uz Nacionālās operas lielās skatuves V.Keiša kāpa Dziesmu un deju svētkos 2008.gada jūlijā

Valentīna ir izaudzinājusi piecus bērnus. Seno dziesmu mantojusi no savas mātes. Viņas dzīve nav bijusi viegla, tāpēc varbūt tuvākas ir skumjās melodijas. Valentīna dzied arī garīgās dziesmas un "saļmas" (psalmus), ir saļmu vadītāja. 1998.gadā Holandes filmu studija Šķilbēnu pagastā uzņēma dokumentālo filmu. Holandieši septiņās pasaules valstīs bija filmējuši dažādu tautu sēru melodijas, nonākot arī Latgalē - Upītē pie Valentīnas . Filma saucas „Valentīnas stāsts” . Tā stāsta par vienkāršas un stipras sievietes ikdienu un cauri ikdienas soļiem skan šīs skumjās dziesmas - Dieva dziesmas par aizgājušajiem, kad lauku sievietes – kaimiņienes sasēžas ap balti klātu galdu, uzliek krucifiksu, aizdedz sveces un dzied „saļmas".

Valentīna Keiša ir viena no Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļauto vērtību "Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē" un "Maija dziedājumi pie ciemu krustiem Ziemeļlatgalē" nesējām. Tagad psalmus Valentīna visbiežāk dzied kopā ar Konstanci Circeni un Irmīnu Slišāni

Valentīna Keiša maijā organizē dziedāšanu pie Pakašovas krusta.Katru vakaru pulksten septiņos vakarā pie krusta sanāk aptuveni 11 dziedātāji: bērni un pieaugušie no kaimiņu mājām. Ja pie citiem krustiem dzied pārsvarā sievas cienījamos gados, tad te labprāt dziedāt nāk bērni. Ar aizrautību viņi piedalās značku (tās ir zīmītes ar kādu noteiktu apņemšanos jeb uzdevumu visam mēnesim vai īsākam laikam) vilkšanā. Valentīna uzdevumu sarakstīšanai parasti izmanto "Katoļu baznīcas Vēstnesi". Uzdevumi, kas rakstīti zīmītēs - rītos noskaiti lūgšanu; visa mēneša laikā katru svētdienu ej uz baznīcu; sargies lādēt un velnu pieminēt, bet, ja kādu reizi gadās, tad noskaiti lūgšanu; visu mēnesi nelieto alkoholu; sargies melot, bet, ja samelo, noskaiti lūgšanu; pūlies mācīties katehismu; pūlies pieiet pie grēksūdzes un citi. Katru reizi pie krusta skaita Rožukroni un litāniju Jaunavai Marijai, bet dziesmas dzied dažādas. Valentīna piebilst, ka "pirms vairākiem gadiem ļaudis lūdzās stiprāk. Bet nezaudēju cerību, ka lūgšanas un garīgās dziesmas paliks nākamajām paaudzēm, jo, ja dzied bērni, tad mūsu tradīcijas dzīvos. Mums, kuri lūdzās pie krusta, ir pārliecība, ka lūgšanas piepildās".

Valentīna Keiša ir ne tikai izcila dziedātāja, bet arī dažādu seno arodu pratēja. Jaunības dienās pie krustmātes apguvusi aušanas prasmi, kas vēlāk dzīvē noderējis pielokot pūru četrām meitām un dēlam. Pēc vīra nāves sākusi vārīt alu. Valentīna sien sieru un cep maizi. Maizei mīkla tiek iejaukta pilnpienā un klāt tiek pielikta krējuma karote uz katru maizes klaipiņu. Mīkla trīs stundas tiek raudzēta, tad vēlreiz apmīcīta, salikta formās un cepta. 2000.gadā Valentīna Keiša saņēmusi Latvijas Amatniecības kameras Goda rakstu par kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu, latviskās vides veidošanu, tradīciju turpināšanu un izkopšanu, sava amata prasmi apliecinot apzinīgā darbā un dzīvē.