Ruta Cibule, Balvu rajona padomes kultūras nodaļas vadītāja
MIĶEĻA BUKŠA ARHĪVA PIRMIZPĒTE ZVIEDRIJAS VALSTS ARHĪVĀ
Ruta Cibule, Balvu rajona padomes kultūras nodaļas vadītāja
Pirmā doma par vēlmi ielūkoties novadnieka Miķeļa Bukša arhīvos radās 1995.g., kad Balvu rajona padomes priekšsēdētājs A.Kazinovskis un šo rindu autore ciemojās pie Janīnas Bukšas Lindingo ar nodomu sava rajona bibliotēkām pietiekošā daudzumā atvest “Latgaļu izdevniecības” darbus. J.Bukša ar sev raksturīgo atraktivitāti un šarmu aizveda mūs uz Zviedrijas valsts arhīvu, teikdama, ka mēs esam pirmie cilvēki no Latvijas, kuriem viņa parāda M.Bukša arhīvu /es nevaru apgalvot, ka tā ir patiesība/ ar piezīmi, protams, ka tos atvest drīkstēs pēc vairākiem gadu desmitiem. Intrigas stīga manī palika.
Laikam ritot, daudzi apstākļi mainījās un 2002.g.vasarā pirmo reizi tika caurlūkoti visi 77 M.Bukša arhīva sējumi. Projekta laiks bija pietiekams, lai atbildētu uz jautājumiem, kas šajos dokumentu krājumos ir atrodams, nepieskaroties to satura niansēm.
Materiālus varētu grupēt sekojošās kopās: vēstules, manuskripti, personīgie dokumenti, referāti, fotogrāfijas, Baltijas studiju konferenču u.c.konferenču materiāli, kartes, visdažādākā informācija par notikumiem Latvijā, Saeimas sēžu stenogrammas, latgaliešu avīžu, piem. ”Gaisma” fotokopijas, dokumentācija par dažādām organizācijām, recenzijas par darbiem.
Neapšaubāmi, nozīmīgākā arhīva daļa gan apjoma, gan informatīvi saturiskajā ziņā ir vēstules. Lielāko daļu ienākošās. Atsevišķos sējumos izdalīta sarakste ar Vl.Lōci un J.Trūpu/10 sēj./, vēstules no Leonarda Latkovska, Rupaiņa, Spūļa un Staņislava Škutana /46.sēj./, Lōča vēstules /49.sēj./, 45.-1963.g./ 50.sēj. 1964.-1971.g./, Trūpa vēstules /turpinājums/ 51.sējums, Lōča un Trūpa vēstules no 1976.g.-56.sēj. utt. Tādu uzskaitījumu varētu sīki turpināt. Pārējā sarakste kārtota pa gadiem / piem. ienākušās vēstules 45.-1962.g./, gadu ietvaros pēc alfabēta, tomēr, bez stingras konsekvences. Vēstules nav numurētas. Daudz kopvēstuļu, īpaši 50-60-jos gados / piemēram, kungim Vladislavam Lōčam, Aleksandram Batņam un Placinskam. Vasali pulceņā! 2.sēj./
Pēc 1973.g. parādās vairāk vēstuļu no Latvijas t.sk. arī no Balvu puses. Skaidrojums varētu būt vienkāršs. 1973.g. J.Bukša kopā ar savu jaunāko meitu Irenu apmeklēja Igauniju un Latviju, arī Dziesmu svētkus. Tas bija liels impulss un uzdrošināšanās sākt atjaunot vai meklēt saikni ar nezināmo.
Sējumu kārtas skaitlis daudzkārt nesakrīt ar vēstuļu gadu hronoloģiju pat aptuveni. Piemēram, 49.-59.g. vēstules atrodamas 57.sēj., bet 1971.-1975.g.ir 9.sēj.
Strādājot pie arhīva materiālu apskates, tas sākotnēji radīja zināmu neomulības un vilšanās sajūtu. Mans iedomātais priekšstats par M.Bukšu bija citāds, kā par perfektu, pat pedantisku cilvēku. Un tad trešās darba nedēļas sākumā kolosāls pārsteigums 53.,54.,55.sējums. Sajūta, beidzot esmu satikusi pašu M.Bukšu. Tie ir paša kārtotie un komentētie vēstuļu sējumi. Perfekti sašūti, hronoloģiski kārtoti ar komentāriem par katru no sarakstes biedriem, par vēstuļu atlases principiem, precīziem satura rādītājiem, utt. Šķiet, te ir īstais brīdis piemetināt, ka nepareizi būtu teikt, ka tas ir tikai M.Bukša arhīvs. Tas ir arī Janīnas Bukšas arhīvs. Materiāli Zviedrijas valsts arhīvam nodoti divās kārtās: 1977.g.un 1988.g.Sarunājoties ar meitu un znotu, atradām arī kopsaucējus sējumu “dažādajai kārtībai”. Acīm redzot 1977.g./ resp. pēc M.Bukša nāves/ Janīna Bukša nodevusi paša M.Bukša perfekti kārtotos, dokumentus, manuskriptus, vēstules u.c. materiālus. 1988.g. Janīna Bukša pārcēlās no dzīvokļa Solnā uz Lindingo, tas sakrīt ar arhīva materiālu 2. klāsta nodošanu Valsts arhīvam. Tā ir daļa/ saturiski ne mazāk vērtīga/, kas atspoguļo arī Janīnas Bukšas raksturu, izjūtu un attieksmju daudzveidību un krāšņumu.
Noslēdzot skrējienu caur vēstulēm, nedrīkst nepieminēt īpašā vietā liktās “Spūļa lītas”/ šķiet J.Bukšas formulējums/. Tās ir īpašās attiecības ar šo dvēseles un uzdrīkstēšanās bagāto cilvēku, savstarpējās rūpes un, protams, perfektā informācijas apmaiņa. Tas ir atsevišķa pētījuma vērts jautājums.
Kopējais ienākošo un izejošo vēstuļu skaits M.Bukša arhīvā ir aptuveni 5000. Vārdu “aptuveni” lietoju apzināti. Tīri tehniski dažkārt bija grūti apjaust kur sākas viena un kur beidzas otra vēstule, tās bieži ieliktas viena otrā, gadu gaitā/ īpaši 50.,60.gados uz ļoti plāna papīra rakstītas/ cieši sakļāvušās. Dažkārt ienākošās vēstules kopētas un dažu no tām var sastapt atkārtoti vairākos sējumos. Tomēr, ceru, ka nosauktā skaitļa aptuvenums nemazinās interesi par šo bagāto materiālu klāstu.
Lai paliek neaplūkoti daudzi sākumā definētie iespējamie sarunu temati, vēl dažus vārdus par manuskriptiem. M.Bukša arhīvā atsevišķos sējumos var atrast galveno autora darbu manuskriptus. Pirmkārt “Latgaļu atmūdu”. Grūti atbildēt uz jautājumu kāpēc, bet identiski mašīnraksta kopijās izgatavoti manuskripti ievietoti 4., 22., 23., 24., 25., 31.sējumā.
8.sējums piedāvā tikšanos ar “Latgaļu literatūras vēsturi” un ar J.Placinska komentāru tās sakarā.
11.sējumā atrodama “Latgaļu gramatika un pareizraksteibas vōrdneica” ar atsevišķā mapītē pievienotiem pēdējiem papildinājumiem, kuri izdarīti 1973.g.Rumānijā.
Īpaši iespaidīgs ir 12.sēj., kurā atrodams “Atmiņu un atziņu” 585 lpp.biezs manuskripts rokrakstā.
15.sēj. “Die Russifizierung im Baltikum”.
Pieļauju, ka minētos darbus pats autors uzskatījis par savu nozīmīgāko devumu. Citu izdoto grāmatu manuskripti tādā pilnīgā kārtojumā arhīvā nav atrodami.
Konferencē “Mikeļs Bukšs- zynotnīks, vēsturnīks, volūdnīks…?!” sīkāk skāru arī sākumā minētos arhīvā atrodamos materiālu kopojumus. Šobrīd minu tikai to, kas, manuprāt, bibliotekārajai auditorijai varētu būt vairāk saistoši. Interesentiem varu apsolīt, ka neliegšu ielūkoties savās aptuveni 100 lpp. biezajās piezīmēs, kas izdarītas projekta norises laikā Zviedrijā, kā arī manā rīcībā esošajās 90 dokumentu kopijās.
