Ontons Slišāns, Latvijas Rakstnīku Savīnības bīdris, Škilbānu pogosta Upītes bibliotekas vadeituojs
DESMITGADE MIKEĻA BUKŠA PĪMIŅAI DZIMTINĒ
Ontons Slišāns, Latvijas Rakstnīku Savīnības bīdris, Škilbānu pogosta Upītes bibliotekas vadeituojs
Šūbreid, kod piec Latgolys zynuotnīka Mikeļa Bukša nuovis ir paguojuši 25 godi, kod kotrys var breivi laseit Mikeļa Bukša zynuotniskūs pietejumus, izzynuot juo patīseibys puorlīcynūšū atkluosmi par vysa latgalisko vierteibu pasauļa tautu kulturviesturē, grybu izceļt vīnu dūmu: “Cik to dziļi i vysaptverūši mes izmontojam Mikeļa Bukša davumu i juo pīminis naaizstuojameibu ņi ar kū cytu, sovys latgaliskuos pašvierteibys apsazynuošonā…”.
Nuj, vai mes asam apsazynuovuši tū, ka Mikeļa Bukša pīmiņa ir myusu taisnīs mugarkauļs, myusu osīs pruots, myusu nabiegšona pošīm nu sevis, myusu bārnu patureišona iz latgaliskuos byutīnis ceļa…
Kaids ir Mikeļa Bukša pīminis uztureišonys guojums dzimtinē? Mikeļa Bukša pīmiņa patīsā gūdā teik calta tik ar 1992.godi, kod piec Latvejis vaļsts naatkareibys atjaunuošonys 1991.goda, Latvejā PSRS reglamentejūši nūteikumi i aizlīgumi vairuok nabeja spākā asūši.
A patīseibā, Mikeļa Bukša vuordu i juo pīmini Latgolā atgrīze 1989.godā Janīna Bukšs – ar sovu pyrmū īsarosšonūs Rēzeknē i pyrmū Mikeļa Bukša gruomotu pīvadumu Latgolys Kulturviesturis muzejam i daudzīm Latgolys kulturys i izgleiteibys darbinīkīm.
Aplīcynuot tū, ka Mikeļa Bukša pīmiņa ir vysaptverūša vysā Latgolā, navaru i nadreikstu, jo tys tai nav. Ar gandariejumu var aplicynuot tik vīņu: augstuos školys Daugavpilī i Rēzeknē sovus studentus vuica pieteit Mikeļa Bukša zynuotniskūs dorbus.
Mineišu godu seceibā Mikeļa Bukša pīminis pasuokumus. Teik izveiduotys muzejūs kolekcejis par Mikeli Bukšu:
· 1989.godā Latgolys Kulturviesturis muzejā Rēzeknē,
· 1990.godā Bolvu nūvoda muzejā Bolvūs,
· 1994.godā Balkanu muzejā Šjilbanu pogostā,
· 1997.godā Baltinovas pogosta muzejā Baltinovā,
· 1999.godā Upītes Kulturviesturis muzejā Škilbanu pogosta Upītē.
Mikeļa Bukša pīminis pasuokumi:
· 1990.goda 1.septembrī Rēzeknē, Školuotuoju instituta duorzā atkluoj tieļnīka B. Buļa granitā koltū Mikeļam Bukšam veļteitū pīminekli “Klusuo kūkle”,
· 1992.godā Bolvu nūvoda muzejs izdūd 8 lpp. bīzu bukletu par Mikeli Bukšu,
· 1992.goda 31.maijā Škilbanu pogosta Plešovā teik atkluota piec muokslinīka P. Gleizdāna meta muokslinīkam J. Čiževskam sarynuotuo pīminis pluoksne Mikeļam Bukšam,
· 1993.goda 1.junī pīmiņas pasuokums pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis Škilbanu pogosta Plešovā,
· 1993.goda augusts. Latgolys Kulturviesturis muzeja darbinīki, Bolvu nūvoda muzeja darbinīki, Bolvu rajona Kulturys nūdalis vadeituoja R. Cibule un Janīna Bukšs apceļoj ar Mikeļa Bukša vuordu saisteituos vītys Latgolā,
· 1993.goda 21.augustā atceris pasuokums Mikeļam Bukšam Škilbanu pogosta Plešovā pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis,
· 1994.goda 1.junī pīminis pasuokums pi Mikeļa Bukša piminis pluoksnis Škilbanu pogosta Plešovā,
· 1995.goda 1.junī pīminis pasuokums pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis Plešovā,
· 1996.goda 1.junī pīminis pasuokums pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis Plešovā,
· 1997.goda 1.junī pīminis pasuokums pi Mikeļa Bukša pīminis pluoknis Plešovā,
· 1997.goda 9.junī Mikeļa Bukša atceris pasuokums Latgolys Kulturviesturis muzejā Rēzeknē,
· 1997.goda junī Janīna Bukšs ar Latgolā pazeistamīm muzeju, muokslys, kulturys, literaturys, izgleiteibys i pašvaļdeibu darbinīkīm apceļoj Latgolu, stuosteidama par Mikeli Bukšu,
· 1998.goda 1.junī pīminis pasuokums pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis Škilbanu pogosta Plešovā,
· 1999.goda 1.junī svātbreids pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis Plešovā,
· 2000.goda 1.junī Mikeļa Bukša lasiejumi pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis Plešovā,
· 2001.goda 1.junī Latgaļu volūdys stuņde pi Mikeļa Bukša pīminis pluoknes Plešovā,
· 2001.goda 2.augustā Latvejis tautys biblioteku 7.nūvodpietneiceibys koņfereņcis “Nūvodpietneiceiba – tylts nu paguotnis iz nuokūtni” daleibnīku sveceišu vokars – pīminis breid pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis Plešovā,
· 2002.goda 20.majā Rēzeknes Augstškolas Humanitrūs i juridiskūs zynuotņu fakuļtatē vydusškolom radūšūs puorbaudis dorbu par Mikeli Bukšu nūslāguma pasuokums,
· 2002.goda 1.junī Radūšūs saceriejumu, literaturkritisku eseju, zynuotnisku pietiejumu par Mikeli Bukšu i juo gruomotuom konkursa nūslāguma pasuokums pi Mikeļa Bukša pīminis pluoksnis Plešovā ar Mikeļa Bukša bierneibys skotu dramatiziejumu “Pedeleiša pasauļs”,
· 2002.goda 11.augustā tautysdzīsmu i atmiņu pusstuņde kūpā ar Mikeļa Bukša meitu Ireni un veiru Nilu pi pīminis pluoksnis Plešovā,
· 2002.goda 11.augustā Mikeļa Bukša pīminis pasuokums Baltibovas pogosta muzejā,
· 2002.goda 28.septembrī Zynuotniski – praktiskuo koņfereņce “Mikelis Bukšs – zynuotnīks, viesturnīks, volūdnīks…?!” Bolcu rajona centralajā bibliotekā Bolvūs.
ONTONS SLIŠĀNS
MIKEĻA BUKŠA PIEMIŅAS BRĪDĪ PLEŠOVĀ
BALTA DŪMAKA CEĻAS
NO AUGSTASILA SENĀS LATGAĻU APMETNES
NO PORSKOVAS LATGAĻU PILSKALNA
NO LIELCEĻA, KAS PASAULĒ VED
UN PASAULI ATVED ŠURP –
PIE MIKEĻA BUKŠA PIEMIŅAS:
AR BALTU SĒTU,
BALTAJIEM CERIŅIEM,
BALTO STĀRĶU PERĒKLI,
BALTĀM LILIJĀM
UN BALTU TAUTASDZIESMU
UPĪTES BĒRNU SVĒTKU PRIEKĀ
BALTAJĀ VALODĀ,
KAS VĒL JOPROJĀM IR DZĪVA…
2001
Jana Čevere, Rēzeknes Augstskūlas studente
PATRIOTISMS M. BUKŠA UN MYSDĪNU INTERPRETACIJĀ
Jana Čevere, Rēzeknes Augstskūlas studente
“Kotra nu jō grōmotom ir velteita kaidai nu moz pazeistamom, specialom Latgolas dzeives problemom, bet šom problemom ir lela nūzeime kai Baltijas kultūrā vyspōri, tai jo seviški Latvijas vēsturē un volūdnīceibā.” (Bukšs M. Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas.- 285.lpp)
Miķeļs Bukšs- latgalīts. Na tikai vīnkoršs latgalīts, bet gon latgalīts- patriots, un tīši tys- patriotisms-, munuprōt, ir jō lelōkais davums Latgolai. Nanūlīdzami, jys ir uzrakstejis daudzas grōmotas par Latgolas vēsturi, volūdu, tōs atteisteibu un pagrymuma breižim, bet tam vysam cauri vysod jyutama dziļō un patīsō cīņa un mīlesteiba uz sovu dzimtini, sovu tāvuzemi, dēļ tam munas pōrdūmas byus par tū- patriotismu M. Bukša un munā laikā.
Vysyrms- kas tod eisti ir patriotisms? “ Svešvōrdu vōrdneicā” (Jumava, 1999.- 571.lpp.) losomais skaidrōjums ir- “tēvzemes mīlestība; uzticība savai dzimtenei, tautai; darbošanās savas dzimtenes, tēvzemes, tautas labā”. M.Bukša dorbūs konkretu, jō dūtu, definiciju naatrodu, bet grōmotas “Pret straumi” 127.lpp. jys ir rakstejis: “..pirmī patrioti un tautas darbinīki varēja sōkt strōdot tautas dryvā..”, taitod varam izsacynōt, ka patriotisms jō uztverē beja “strōdōt tautas dryvā..” jeb kūpt un atteisteit kulturu, naļaut aizīt pūstā volūdai, aizaugt tai ar “nazōlem”, izneikt, paleidzēt tai dūt bogōteigu “ražu” literaturā un zinōtnē un naatstot tū sovūs vīn apcirkņūs, bet arī ar citim pasadaleit un cytu pavasari vēļ vairōk un lelōkas dryvas apsēt. Tūs varātu saukt par šō vōrda cīneigim- “patīsajim” patriotim arī myusdīnōs, kod arvīn vairōk ir, tai saucamū, “nūtālōtū” patriotu, bet par tim nadaudz vālōk.
Interesanti byutu uzzynōt, kai myusdīnōs cylvāki saprūt patriotismu, par tū veicu aptauju – 5. un 8. klases skūlānim un studentim, uzdūdūt vīnu vaicōjumu: “kas, jyusuprōt, ir patriotisms?”.
Praktiski visi studenti raksteja, ka “patriotisms ir mīlesteiba uz dzimtini”, un nikaidu interesantu variantu nabeja, jo visi jau aptuveni zyna, kū šys vōrds nūzeimej.
Cytaidōki ir skūlānu aptaujas rezultati. Nu manis aptaujōtajim 44 skūlānim 11 nazynōja, kas tys ir, izsokūt versijas, ka tys ir pasaules gols un cytas oplameibas (nivīns gon nav rakstejis “nazynu”). Pōrejī, najamūt vārā gramatikas klaidu un jēdzīņu “patriots” un “patriotisms” jaukšonu, īdolami divōs grupōs:
1) tī, kas uzskota, ka tys ir “dziļas jyutas: cīņa, mīlesteiba, ticeiba sovai tautai” (pōrsvorā 8.klases),
2) tī, kas uzskota, ka tys ir “sovas vaļsts aizstāvēšona” (pōrsvorā 5.klases).
Šōs nalelōs aptaujas rezultati rōda, ka tū, kas ir patriotisms, zyna gondreiž visi (vīn mozōkī bārni nā), tikai eistu patriotu- “tautas dryvas kūpēju” ir ļūti moz, jo daudzi cylvāki ir gotovi uz vysu, ari pamest un nūlīgt sovu tāvuzemi, ja tikai jim apsūla materialu pabolstu voi lobu dorbu ōrzemēs (Kangara sindroms).
Vēl mozōk cylvāku myusdīnōs ir, kurus varātu pīskaitēt pi Latgolas, sovas dzymtōs puses nanūlīdzējim. Sevišķi jaunīši un bārni pōrsalatviskoj un na jau sovas vīn vainas dēļ- daudzim vacōki pat navuica runōt latgaliski, jūceigi isaklausa, ja vacōki ar bārnu runoj latviski, bet sovā storpā sasarunoj latgaliski, voi varbyut jim tys līkās pašsaprūtami? Es pīkreitu, ka navajadzātu cytūs nūvodūs latgaliski runōt, tik na jau par tū, ka kauns, bet gon dēļ tō, lai cylvāki saprostu, kū tu runoj. Bet par kū gon tū nadareit Latgolā? Ja na gluži sabīdreibā, tod vysmoz sātā?!
Šudiņ cylvākus, kas ir lapni par tū, ka ir latgalīši, kas aizstōv sovu volūdu un kulturu, kas tic, ka Latgola tūmār nav tikai nūvōrtā pamasta, brikšnim un latvānim aizauguse, Dīva aizmērsta nūmale, var uz rūkas pērkstim saskaiteit.
“ Kai navar nūlīgt, nu kurīnes esi cēlīs, tai navar nūlīgt, pi kō esi pīdareigs.”(Bukšs M. Pret straumi.- 32.lpp.)
Ir cylvāki, kas nūlīdz, ka nōkuši nu Latgolas, jo beistās, ka jūs apsmīs, napījims dēļ tō, bet ja meklej eistu draugu, eistam draugam golvonais byus navys nu kurīnes tu nōc, bet gon kaids tu pats esi, cik tu esi uzticams, bet uzticameibu rōda arī uzticeiba tautai, patriotisms, tōpēc es uzskotu, ka ikvīnam sevi cīnūšam latgalīšam vajadzātu izlaseit kaidu M. Bukša grōmotu, jo tōs ir kai patriotisma rūkasgrōmotas. Pyrmkōrt, tōs vysas ir raksteitas latgaliski, ūtrkōrt tajōs vysōs ir raksteits par Latgolu un latgalīšim. Jys ar taidu sirdsyltumu stōsta par sovu mōtesvolūdu sovā mōtesvolūdā, ar tik dziļu sōpi atainoj dzimtinis okupaciju, tautas šķeļšonu un jaunōtnes nūsavēršonu (na vysas, prūtams) nu sovim senčim, sovas izceļšonōs nūlīgšonu, ka laseitōjs navar palikt vīnaldzeigs.
Un M. Bukša patriotisms nav “nūtālōtais” patriotisms, kas ļūti bīži sastūpams myusdīnu sabīdreibā, jo nūtālōt jau var daudz kū, bet jys ari trymdā ceinejōs par latgalīšu volūdu un tōs tīseibom, par tū, lai tei napazustu, lai latgalīši “naizmērtu” un nabyutu jōīroksta “Sokkonajā grōmotā”. Naīinteresētam cylvākam byutu vīnolga, kaidā volūdā runōt, kas nūteik ar jō tautu un dzimtini, bet M. Bukšam nabeja vīnolga.
Runojūt par “nūtālōtajim” patriotim, ir cylvāki, kas apgolvoj, ka Latgola ir jū sāta, tikai(nazyn gon par kū?) tī nabrauc “mōjōs”, bet uzatur Reigā voi vēl kaut kur, šod un tod, reizi godā, vīn uz kopusvātkim atbraucūt. Tī ir , tai saucamī, “skaļī” patrioti jeb “tukša muca tōļi skan”. Citi, Latgolā dzeivōdami, lelu pīsakeršonu tai izrōda, bet tykuši prūm, pusstundes laikā aizmērst, kas tei taida un kur atsarūn. Tī ir tai saucamī, “nakonkretī” patrioti jeb “ ubi bene ibi patria”. Un vēļ jau ir daudz “nūtālōtū” patriotisma veidu…
Vyspōr jau kotrā ģimenē var atrast taidu sovas izcelsmes nūlīdzēju. Par nūžālu arī munā vīns nu šaidim pīmārim ir. Muna mōsa, kai es reizem jūkojūt soku- “tautas un sovu Latgolas senču nūdevēja”. Jei vyspōr narunoj latgaliski ( pat ar kači nā), soka- naprūtūt vairs, bet tam gon nasagryb ticēt, ka goda laikā var aizmērst volūdu, kurā 15 godus dīndīnā esi runōjis, ja trimdinīki (arī M. Bukšs) vysu myužu, pat cytā valstī ar cytu kultūru dzeivojūt, tū naaizmērsa un uzskateja par vīnu nu dōrgōkajom jim pīdarūšajom lītom, apgolvojūt, ka:
“ Trymdā ir tikai vīna dūma- 1) saglobōt sovas tautas nacionalū pīdareibu un
2) saglobōt sovas tautas nacionalōs kultūras pamatus.” (Bukšs M. Latgaļu volūdasun tautasizplateibas problemas.- 276.lpp)
Reizem ir taida sajyuta, ka otkon dzeivojam volūdas trymdā, šūbreid- pošu nūteiktā. Tū var attīcynōt ari uz latgalīšu autorim, kas naroksta latgaliski (kaut ari par Latgolu), jo tīši volūda ir kotras tautas nacionālōs kultūras pamats. Narunojūt sovā dzymtajā volūdā, tu vairs naesi eisti pīdareigs sovai tautai, jo na visi saprass voi gribēs saprast un uzklauseit, kū tu runoj.
Es uzskotu, ka šī autori vairs nav “eisti” latgalīšu autori, jo par Latgolu raksteit jau var jebkurš, bet latgaliski “nalatgaļs” naprass. Tikai moza daleņa ir “eisti Latgolas autori, un ir patīsi žāl, ka daudzi talanteigi dzejnīki un rakstnīki pilneibā voi daļeji nūsavērš nu sovas dzymtōs puses volūdas bogōteibas.
“Kas atzeist sevi, kam ir sovi uzskoti.., tam ir jōnūsastōj uz sovom kōjom un pa kaikam jōnūsastōj ari pret straumi.” (Bukšs M. Pret straumi.- 14.lpp.)
Lela nūzeime , prūtams, ir ari “nalatgaļu” nūlīdzūšajai attīksmei, tūmār nadreikst un navajag okli pasakļaut sabīdreibā pījimtim uzskotim, ja tī nasalīk pošam pījamami, jōprūt atrast sovu taisneibu un napazaudēt tū. Jo, kaut gon teik apgolvōts, ka Latgola- Zylū azaru zeme, kas skan ļūti poetiski un skaisti, patīseibā daudzi, drūši vīn, dūmoj- čyskulōjs, kur ik uz sūļa pūsts un nabadzeiba radzami. Lai ari tys mozlīt pōrspīlāti, bet daļa taisneibas jau tur ir, jo, ja tai padūmoj, voi šudiņ izdūtūs atrast eisti zylu azaru ( tys gon na tikai uz Latgolu vīn attīcynoms) ? Prūtams, saleidzynūt ar Eiropu, uz kuru mes tik ļūti tīcamēs, tī ir ļūti teiri un pat gondreiž debesszili, bet man ir tikai vīns vaicōjums- voi Eiropai ryupēs myusu azari? Voi ari myusu azari nakļius tikpat pīsārņōti? Voi mes napazaudēsim vīnu nu myusu lelōkajom bogōteibom?
“ Visim , kas gryb dzeivōt, ir sova nōkūtne” (Bukšs M. Pret straumi.- 15.lpp.)
Taitod visim, kas gryb, lai kas dzeivōtu (ari volūda) ir jōryupejās par tō nōkūtni, kotru dīnu tū lītojūt, kūpjūt un naļaujūt tam pazust.
M.Bukšs beja pasnīdzējs Rēzeknes Augstškolas prīkštecī- Školōtōju institutā- pasnīdze latiņu un sengreku volūdas, un, kas ir ļūti interesanti, ari tagadejais šū prīkšmatu pasnīdzējs ir Latgolas patriots. Vysmoz jys tai apgolvoj (“Jaunā Avīze”; 28.marts- 4.aprīlis 2002). Varbyut tys skaidrojams ar tū ka apgiustūt, interesejūtīs, aizaraujūt ar senom, myrušom volūdom, rūnās vēlme pasorgōt sovejū- latgalīšu volūdu un kulturu nu šaida gola iznōkuma. Prūtams, tai eisti navar latgalīšu volūdu pīleidzynōt latiņu voi sengreku volūdai- starptautiski zynomus terminus nu tōs dīz voi aizgius, bet liktiņs gon, līkās, ir sagaidoms leidzeigs.
“Latgaļu dialekts ir uzskotoms par atsevišķu volūdu” (Bukšs M. Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas.-24.lpp)
Arī muna pōrlīceiba saskan ar šeit izteiktū dūmu, un M. Bukšs rōda arī cālūņus, kas nūsoka volūdas liktini: “vīna volūda ir tikai tik ilgi, koleidz runōtōji, lītōdami kotrs sovu dialektu, jyut, ka jī rynoj vīnā volūdā” (turpat,-23.lpp.),- un bīži vīn godōs, ka latvīši, it seviški ōrzemēs dzeivojūšī, nasaprūt, kū runoj latgalīši, bet jim vysmoz, saleidzynojūt ar reidzinīkim un pōrnūvodnīkim, nav tik nūlīdzūša attīksme un aizsprīdumi pret myusim un myusu volūdu, jo jī ōrzemēs dzeivojūt ir īsavuicejuši
toleranci pret tū. Tōpēc man, īvārojūt M. Bukša raksteitū, ir pamats dūmōt, ka
ir latgalīšu volūda , navys dialekts.
“Ka latgalim ir sova literārō volūda, par tū nav šaubu” (Bukšs M. Pret straumi.-36.lpp.)
Šō apgolvōjuma patīsumu aplīcynoj tys, ka latgalīšim jau sen ir izdūtas dažaidas avīzes un īspīstas grōmotas. Pādejā laikā arvīn bīžōk presē (konkretōk, “Rēzeknes Vēstīs”) losami roksti latgalīšu volūdā, un te es asmu īvārōjuse vīnu eistu myusdīnu “bukšu”- Latgolas vōrda spūdrynōtōju un tautas mūdynōtōju- Vincentu Čepuli ( prūtams, jys nav vīneigais, bet spylgtōkais gon, munuprōt, ir). Jō vōrdu zam latviski raksteita roksta naatmynūs redzējuse, un tys vīn jau rōda, ka jys ir patīsi latgalisks sovā byuteibā un nasakaunej par sovu izceļšonūs un volūdu. Man ir tikai prīks par tū, un es nasaprūtu cylvākus, kas zvona uz redakceju un protestej pret latgaliski raksteitim rokstim. Golu golā tūs tok var nalaseit, ja napateik!
Vēlreiz pōrdūmojūt un saleidzynojūt patriotisma nūzeimi un nūzeimeigumu M. Bukša laikā un mysdīnōs, izsacynōju vīn tū , ka myusim vēl daudz jōsavuica, kas ir eists patriotisms, un varbyut kaidam tū izprast paleidzēs kaids nu M.Bukša dorbim (man, ja na gluži paleidzēja, tod vysmoz, kai radzat, īdvesmu deve).
Varbyut tīši Miķeļa Bukša dorbūs jyutamō mīlesteiba palaidzēs myusim nūsorgōt myusu Zylū azaru zemi, myusu Mōras zemi nu paneikšonas, paleidzēs naļaut tai aizīt pūstā, jo “volūda ceļās un grymst reizē ar tautu” (Bukšs M. Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas,- 22.lpp.), un “nūgrymstūt” tautai, “nūgrims” ari myusu volūda, kultūra, latgaliskō nōkūtne, tōpēc naļausim poši sev “nūgrimt”! Turēsimēs pret straumi! Napasadūsim!?…
Sacynōjumi:
1. Patriotisms ir lelōkais M.Bukša davums Latgolai, jo jys ir rakstejis “pirmī patrioti un tautas darbinīki varēja sōkt strōdōt tautas dryvā”, taitod patriotisms ir “strōdōšona tautas dryvā”, kā arī dareja M. Bukšs.
2. Skūlānu un studentu aptaujas rezultati rōda, ka tū, kas ir patriotisms, zyna gondreiž visi- praktiski visi aptaujōtī roksta, ka “patriotisms ir mīlesteiba dzimtini”, tikai visim zynoms, ka eistu patriotu- “tautas dryvas kūpēju” ir ļūti moz.
3. Latgolas jaunīši un bārni pōrsalatviskoj, gon sovas, gon vacōku vainas dēļ un latgaliski narunoj pat sātā.
4. Ir vairōki “nūtālōtō” patriotisma veidi, pīmāram, “skaļī” jeb “tukša muca tōļi skan”, “nakonkretī” jeb “ubi bene ibi patria” u.c.
5. Ikvīnam sevi cīnūšam latgalīšam vajadzātu izlaseit kaidu M.Bukša grōmotu, jo tōs vysas ir kai patriotisma rūkas grōmotas.
6. Latviski rokstūšī latgalīšu autori nav “eisti” latgalīšu autori, jo par Latgolu raksteit var jebkurš, bet latgaliski “nalatgaļs” naprass.
7. Latgolu tikai ōreji slavej par tōs skaistumu un zylajim azarim, patīseibā daudzim ir ībyldumi un napatyka pret latgalīšu kultūru, volūdu un cylvākim vyspōri.
8. M. Bukšam beja svareigi saglobōt sovu dzymtū latgalīšu volūdu (volūdu, navys dialektu), jo “volūda ceļās un grymst reizē ar tautu”. Pādējā laikā presē arvīn bīžōk losami roksti latgalīšu volūdā, kas līcynoj par latgalīšu simboliku “atmūdu” un kompleksu pōrvarēšonu, taitod tauta ceļās un leidz ar tū volūda.
Izmontōtō literatura:
1. Bukšs M. Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas.
2. Bukšs M. Pret straumi.
Henrihs Soms, Dr. hist., doc., Daugavpils universitātes Vēstures katedras vadītājs
MIĶELIS BUKŠS UN LATGAĻU ENCIKLOPĒDIJAS PROJEKTS: XXI GADSIMTA SKATĪJUMS
Henrihs Soms, Dr. hist., doc., Daugavpils universitātes Vēstures katedras vadītājs
1963.gada 23.februārī latgaliešu laikraksts “Latgolas Bolss” ievietoja “Latgaļu izdevniecības” kolektīva parakstītu vēstuli “Tūp jauns pasōkums. Veidojas Latgaļu enciklopedijas prīkšdorbi”. Lasītāji tika informēti par ieceri izdot apkopojošu izdevumu par Latgali – “Latgaļu enciklopediju”[1]. Vēstules autori izdevumu nodēvēja par rokasgrāmatu, kas tiktu izdota pēc vārdnīcas principa. Bija plānots izdot atsevišķas daļas, kuras apvienotu grāmatās pa 6 izdevniecības loksnēm (apmēram 120 lpp). Enciklopēdijas kopējais apjoms būtu 10 – 11 izdevumi. Katru gadu bija plānots izdot apmēram 2 grāmatas.
Rakstā visi laikraksta lasītāji tika aicināti vakt derīgus materiālus un sūtīt tos uz izdevniecību. Jautājumus enciklopēdijas veidošanas sakarā tika ieteikts adresēt Leonardam Latkovskim (ASV), Miķelim Bukšam (Zviedrijā), Albertam Spoģim (Vācijā). Bija paredzēts, ka darba apjoms būs liels un pirmais darba posms būs enciklopēdijas satura projekts. Izdevniecība ar gandarījumu paziņoja, ka šo projektu ir uzņēmies izstrādāt “Vyspuseigais zynōtnīks un dedzeigs tautas darbinīks Mikeļs Bukšs”.
Par pasākuma iniciatoru uzņēmību liecināja laikraksta “Latgolas Bolss” turpmākajos numuros ievietotie daudzie ierosinājumi un atsauksmes par Latgaļu enciklopēdijas izdošanu, tostarp arī intervija ar M. Bukšu. Projekta autors korespondentam piebilda, ka līdzstrādnieki ir aizņemti ikdienas darbos, tomēr ir optimistiska cerība, ka visiem izdosies vienoties kopīgam darbam. M. Bukša pārliecība balstījās uz dažādu nozaru plašo lietpratēju un speciālistu loku – Vladislavs Bojārs (floras un faunas jautājumi), Bonifācijs Briška, Aloizijs Budže, Pēteris Pudulis, Staņislavs Škutāns (vēsture un senatne), Staņislavs Mozga, Jezups Grišāns (baznīcas lietas), Leonards Latkovskis, Valdis Zeps, Jezups Lelis (folklora un lingvistika), Alberts Spoģis (filozofija un literatūras kritika), Jezups Soikans (māksla), Francis Teirumnīks, Pēteris Priževoits (saimnieciskā dzīve), un citus.
M. Bukša izstrādāto “Latgaļu enciklopedijas” projektu laikraksts “Latgolas Bolss” sāka publicēt 1963.gada 16.martā, tas ir nākošajā numurā pēc aicinājuma. Drīz redakcija saņēma daudzus lasītāju priekšlikumus. Agronoms, saimnieciskās dzīves pētnieks Bonifācijs Briška ieteica jau pēc gada apspriest enciklopēdijas jomā paveikto un 16.martu atcerēties kā “cēlas idejas manifestāciju”[2].
Kopumā “Latgolas Bolss” līdz 1994.gada janvārim katrā laikraksta numurā ievietoja enciklopēdijā iekļauto vārdu reģistru. Enciklopēdijas veidotāji bija iecerējuši, ka lasītāji paši uz laikraksta papīra līdzās reģistram pierakstīs komentārus, sūtīs tos redakcijai un tā kļūs par izdevuma līdzstrādniekiem. Šī iemesla dēļ reģistru publicēja tikai laikraksts “Latgolas Bolss”, kurš iznāca regulāri reizi nedēļā. Žurnāls “Dzeive” iznāca tikai reizi divos mēnešos, tāpēc tas ievietoja atsevišķus komentārus par enciklopēdijas tapšanu.
No preses materiāliem uzzinām, ka enciklopēdijas sagatavošana ritēja pilnā sparā, darbā bija iesaistīti visi redzamākie latgaliešu zinātnieki, rakstnieki un publicisti. Redakcija bija pārliecināta, ka ikviens, kurš ir iepazinies ar enciklopēdijas projektu, nepaliks vienaldzīgs un projekts ierosinās visus iekļauties šajā svarīgajā un vienreizējā pasākumā.
Pēc reģistra 18.turpinājuma publicēšanas Leonards Latkovskis (seniors) izteica vairākas piezīmes. Viņš aicināja enciklopēdijas veidotājiem būt pedantiskiem un objektīviem, Latgales vēsturei derīgus materiālus meklēt dažādu valstu bibliotēkās un arhīvos. Šīs pārdomas reāli atspoguļoja enciklopēdijas veidošanu. Laikraksts pārtrauca reģistra publicēšanu un reģistrs noslēdzās ar “s” burtu un vārdu “syvums”. Mūsu rīcībā pagaidām nav enciklopēdijas līdzstrādnieku iesūtīto vēstuļu, bet, domājams, ka šīs piezīmes ir saglabājušās enciklopēdijas projekta vadītāju arhīvos un bibliotēkās.
Vienisprātis ar Leonardu Latkovski (esnioro) bija arī Aleksandrs Batņa no Kanādas. A. Batņa norādīja, ka enciklopēdija ir pārāk nopietns izdevums, lai sasteigtu tā izdošanu. “Maņ līkās, ka ar Latgaļu enciklopedijas izdūšonu nabyutu jōsasteidz, bet gon izdūt tū labi apstrōdōtu, tai ka attaisnōtu sovu izdūšonu” [3]. Laikraksts “Latgolas Bolss” turpināja regulāri publicēt lasītāju domas par enciklopēdijas saturu. Latgaliešu zinātnieki un sabiedriskie darbinieki to uzskatīja par lielāko un nopietnāko darbu turpmākajos gados un tika izteiktas prognozes, ka 1967.gadā darbs varētu sākties pilnā sparā.
Pētot “Latgaļu enciklopēdijas izdošanas idejas attīstību, jākonstatē, ka vislielākā aktivitāte šajā ziņā bija vērojama no 1963.gada līdz 1966.gadam. Šī pasākuma īstenošanu nevar skatīt atrauti no procesiem un parādībām latgaliešu trimdas dzīvē. Zināms, ka 1965.gadā latgaliešu zinātnieki iedibināja jaunu tradīciju un sāka izdot krājumu “Acta Latgalica”. Krājuma 1.sējuma ievadā, kurš rakstīts angļu un vācu valodās, tika norādīts, ka “Acta Latgalica” publicēs rakstus par Latgales vēsturi, modernās politikas problēmām, latgaliešu etnogrāfiju, valodniecību, arī par demogrāfiju, dabaszinātnēm un ievērojamām personībām. Pirms vairāk nekā 35 gadiem izdotais “Acta Latgalica” 1.sējums šodienas lasītāju pārsteidz ar satura daudzveidību, plašo autoru loku un pamatīgo avotu bāzi. Nenoliedzami, ka šajā izdevumā tika iekļauti materiāli, kuri radušies krietnu laiku agrāk, tostarp arī “Latgaļu enciklopedijas” tapšanas laikā. Jānorāda, ka abos projektos – gan “Latgaļu enciklopedijas”, gan “Acta Latgalica” izdošanā, tika iesaistīts Latgaļu Pētnīceibas Instituts, arī Miķelis Bukšs. Mēs varam šodien tikai izteikt dažādus spriedumus par to, kāpēc emigrācijas latgaliešu zinātnieki pārorientējās uz rakstu krājuma izdošanu un neturpināja enciklopēdijas sagatavošanu. Ņemot vērā enciklopēdijas redakcijas izteiktās atziņas par saturīgas un objektīvas rokasgrāmatas izdošanu, varam pieņemt, ka šādai zinātnieku rīcībai bija pētniecisks raksturs. Reāli atklājās plašais darba lauks, ko pētniekiem bija jāveic, lai izzinātu Latgali, tās vēsturi, valodu, saimniecību.
Ideju par enciklopēdijas veidošanu no pašiem sākumiem aizstāvēja Latgaļu Pētnīceibas Instituts (LPI), kas tika dibināts 1960.gadā. Šo jautājumu vairākkārt apskatīja LPI valdes sēdēs. 1966.gadā par LPI priekšsēdētāju ievēlēja Aleksandru Batņu, kurš daudz rūpējās, lai trimdas sabiedriskajās aktivitātēs iesaistītu jauno paaudzi. Šajā laikā sākās nopietna paaudžu maiņa, jo daļai darbinieku, kuri bija devušies prom no Latvijas pašos brieduma gados, palika jau 60 gadu.Piemēram, 60 gadu jubileju svinēja Leonards Latkovskis (seniors), Pēteris Pudulis, Heronims Tihovskis un citi. Svarīgi bija nostiprināt saites starp visiem aktīvākajiem trimdas darbiniekiem Eiropā, Zviedrijā un ASV. No šī viedokļa ievērību pelna Miķeļa Bukša došanās uz ASV un Kanādu 1966.gada septembrī. Tā dēvēto “Toronto dienu” laikā notika divas LPI sēdes un pārrunas viesa nākotnes optimismu. Amerikas un Kanādas latgalieši, augsti vērtējot Miķeļa Bukša darbību, uzskatīja, ka M. Bukšs ir daudzu nozīmīgu darbu aizsācējs.
1967.gada 3.decembrī pēkšņi aizsaulē aizgāja LPI direktors Aleksandrs Batņa, ar kura darbību daudzi saistīja lielas cerības. Šajā gadā latviešu trimdas dzīvē ieskanējās arī savstarpējie apvainojumi, polemika pārauga savstarpējā neiecietībā. 1968.gadā latgaliešu laikraksta “Latgolas Bolss” slejās mēs neatrodam informāciju par “Latgaļu enciklopedijas” turpmāko likteni.
“Latgaļu enciklopedijas” savdabīgais liktenis nepārvērtās par latgaliešu trimdas fatālu neveiksmi. Gluži pretēji, šis projekts mobilizēja latgaliešu intelektuālos spēkus, kuru iespaidā veidojās jaunas ieceres – projekti. Daudziem no tiem bija lemts piepildīties. Spilgts piemērs šajā ziņā bija L. Latkovska apjomīgais darbs “Latgaļu uzvōrdi, palames un dzymtas” 2 sējumos. Materiālus šim izdevumam L. Latkovskis vāca paralēli darbam pie enciklopēdijas. 1963.gada 19.oktobra numurā viņš lūdza “Latgolas Bolss” lasītājus, lai tie iesūta ne tikai materiālus enciklopēdijai, bet arī uzvārdus, dzimtu nosaukumus. Pēc 5 gadiem iznāca grāmatas pirmā daļa, vēlāk – arī 2.daļa. Šajā periodā tapa arī daudzi citi nozīmīgi darbi folkloras, mūzikas, literatūras, valodniecības jomā.
“Latgaļu enciklopedijas” sākotnējā posmā paveiktais pēc daudziem gadiem (1990.g.) tika apkopots speciālā mapē, kura sastāv no laikraksta “Latgolas Bolss” materiāliem, tostarp arī enciklopēdijas projekta. Izgriezumus sagatavojis un sakārtojis Bonifācijs Briška. Mape vēlāk tika kopēta un izplatīta gan latgaliešu mītnes zemēs, gan arī Latvijā. Vienkopus sakārtotie materiāli no iecerētās enciklopēdijas glabājās arī Latgales Pētniecības institūta bibliotēkā Daugavpilī.
Jautājums par Latgalei veltītas enciklopēdijas izdošanu aktualizējās 20.gs. 80-to gadu beigās un 90-to gadu sākumā, kad Latvijā būtiski pieauga interese par mūsu pagātni, mūsu zemes dažādiem novadiem. Lielas cerības tika liktas uz izdevniecības “Latvijas enciklopēdija” darbinieku profesionalitāti, erudīciju un uzkrāto materiālu klāstu. 1993.gadā tapa grāmata par Kurzemi [4] un jaundibinātais Latgales Pētniecības institūts uzsāka sarunas par grāmatu, kas veltīta Latgalei. Sekmīgi iesākto sadarbību pārtrauca izdevniecības likvidēšana privatizācijas gaitā. Savāktie materiāli nogūla privātajās bibliotēkās un arhīvos. Pēc tam kādu laiku vēl bija iespējas atsākt darbu. Šī raksta autors kopā ar bijušo izdevniecības darbinieku Valdi Veilandu sastādīja vairākus projektus par Latgales enciklopēdiju, tomēr tiem nebija lemts realizēties, jo projekts bija ilglaicīgs un dārgs. Projekta sagatavošanas stadijā atklājās, ka zinātnieki un entuziasti ir uzkrājuši bagātīgus materiālus par Latgali. Tos nepieciešams precizēt un papildināt, tāpēc enciklopēdijas izdošanai ir perspektīvas.
Jaunas iespējas Latgales enciklopēdijas izdošanā paver modernās tehnoloģijas, kuras arvien vairāk ietekmē mūsu darbību. Visspilgtāk saistība ar jaunākām tendencēm zinātnē izpaužas mēģinājumos datorizēt Latgales vēstures avotu bāzi, kā arī informāciju par Latgales vēsturi kopumā.
1994.gada maijā Daugavpilī Latgales Pētniecības institūtā (LPI) tika uzsākta datu bāzes “Latgales dati” veidošana. “Latgales dati” ir ar Latgali saistītas informācijas datorizēts apkopojums (datu banka). “Latgales dati” pamatmērķis ir apkopot un ievadīt datorā informāciju par Latgali, ar to saistītiem notikumiem, personām, kā arī apkopot un uzglabāt galvenos ar Latgali saistītos dokumentus, lai nodrošinātu to ātru un ērtu izmantošanu zinātniskiem, izglītības un uzziņu nolūkiem.
“Latgales datu” veidošana paredz eksperimentālo, sākotnējo, turpmāko, attālāko posmu. Eksperimentālajā posmā, kas ir jau noslēdzies, tika veidota un aprobēta datorprogramma personāliju datu bankas uzglabāšanai, kā arī ievadīts sākotnējam darba posmam nepieciešamais informāciju apjoms.
Sākotnējā posma mērķi ir izveidot un nepārtraukti papildināt personāliju datu banku, veicot vajadzīgās korekcijas datorprogrammā; nodrošināt datu bankas ierobežotu publisku izmantošanu uz LPI datora; uzsākt savāktās informācijas izplatīšanu no datora neatkarīgā veidā (laikrakstos, izdodot bukletus un informatīvos biļetenus un tml.).
Turpmākā posma mērķi paredz uzkrātās informācijas apjoma papildināšanu; informācijas izmantošanas iespēju paplašināšanu, nodrošinot “Latgales dati” datu bankas izmantošanu Daugavpils universitātes lokālajā datoru tīklā; nodrošināt piekļūšanu datu bankas informācijai ar datoru tīkla Internet starpniecību; uzsākt datu bankas informācijas izplatīšanu neatkarīgu datorproduktu veidā (mācību programmas, specializētas datu bankas un tml.).
Attālākā posma mērķi: integrēt datu bankā visus iespējamos informācijas veidus (attēli, audio, video, kartes); piesaistīt “Latgales datu” informāciju ģeogrāfiskās informācijas sistēmai (GIS), integrējot to līdzvērtīgās valsts un reģionālajās sistēmās; nodrošināt daļēju “Latgales datu” informācijas tulkošanu, piedāvājot informāciju ieinteresētām personām un organizācijām visā pasaulē; uzsākt datu bankā uzkrātās informācijas komerciālu izmantošanu.
Šobrīd (2002.gada septembris) pilnā apjomā ir veikti eksperimentālā un sākotnējā posma uzdevumi un tiek risināti turpmākā posma uzdevumi. Par to liecina datu bāzes “Latgales dati” uzkrātā informācija, kuru var iedalīt vairākos fondos:
1. Datorizēta personāliju kartotēka. Tā satur informāciju par aptuveni 3 tūkstošiem cilvēku, kuru darbība ir saistīta ar Latgali.
2. Kultūrvēsturiski teksti datorformātā. Svarīgākie no tiem ir Latgales kultūrvēstures kalendārs, jaunākā hronika, zinātniski teksti (studentu kursadarbi, bakalaura un maģistra darbi, augstskolu docētāju raksti).
Kopš 1997.gada 1.jūnija “Latgales datu” informācija ir pieejama Internetā. Pēc datu bāzes materiāliem tiek veidota WWW kalendāra lappuse “Šī diena Latgalē” [5].
Datorizētās informācijas priekšrocības atklājās vairāku Latvijas mēroga enciklopēdiska satura grāmatu sagatavošanā un izdošanā. Kā sekmīgu var vērtēt sadarbību ar vēsturnieku Jāni Kapustānu. Viņš sagatavoja izdošanai informatīvi piesātināto grāmatu par studentu korporāciju “Lacuania”, kuras rindās bija ievērojams skaits Latgales studentu [6]. Datu bāze “Latgales dati” bija arī noderīga biogrāfiskam zinātnieku rādītājam, kurš iznāca Daugavpilī sakarā ar Daugavpils Universitātes 80 gadu jubileju [7].
Mūsdienu sabiedrību mēs mēdzam dēvēt par informācijas sabiedrību. Informācijas iegūšana, apmaiņa un pārraide ir kļuvusi par vienu no sabiedrības galvenajiem nodarbes veidiem. Arī Latgalei veltītās informācijas apkopošana ar modernām tehnoloģijām ir realitāte. Šī darba pirmsākums ir Latgalei veltītu oriģinālmateriālu un avotu elektroniskas bāzes veidošana. Tā sekmētu vispusīgāku un dziļāku mūsu reģiona izpēti, kas radītu objektīvus priekšnoteikumus modernu, XX gs. raksturīgu enciklopēdiju veidošanai. Tā tiktu realizēta daudzu latgaliešu, arī Miķeļa Bukša iecere par “Latgaļu enciklopediju”.
1. Tūp jauns pasōkums.- Latgolas Bolss, 1963. 23.februāris
2. Laseitōku dūmas par Latgaļu enciklopediju.- Dzeive, 1964. Nr.64.
3. Briška B. Latgaļu lelō dīna.- Latgolas Bolss, 1963. 30.marts
4. Rusmanis S., Vīks I. Kurzeme: Latvijas enciklopēdija.- Rīga: Latvijas enciklopēdija. 1993.- 239 lpp.
5. Latgales Pētniecības institūts. Sk. http://www.dpu.lv/LD/
6. Lacuaniai – 70 / Red. J.Kapustāns.- Rīga: Studentu korporācija Lacuania. 1999.- 321 lpp.
7. Daugavpils Pedagoģiskā universitāte. Pētniecība un zinātne 80 gados: Bibliogrāfisks rādītājs 1921-2001.- Daugavpils: Saule. 2001.- 115 lpp.
Silvija Ribakova, Latgales kultūrvēstures muzeja galvenā krājuma glabātāja
TRIMDAS ARHĪVI LATGALES KULTŪRVĒSTURES MUZEJA KRĀJUMĀ
Silvija Ribakova, Latgales kultūrvēstures muzeja galvenā krājuma glabātāja
Ar jēdzienu ”trimdas arhīvi” tās dokumentārās liecības, kas radušās mūsu tautiešu dzīves, sabiedriskās darbības un daiļrades rezultātā piespiedu atšķirtības piecdesmit gados ārpus Latvijas. Šoreiz pievērsīšos rietumu trimdai, jo tautiešu darbība, kuri pēc atbrīvošanas no Staļina lēģeriem un nometinājuma palika uz dzīvi austrumos, ir pētīta nepietiekami.
Lielu ieguldījumu trimdas arhīvu apzināšanā Latvijas krātuvēs: muzejos un bibliotēkās, devuši Latvijas Valsts arhīva darbinieki, publicējot uzziņu krājumu “Trimdas arhīvi atgriežas”, kura 1.daļa iznāca Rīgā 1996.gadā, 2.daļa – 2000.gadā. Izpētot augstākminētā krājuma materiālus, var secināt, ka vislielākās trimdas arhīvu kolekcijas glabājas četrās iestādēs: Latvijas Valsts arhīvā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā un Latvijas Rakstniecības muzejā. Lai gan novadu muzeji nav lielāko glabātavu skaitā, katram no tiem ir sava pieredze arhīvu komplektēšanā un izmantošanā.
Latgales kultūrvēstures muzejs (līdz 1990.gadam – Rēzeknes novadpētniecības muzejs) trimdas tautiešu radīto bagātīgo kultūras mantojumu sāka apzināt tikai Atmodas laikā 1980-to gadu beigās. Kopš 1979.gada muzeja specfondā glabājas no trimdas atsūtītā M. Bukša un J. Placinska “Latgaļu volūdas gramatika un pareizraksteibas vōrdneica”, izdota P/s “Latgaļu izdevnīceiba” 1963.gadā. To ieguvām pēc aizrautīgā Latgales bibliofila Stepona Seiļa nāves, iepērkot daļu viņa grāmatu kolekcijas. Toreiz neko sīkāk nezinājām nedz par Miķeli Bukšu, nedz par trimdas latgaliešu darbību kopumā.
Reāla trimdā dzīvojošo latgaliešu apzināšana un sakaru uzņemšana ar viņiem sākās tikai pēc desmit gadiem. Muzejs tajā laikā pulcināja cilvēkus, kuriem bija dārga Latgales vēsture, valoda un kultūra. Viņi nesavtīgi iesaistījās materiālu vākšanā par Latgales kultūras darbiniekiem. Tā, par sirsnīgu muzeja draugu kļuva Leopolds Kemps (Franča Kempa jaunākais dēls), pirmo tikšanos ar kuru mums noorganizēja žurnāla “Katoļu Dzeive” redaktore Maruta Latkovska viņa dzīvesvietā Līvānos. Savukārt, Leopolds Kemps mūs “saveda” ar Miķeļa Bukša atraitni Janīnu Bukšu.
Pirmā tikšanās ar Janīnu Bukšu notika telefoniski, drošības orgānu uzraudzībā, jo saruna ar kapitālistisku valsti no iestādes telefona bija uzskatāma par lielu uzdrīkstēšanos. Sirsnīgajā sarunā ar toreizējo muzeja direktori Helēnu Bernāni , Janīnas kundze solīja atbalstu muzeja kā drošas glabātuves popularizēšanā ārzemēs. Tāpat viņa uzņēmās rūpes par Miķeļa Bukša kolekcijas veidošanu muzejā un viņa piemiņas iemūžināšanu Rēzeknē.
Janīnas aizrautīgās darbošanās motīvi formulēti kādā vēstulē, kuru, pēc M. Bukša aiziešanas mūžībā, viņa adresēja ģimenes draugiem Jezupam un Marijai [Rudovičiem?]: “…Es poša stōvēju ļūti tyvu vysam, kū Mikeļs rakstēja, vysim jō dorbim sekōju leidzi. Latgolas līta ir muna sirdslīta.”
Rēzekni pēc daudzajiem atšķirtības gadiem Janīnas kundze apmeklēja 1989.gadā, uzdāvinot M. Bukša grāmatu “Latgaļu atmūda”, kuru līdz tam bijām redzējuši pie Leopolda Kempa fotokopiju veidā, un kura deva mums dziļāku izpratni par Latgales kultūrvēsturiskajiem procesiem un personībām. Tajā pašā gadā muzejs saņēma sūtījumu no dzejnieka un mākslinieka Antona Zvīdra (1911-1992), mākslinieka Jāņa Trūpa (1924-1989), tika likti pamati Miķeļa Bukša kolekcijai, pienāca arī trimdā izdotu grāmatu sūtījumi.
Trimdas arhīvu komplektēšanas motivācija formulējama vairākos aspektos. Pirmkārt, trimdas arhīvu materiāli palīdzēja “aizpildīt vēstures baltos plankumus”. Trimdā izdotie vēsturnieku darbi sniedza pamatotu informāciju par padomju okupācijas varas prettautisko darbību.
Otrkārt, trimdas arhīvi bija vērtīgs avots, lai noskaidrotu daudzu Latgales sabiedrisko darbinieku likteņus, jo padomju izdevumos šāda veida informācija netika publicēta. Treškārt, trimdas sabiedrisko organizāciju darbības izpēte varēja sniegt izpratni par tautiešu centieniem atjaunot Latvijas neatkarību un saglabāt latvisko identitāti, jo būtībā trimdas organizācijas bija vienīgais reālais spēks, kas 50 padomju okupācijas gados cīnījās par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
1990.gadā muzejs tika pārdēvēts par Latgales kultūrvēstures muzeju ar pamatojumu, ka Latgales kultūrvēstures muzejs ir pirmskara Latgales Centrālā muzeja ideju un tradīciju pārmantotājs. Tas ceļ muzeja prestižu un muzeja direktorei Helēnai Bernānei izdodas nodibināt kontaktus ar tautiešiem Vācijā, ASV, Anglijā, Kanādā, Austrālijā, Beļģijā, Polijā un jau minētajā Zviedrijā. Savstarpējās sapratnes gaisotnē veidojas pozitīvs rezultāts un muzeja krājuma kolekcijas papildinās ar vērtīgiem dokumentiem, grāmatām, mākslas darbiem.
Laika posmā no 1989. Līdz 2002.gadam Latgales kultūrvēstures muzeja krājums papildinās ar vairāk nekā 7000 glabāšanas vienībām, kuras ieskaitītas muzeja pamatkrājumā, palīgkrājumā vai zinātniskajā bibliotēkā. Bez tam, muzeja zinātniskā bibliotēka saņem vērtīgo Kanādas Londonas latviešu kopas bibliotēkas krājumu, kurā ir ap 2000 sējumu. Trimdas arhīvu komplektēšanas process nav noslēdzies, tas joprojām turpinās. Tā, 2.pasaules latgaliešu konferences laikā muzeja direktore Anastasija Strauta saņēma vērtīgus bīskapa Jāzepa Rancāna personīgā arhīva materiālus no krustdēla Onufrija Rancāna rokām.
Trimdas arhīvu struktūra ir daudzveidīga un nosacīti tos varētu sagrupēt sekojoši: personu dokumenti (personas apliecības, izglītības un darba dokumenti, fotogrāfijas, korespondence), radošo personību daiļrades materiāli (mākslas darbi, literatūras sacerējumi), zinātniski pētījumi, sabiedrisko organizāciju un biedrību arhīvi, trimdas izdevniecību izdevumi (rakstu krājumi, kalendāri, seriālizdevumi).
Visi no trimdas nākušie materiāli sakārtoti 25 personu kolekcijās. Tajās iekļauti gan personīgie dokumenti, gan daiļrades materiāli, kā arī materiāli par citām trimdas latgaliešu personībām un organizācijām. No trimdas izdevniecībām visplašāk pārstāvēta P/s “Latgaļu izdevnīveiba” ar tās apgādā izdotajām grāmatām un periodiku (A. Spoģa dāvinājums 1990.g.). Izsmeloša informācija par visiem trimdas dāvinājumiem, ko muzejs saņēma 1989.-2000.gados publicēta jau minētajā uzziņu krājumā “Trimdas arhīvi atgriežas”. Apjoma ziņā lielākās kolekcijas saņemtas no teoloģijas doktora, prelāta Kazimira Ruča, dramaturga Artūra Tālivalža Rubeņa, dzejnieka un mākslinieka Antona Zvīdra, fotomākslinieces Helēnas Nukšas-Hofmanes, izgudrotāja, fizikas zinātņu doktora Konstantina Poča, mākslinieka Jura Soikana, dzejnieces Paulīnes Zalānes-Vallēnas, filozofa Alekša Rubuļa, vēsturnieka Tadeuša Puisāna, Janīnas Bukšas u.c.
Saņemtie trimdas arhīvi satur bagātu informāciju par dažādām trimdas latgaliešu darbības jomām un to izpēte uzskatāma par muzeja zinātniskā darba prioritāti. Līdz šim vairāk pētīts atsevišķu personību dzīvesgājums, mazāka uzmanība pievērsta trimdas sabiedrisko organizāciju un biedrību darbības izpētei. Tā, izmantojot trimdas arhīvu materiālus, tika veidotas piemiņas izstādes bīskapiem Boļeslavam Sloskānam un Jāzepam Rancānam, filologam, Latgales literatūras pētniekam Miķelim Bukšam. Izstādes atklāšanā, kura notika 1997.gada 8.jūnijā, piedalījās arī Janīna Bukša. Diemžēl, šis Dzimtenes apmeklējums bija pēdējais un liktenīgs – negaidīti šeit, Latvijā stāja pukstēt dedzīgās latgalietes sirds. 1996.gada martā notika latviešu leģionāru piemiņas izstāde, kurā bija eksponēti daudzi unikāli dokumenti no bijušā kara kapelāna Kazimira Ruča kolekcijas. K. Ruča kolekcijas izpēti veic muzeja speciāliste Vilma Platpīre savam bakalaura darbam Rēzeknes augstskolā, izvēloties tēmu par Kazimira Ruča dzīvi un darbību.
Trimdā radīto mākslas darbu kolekcijas lielāko daļu veido Antona Zvīdra (1911-1992) gleznas un koka tēlniecības darbi. Šīs kolekcijas izpētes rezultāti publicēti toreizējās muzeja mākslinieces Marijas Arbidānes rakstā “Dāvana muzejam” žurnālā “Māksla” 1992.g. Nr. 5/6. Informācija par mākslinieku Jura Soikana, Benjamiņa Ancāna un Antona Zvīdra daiļradi atrodama internetā muzeja mākslas nodaļas vadītājas Ineses Dundures izveidotajā virtuālajā galerijā http:// gallery.rezekne.lv.
Ikviena muzeja profesionālā darbība tiek vērtēta pēc vairākiem kritērijiem, un viens no tiem ir krājuma kolekciju pieejamība sabiedrībai. Muzeju Valsts akreditācijas komisija, kas 2002.gada 13.septembrī analizēja Latgales kultūrvēstures muzeja darbu, izteica atzinību par plašajām iespējām, kādas radītas, lai ikviens interesents varētu iepazīties ar muzeja kolekcijām pietiekamā apjomā. Šajā vasarā rēzekniešiem un pilsētas viesiem, pētniekiem un tūristiem bija unikāla iespēja apmeklēt tematisko trimdas arhīvu izstādi “Mājupceļš mūža garumā”, kuru muzeja speciālisti veidoja, sagaidot 2.pasaules latgaliešu konferenci. Tā tika veidota, lai pateiktos tiem trimdas latgaliešiem, kuri nesavtīgi dāvinājuši muzejam materiālus vai kā citādi atbalstījuši muzeju, kā arī, lai informētu plašāku sabiedrību par trimdas arhīvu kolekcijām muzeja krājumā un sabiedrību ar trimdiniekiem. Izstādes vizuālais un informatīvais risinājums izdevās simbolisks, asociatīvs un emocionāli iedarbīgs, par ko īpaša pateicība pienākas koncepcijas autorei, jaunajai dzejniecei Inetai Atpilei-Jugānei un māksliniecei Inesei Dundurei. Izstādē eksponēti ap 600 dažāda veida muzeja priekšmeti, kuri atklāj dzimtenei atrautās tautas daļas dzīvi pirms došanās svešumā, skaudro trimdas sākuma posmu, viņu sasniegumus mītnes zemē un identitātes saglabāšanas centienus, kā arī došanos mājup.
Trimdas arhīvu krājums nav tikai dokumentu, grāmatu vai fotogrāfiju klāsts. Trimdas arhīvi ietver sevī svešumā nonākušo cilvēku dzīves pieredzi un filozofiju, viņu motivāciju darboties dzimtenes labklājības vārdā. Trimdas mākslas darbos un literatūras sacerējumos bieži pavīd gājputna tēls, kurš asociatīvi parāda, ka tā ir mūsu tautas daļa, kurai izdevās izglābties no staļiniskajām represijām un svešumā saglabāt latvisko identitāti un valsts neatkarības ideju, tāpēc Latvijas vēstures izpratne nebūtu izsmeļoša bez trimdas tautiešu devuma.
Dzejniece Ineta Atpile – Jugane tautas traģiskās lappuses iepazinusi vien no grāmatām, esejā “Gājputni”, kura likta izstādes :Mājupceļš mūža garumā” ievadā, ar jauna cilvēka izjūtām, saka:
“…toreiz viņi mitinājās iekoptās, mīlētās ligzdās, viņi attīstīja sevi, darbojoties kultūras, izglītības, mākslas, literatūras laukā, cerēja, sapņoja, plānoja savu dzīvi dzimtajā zemē. Spārni tika audzēti palikšanai, ne aizlidošanai.”
Ne gaidīti, ne cerēti tika izpostīta ligzda. Milzīgs putnu bars pašķīda uz visām debess pusēm ar sajūtu: Mes – gōjputni, kas padzeiti, /Bez atceļa un pavasara (A. Spoģis). Cits neziņā steidzās nezināmajās tālēs, cits nokļuva svešas varas sprostā, cits neizturēja, krita un salūza, cits paspēja, cits nokavēja.
Putni bez mājām meklēja patvērumu svešās zemēs – Zviedrijā, Vācijā, Amerikā, Anglijā, Kanādā, Austrālijā, Beļģijā, Polijā… Pagāja mēneši un gadi, līdz viens tur sāka vīt ligzdu, otrs palika vientuļš svešinieks, viens samierinājās ar likteni un centās pieņemt realitāti, otrs to nespēja, nīka. Visdzīvākā doma svešumā Dzeivoju - ilgōs, gaidu sev spōrnus (A.Spoģis). Spītējot liktenim, viņi ar sirdi, domām un idejām savu darbu svešumā veltīja dzimtenei – Latgalei. Viņi netaupīja spēkus, laiku un sevi, lai Latgales vārdu aizskandētu tālu pasaulē.
Gadiem svešumā kā nemainīga vērtība cauri vijās dzimtenes mīlestība, ilgas un vēlēšanās atgriezties mājās. Mājupceļš bija ilgs un dažāds. Viņi atgriezās ar mākslas, literāriem darbiem, zinātniskiem pētījumiem, tautiešu atbalstīšanu, mūža darbu un pasaules slavu. Cits mājup devās visu mūžu, kaut arī paša spārni dzimteni nesasniedz – Manu sapni uz dzimteni nesiet, /Pats noguru ceļā un palieku te (J.Babre).
Silti ir mājās, viņi – trimdas latgalieši – atgriežas vēl un vēl. Kai vacam gōju putnam / Sirds otkon ilgōs kūsoj maņ,…/Tik vīn uz dzimtini, uz dzimtini (O.Zvīdris).
Ar kādu attieksmi sagaidām tautiešu atgriešanos? Dažādi. Tie, kuri ir iepazinušies ar trimdas tautiešu darbību, ir dziļi pateicīgi par viņu nesavtīgo devumu. Savukārt, citai sabiedrības daļai trimdas devums ir vienaldzīgs.
Muzeja misija ir radīt izpratni sabiedrības par Latgales kultūrvēsturiskajiem procesiem visas Latvijas vēstures kontekstā. Būsim neatlaidīgi un pacietīgi. Tikai vislabākais, ko varam veikt Latgales labā, ir pietiekami labs.
