Slišāne Lienīte

Tekstilmāksliniece, rokdarbniece
Dzimusi 1976.gada 9.decembrī Upītes ciemā pašā Krievijas pierobežā un ir stipras dzimtas pēctece ar latgalisku identitāti: viņas tētis ir labi zināmais Ontons Slišāns, dzejnieks, viens no izcilākajiem Latgales kultūras cilvēkiem, mūžu veltījis valodai, folklorai un tradīcijām, bet mamma Irēna - skolotāja un bērnu folkloras kopas vadītāja.
Pēc Upītes pamatskolas beigšanas Lienīte mācījās Rēzeknes mākslas koledžā. Pēc tam LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē par mākslas pedagogu. Strādāt uz skolu neaizgāja, bet sāka meklēt darbu un atrada to Nacionālajā teātrī: no 2001.gada februāra Lienīte sāka strādāt tajā kā garderobiste un biļešu kontroliere, bet jau no oktobra - par gaismu inženieri un gaismotāju. Gaismošanu apguva teātrī, darba procesā. Kā savus teātra skolotājus viņa min gaismu mākslinieci Māru Pontāgu, režisoru Regnāru Vaivaru, Pēteri Krilovu, scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un aktieri, režisoru, pasākumu organizatoru Kasparu Zvīguli.
Pirmā izrāde, ko Lienīte Slišāne gaismoja kā gaismu māksliniece, bija izrāde "Mazais Eijolfs" 2007.gadā. Līdz 2022.gadam viņa bija nogaismojusi ap 50 izrādēm.
Lienīte bija izvirzīta 2012./2013.gada sezonas Teātra balvai "Spēlmaņu nakts" nominācijā "Gada gaismu un video mākslinieks" - par izrādēm "Zudušo laiku citējot" un "Rudens Pēterburgā". Bet Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā gaismu māksliniece Lienīte Slišāne saņēma 2020.gada novembrī par vienu no viņas mīļākajām izrādēm "Puika, kurš redzēja tumsā" (režisors Valters Sīlis).
Cik vien sevi atceras, Lienīte bijusi rokdarbniece. Viņa stāsta, ka adīt iemācīja pusotru gadu vecākā māsa Annele. Bērnībā adījusi cimdus un zeķes jaunākajai māsai un brālim. Abiem bija uzadījusi džemperu un cepuru komplektus no vienādiem diegiem.
2013.gadā uz Ziemassvētku laiku Lienīte uzadīja mīkstas un siltas ziemas cepures abām Nacionālā teātra fasādes atlantu skulptūrām un arī svētku afišu “ Siltus un mājīgus svētkus!”- gadumijas koncerti un izrāde "Sudraba slidas", kas tika ievietota skatlogā pie teātra ieejas. Pateicoties viņas adījumiem, teātris toreiz saņēma Rīgas domes Atzinību par oriģinālo noformējumu. Tā kopš 2013.gada ir tradīcija katru gadu ziemā uz Ziemassvētku laiku atlantiem likt galvā adītas cepures. No 2015.gada līdz 2020.gadam Lienītes adījumi ir rotājuši teātra galveno egli Baltajā zālē. Viņa ir 2021.gada teātra video Adventes kalendāra rotājumu autore.
2013.gadā uz Ontona Slišāna 65 gadu dzimšanas dienu Upītē bija radošo darbu izstāde, uz kuru Lienīte bija uzadījusi tēta portretu. Pēc brāļa Andra iniciatīvas un pasūtījuma ada cimdus ar Upītes logo, Bitīšu zeķes izlaušanās spēlei "Pīci panti". Top arī hūdiji ar Upītes logo.
Vadījusi rokdarbu meistarklases Upītes svētku laikā.
Pašlaik viņa studē tekstilmākslu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, kur pievērsusies tēmai par sērām mākslā, akadēmiskai un radošai tās izpētei. Salīdzinoši nesen atklājusi, ka adīšana palīdz nomierināties. Viss sācies ar zeķu pasūtījumu kāda deju kolektīva zēniem. "Tad arī sapratu, ka man vajag adīt, jo valdziņu saistīšana atslēdz domas", saka Lienīte. Tāpēc visi darbi izstādēs ir adīšanas tehnikā.
2020.gada rudenī Lienīte uzdrošinājās iesniegt savu darbu Bulduru izstāžu nama rīkotajā konkursā izstādē "JĀ/NĒatkarība", kura notika jau deviņus gadus pēc kārtas: "Vēlos piedalīties konkursa izstādē "Jā/Nēatkarība-2020" ar tekstildarbu "Dieliņ, es arī tevi mīlu". Adīts ar rokām no 100% aitu vilnas dzijas. Izmērs 1,80x2,40m." Un darba īsajā vēstījumā viņa rakstīja: "Mans psihiskais stāvoklis: jā? nē? atkarīga? neatkarīga?... Pirms viena gada, astoņiem mēnešiem, sešpadsmit dienām, desmit stundām, trīsdesmit septiņām minūtēm un ... nomira mans dēls". Šo darbu žūrija novērtēja ar galveno balvu.
2022.gada janvārī tajā pašā Bulduru izstāžu namā notika pirmā Lienītes Slišānes personālizstāde "Uzdevums". Šajā personālizstādē tika izstādīti mākslinieces adījumu tehnikā darinātie darbi, kas veltīti dēla piemiņai. Kā raksta autore: „Man adīšana ir maģiska darbība – viena pavediena un divu adatu darbības rezultātā radu dažādas lietas. Adīšana nomierina. Adīšana veicina apziņas atslābināšanos, kas ir līdzīga meditācijai. Adīšana samazina sirdsdarbības ātrumu un stresa hormona kortizola daudzumu asinīs, kas samazina bailes, trauksmi, stresu un palīdz nedomāt par…” Izstāde pierādīja, ka adījumos var radīt emocionāli un konceptuāli jaudīgu laikmetīgās mākslas darbu.
Drīz pēc tam, 2022. gada 19.februārī tekstilmākslinieces Lienītes Slišānes lielformāta ar rokām adīto mākslas darbu izstāde "UZDEVUMS" tika atklāta Nemateriālās kultūras mantojuma centrā "Upīte" un maijā Nacionālajā teātrī.
Lienītes zīmējumi un grafika izmantoti tēta Ontona Slišāna  dzejas grāmatās "Ar myužeibu sasarunoj", "Salnas nenokosts zieds", "Upītes ābeļdārzs" un "Olūta smieleja". Ir bijušas divas grafikas darbu izstādes Upītes muzejā, kuras noorganizējis tētis. Piedalījusies arī tēta organizētajās Mākslas dienu izstādēs Upītē.
Lienīte Slišāne bija konsultante latgaliešu valodai Nacionālā teātra izrādēm "Latgola.lv", "Latgola.lv 2"un "Klūgu mūks".
2014.gadā Latvijas Nacionālā teātra izrādes "Īstā bērnība" aktieru un mūziķu kolektīvā radās doma doties vasaras ekskursijā. Lienīte kā galamērķi nejauši piedāvāja Upīti, un rezultātā teātris atbrauca ar izrādi. Visiem tas ļoti patika: šobrīd Nacionālā teātra izrādes, kuras laicīgi plāno un organizē Andris Slišāns, Upītē notiek katru gadu.

 

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē


Foto no L.Slišānes personīgā arhīva: Lienite (K.Kalna foto); adīts tēta portrets (2013);  adīta teātra afiša (2013); ar dēlu Osvaldu (2017); ar māsām un brāli Upītē (2018); izstādes atklāšanā Nacionālajā teātrī (2022)



Raksta ID: 1410
Atjaunināts: 24 maijs, 2022
Atjauninājumu skaits:: 1
Personības -> Mākslinieki -> Slišāne Lienīte
http://balvurcb.lv/kb/index.php?View=entry&EntryID=1410