Sadzīves pakalpojumu kombināta ēka: Šūšanas ateljē, fotosalons u.c.

Ēka Brīvības 55 uzcelta 1967.gadā Laikrakstā “Dzimtenes Balss” (1967.gada 22.janvāris) raksta, ka “Balvu sadzīves pakalpojumu kombinātam ir uzcelta jauna ēka. Tajā ir drēbnieku darbnīca, trikotāžas cehs, fotoateljē un pulksteņmeistaru darbnīca.”

“Nesen uz jaunām telpām pārcēlās Balvu kombināta šuvēji, pulksteņmeistars, trikotāžas ceha un fotoateljē darbinieki.” (Padomju Jaunatne, Nr.9, 1967, 13.janv.)

“Desmit jaunus pakalpojumu veidus šogad piedāvās Balvu rajona sadzīves pakalpojumu kombināts. Tuvākajā laikā kolhozos un padomju saimniecībās speciāli kombināta ‘kurjeri’ no iedzīvotājiem pieņems pasūtījumus mēbeļu un vilnas izstrādājumu izgatavošanai. Kombināta trikotāžas cehs uzsācis adīt dažādas jakas un džemperus, ko varēs iegādāties apmaiņā pret vilnu.” (Cīņa, Nr. 77, 1967, 1.apr.)
Laikrakstā “Cīņa” minēts, ka 1979.gada sākumā Balvu Sadzīves pakalpojumu kombināta kolektīvs “iegūst 1.vietu republikā, tiek apbalvots ar Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas un Latvijas republikāniskās arodbiedrības padomes ceļojošo Sarkano karogu.” (Cīņa, Nr.191, 1979, 21.aug.)

80.gados te piedāvāja  tādus pakalpojumus kā “krāsaino fotogrāfiju uzņemšana un izgatavošana", sestdienās no 12-19 un svētdienās no pulksten 11-16.” (Vaduguns, Nr.107, 1981, 10.sept.)

Sadzīves pakalpojumu kombināta ēka 20.gs. 80.gados - foto no Balvu Novada muzeja arhīva
 

1982.gada laikraksts vēsta, ka Sadzīves kombināta direktors Ļevs Zabarovskis sola, ka “17.aprīļa sestdienas talkā dosies visi 520 uzņēmuma darbinieki. Daļa darbinieku palīdzēs sadzīves pakalpojumu kombināta nama celtniecībā Partizānu ielā, kā arī labiekārtos kombināta teritoriju.” (Cīņa, Nr.85, 1982, 13.apr.)

SPK Kadru inženiere Asja Siļčenko stāsta, ka “katru gadu ar norīkojumu nosūtam jauniešus uz profesionāli tehniskajām skolām apgūt specialitātes, kas mums visvairāk vajadzīgas. Šogad Balvu sadzīves pakalpojumu kombināta kolektīvu papildinās 17 jaunieši. Viņu vidū – divi galdnieki, virpotājs, remonta atslēdznieks, frizieris, fotogrāfs un 11 šuvējas.” (Cīņa, Nr.198, 1982, 28.aug.)

“Savstarpēji izdevīgu darījumu slēguši Balvu sadzīves pakalpojumu kombināta un rajona kultūras nodaļas vadība. Kā to vēstī novembrī pieņemtais Balvu rajona izpildkomitejas lēmums – vecā muižas klēts (Brīvības 46), kas savulaik bijusi mītne dažādiem sadzīves kombināta cehiem, bet patlaban stāv tukša, tiks nodota kultūras nodaļas bilancē, lai tur iekārtotu novadpētniecības un mākslas muzeju. Līdz šim minētā kultūras iestāde ir izmantojusi bijušo glābšanas staciju pie ezera. (..) Taču muzeja pašreizējā mājvieta izmantojama sadzīves pakalpojuma kombināta ļaudīm.” (Latvijas Jaunatne, Nr.201, 1990, 4.dec.)

1993.gadā ēkā ir reģistrēts SIA “Gredzens” (reģistrēts 03.06.1993, likvidēts 08.12.1997). Uzņēmums nodarbojas ar tirdzniecību un sadzīves pakalpojumu starpniecību.

Rudīte Budzijana 1994.gadā te atver pirmo privāto salonfrizētavu “Beldona”. Tad pārceļas uz telpām Brīvības 55 kā individuālā darba veicēja līdzvērtīgi pārējām “Beldonas” frizierēm. Toreiz (1997.g.) tā ir viena no sešām frizētavām Balvos. Dārga, bet par klientu trūkumu nesūdzas. (Vaduguns, 1997, 14.maijs, 2.lpp.)

2004.gada 23.janvārī šai adresē ir reģistrēts SIA “Qwerty”, kas nodarbojas ar kabeļu telekomunikacijas pakalpojumiem.
Te atradies arī “Agre Balvi” elektropreču veikals.

2018.gadā ēkā ir SIA “Kārumiņš G.R.” konditorijas izstrādājumu veikals, SIA “Gulbenes Auto-moto” Balvu filiāle.

 

Šuvēja Zinaida Lapina stāsta: “1967.gadā pabeidzu Rīgas SPTU 16.arodvidusskolu specializācijā
virsdrēbju un vīriešu apģērbu šuvēja. Tūlīt pēc skolas beigšanas sāku strādāt šūšanas ateljē (Brīvības 55). Viss otrais ēkas stāvs bija atvēlēts šūšanas cehiem. Vienā lielā telpā šuva vīriešu apģērbus un virsdrēbes, atsevišķi bija nodalīta telpa kleitu ceham. Arī piegriezējām bija sava telpa. Ateljē vadītāja bija Anna Baranova. Pasūtījumu bija ļoti daudz. Darbu organizēja divās maiņās. Viena strādāja no 7.00 līdz 15.30 un otra – no 15.30 līdz 24.00. Katra šuvēja darīja kaut ko savu. Viena piegrieza, cita šuva kādu apģērba detaļu (piem., piedurkni, apkakli u.tml.), savukārt cita visas detaļas sašuva kopā. Vēl bija darbinieces, kas tikai gludināja. Es galvenokārt šuvu sieviešu mēteļus. ”
Z.Lapina šūšanas ateljē nostrādāja līdz 1970.gadam. Tad pēc neilga pārtraukuma kaut kur 1980.gadā atsākusi strādāt šūšanas ateljē. Z.Lapina stāsta: “Tad jau darbs noritēja vienā maiņā no 8.00-17.00. Par ateljē vadītāju strādāja jau Ņina Sarokina. Kad fotoateljē pārcēlās citur, šuvēju vajadzībām iekārtoja arī 1.stāva telpas. 1.stāvā bija uzņemšana un piegriezēju telpa. 2. stāvā – kleitu cehs, piemērīšanas kabīnes. Bieži vien telpās uzvēdīja spēcīga etiķa smarža. To lietoja, lai no auduma iztīrītu krīta atstātās pēdas. Audumu un diegu noliktava atradās tai pašā ēkā. Bieži atveda polārlapsas u.c. zvērādas. Idejas tērpiem smēlās galvenokārt žurnālā “Rīgas Modes”. Kādu brīdi ļoti aktuāli esot bijuši balonijas mēteļi ar spiedpogām. Kā arī balonijas somas. Pieprasītas arī izšūtas kleitas, kažokādas cepures un mēteļi. Pieprasītas ausaines (pižiki).”
Neizpalika arī kuriozi atgadījumi. Vienreiz kāda šuvēja neesot paspējusi pabeigt klientes mēteli, taču redz, ka pasūtītāja nāk uz piemērīšanu. Ko nu? Aši palūdz, lai gludinātāja pasakot, ka viņas nav darbā. Pati noslēpjas zem lielajiem galdiem. Kliente ienāk, apjautājas par mēteli. Viņai atbild, ka šuvējas šodien nav darbā, varbūt lai atnāk citu dienu. Taču kliente uzstājīgi lūdz, lai parādot viņai pusgatavo darbu un dodas pie pakārtajiem apģērbu gabaliem. Gludinātāja nobāl, jo ja viņa tur aizies, tad ieraudzīs kolēģi, kas turpat netālu slēpjas. Kaut kā izdabū klienti ārā no telpas un nosolās, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad viņa kaut kam tādam piekritusi.
Vēl arī bija gadījums, kad viena no šuvējām nopirkusi vīram siltās apakšveļas komplektu. Nolēmusi kolēģes uzjautrināt. Uzģērbusi to, uzkāpusi uz galdiem un demonstrējusi. Visas smējušās. Tad negaidot telpā ienākuši vīrieši, šī zem galdiem. Kolēģēm vēl lielāka jautrība.
Šuvēja Valentīna Kronīte (Kalnēja) (strādājusi par šuvēju ateljē 60.-80.gados stāsta: “Mācījos šūšanu no Džigura. Karjeru sāku ar bikšu šūšanu. Vēlāk kleitu. Strādāju jaunuzceltajā Balvu sadzīves pakalpojumu kombināta Brīvības 55, 2. stāvā. Tur darbojās mēteļu, bikšu un kleitu cehs, kas bija atdalīti. Es šuvu kleitu cehā. Parasti dāmas izvēlējās kleitas pāri celim. Aptuvenā cena - 10 rubļi. Jo sarežģītāks fasons, jo dārgāka maksa. Strādājām darbadienās, sestdiena un svētdiena bija brīvas.”
Bijusī kleitu drēbniece Anita Grigorjeva (šūšanas ateljē strādā 80.gadu sākumā) stāsta: “Šūšanas ateljē bija kleitu, mēteļu, bikšu cehi. 1.stāvā apavu darbnīca. Darbadiena sākās 8.00 un turpinājās līdz 17.00. Brīvas bija sestdienas un svētdienas. Alga 30-50 rubļi mēnesī. SPK direktors bija Ļevs Zabarovskis. Bet visiem šūšanas cehiem vadītāja bija Ņina Iļjična Sarokina.
Kolektīvs saliedēts, draudzīgs. Kleitu cehā strādāja 10 darbinieces - Usāne, Zaikovska, Kronīte, Laganovska, Ākule u.c. Marija Stepanova ierādīja amatu. Kleitām bija 2 piegriezējas. Tika šūti tērpi pilsētas pieaugušo deju kolektīvam. Pansionātam. Kleitas uzšūšana maksāja 8-10 rubļus. 5 rubļi maksāja gofrēti brunči. Tos gofrēja Bogdanovs. Ļoti populāras bijušas stieptās cepures, kuras varēja pasūtīt pie minētā meistara. Viss process notika īpašā iekārtā, kur bija ļoti augsta temperatūra.”

Šuvēju kolektīvs  ēkas 1.stāva klientu pieņemšanas telpā, pavadot pensijā Veru Kazakeviču 80.gados - foto no Z.Lapinas personīgā arhīva


SPK kolektīvs pavadot šuvēju Valentīnu Kronīti pensijā, 80.gadi - foto no V.Kronītes personīgā arhīva

Bijušais fotogrāfs Ainis Kronītis (strādāja par fotogrāfu 60.-90.gados) stāsta: “60to gadu beigās pievērsos fotografēšanai. Sākumā strādāju ar Safonovu. Bija tāds fotogrāfs - krievs no Viļakas. Strādājām tur, kur tagad Balvos, Bērzpils ielā, ir “Balta”. Tad pārgājām uz Balvu sadzīves pakalpojumu kombināta jaunuzcelto ēku Brīvības ielā 55.  Tas bija 20. gs. 60. gadu beigās (1967.g.?). Ēkas pirmajā stāvā darbojās fotoateljē un pulksteņmeistara Annuškāna darbnīca. Otrā stāvā strādāja šuvējas. Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors bija Ļevs Zabarovskis. Fotogrāfiem Keitāns, vēlāk es.
Strādāju kopā ar Safonovu, Ilmāru Zonni, Jāni Ķikustu, Ādolfu Sārtaputnu, Aivaru Voicišu, Agnesi Smirnovu (Keišu), Guntu Lukstiņu. Retušētāja bija Ņina Baltiņa.
90.gados jau parādījās iespēja uztaisīt krāsainus foto. Vēl joprojām atceros visas ķīmijas formulas. Ķīmiju pirkām Rīgas bāzē. Izmantoju potašu, metolu, hidrohinonu, kristālisko nātrija sulfītu bez ūdens, bromkāliju, triljonu-b, sarkano asinssārma sāli. Ar blantonu ieguvu zilu toni, ar neutolu melnu. Ļoti labs bija papīrs “Mimoza”.
Strādājām no 10.00-19.00 katru dienu, izņemot svētdienu un pirmdienu.
Cenrādis bija šāds: 3x4 (6 gab.) maksāja 33 kapeikas; 6x9 no 72 līdz 78 kapeikām; 9x14 1 rublis 60 kapeikas; 9x14 ar bērniem – 1 rublis 85 kapeikas; 13x18 - 2 rubļi 30 kapeikas; 24x30 – 3 rubļi 10 kapeikas; 90x120 – vairāk nekā 4 rubļi