Maizes cepēja
Dzimusi 1947.gada 26.jūlijā Marciannas un Aleksandra Ivanovu piecu bērnu ģimenē kā otrais bērns. Tamāra gan dzimusi un augusi Lazdukalna pagasta ,,Drudžos”, gan vēlāk ieprecējusies turpat netālu dzīvojošo vietējo Ķirsonu ģimenes ,,Vīksnenieku’’ mājās. Te dzīvo joprojām.
Skolas gaitas Tamāra uzsākusi Skujetnieku pamatskolā, kur nomācījusies visus četrus (1954.-1959.)gadus. Pēc tam gadu nomācījusies Rugāju vidusskolā, Tamāra tomēr atgriežas tuvāk mājām, un 8.klasi pabeidza jau Silenieku pamatskolā 1960.gadā. Tālāk mācības turpinājusi Vecbebru sovhoztehnikumā, apgūstot biškopja arodu, bet ģimenes apstākļu dēļ, Tamāra  bijusi spiesta pārtraukt mācības un atgriezties ,,Drudžos”, lai uzsāktu pirmās darba gaitas kolhoza ,,Varonis” klubā par kultūras darbinieci. Tomēr iegūtie biškopības pamati nav bijuši veltīgi - Ķirsonu ģimene visu laiku ir nodarbojusies ar biškopību un dara to vēl joprojām.
60.gados Tamāra iestājusies Patērētāju biedrības Balvu Tirdzniecības skolā un beigusi sešu mēnešu pārdevēju kursus. Pirmā prakses un darba vieta bijusi Lazdukalna pagasta Garaissilu veikalā par pārdevēju. Vēlākajos gados mainījušās tikai darba vietas: kolhoza ,,Ždanovs’’, Kapūnes, Lazdukalna, Patērētāju biedrības veikali, bet profesija palikusi nemainīga - pārdevēja. No 1989.gada līdz pat Patērētāju biedrības izjukšanai, Tamāra nostrādājusi veikalā Skujetniekos.
Maizi Tamāra Ķirsone sākusi cept jau laikā, kad strādājusi veikalā un tirgojusi maizes ceptuves produkciju. Tagad, kad visi bērni izauguši un arī mazbērni jau ņipri, atskatoties atpakaļ, Tamāras kundze saprot, ka viss viņas mūžs ir bijis veltīts saviem mīļajiem - ja sākumā maizītes cepšana bija dzīves nepieciešamība un apstākļi to spieda darīt, tad vēlāk visi mājinieki un viesi tā pierada pie šīs maizes, ka maltīte bez pašas ceptās maizes nebija vairs iedomājama. Pirmās iemaņas aroda mācībā ierādījusi vīra Pētera māte Marta, bet pilnveidojusi un uzlabojusi cepšanas mākslu Tamāra ir visu mūžu, līdz tā ir ieguvusi neatkārtojamo Tamāras Ķirsones maizes garšu. Maizes recepti viņa netur noslēpumā un labprāt dalās ar to, lai cilvēki varētu baudīt labu maizi, jo, lai arī recepte ir viena, katrai saimniecei maizīte sanāk ar savu īpašo garšu. Vēl Tamāra uzsver, ka ļoti svarīgs faktors, lai maizīte izdotos, ir miltu kvalitāte.
,,Vīksneniekos” maizes cepšana sākas ar muldiņas ienešanu siltā istabā. Vispirms no abras sienām nokasa un izvāc iepriekšējās - pirms divām vai trim nedēļām iejauktās mīklas daļiņas. Tad ieber sāli, ķimenes un ar pārgrieztu sīpolu izrīvē visu muldiņu. Kad tīrīšana pabeigta, liek iekšā sakasnīti (vasarā to glabā ledusskapī, lai neappelē), ieber rupjos rudzu miltus, aplej ar siltu (+40…+60OC ) ūdeni un iemaisa pankūku mīklai līdzīgu iejavu, kārtīgi izklapē un pārber biezu miltu kārtu. Ja trāpās karstāks ūdens, iejava kļūst tumša - tad mīkla biežāk jāklapē un ilgāk jāraudzē. Klapē un atkal pārber ar miltiem. Tie jāizmanto ar aprēķinu, lai līdz mīcīšanas brīdim uz litru ūdens būtu iebērts ap diviem kilogramiem miltu. Abriņu noliek siltā vietā un vēl pārsedz ar biezu segu. Mīcīt jauno maizīti sāk pēc 15 stundām. Tad pārber nedaudz cukura, dažreiz pārlej kādu karoti siltā ūdenī izšķīdināta rauga-kukuļa kuplumam, bet tas - pēc izjūtas, ja kas pie tiem miltiem nav paticis. Mīca ilgi, līdz mīkla atlec no rokām, no muldiņas sāniem un sāk ,,sarunāties - pukš-s-s, pukš-s-s". Kad maizīte nolikta rūgt, vīrs vai znots kurina krāsni. Malku krāsnī liek tikai vienu reizi ar aprēķinu, lai izdeg stundās trijās, pamatīgi izkarsējot visu krāsni. Tad atliek vien izraust ogles un pelnus, izveidot kukulīšus uz kļavas lapām un likt cepties. Parasti pēc pusotras stundas maizīte tiek gatava. Uz katra kukulīša pirms cepšanas tiek uzvilkts krustiņu, bet tās stūrītī ietupina sakasnīti. Pirmo reizi krāsns tiek atvērta, kad cepšanas laiks tuvojas beigām. Izvelk kukulīti un piesit ar pirkstiem pa garoziņu. Ja skaņa it kā noslāpst, vēl jācepas, ja skaņa dobja - jāpošas vilkt cepienu laukā no krāsns. No viena cepiena sanāk seši lieli maizes klaipi. ,,Lai slavēti visi, kas ēdīs šo maizīti,” noteic Tamāra.
Dzīvessparu Tamāra uztur ar daudziem vaļaspriekiem - tablešu vietā viņa izmanto ikrīta procedūru - norīvēties ar dvieli, nūjojot, darbojoties uz trenažieriem. Ķirsonu mājas pagrabā vienmēr atrodas pašdarinātais vīns un ciemiņi tiek pacienāti ar burvīgu upeņu, jāņogu vai ābolu vīnu. Arī vīnu un alus darīšana ir Tamāras vaļasprieks.

Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē

---

Foto no personīgā arhīva: Tamāra Ķirsone ar vīru Pēteri (2011); darbā veikalā (ap 1970.gadu)