Medņevas dziesma

 

 

 

 

 

1987. – 2007.

 

 

 

 

Ināra Sokirka

 

 

 

 

Medņevas

 etnogrāfiskā ansambļa dalībnieku dzīvesstāstu dokumentēšana

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Projektu atbalsta

VALSTS KULTŪRKAPITĀLA FONDS

Medņevas pagasta padome

 

Medņevas etnogrāfiskais ansamblis 20 gadu garumā.

 

 

Zīdej bolta uobelīte

Popuvītes maliņā;

Jouni puiši ort īdami

Tī puškova capurīti.

 

 

            Šīm sievām visu mūžu blakus ir stāvējusi tautasdziesma. Varbūt no tautasdziesmas spēka un patiesuma viņas ir tik stipras un dzīvesgudras? Sarkanrūtotie brunči, dažas vienkāršas, nelielas saspraužamās saktiņas, baltas villaines ar pašu rokām darinātu rakstu, baltas blūzes, balti lakati un lielākoties - sidrabaini baltas galvas zem tiem. Kā tā baltā ābele, tā pati, kura zied papuvītes malā vēl kopš viņu ganu dienām …

 

Medņevas etnogrāfiskais ansamblis

 

Jebkuru izbraucienu no sava pagasta, sievas sāk ar garīgajām dziesmām. Par godu Dievmātei:

Mēs dabasu vaļdneicai dzīdam,

Jū  lyugšanos slavejam mes,

Jū sveicam ar tykumu zīdīm,

Kas kvāloj mums dvieselēs.

 

Ja ceļā mums gryuteibas stōsīs,

Tad steidzīs Tu paleigā, Mōt!

Nu ausmas leidz pādējam rītam,

Mes lyudzam, stōvi mums klōt!

            Ak, Marija, esi svecynōta,

Esi vīnmār Mōte mums!

Kāda vienmēr laicīgi atgādina, ka nu jau Viļakas katoļu baznīcas torņi redzami, jānodzied dziesma Marijai. Lai būtu svētība visam ceļam un pasākumam.

Un laikam Dievmāte ir uzklausījusi viņu dziesmas. Kur vien iets vai braukts jau 20 gadu garumā, viss noticis ar Dieva svētību un aizgādību.

Kur dzied Medņevas etnogrāfiskais ansamblis, tur citiem elpa aizraujas. Var stāvēt blakus „Suitu sievām”, „Skandiniekiem” , „Iļģiem” vai cittautu dziedātājiem.

Republikas presē ansamblis ir ticis vērtēts kā „neparasti liela autentiskā lokālo tradīciju pūra locītājs”.

Iespaidīgi. Ja to pasaka arī pašām „pūra locītājām” saprotamā valodā, tad - Latgales senās tautas dziesmas skan kā nekur un kā nevienam. Jo tādu nav nekur. Viņas ir tikai šeit. Dzimušas pie pelēkās lauku pirtiņas, augušas zem lielās, vectēva stādītās liepas pie akas, skrējušas basām, purva grīšļu saskrambātām kājām ganos, kāpušas uz lielākā akmens un augstākā celma un dziedājušas, tā lai trīc visa mežmala, baltās, ar krītu balinātās čībiņās un jāņtārpiņiem matos, līdz rīta gaismai dejojušas zaļumballēs, raudājušas zem miršu vainaga svešas mājas galda galā, izšūpojušas visus ciema šūpulīšus, aizskanējušas Sibīrijas plašumos, turējušās pie kumeļa iemauktiem, brālim karā aizejot, pavadījušas aizsaulē ne vienu vien dziedātāju.

Viņas joprojām ir šeit. Tepat, kad „rītiņā agri soulīte lac”, kad jāiet „mīžu druvā ai vusīm(i) okūtīm”, kur saules ceļa maliņā aug brīnumains „bierzins trijōm lopōm”.

Tepat aiz ezera „zīd zalta purenīši” un „bolta vuška ai sudraba kojiņōm” brien purvu. Pāri upītei var novilkt diegu un „puor azaru dzeipariņu”. Varbūt pār to pašu ezeru pār kuru „atīt vīna bolta vīšne”, kura īstenībā izrādās bārenītes laime.

Un tēva sētu nevar sajaukt ne ar vienu citu pasaulē, jo tikai tur „uz akmiņa līpa ouga pazeļtētu golūtnīti.

Netālu, aiz kalna „dūmi kūpa, maizi cepa, mozejā(i) cīmiņā”, bet saldu alu padzēris un apinīša pievarēts „vīriņš guoja pa celiņu, capurīti mātuodams” .

Un tik ļoti gribas uzzināt „kur tu juosi, šmuks puisīti, timsejā(i) vokarā?”, bet puisim savi grūtumi uz sirds: „kū oršana, ecēšona, kū iz meitōm tecēšona...” un tad vēl jādomā vai ir vērts„vīnas meitas dieļ tuodu garu ceļo jōt?”, jo pa meitu kājām nosviesto gredzentiņu „vīna gūoja, pōri lieca, ūtruo apkuort aptecēja”.

Un tas nekas, ka „Es māmiņai vīna meita, kuo pirtsslūta volkovūs”.

Toties citai meitai ir veseli deviņi „linu, na pokulu paladziņi.”

Un ja tautieša solītā bagātība ir tikai „stallē vīna leikuo ķieve, tei ai stutēm atstutēta”, tad labāk aizbēgt no tautieša „kuo nu līta muokūnīša”.

Bet tā jau nav vienīgā bēda, izejot tautiņās. Vēl jau „gulta prosa paladziņa” un „toutīts kāra šūpulīti munas gultas galiņā”.

Un tikai baltais ceļa āboliņš saprot meitas lūgumu: „īsam abi vīnu vīt, tevi mina ļoužu kōjas, mani ļoužu volūdiņ.”

Taču savu lielo bēdu var palikt „zam palāko akmiņa” lai tā tur satrūd, jo Dieviņš jau sēj sudrabiņu, varbūt iesēs „i munu tīsu, kout jel vīnu birzumiņu”.

 

 

 

* * *

Medņevas etnogrāfiskais ansamblis par savu dzimšanas dienu uzskata 1987. gada 11. aprīli, kad sakarā ar Balvu rajona ciemu sacensībām, Medņevā tika nodibināts etnogrāfiskais ansamblis.

 

Ansambļa pirmais sastāvs vecajā Medņevas ciema klubā

 

            Ansambļa pirmā vadītāja – Janīna Dukaļska Viduču pamatskolas dziedāšanas skolotāja. Ansamblī dziedāja 13 dalībnieces:

1. Natālija Smuška
2. Valentīna Babāne St.
3. Valentīna Babāne A.
4. Janīna Kaimiņa
5. Valentīna Lapšāne
6. Broņislava Logina
7. Malvīna Ločmele
8. Tekla Logina
9. Antonija Pabērza
10. Borbala Dukaļska
11. Aniceta Babāne
12. Leontīna Logina
13. Duļbinska Marija

 

Ciemu sacensībās

 

Pirmā uzstāšanās, pirmais lielais pasākums – 1987. gada 31. maijā Skanošā svētdiena Viļakas jaunajā estrādē. Medņevietes dziedāja „Mīdziņs gōja, gulēt gribu”.

Tad nāk Balvu pilsētas 60 gadu jubileja.

1988. gada 18.-19. jūnijā tiek rīkoti pilsētas svētki un Medņevas ansamblis kopā ar citiem etnogrāfiskajiem ansambļiem piedalās sadziedāšanas svētkos „Pūdi, ķiernes, madaunīki” un Balvu rajona mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu svētkos „Balvi – pilsēta ezeru lokā”. Te jādzied dziesmas par ūdeņiem un pār Balvu ezeru pirmo reizi aizskan Medņevas kolektīva dziesma „Pōri broucu azaram(i)”.

Balvos uzstājoties, pirmo reizi gan kājas trīcējušas. Tad seko rajona dziesmu svētki, kuri tiek organizēti Viļakas pilsētas estrādē.

 

1988. gadā Balvu rajona dziesmu svētku gājienā Viļakā

 

Togad ansamblim pievienojas divas Viduču pamatskolas skolotājas - Lucija Lapšāne un Helēna Zelča, un 7. klases skolniece Vita Duļbinska.

Pēc dažām dienām klāt arī vasaras saulgrieži. Dienā tiek atklāta pagasta jaunā ēdnīca, kur sievas apdzied jaunās pavāres un skandina draisko „Dasa lieca par gaļdiņu”.

 23. jūnija vakarā ansambļa dziesmas salīgo ciema birztalas bērzu galotnes. Neizpaliek arī Jāņu zāļu lasīšana un vainagu pīšana.

1988. gada 18. decembris ieskanas tīri politiski – tiek dziedāts Tautas frontes sanāksmē, taču galvenais tomēr ir Ziemassvētku saulgrieži – 25. decembrī ciema klubā rit Ziemassvētku sarīkojums ar dziesmām, rotaļām zīlēšanu.

Bagāts nāk 1989. gads. Kolektīvam piepulcējas jauna dziedātāja Silvija Babāne un pirmais un vienīgais vīrietis Viktors Locāns.

 

Koncerts Viļakas Valsts ģimnāzijā

 

24. janvārī Medņevieši sniedz koncertu paši savās mājās pensionāru ballē. 25. janvārī – tikšanās ar koklētāju Mārtiņu Baumani. Šī folkloras pēcpusdiena notiek kopā ar Viduču skolas skolēniem.

13. februārī – koncerts Balvu pansionātā, 15. martā – koncerts Balvu agronomu biedrības dibināšanas pasākumā, 26. martā – Lieldienu koncerts pašu mājās. Kolektīvam pievienojas vēl 5 skolnieces Sandra Babāne un Diāna Zelča, Inga Circene, Inga Duļbinska, Līga Duļbinska.

4. jūnijs – Balvu rajona deju kolektīvu svētki Viļakas pilsētas estrādē. Deju starplaikos dzied par saulīti. Medņevieši svētku sākumā dzied dziesmu „Divējuodi soule tak” un noslēgumā „Es ai sauli saderēju”.

10. jūnijs – Latgales tautas mūzikas koncerts Ludzas pilskalnā („Latgolas nūvoda dzīsmu svātki”), kur izskan Medņeviešu dziedātā „Trīcēj kolni, skanej meži” un „Mīdziņs gōja, gulēt gribu”. Medņevieši koncertā uzstājas septītie.

17. jūnijs – Balvu rajona etnogrāfisko ansambļu un lauku kapelu salidojums Borisovas ciema vecdārzā, kuru pieskandina Medņevas „Lūdoja, lādoja, lakstīgola” „Mōte mani tōli deva”. Pēc šī pasākuma ansambļa vadība pāriet Natālijas Smuškas rokās.

Vasarassvētku sadziedāšana un sadancošana

 

14. septembris – tikšanās ar zviedru dzejniekiem un latviešu rakstniekiem Viduču skolā.

18. novembrī ansamblis ar savām dziesmām ir klāt ļoti svinīgā brīdī – pagastā tiek pacelts Viļakas katoļu baznīcas dekāna Pētera Vilcāna iesvētītais sarkanbaltsarkanais karogs.

Daudzas interesantas tikšanās ansambli sagaida arī 1990. gadā.

Koncertprogramma Daugavpilī, kur ansamblis pirmo reizi nodzied „Lai zaļo jaunība”. Ogres rajona kultūras nama veterānu koris „Atvasara” uzaicina medņevietes sniegt veselu koncertprogrammu Daugavpils Vienības namā, veltītu Daugavpils Evanģēliski-Luteriskās draudzes baznīcas atjaunošanai. Koncerts notiek 1990. gada 19. maijā un etnogrāfiskais ansamblis dzied: „Tōli dzeivoj muna meilo”, „Tek saulīte tecēdama”, „Kur tu skriesi, vanadziņi”, Igauņu tautas dziesmu „Vendras polka”, „Tur, kur ozoli”.

1990. gada 4. augustā Balvu rajona Žīguru ciema estrādē notiek rajona etnogrāfisko ansambļu un lauku kapelu salidojums. Piedalās 14 etnogrāfiskie ansambļi un 7 lauku kapelas, tai skaitā arī Medņevas etnogrāfiskais ansamblis un lauku kapela, kuru vada Viduču skolas skolotāja Irēna Andaranova. Ansamblis tovakar dzied „Zalta pļovu es pōrgoju” un „Uz akmiņa līpa ouga”, „Lai zaļoj jounība”

9. septembrī Rīgā Vērmanes dārzā tiek atklātas Raiņa 125. jubilejai veltītās Dzejas dienas. Kopā ar Baltinavas ansambli šeit dzied arī Medņeva.

1989. un 1990. gadā ansamblis „iedziedājis” Medņevas pagastā veselas 4 kāzas.

1991. gads iesākas ar neparastu pasākumu Baltinavas kultūras namā – Lopu aizsardzības dienu 19. janvārī. Starp daudziem rajona etnogrāfiskajiem ansambļiem arī Medņeva ar dziesmām „Telīt, muna raibaļiņa” un „Bolta vuška purvu brida”.

3. jūlijā trīs Medņevas kolektīvi rāda lielu, skaistu uzvedumu „Izdeviņas”.

Un tad beidzot ir klāt tas lielais, varenais visu Baltiju pieskandinošais pasākums – „Baltica – 91”! No 9. līdz 14. jūlijam. Togad festivāla simboliskais Austras koks ietvēra sevī Māras zīmi, Saulīti, Dieva zīmi, Zvaigznīti. Lai būtu pajumte, lai būtu ģimene, lai būtu vairākās paaudzes.

Medņevas etnogrāfiskais ansamblis piedalījās ar dziedāšanu festivāla atklāšanā Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā laukumu atklāšanas reizē. 9. jūlija vakarā – uzstāšanās Rīgas Tehniskās universitātes studentu centrā Anglikāņu baznīcā.

Sievām dikti prātā pirmā „Baltica”. Kā liels piedzīvojums. Kā taisījušās, kā nakti pirms braukšanas negulējušas, kā brunčus, blūzes un lakatus gludinājušas!

 Atklāšanas koncertā sēdējušas pie Brīvdabas muzeja zaļā pakalniņā. Visapkārt citi kolektīvi. Tika skaisti! Ar Helmī Stalti sarunāts, ka atklāšanā Medņevai nebūs jādzied. Visas priecīgas, noāvušas kājas, atpūtušās no sirds. Te pēkšņi dzird:

„Ko gaidījām, sagaidījām,

Medņevietes sagaidījām…”

Vai traks! Sievas kājās, kur kurai kurpe, kur zeķe, bet minūtes laikā visas bijušas „uz strīpas” un rāvušas vaļā „Boltū vušku” ka prieks.

Festivāla ietvaros 12. jūlijā Balvos notiek tematisks uzvedums „Ies māsiņa tautiņās”. Līgavai pūru pielocīt palīdzēja arī medņevietes ar dziesmām „Solna kūkīm lopas trouc”, „Voi nav žāļ, voi nav žāļ”.

 „Baltica – 91” aizskan arī līdz Medņevas pagasta Lodumas ciemas, kur Henrika Ločmeļa mājās tiek uzņemti tālie viesi. Te ciemojas Lietuvas ansamblis „Žiemgala” un slavenās „Suitu sievas” no Alsungas. Piedalās ari Medņevas jauniešu deju kolektīvs. Tie, kā sestdienas talkā, iepriekšējā dienā palīdzējuši sapost māju un pagalmu.

14. jūlijā visi festivāla dalībnieki atkal pulcējas Rīgā uz noslēguma koncertu Mežaparkā. Arī medņevieši kopā ar visiem – pie kopīga pavarda un uguns.

Ansambļa dalībnieces vēlāk raksta rajona laikrakstam „”Vaduguns”:„ Aizritējusi skaista, bagāta nedēļa „Baltica-91”. Atceroties skaistos mirkļus gan Brīvdabas muzejā, gan Rīgas Tehniskās universitātes studentu klubā, „Mazajā Ģildē” un citur, nemanot acīs sariešas asaras par to labestību, dziesmas skaistumu, gara bagātību, ko mēs Rīgā izjutām ik brīdi no pilnīgi svešiem cilvēkiem. Mēs jutāmies atbrīvotas, pilnas dziesmas prieka, spēka, lai sniegtu prieku citiem.”

Par piedalīšanos festivālā Medņevas etnogrāfiskais ansamblis saņem pateicības rakstu ar toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula parakstu un ar skaistiem vārdiem tajā:

„Spīguļo, saulīt,

Spīguļo, saulīt,

Met melnu jūrā,

Velc baltu mugurā,

Lai velējas jūras meitas

Ar ozola vālītēm”.

Ansamblis skandē savas dziesmas arī daudzos pasākumos Medņevā: ģimenes svētkos, kāzu dienās, rožu, sudraba un zelta kāzās. 1991. gada 30. novembrī Rožu kāzās tiek sveikti 7 pāri.

1992. gada janvārī ansamblis ar savām dziesmām sveic pārus, kas kopā laimīgi pavadījuši 40 gadus: kaimiņus, Lapšānus, Babānus, Dukaļskus.

1992. gada 29. augusts.

Piebraukušas kāzas pie vecā Medņevas ciema kluba

 

            1993. gadā ansamblī dzied 18 dziedātāji:

1. Natālija Smuška – Aizgalīnes ciems
2. Valentīna Lapšāne - Aizgalīnes ciems
3. Antonija Pabērza - Viduču ciems
4. Janīna Kaimiņa - Viduču ciems
5. Borbala Dukaļska - Viduču ciems
6. Valentīna Babāne A. – Lodumas ciems
7. Valentīna Babāne St. - Lodumas ciems
8. Broņislava Logina – Aizpurves ciems
9. Malvīne Ločmele - Aizpurves ciems
10. Aniceta Babāne - Aizpurves ciems
11. Tekla Logina – Medņevas ciems
12. Leontīna Logina – Semenovas ciems
13. Helēna Zelča - Semenovas ciems
14. Lucija Lapšāne - Semenovas ciems
15. ViktorsLocāns - Semenovas ciems

Skolēni:

16. Līga Pabērza
17. Sandra Babāne
18. Diāna Zelča
19. Jānis Kokorevičs

1993. gadā sākas ļoti veiksmīga sadarbība ar tautas deju ansambli „Liesma”. 14. maijā E.Dārziņa mūzikas vidusskolas zālē Rīgā Medņevas etnogrāfiskais ansamblis uzstājas kopā ar „Liesmu”. Ir sagatavots uzvedums „Izdeviņas”. Visu nakti dziedādamas sievas atgriežas no Rīgas.

            1993. gada 28.-30. maijā sievas dodas uz Rēzekni, uz Latgales TV mūzikas festivālu. Tur izskan divas dziesmas. Medņeviešu uzstāšanos pilnībā rāda Latgales TV. Ansamblis saņem pateicības rakstu ar vārdiem:

„Priecājamies par Jūsu neizsīkstošo enerģiju, radošo garu un aktivitāti. Kopā ar Jums esam veikuši          lielu darbu, kurš nesīs Latgales mūziķu labo slavu pasaulē.”

 

1993. gada pavasarī Medņevā.

 „Jou mani vad…”

 

 Tad svētku pasākumi arī savā klubā: Vasaras svētki, Jāņi, Lieldienas. Ziemassvētki.

No 1993. gada 1.- 4. jūlijam medņevieši uzstājas republikas Dziesmu un deju svētkos. 1. jūlijā – dzied Rīgas Latviešu biedrības namā, kur notiek Latgales novada diena. Daudzie dziedātāji no Latgales sadzied līdz pat saules lēktam.

2. jūlijā dzied visos Rīgas parkos. Latgale uzstājas Esplanādē. Medņevieši skandina: „Es māmiņai vīna meita”, „Lai zaļoj jounība”, „Pōri broucu azaram(i)”

 2. jūlija vakarā etnogrāfiskais ansamblis Daugavas stadionā noskatās deju svētku otro koncertu, kur dejo arī Medņevas jauniešu deju kolektīvs Jāņa Marcinkeviča vadībā.

Koncerts Esplanādē pagājis ar piedzīvojumu. Sataisījušās dziedāt „Zīdej bolta uobelīte”, jo Terēze Broka dikti lūgusi. Pirms mūsējām dzied Daugulis ar savu ansambli no Daugavpils. Sievas netic savām ausīm. Šie rauj viņu ”uobelīti”. Vēl ar visu pavadījumu. Ko nu? Valentīna Daugulim neslēpj savu sašutumu: ”Kouna jūsīm navā! Mūsu dzīsmi!” Neko darīt, ātri ņēmušas un dziedājušas citu dziesmu. Vai nu to mazums.

Ataust skaists un saulains 3. jūlija rīts. Visi svētku dalībnieki pulcējas pie Dailes teātra, lai piedalītos svētku gājienā uz Brīvība pieminekli.

Pēc svētku gājiena Vērmanes dārzā etnogrāfiskais ansamblis kopā ar Medņevas deju kolektīvu un „Liesmu” sniedz kopēju koncertu.

Bet vakarā visi trīs kolektīvi pulcējas uz kopīgu dalībnieku balli poligrāfiķu kultūras namā. Ballē līdz saules lēktam.

Svētdien 4. jūlijā plkst. 19.00 – Dziesmu svētku noslēguma koncerts Mežaparka Lielajā estrādē. Tas ir liels gods abiem Medņevas kolektīviem – uzstāties noslēguma koncertā. Etnogrāfiskais ansamblis dzied 3 dziesmas, bet deju ansamblis kopā ar „Liesmu” dejo „Latgaliešu kāzu polku”. Abus kolektīvus bija iespējams redzēt arī televīzijā.

Svētki bija beigušies, taču paliek neaizmirstami iespaidi.

1993. gada 28. – 31. jūlijā savu 700 dzimšanas dienu svin Viļakas pilsēta. Medņevas etnogrāfiskais ansamblis piedalās sadziedāšanās pasākumā „Ej, ej, nabādoj, puordzeivuosam vusu!”

1993.gada 18.novembrī etnogrāfiskais ansamblis Medņevas klubā papildina koncertprogrammu par godu Latvijas Republikas nodibināšanas 75. gadadienai.

Koncertiem un pasākumiem bagāts ir arī 1994. gads. 3. aprīlī – Lieldienu pasākums pagasta iedzīvotājiem.

23. aprīlī ansamblis ir Rīgā Zaķusalas TV studijā, kur notiek ieraksts. Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dziesmas raidīs Latvijas televīzija.

30. aprīlī Balvu pilsētas estrādē notiek teatralizēts uzvedums „Lielas mucas, mazas mucas”. Medņevieši tajā darbojas kā Sābru ļaudis.

14. maijā plkst.16.20 Latvijas TV 1. programmā tiek translēts Medņevas etnogrāfiskā ansambļa un Tautas deju ansambļa „Liesma” kopīgi veidots uzvedums „Ols lobs, gosti lobi”. Raidījums ilgst 40 minūtes. Medņevieši dzied sava novada dziesmas, „Liesma” dejo to pavadījumā. Pasākums ir tapis pateicoties Jānim Marcinkevičam un Imantam Magonei.

14. maijā Latvijas TV koncertzālē notiek arī Jāņa Marcinkeviča autorkoncerts. Medņeva piedalās tajā kopā ar „Liesmu” un „Dzirkstelīti”, kuru vada Jānis. Koncertā izskan 8 Medņevas dziesmas.

1994. gada 17. jūnijā – ansamblis dzied keramiķa Antona Ušpeļa personālizstādē Rēzeknē.

Antona Ušpeļa personālizstādē

 

1994. gada 22. maijā kopā ar „Liesmu” tiek izdziedāti Nerātno dziesmu un jautro deju svētki Balvos „īsas pamācības mīlēšanā”.Tad Folkloras svētki Rīgā.

 „Baltica 94”. Tiek pabūts Bauskā, Jelgavā, Iecavā, Doma laukumā ar rātnākām un nerātnākām dziesmām.

Kad Doma laukumu pieskandina mūsu puses nerātnās dziesmas, nāk klāt viņš folkloras pētnieks un saka, ka tādas mūsu pusē gan neesot agrāk dzirdējis. Ne visai apmierināts bijis arī viens mūsu gala mācītājs. Sievas tik nosmej:

„A nūdzīdovam, i – kuodas bijušs!”

1995. gadā – no 31. maija līdz 15. jūnijam izskan „Dziesma Abrenei”. 16.-17. jūnijā ansamblis piedalās Latgales tautas dziesmas svētkos Balvos.

 Rudenī - izbrauciens uz Alūksnes rajona Mālupes gadatirgu.

1996. gadā - Latgales tautas dziesmas svētki Baltinavā. Lieldienas, Vasarassvētki un Jāņi savā pagastā.

1996. gada 1. jūnijā notiek Imanta Magones Deju svētki Balvos „Sanāciet, sadancojiet”, kur medņevieši skandē savas dziesmas starplaikos.

1996. gada 31. oktobrī – koncerts Zinātņu akadēmijā, sakarā ar Krišjāņa Barona zinātnisko konferenci „Man dziesmiņu simt pūriņu, simt pūriņu vecu ziņu”.

18. novembrī – Latvijas dzimšanas dienai veltīts koncerts pagasta klubā.

Tad seko vairākas kaimiņu ansambļu jubilejas – Rekovai – 15, Kupravai – 10, Šķilbēniem – 15.

1996. gadā – Rīgas Dzimtsarakstu nodaļas jubileja Latviešu Biedrības namā ar kāzu dziesmām un apdziedāšanos.

Rīgas Dzimtsarakstu nodaļas jubilejā

 

25. decembrī – jaunā Medņevas pagasta Tautas nama atklāšana.

Ansamblis kopā ar Anatoliju Gorbunovu Medņevas tautas namā

1997. gadā.

 

1997. gads. Medņevas pagasts ir uzvarējis konkursā „Sakoptākais pagasts Latgalē”. Starp daudzajiem ciemiņiem – arī Anatolijs Gorbunovs.

1997. – jubilejas gads. Ansamblim jau 10! Tātad – svētki, ciemiņi, apsveikumi. Sarīkojumu vada bijušais kluba vadītājs, tobrīd jau rīdzinieks, Jānis Marcinkevičs. Klātesošie tiek iepazīstināti ar katru ansambļa dalībnieku.

 

Jānis Marcinkevičs vada jubilejas pasākumu

 

Tālākie ciemiņi: keramiķis Antons Ušpelis un Rēzeknes mākslas muzejs, Jānis Rozenbergs no Zinātņu akadēmijas folkloras krātuves, Rīgas centra rajona kultūras darba galvenā speciāliste Pārsla Baļķe un, protams, „Liesma” dejotāji ar Imantu Magoni, pārstāvji no Jāņa vadītās „Dzirkstelītes”.

Jānis Marcinkevičs pastāsta, ka ir iestudētas vairākas dejas ar Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dziedātajām dziesmām, kuras jau ir rādītas ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

 

Ansambli 10 gadu jubilejā sveic Jānis Rozenbergs

 

Gada sākumā – pasākums Balvu pansionātā, kur sievas koncertē un apciemo sava pagasta vecos ļaudis.

Un atkal nākamā Baltica, šoreiz - „Baltica 97”. Dainu kalnā, Dzegužkalnā:

„Kuļam pieci kūlējiņi,

Kamēr auga mazākie:

Kad izaugs mazākie,

Būs deviņi kūlējiņi.”

1998. gadā ansamblim pievienojas skolēni: Andis Pabērzs, Aija Logina, Evija Dzanuška, Jānis Naglis.

1998. gada ziemā ansamblis piedalās tautas dziesmu vācēja Andreja Krūmiņa godināšanas pasākumā Viļakā.

 

Andreja Krūmiņa godināšanas pasākumā

 

23. jūnijā Rēzeknē tiek svinēti Jāņi. Notiek septiņu kalnu salīgošana. Ansamblis saņem pateicības rakstu.

1999. gads. Sadziedāšanās Mītrakalnā Susāju pagastā. Jūlijā – Alūksnes rajona Jaunlaicenē.

 

Anicetas Babānes 50 gadu kāzu jubilejā pie Viļakas katoļu baznīcas

 

2000. gadā „Baltica 2000” Dainu kalnā un pieņemšana pie valsts prezidentes Rīgas pilī.

Kopā ar citu kolektīvu dalībniekiem Baltica 2000

 

Ansamblis saņem Pateicības rakstu, kuru parakstījusi Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, svētku programmas direktors Andris Kapusts un Valsts Tautas mākslas centra vadītājs Jānis Kurpnieks. Tajā ir vārdi:

„Atgriezties pie patiesības – nozīmē iet uz priekšu.

Atgriezties pie tīru atziņu avotiem – nozīmē smelties spēku nākotnei. Atgriezties pie gaismas, pie saskaņas ar dabas un kosmosa likumiem – nozīmē pastāvēt mūžīgi.”

Savā rajonā – pensionāru balle Rugājos. Ansamblim pievienojušās Maruta Prancāne un Marijanna Kokoreviča.

 

Baltica 2000, Jūrkalnē

 

Neaizmirstami mirkļi togad ir vainagu un uguņu peldināšana jūrā.

Baltica 2000

 

18. februārī – vakarēšana Viduču pamatskolā „Pie skala uguns”, kur izskan gan senās dziesmas, gan tiek parādītas vecās rotaļas un dejas.

2001. gadā – ciemos pie Lazdulejas pensionāriem. Un atkal balle.

Ansambli izbraucienos bieži vadājis vietējais ciema šoferis Vilis. Sievas dzied visu ceļu, turp un atpakaļ. Vilim patīk, nav garlaicīgi. Reiz, braucot no Rīgas, tā aizrāvušās, ka jau tuvojas māju puse, bet dziedāšana vēl pašā brašumā. Vilis rauj līkumu pa mežu caur Slotukalnu, lai tik sievas vēl padzied.

„Citi juo sluoc gūs, a mes nu meža uorā!”

2001. gada vasaras dziedāšanas svētki Brīvdabas muzejā. No turienes tiek atvesti veseli 3 uzslavas raksti vienā dienā:

„Par teicamu vasaras un pavasara āra dziesmu izpildījumu”.

„Par teicamu Dieva dziesmu izpildījumu”.

„Par teicamu kāzu un apdziedāšanās dziesmu izpildījumu”.

2002. gadā ansamblis svin jau 15 gadu pastāvēšanas jubileju.

Ar savu apsveikumu pārsteidz Viduču pamatskolas skolotāju „jaunradītā folkloras kopa”, kura katrai dziedātājai veltī apdziedāšanas dziesmu. Trīs ansamblī dziedošās Valentīnas dabū kopīgu „brāzienu”:

„Treis Valītes stiprenīcas,

Vusas vīnu ūdu sita;

Vieļ nabūtu nūsitušas,

Ka pi mīta napīsītu!”

 

Ansamblis 15 gadu jubilejā kopā ar bijušo p.s. „Medņeva”

priekšsēdētāju Regīnu Brokāni

 

Februārī izbrauciens uz Rīgu –Jāņa Marcinkeviča vadītajam deju kolektīvam „Oglīte” 5 gadu jubilejas vakars „Kvēlo, oglīt”.

Jūlijā – pasākums Jaunlaicenē „Pie vecmāmiņas pūra lādes”.

Sievas ar smaidu atceras, kā kārtējo reizi pa Rīgu braukādamas, divas sievas apmaldījušās.

„Ni Ļuces, ni Brones - aizblūdejušs”.

Meklējuši ar policiju.

Citu reizi Brīvdabas muzejā pazudis vienīgais saudzējamais un lolojamais vīrietis Viktors.

 „A nikuo! Pats atguoja”.

Kā jau lielos svētkos un pasākumos uz ceļiem daudz policijas. Ne reizi apturēts arī Medņevas autobuss. Tad nu Lucijai vienmēr bijusi gatava „miliču dziesma”:            „Tumsā nevar saprast labi,

   Vai tie miliči, vai stabi”.

Kā trakāko numuru savos ceļojumu piedzīvojumos sievas min braucienu uz Cēsīm, kad gulēts divstāvīgajās gultās. Naktī viena gulta salūzusi un Marianna uzkritusi Borbalai. Nekas, abas dzīvas, dzied vēl šodien.

Reiz atkal nakšņojušas Rīgā Ulbrokā. Blakus – dancotāji un arī citi kolektīvi. Kāda tur gulēšana!

 „Mes kraklūs, a kura i bez bikšu, pa grīdu rozkritušs, i saīt rugojīši. Avui! Kura roun bikses kojā, kura kraklu mugarā!”

Tad vēl pievienojušies dancotāji un, jezga ar dziedāšanu, dancošanu un traku apdziedāšanos līdz rītam, nodrošināta.

„Cīkam Ļuce pesteja mūsus valē!”

Jā, Lucija ir uzrāvusi tādu dziesmu, pēc kuras visiem nakts ciemiņiem ir bijušas mutes ciet, kādam arī palikusi vaļā uz visu nakti:

„Pipelīte gouži roud,

Sīnā golvu ībuozuse,

Naroud gouži, pipelīte,

Dūšu grūsli vokarā.”

Jā, tiešām, tai vietā gana švaki barojuši…

2003. gadā – sadziedāšanās Vecumu pagastā Borisovā. Dziedāt atsāk Ingrīda Žagare.

2003. gada „Baltica” ansamblim izskan Rēzeknē un Rēzeknes rajona Bērzgalē. Kā lielākais notikums – ansambļu vadītāju pusdienas kopā ar Valsts prezidenti Rēzeknes kafejnīcā „Senatne”.

2003. gadā medņevieši iedzied rajona laikraksta „Vaduguns” kalendāru „Baltais mantojums”.

2003. gadā decembrī – Lielās Folkloras gada balvas pasniegšana Rīgā, Latviešu biedrības namā. „Mīžu druva” greznajā zālē izskan kā himna.

 

Svinīgs pasākums Latviešu Biedrības namā

 

Pēc balvas saņemšanas kopā ar pagasta priekšsēdētāju Zigrīdu Vancāni

 

Sievas tovakar liekas īpaši gaišas un starojošas. Tāda atzinība republikas mērogā!

Ansamblim tikko pievienojušās vēl 2 Viduču pamatskolas pedagoģes: direktore Ināra Sokirka un skolotāja Janīna Ločmele.

 

Sadziedāšanās kopā ar Valsts prezidenti pēc Folkloras balvas saņemšanas

 

2004. gada 1. maijā ansamblis kopā ar visiem pagasta pašdarbniekiem un ļaudīm „iedzied” iestāšanos Eiropas Savienībā.

 

2004. gada 1. maijs pie Medņevas pagasta ēkas

 

6. februārī – ieraksts Latvijas Radio.

25. februārī – Meteņi kopā ar Viduču skolas kolektīvu.

1. maijs – iestāšanās Eiropas Savienībā. Sievas kopā ar citiem pagasta pašdarbības kolektīviem piedalās svinīgajā pasākumā pie pagastmājas un „iedzied Eiropā”.

            Maija beigās neparastu pasākumu sagatavojuši kaimiņi, Šķilbēnu pagasta kultūras darbinieki. Projekta ietvaros notiek kolhoza laiku dziesmu sadziedāšanās pēcpusdiena. Ko tik visu neizvelk sievas no saviem dziesmu krājumiem! Te izskan gan liriskās krievu dziesmas par vientuļo harmonistu, stepes kazaku un sērīgo ievu, gan rūgta humora pilnās rindas par „bagātajiem kolhoza laikiem”, Hruščova kukurūzu un kolorādo vaboli, par kuru dienām un naktīm domā „slavens krievu selekcionārs”. Godam tiek pieminēti arī to laiku „fermu darba jaukumi”:

            „Madale ai Mildu gūvis gona,

            Sadzan muojos, kuo tik lemess zvona;

            Uz sloukšanu  juos ašas, pīnu padzer pašas,

Puori palīk – teļus padzirda.

 

Brigaders jou atbild bolsā borgā:

„Nadūmoj bez dorba slaistētīs!

Aizej tu iz silu, nūsit tuorpu lilu,

Tev par trijuom dīnuom dīna būs!”

No kurienes sievas zina tik daudz skanīgo, lirisko, daudzbalsīgo krievu dziesmu ? Krievijā ap 1940 gadu jau bijuši kolhozi un liela nabadzība. Krievi nākuši iekšā Latvijā pāri robežai strādāt „par vēderu”, saukti „torbešņiki”. Līdzi atnesuši arī savas dziesmas. Nu un tādām dziedātājām kā mūsu sievas – ka tik kādu jaunu dziesmu padzirdēt!

Vasarā nāk ielūgums uz starptautisko burdona festivālu Alsungā. Braukts tiek drusku tā kā uz citu republiku. Kā nekā pie pašiem suitiem! Taču medņevietes tiek uzņemtas laipni, sirsnīgi un ar lielu interesi. Kā nekā – „riktīgi dzīvi čangaļi un vēl šitā dzied!”

 

Burdona festivāla ieskaņas koncerts Alsungā ordeņa pils pagalmā

 

„ Latvijas Avīzē” un Kuldīgas presē - krāsainas bildes ar Medņevas etnogrāfisko un komentāriem par ansambļa repertuārā esošajām talku, godu un garīgajām dziesmām.

Divas neaizmirstamas dienas kopā ar visdažādākajiem kolektīviem, sabraukušajiem „burdona radiem”, gan Alsungas ordeņa pils pagalmā, gan Ziedulejas estrādē. Piedalās „Edžus dūdinieki”, „Rīgas danču klubs”, „Otaņķi”, „Saucējas”, Gruzijas tautas konservatorijas sievu ansamblis „Mzetamze” („Sauļu saule”) no Tbilisi un daudzi citi kolektīvi.

 Neizmirstama ir gan pati dziedāšana, gan zinātniskā konference, kur tu sēdi un klausies kā Latvijas otrā galā „suitu republikā” Mārtiņš Boiko runā par tavu novadu: Medņevu, Viļaku, Šķilbēniem.

 Fantastisks Jāņu nakts uzvedums ar vainagiem upē, ašām raganām ar slotām un pusnakts nedarbiem, ugunīgas ripas velšanu no kalna. Dienā - ar skalndu raušu cepšanu, dažādām kopīgām sadziedāšanām. Ik pa brīdim kāds pabāž galvu telpā, kur strādā Medņevas ansamblis, lai paskatītos un paklausītos, priekš kurzemniekiem, tīri vai eksotiskās dziesmas.

 

Sklandu raušu cepšana burdona festivāla aktivitāšu ietvaros

 

„Suitu sievas”, „Maģie suiti”, „Gudenieku suiti”. Vai dieniņ! Pārbraucot mājās, vēl dienas trīs liekas, ka no tuvējiem krūmiem tūlīt izlēks kāda ugunīgi krāšņā tērpā ģērbusies suitu sieva un nokliegs savu trako nebeidzamo „ē-ē-ē!”

Nudien, lai vēl kāds pēc šī brauciena pasaka, ka latvieši nemīl spilgtas krāsas! Suitu tērpiem nestāv klāt ne krievi, ne poļi, ne čigāni! Leģenda gan stāsta, ka Kurzemes krastā viduslaikos avarējis svešzemju kuģis un kādā tērpu lādē bijuši krāšņie, sarkanie spāņu brunči. Tā nu tā mode ieviesusies. Ej nu sazini. Bet skaisti gan!

Kā galvenā burdona dziesma medņeviešu izpildījumā izskan „Man patika mīžu druva”.

Festivāla laikā smagi dabū trūkties kāds nejauši satikts Rīgas kungs, kurš sen jau solījis izdot mūsu ansambļa kaseti, taču visu laiku piemirsis to izdarīt. Sievu pacietības mērs ir pilns brīdī, kad pienāk „Saucējas” un ar prieku sāk stāstīt, ka viņas jau mācās un dzied „mūsu skaistās dziesmas no jaunās kasetes.” Kungs patrāpās pa rokai ēdnīcā un dabū dzirdēt:

„Tu nazini šmuks puisīt,

Kū mes tev (i) darēsam;

Sātā golvu īspīssam ,

Nu pakales rōmēsam!”

Kungs paliek sarkans kā biete un pazūd krustu nemetis.

Taču kā visinteresantāko momentu Alsungā jāmin sadziedāšanās ar Gruzijas ansambli „Mzetamze”. Jau pirmajā, pašdarbniekiem veltītajā vakarā Žibgravā pie ugunskura, kurā piedalās arī Rīgas Danču klubs un katrs kolektīvs uzdzied pa savai dziesmai, mūsu sievas lūdz gruzīnietēm uzdziedāt savu tautasdziesmu „Suliko”. Tās ir ļoti pārsteigtas, izbrīnīti saskatās, taču uzsāk savu skanīgo, daudzbalsīgo un skumjo tautasdziesmu. Nu lielas acis ir ne tikai gruzīnietēm, mutes paliek vaļā arī visiem pārējiem: mūsu ansamblis tikpat daudzbalsīgi velk „Suliko” līdzi, protams, latviski. Nodziedam, noklausāmies vētrainus aplausus.

Nevar jau iztikt arī bez kāda piedzīvojuma. Pirms lielā koncerta ir pateikts, ka katram ansamblim jāpulcējas savā vietā, tad jāsaiet kopējā gājienā. Medņevai arī tā vieta ir noteikta. Piebrauc, nostājas, gaida. Vienā pusē ir kapi. Gaida. Paliek tā kā jocīgi, ka stāv vienas pašas, nav neviena cita ansambļa. Tad izdzird aiz kapiem dziedāšanu. Izrādās, ka jāstāv bijis otrā pusē.

 

Sadziedāšanās ar „Saucējām” burdona festivāla laikā

 

Naktī, ap plkst. 01.30, kad notiek noslēguma koncerts uz skatuves pienāk pasākuma vadītāja un klusām jautā, vai kāds no Medņevas ansambļa nevarētu pieiet pie gruzīnu meitenēm un pierunāt viņas nodziedāt „Suliko” kopā vēlreiz, tūlīt, uz estrādes, koncerta laikā. Jāsaka, ka tobrīd gruzīnu ansamblis jau dziedāja savu programmu. Nu ko, Ināra lēni un cienīgi pieiet gruzīnietēm no aizmugures un piedāvā atkārtot „Suliko”. Viņas piekrīt. Tā nu nakts vidū, Līgo vakaram veltītā pasākumā, Alsungas burdona festivālā, lielajā estrādē izskan „gruzīnu – latviešu” tautas dziesma „Suliko”. Skatītāji ir sajūsmā. Dziedātāji arī.

Sievas ir nogurušas un ap 02.00 atvadās no Alsungas ar dziesmu „Mīdzins gōja”. Brauc visu nakti, arī dzied visu nakti, ap 05.00 jau parādās Rīgas torņi. Tikpat kā mājās!...

Jūlijā ansamblis piedalās arī Alūksnes rajona Jaunlaicenes pasākumā „No vecmāmiņas pūra lādes”.

 

Alūksnes rajona Jaunlaicenē

 

Vēlāk jābrauc uz Alūksnes rajonu Jaunannā, kur arī notiek ikgadēja sadziedāšanās. Ir dažādi lauku darbi, arī pa kādai veselības problēmai un sastāvs šoreiz salasās pavisam mazs – 7 sievas. Bet nu jābrauc ir. Vēl pa ceļam tiek izdomāts, ka derētu kāda spēcīgāka otrā balss līdzi. Brauc iekšā pie vienas sievas: Medņevas kluba vadītājas Skaidrītes mammas. Varbūt varēs pierunāt.

Iebrauc pagalmā. Skaidrīte ar mammu staigā pa pagalmu ar spaiņiem rokā, strādā. Atsprāgst busiņa durvis un vadītāja Natālija nokliedzas: „Skaidrīt! Veļc muoti!” (ģērb māti!) Vēlāk sievas smejas, kā tur īsti bija ar to mātes „vilkšanu” laikam jau tika dota pareizā komanda – reizi i vilkt, i ģērbt.

 Spaiņi tiek nomesti, abas pazūd istabā, pēc minūtēm desmit mamma ir klāt „pilnā kaujas gatavībā” baltā lakatiņā, svaigi gludinātā blūzē, villaini uz rokas. Nekādu vaidu vai pārmetumu par laicīgu nepabrīdināšanu, vai nepadarītajiem darbiem. Toreiz ar visu mazo sastāvu Jaunannā skan reti labi.

Augustā – arī Alūksnes rajons. Šoreiz – sakoptāko māju godināšana.

Oktobrī – pensionāru balle savā pagastā.

Gads noslēdzas ar Ziemassvētkiem: ar kaladošanu un čigāniem.

2005. gada 24. februārī – jaunās, sengaidītās kasetes prezentācija kopā ar kaimiņu etnogrāfiskajiem ansambļiem.

Kā sen nedzirdēta izskan:

„Pilna upe boltu zīdu,

Nadrīksteju puori īt.

Bruolīts muosu žālodams(i)

Laipā lika zūbentiņu”.

24. februāris – aizgavēņi ar pankūkām.

11. aprīlis – Lieldienu pasākums Medņevas tautas namā.

 Maijs, kā vienmēr, atnāk ar dziedājumiem pie krucifiksa par godu Dievmātei Marijai.

Maijs un oktobris katoļiem ir Dievmātes godināšanas mēneši, kad ticīgie pulcējas baznīcās uz īpašiem dievkalpojumiem un skaita rožukroni. Šo tradīciju ap 1750. gadu Romā ieviesuši jezuīti, un tā izplatījusies visās katoļu zemēs, taču dziedāšana pie ceļmalas un kapu krustiem ir raksturīga lielākoties Latgalē. Iespējams, ka tās izcelsme varētu būt saistīta ar jezuītu misionāru darbību Latgalē, jo daudzi jezuīti dziļā gudrībā nevis apkaroja vietējās tautu paražas, bet gan pētīja tās un mēģināja savienot ar kristīgo ticību, līdz ar to maija dziedājumi varētu būt radušies senās pavasara gavilēšanas vietā.

Maijā pie krustiem sievas dziedājušas jau kopš bērnības. Tāpat kā viņu mātes un vecāsmātes. Arī krusti ir veci, taču ik pa laikam atjaunoti, vienmēr ap tiem ir sakopts un zied puķes.

Dziedāts pie tiem vienmēr. Arī kara laikā un padomju laikos. Baltu lakatu galvā un prom. Neviens, paldies Dievam, Medņevas pusē to nav arī aizliedzis.

Agrāk sievas un meitas jau pa ceļam pie krusta dziedājušas. Dziedājušas garīgās dziesmas arī ejot no darba mājās. Klusām, kā pateicība Dievam par dienā padarīto skanējusi „Loba nakts”.

Medņevas pagastā uzstādīti 11 krucifiksi.

Arī baznīcā vienmēr laulājušies, ar zirgiem braukuši visādos laikos un pie visādām varām. Nu jā, partijniekiem un citiem lielākiem priekšniekiem nav bijis brīv. Taču arī daudzi no viņiem to darījuši slepus, pa nakts melnumu, vai rīta agrumā.

            Ar to dziedāšanu pie krucifiksiem atgadījies arī kāds „dzeltenās preses” cienīgs notikums. Sabraukuši Medņevā folkloras pētnieki un korespondenti, lai pierakstītu maija dziedājumus. Bijusi ļoti auksta maija diena. Visi pārsaluši. Sievas nodzied visu kā pienākas un izvelk kādu „siltāku malku”. Arī ciemiņi priecīgi bez gala, ka var kaut drusciņ sasildīties. Nedaudz vēlāk presē parādās bilde pa visu lapu un komentāri, ka sievas uz kapiem dzer. Nu ko, varbūt tiešām katrs spriež pēc sevis…

Viena no sievām tikai nosmej par to „dzeršanu”:

„Muna vainuga jou vairs nivīns nanūceļs!”

23. jūnijā – Līgo svētki tautas namā, jo ārā līst „kā pa Jāņiem”.

Jūlijā Rekovā tiek noorganizēta tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca - folkloras nometne, kurā piedalās „viszaļākās ansambļa dziedātājas” - Ināra Sokirka un Janīna Ločmele.

Muzikoloģe Ieva Tihovska vēlāk raksta, ka „šīs meistardarbnīcas ekvivalents būtu, piemēram, akadēmiskam mūziķim (šajā gadījumā gan drīzāk mūzikas skolas audzēknim) dota iespēja mācīties pie izcilākajiem pasaules meistariem

 „Saucēju” vadītājas Ivetas Tāles un Aijas Rozentālas vadībā nometnes dalībnieki mācās elpot, atvērt rezonatorus, vingrinās pozīcijas noturēšanā.

Iveta Tāle saka, ka tāda dziedāšana kopā ar tradīciju nesējiem ir pilnīgi unikāla.

Mazliet skumji, bet jāpiekrīt Balvu rajona padomes Kultūras nodaļas vadītājai Rutai Cibulei, ka „tas laiks, kurā mēs varēsim šādi darboties, ir acīmredzami ierobežots”.

Nu ko, laiks šai meistardarbnīcā patiešām netiek velti tērēts. Katru dienu – izbraukumi pie dažādām rajona teicējām un ansambļiem.

 

Susāju pagastā Vēršukalnā nometnes noslēguma koncertā

 

Vecākās Medņevas ansambļa sievas māca dziedāt sava repertuāra dziesmas „Saucējām” un visiem pārējiem nometnes dalībniekiem. Tā nu pa Rekavas vidusskolas dārzu skan „Jumproviņa” un Līgo dziesmu visdažādākie varianti.

Izbraukumā uz Aizgalīnes ciemu pie Lapšānes Valentīnas mājās vispieprasītākie ir tolku bolsi:

„Tolka, tolka, nu būs tolka,

Kuoda būs(i) kuoda nabūs;

Ka būs lila uozi kuošu,

Ka būs moza – vucuniņu”

9. jūlija pēcpusdienā – nometnes noslēgums Susāju pagasta Vēršukalnā. Visi dzied visas visu nedēļu mācītās dziesmas ar visiem. Skan viss kalns.

11. septembrī Viļakas Romas Katoļu baznīcā notiek Eiropas dienas, kur ansamblis veselu stundu dzied garīgās dziesmas.

Alūksnes rajona Otes muzejā iet vaļā ne tikai lielā sadziedāšanās, bet arī dažādi senāki lauku darbi: drēbju velēšana, stērķeles taisīšana, kāpostu skābēšana. Katram darbam tiek veltīta sava dziesma. Vakarā Jaunlaicenē - noslēguma koncerts.

1. oktobrī – pensionāru vakars Medņevā.

Novembris – veļu laiks, mirušo piemiņas mēnesis. Saļmu dziedāšana pa mājām.

Saļmes. Psalmi. Mirušo ofīcijs. Dzied mūžībā pavadot, piemiņas dienās, rudens dvēseļdienās. Dziedātas Latgalē par mirušajiem jau kopš seniem laikiem. Dzied apmēram 3 stundas no vietas. Šermuļi iet pār kauliem.

Jābūt vienai labai „lasītājai”, tad pārējās piedzied. Tur vajag ne tikai skaļu balsi, labu ritma izjūtu, muzikalitāti un atmiņu. Tur vajag kaut ko vairāk. Izturību, drosmi, pamatīgumu. Jaunie jau tagad negrib, arī neprot, varbūt vienkārši jūt, ka nevarēs tā, kā to gadu desmitiem dara sievas. Jā, bet kas to darīs pēc 20 gadiem?...

12. novembrī – koncerts-vakarēšana Tilžā, kur notiek ansambļu atlase uz „Baltica 2006” festivālu.

26. novembris – piedalīšanās biedrības „Vienoti Latvijai” konferencē ar koncertu.

24. decembra nakts kā vienmēr ir „klusa un svēta”. Viļakas baznīcā tiek dziedātas garīgās dziesmas.

25. decembris – Ziemassvētki pagasta Tautas namā.

2006. gada pavasarī – „Garmošku svētki” vietējā Tautas namā. Sadziedāšana kopā ar vietējiem un citu ciemu muzikantiem. Jauniešu deju kolektīvs samācījies veselas11 vecās balles dejas. Gandrīz vai savs Danču klubs! Ansambļa sievas ir par konsultantēm un ne reizi iziet plača vidū, lai parādītu kā īsti to danci grieza viņu jaunībā. Skan arī viņu jaunības dienu dziesmas. Viena no sievām nostalģiski nopūšas: „Kap jūs zinovušs, kōdas šmukōs agrōk bij dzīsmes! Kō muzikanti spieļova! A kodi agrok bij šmukī puiši!...”

Un jau ir klāt 13. jūlijs - „Baltica 2006”. Atkal Kurzemes pusē.

Kuldīgā katram ansamblim jābūt noteiktā vietā un laikā, kur uz ielām jādzied.. Medņevai programmā rakstīts, ka jādzied „Pie klusā pulksteņa”. Jaunāko dziedātāju bariņš iet to vietu meklēt. Iepriekšējā dienā bijuši pilsētas svētki.

 

Pirms lielās dziedāšanas ir taču arī jāatpūšas!

 

Cik var noprast, ir svinējuši braši, jo lielākā daļa satikto ir ar miglainām acīm, saulainiem smaidiem un par „Kluso pulksteni” savā pilsētā sakās neko neesam dzirdējuši. Viens vīrs aizsūta ceļa vaicātājas uz kādu vietu, kur esot kāds sen sabojāts pulkstenis. Varbūt tas…?

 

Medņevas dziesmas Kuldīgas ielās

 

Tā meitenes ceļo pa Kuldīgu labu laiku, dažādos norādītajos virzienos līdz beidzot atrod to iespējamo vietu, bet tā ir pašā saules svelmē. Otrā ielas pusē gan tāda smuka ēna. Ansambļa šoferis smejas: „Esiet vienkāršākas un tauta pie jums tieksies!”

 

Dziedam Kuldīgā „Pie Klusā pulsteņa”

 

Pareizi vien ir, dziedātājas pārceļas ēnā un rauj vaļā. Līdzi ir arī savs muzikants Alfrēds ar garmošku. Garāmgājēji filmē, fotografē, kāds piestāj vienkārši padziedāt līdzi. Jauki. Sievas smejas, ka jūtoties kā ielu muzikanti un spriež, ka derētu ietves malā kādu platmalīti nolikt…

Noslēguma koncertā piedalās ansamblis no Burjatijas, Ķīnas, Horvātijas un daudzām citām svešām malām. Arī Valsts prezidente.

 

Gudenieku suitos

 

Pienāk Alsungas kultūras nama vadītāja un ar sajūsmu atceras republikas kultūras darbinieku izbraucienu maijā uz mūsu pusi, kur klausījušās Medņevas sievu dziedājumus pie krusta. Godīgi pasaka, domājusi, būs kāds Tautas nama vadītājas speciāli sagatavots pasākums parādīšanai, taču izrādījies vienkārši neticami skaisti, iespaidīgi, dabiski.

Tiek dziedāts uz vienas estrādes ar valsts prezidenti noslēguma koncertā. Jūlija saule silda dāsnāk nekā parasti. Villaines, tautu brunči, lakati un vēl līdzi pašaustā sega, bet sievas turas varonīgi.  

 

Baltica 2006 noslēguma koncerts. Priekšplānā – Borbala.

 

Nogurums, taču naktī ansamblis iebrauc Rīgā ar brašu „Rīga dimd!”.

20. oktobris – apdziedāšanas dziesmu vakars kopā ar kaimiņu ansambļiem un ciemiņiem. Klāt arī „Klēts” ar visu TV, intervijām un ierakstiem. Un skan vareni. Tas nekas, ka reizēm ausis vīst vienu otru dziesmu klausoties. Te nav ne zaudētāju, ne uzvarētāju. Visi var turēt līdz rītam un ilgāk. Dabū gan paši, gan kaimiņi, gan ciemiņi no Rīgas:

            „Tei meitiņa tuo guleja

            Prīdē kuojas atspīduse;

            Lilī puiši vilnu cīrpa,

            Mozī lika čupiņā”.

 

            Puorskeitīt(i) rīdzenīcas,

Voi ir vusas šūvokar;

Es redzeju cīma suņus

Lilus kuolus volkojami(i).

 

Tuos meitiņas līlejās(i),

Ka juos dzeivoj goradā;

Īīt buļļu orūdā,

Soka:”Vot mes goradā!”

 

Rudenī ansamblis brauc sveikt Latgales Kultūras institūtu jubilejā uz Daugavpili. Zālē vienreizēja akustika.

Ģērbjas un kārtojas. Ir brīvs laiks. Sievas visu ko pārspriež, arī kā kuru reizi gājis citos braucienos. Reizēm sievām nāk ārā tādi teicieni, ka prieks!

Ienāk kāda viņām jau agrāk pazīstama institūta darbiniece, kura sūdzas, ka pašvaki ar veselību. Sievas „dod ārā”: „Avoi, Stepci, Tevs jou ai vōli nanūsist!”

Kāda no pašu dziedātājām vienā brīdī ar kaut ko neapmierināta. Antonija visā nopietnībā nosaka „Nu jij gon ko pirdīns iz skouradas! Juos napuortaisēt!”

Vēl saruna pirms kāda cita brauciena. Viena no sievām nav varējusi ierasties. Kaimiņienei tiek jautāts kas par vainu. Šī atsaka: ”A navar, meilos jij broukt. Jai i gūs klīdz i Aļuzs klīdz!”

 Nu jā, ja vēl kliegtu tikai kurš viens, bet ja kliedz abi: gan vīrs, gan govs, tad tur tiešām nekas nav darāms.

Decembrī – kā vienmēr pagasta Tautas namā sagaida Ziemassvētkus. Pirmo reizi bez ansambļa vadītājas Natālijas, kuru uz brīdi ir nobremzējusi slimība. Bet tikai uz brīdi.

            Ziemassvētku naktī sievas dzied baznīcā. Vairākas stundas. Tādā svinīgumā un akustikā ir ko dzirdēt. Ne viņām auksti, ne kakli sāp, ne nogurušas. Jaunajiem ir ko klausīties un mācīties.

2007. gada janvārī – jauna diska ieraksts sadarbībā ar Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvi.

Iet jautri. Ierakstam nepieciešams pilnīgs klusums. Taču sievām tā gribas aizmugurē klusiņām pašķirstīt kladi ar dziesmu vārdiem, pačaukstināt lakatu, paklepot un iebakstīt sānos kaimiņienei, kura sen aizsapņojusies un piemirsusi, ka sen jau bija jāiesāk tolkas bolss. Jāsāk atkal no jauna! Diena nav viegla, taču interesanta un viss tiek veiksmīgi iedziedāts.

Un tad nāk ansambļa vadītājas Natālijas Smuškas 70 gadu jubileja. Sievas ir klāt visas kā viena. Daudz sveicienu, atmiņu, laba un ilga mūža vēlējumu, ziedu un, protams, protams – tautasdziesmas: „ Dūd, Dīviņ,(i) kolnā kuopt!”

 

* * *

             Ansamblim ir arī savas „krustmātes”, kuras toreiz, pirms 20 gadiem stāvēja pie „šūpuļa”. Valentīna Duļbinska - toreizējā pagasta padomes priekšsēdētāja, Regīna Brokāne – toreizējā sovhoza „Medņeva” priekšsēdētāja, Antoņina Ločmele – toreizējā Medņevas partijas pirmorganizācijas sekretāre. Toreiz, tikai pateicoties viņām Medņevas etnogrāfiskais varēja uzsākt darbību. Un sākums ir bijis veiksmīgs, jo šo 20 gadu laikā viņas ir satikušas vēl ne mazums atsaucīgu, sirsnīgu un viņām svarīgu cilvēku.

     Sievām ir grūti izteikt, cik lielus pateicības vārdus viņas ir gatavas veltīt Balvu rajona Kultūras nodaļas vadītājai Rutai Cibulei.

 

Balvu rajona Kultūras nodaļas vadītāja Ruta Cibule

 

„Mūsu Rutiņa!” Ar to ir pateikts daudz. Rutas Cibules atbalsts Medņevas etnogrāfiskā ansambļa iziešanai „tautās” ir nenovērtējams. Katrs lielāks pasākums, katrs izbrauciens, nerunājot jau par nopietnākiem projektiem, ierakstiem, tikšanās organizēšanām ar folkloras pētniekiem, ir nācis ar Rutas atbalstu un padomu. Tikai pateicoties Rutai, Medņevas pagasta tradicionālās dziedāšanas kultūras mantojums ir aizskanējis rajonā, republikā un aiz tās robežām.

Un bez pašreizējās pagasta priekšsēdētājas Zigrīdas Vancānes, kā sievas saka: „Mes – nikur!” Gan ansambļa tērpi, gan transporta izdevumi, gan dalības maksas pasākumos, apsveikumi un atsaucība – tas viss ir nācis un nāk no pagasta.

Zigrīda Vancāne stāsta par ansambli: „Medņevas pagasta kultūras dzīvē nozīmīgs ir bijis 1987. gads, kad tika nodibināts Medņevas etnogrāfiskais ansamblis.. Šogad aprit 20 gadi, kopš tā pastāvēšanas. Sākotnēji dalībnieku skaits bija 18 sievas un gadu gaitā sastāvs mainījies, bet nav mazinājies spars dziedāt, lai saglabātu Latgales kultūras vēsturisko mantojumu.

Ansambļa dalībnieces visu savu mūžu ir dziedājušas, vākušas un pierakstījušas latviešu senās tautasdziesmas, kopušas Latgalei raksturīgās tradīcijas, popularizējot tās jaunajai paaudzei. Katru nedēļu ir nākušas kopā, lai iemēģinātu dziesmu skanējumu. Viņas nav biedējuši ne laika apstākļi, ne gadu nasta, ne veselības problēmas.

Koncertējot un piedaloties pasākumos, apbraukāta visa Latvija. Ar dziesmām un rotaļām kuplināti pagasta pasākumi. Iedziedātas un prezentētas 3 audiokasetes.

Šīs dzīvesgudrās, cienījamos gados, neizsīkstošas enerģijas pilnās lauku sievas ir nopelnījušas būt novērtētas. Un tāpēc viņām pateicības vērdi par ieguldījumu gan pagasta, gan rajona, gan Latvijas kultūras mantojuma iedzīvināšanā, Latgaliskās identitātes saglabāšanā, folkloras krātuves papildināšanā.”     

           

Medņevas pagasta padomes priekšsēdētāja Zigrīda Vancāne

 

Ļoti veiksmīgi ar ansambli ir sastrādājušies arī visi Medņevas ciema kluba, nu jau – pagasta Tautas nama vadītāji.

Sievas labprāt atceras arī visus folkloras pētniekus un zinātnes darbiniekus, kuri interesējušies par Medņevas etnogrāfisko ansambli.

Kā pirmais ir bijis, nu jau aizsaulē aizgājušais, folkloras pētnieks Jānis Rozenbergs. Šo pasauli atstājis arī Andrejs Krūmiņš, kura Medņevā pierakstītais vākums šobrīd tiek izmantots gan pētījumos, gan zinātniskajā un praktiskajā darbībā.

   Pie Medņevas dziedātājām ciemojušies arī Andris Kapusts (Tautas mākslas centra speciālists folkloras jautājumos), gan Mārtiņš Boiko (Dr.phil. JVLMA profesors).

Nu jau vairākas reizes ansambli apciemojusi Dr. art. JVLMA Mūzikas teorijas katedras un etnomuzikoloģijas klases vadītāja Anda Beitāne.

 

Dr. art. JVLMA Mūzikas teorijas katedras

un etnomuzikoloģijas klases vadītāja Anda Beitāne

 

Pateicoties Andai top jauns Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dziesmu pūra ieraksts un jācer, ka arī ārpus Medņevas būs iespējams iepazīties ar ansambļa dalībnieku dzīvesstāstiem un atmiņām.

 

 

* * *

 

Sievas sanākušas uz kārtējo mēģinājumu. Jāgatavojas ansambļa 20 gadu jubilejai.

Raisās valodas, aizzib atmiņas.

 

 „Juonībā zīlējām ap Juoņīm, svīdam vainugus muorkā. Kas tī bija? Nikuo nabija. Sapūta viejs vusus vīnā vītā i vuss”.

 

„Kopusvātkūs vīn cīk cilvaku saguoja! Puišu bija izviele. Fadejs atīt iz balli bosuom kuojuom. A ka pīsit, pīsit! Plūšk vīn bosuos kuojas iz poda.”

 

„Tādīn ballēs timss! A agruok lampas dega, vusu vareja redzēt”.

 

„Guojam iz baznīcu, kurpes rūkā. I puiši nesa sovuom īcarātejuom kūrpes. Pi baznīcas apuon kuojas…”

 

„A ka vusas meitas, ka saīt vokarā iz balli ai boltejuo čībinuom. A vusuom iksuos boltuos zečītes! Nanūzaviertīs!”

 

„Vidučūs bij skeistī puiši. Liluos ģimenes. Avui! „Štoļnī”, skeistī!”

 

„Sarunojam ballē ai 4 puišīm, ka provess iz dvoru. I nu vusu nūbāgam!”

 

Kas tik viss neienāk prātā sievām no jaunības laikiem!

Palaikam ar tām ballēm, brūtēm un brūtgāniem gājis pavisam traki. Reiz pie vienas meitas pasākuši staigāt divi puiši. Katru vakaru savs. Tam vienam tā meita dikti patīk, bet nevar izdomāt, kā tikt no sāncenša vaļā, kaut arī zina kurš tas ir. Šis atnāk vienu vakaru uz šķūni, kur tie randiņi notiek, krietni agrāk un sataisa abu guļvietā „nesmuku čupu.” Naktī atnāk otrs un iegulstas „siltā vietā”. No tās reizes vairs neesot nācis. Bet „asprātim” palikusi meita.

Kāda ērmīga saruna sanākusi vienai vecai ciema sievai kara laikā. Šī salasa sēnes un ar mieru pacienāt krievu zaldātus. Tie priecīgi: „Грыбы! Грыбы! ” (sēnes, sēnes). Sieviņa atsaka:

„Es to nagribu, a vot meita gon grib”.

Kāds vīrs gājis naktī uz māju kunga dūšā. Bijis vēls rudens un pie vietējās fermas – neizbrienami dubļi. Ievēlies tajos dubļos un guļ nost. Iet garām kaimiņš, izceļ šo no dubļiem un velk mājās. „Saulesbrāļa” kaimiņieni sauc Marina. Padzirdējusi, ka kaimiņš glābis kādu no dubļiem, kā viņai liekas, viņas brāli, šī kliedz: „Dīva struope! Dīva struope!”

Kad izrādās, ka kaimiņu, rodas jauns novērtējums: „Souvale! Souvale!”

Precējusies viena brūte no Vidučiem. Sapirkusi bērnu cimdus, sadāvinājusi muzikantiem. Kāzās, kad brūtei noceļ vainagu, tiek dāvināti pirkstaiņi. Sevišķi tam, kurš pirmais uzlūdz dancot un muzikantiem. Muzikanti savelk bērnu cimdiņus rokā, bet nu vairs nevar paspēlēt!...

Kāda cita brūte sakrāsojusi dāvināmos cimdus un pirkstaiņus ar zilu tinti. Arī sadāvinājusi visiem, kam kāzās pienākas. Bijis slapjdraņķis. Pirkstaiņi samirkuši un sākuši tecēt zilām tērcītēm. Braukuši no baznīcas. Par vedēju gadījies liels jokupēteris. Rokā balti pirkstaiņi ar zilu rakstu. Šis tik brauc un ik pa brīdim izslien abas rokas gaisā. Visi kāzinieki redz kā tinte tek pār rokām. Brūtei liels kauns.

Vēl senākos laikos sabrauc pie kādas meitas precinieki. Meita stingri audzināta un ļoti kautrīga, ne reizi lāgā acu nepaceļ. Tik drusku noskatās, ka precinieks tīri smuks.

Pēc laika tiek sarunātas kāzas. Jaunie aizbrauc uz baznīcu, salaulājas. Visi sēd pie galda un dzer kāzas. Brūte atkal nav lāgā ne reizi acis pacēlusi. Pēkšņi šī pamana, ka ap galdu staigā un dala alu tas smukais puisis, kurš bija pie viņas tēva precībās atbraucis. Vai, Dieviņ! Kas tad sēž blakus?! Beidzot meita paskatās, un redz, ka blakus pavisam svešs un neredzēts. Izrādās, tas smukais bij atbraucis, lai „sasvuotuotu” (saprecinātu, sarunātu) līgavu brālim.

 

Spriežot ansambļa par 20 gadu jubilejas svinēšanu, sievas pārrunā, ka agrāk ļaudis labprāt apmeklējuši pasākumus un cik maz tagad iziet gribētāju. Varbūt nostrādājušies un dikti piekusuši…?

„Tu, ka biji jouna, tev bij kot atsapūstīs? Atsadūramīs i Lozdovā i Kozlovā!”

„A kurs īt, tis i īt, a kurs aizsekstejs dvorā, tis i siedēs!”

„Atved ols struci, apguozs vusu klubu!”

 

Sievām nāk prātā, ka daudzām pašām Zelta kāzas jau klauvē pie durvīm.

„Es to gon nagribu nikuodu Zalta kuozu!”

„A to kam tu precejīs?”

„Ka man tādīn būtu veirs, es iz vīnas kuojas lāktu!”

            „Avoi, cīk šmuki, ka baznīcā tuodi div vaciņkī sanāmušs vāzas guoja! Vieļ soka: „Tu prosit, prosit! Lai skan vāza!”

 

            Tiek „izcelta gaismā” kāda sen nedziedāta dziesma.

            „Avoi, itij juo vacuo i sīrmuo kuo Adeles žurka!”

           

            Dzied dziesmu par karā aizgājušu puisi un zudušo mīlestību. Antoņina sašutusi, ka nodziedāts nepareizais pantiņš: „Kuo jou zuduse mīla, ka jis vieļ nav nūsuots?!”

           

Kur sievas gribētu vēl pabūt ar etnogrāfisko ansambli?

 „Kur vieļ nav būts, i kur šmukuokas vītas!”

„Viēl nikod Preiļu rajona nav būts!”

„Krīvejā!”

„Uorzemēs!”

 

Vai gribas dziedāt vēl 20 gadus?

„Dzīduotu vieļ voi cīk, ka toikin būtu spāks i veselība”.

 

Par Natāliju, kurai pēdējā laikā sasāpējusi sirds un kājas,  sievas stingri nosaka: „Jij ka kustēs uorā, - dzeivuos! A ka tupēs pakšūs – būs gotova!”

 

 

Aniceta Babāne

 

Zīdi, zīdi, popuvīte,

Dzaltanīm(i) zīdiņīm;

Apars tevi buoleliņi

Malnejōm(i) valanom.

 

            Visvecākā dziedātāja ansamblī. Sievas saka, ka no viņas var mācīties izturību, pārvarēt grūtumus paceltu galvu. Aniceta ir izpalīdzīga un atsaucīga, bez viņas klātbūtnes savulaik nenotika neviens mēģinājums.

            Šobrīd Aniceta jau ir visai cienījamā vecumā. Kādu viņa atceras savu dzīvi?

 

„Bērnība! Tas ir visjaukākais laiks cilvēka mūžā, kad var dzīvot bez bēdām, raizēm. Diemžēl tā aizsteidzās ātri. Esmu dzimusi 1925. gadā aukstajā februāra mēnesī Medņevas pagastā Viduču ciemā sešu bērnu ģimenē.

 

Aniceta ar māsu (Aniceta - no labās)

 

            Bērnība pagāja kā visās lauku sētās. Abas ar māsu Malvīni, kura ir jau viņsaulē, strādājām visādus darbus gan laukos, gan mājās. Vajadzēja vērpt, aust. Ģimenē bija četri brāļi, tēvs. Pieci vīrieši, vajadzēja gādāt par visiem.

Ar dziesmu draugos jau no bērnu dienām. Māte ņēma visur mūs līdzi. Agri iemācījos „saļmes”, iemācījos visu, kas jādzied pie mirušā izvadīšanas. Savā mūžā esmu izvadījusi arī bez baznīckunga.

Jaunībā ļoti svarīgas bija talkas: kartupeļu rakšanas, linu plūkšanas un mēslu talkas. Bērnībā braucu „poveznīkūs”, tā sauca braucējus, kas ar zirgu ratos ved mēslus uz tīrumu. Vēlāk gājām mēslu ārdītājās.

Tie gan bija jauki laiki. Pa dienu nostrādājušies, pēc darba nesa garmošku un tad sākās jautrība līdz rītam.

Vecākais brālis spēlēja garmošku, tādēļ viņu aicināja visur. Pat atpūtas brīžos uz tīruma skanēja dziesmas un garmoškas. Tolku dzirdēja cik tālu! Es biju tā sācēja tolkas dziesmām.

 

Aniceta ar vecākiem un māsu

 

Izprecējos netālu, blakus Aizpurvē. Vīrs arī bija sabiedrisks, visur piedalījās. Dzima bērni. Esmu izaudzinājusi divas meitas un dēlu. Visi trīs izmācīti.

Grūti bija kolhoza un sovhoza laikos. Nopelnīt neko nevarēja, bērni skolā jālaiž. Kūlāmies kā varējām.

Ar Dieva palīgu viss pārdzīvots, gan smagais darba lauku brigādē, gan fermā kā maiņu slaucēja, gan pie teļiem. Darbs bija smags, bet, paldies Dievam, viss smagais ir aiz muguras.

Kad 1987. gadā pagastā nodibinājās etnogrāfiskais ansamblis, nemaz nedomājot, aizgāju dziedāt. Mēs bijām trīspadsmit sievas, kas uzsākām dziesmu ceļus.

Gāja Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņu vakari, visur bijām klāt. Visas svētku tradīcijas tika nodotas jaunatnei. Arī mazmeitiņa dziedāja ansamblī, kamēr mācījās mūsu skolā.

Ir izbraukāta Rīga, Bauska, Alsunga, Kuldīga, Jelgava, Iecava. Esam piedalījušies visās „Baltica” – izņemot pašu pirmo.

Daudz kas redzēts, piedzīvots. Un tā ir pienācis vecums. Vecumā esmu palikusi viena. Bērni aizgāja savās dzīvēs. Beidzot vecuma dienas jāpavada pie saviem bērniem, mazbērniem.”

 

            Aniceta jau kopš pusaudža gadiem ir veikusi kādu neparastu darbu, kas ne katram ir pa spēkam un varēšanai, taču ļoti vajadzīgs – viņa ir apkopusi un saģērbusi aizgājējus pēdējai gaitai. Pati viņa par to runā ar smaidu un vienkāršību:

„A to, ka nivīns niko nadarēs, to kū tūlaik darēti?Es jou vusu dzīvi, ko tāva brōļs nūmira. Es biju moza meitene, man bija 13 godu. Nu i es nu mozu dīnu, varu apģierbt i vusu īzdarēt.

Jautāta, vai viņai nav bail Aniceta atbild:

 „Navāk bītīs, vāk dzīvūs bītīs, a numirušīs – jis īkš’vīna mīra guļ, nikōdu vainīšu.

Citi smejas, ka varbūt pirms tāda darba būtu jāieņem kāds mēriņš, uz ko Aniceta atsaka:

„Avoi, brīdakli! Tō navā! Mož, ka to vīnam ūtram ir gadejīs, ka tō. Tī jou kurs kotris navar tū numirušū apģierbt.

Reizi atskrieja lilejā vokarā, jo ap desmitīm vokarā.

-          Anci bab, to kū tān darēt?Jōbruoc! Es nāšu redzejs vieļ ko mirušū ģierb!

Še tev! I veda mani nakti. Apģierbu i izdarejam vusu, kas vajadzīgs.

            Aniceta pati uzskata, ka viņas, vecās sievas ir ļoti vajadzīgas pagastā: „Nu vot, vajadzīgas. Cīkam jou mes spiejam, to jau vajadzīgas. Ka naspiesi, to nabūs vairs to. Kazi kas pašas apģierbs, ka nūzamiersi?...”

 

1994. gada 17. jūnijā Rēzeknē Antona Ušpeļa 50 gadu jubilejā

 (Aniceta – otrā no labās)

 

            Ir tik daudz strādāts, audzināti bērni, palīdzēts citiem un visa dzīve izdziedāta. Šī sieviņa ir saglabājusi tādu mieru, gaišumu un vienkāršību, kādu mūsu stresainajā laikā ne sameklēt, ne izprast.

            Ar Anicetu ansamblī ienākušas vairākas talku un Līgo dziesmas.

Šobrīd gan Anicetai pašai visbiežāk gribas nodziedāt tautas dziesmu:

„Vacum, munu vacumiņu,

Naradzūt (i) daguojuš,

Kab es būtu redzejuse

Būt ai kūku atstūmus”.

 

 

Borbala Dukaļska

 

Orojiņi, ecētoji

Maizi mina kōjiņōm;

Cepejiņa, gūda sīva
Ītin kļova lapiņōs.

 

 

Ansambļa sievas saka, ka tā ir ”mūsu Borbala”, kura atzīta par rajona labāko saldskābās maizes cepēju. Viņa ir draugos ne tikai ar dziesmu, bet arī ar bitēm. Lai kādi svētki, vienmēr ir līdzi medus burciņa un paštaisīta „dzimtenīte”.

            Lūgta padalīties atmiņās, Borbala apzinīgi ņem rūtiņu kladi un saraksta visu savu dzīvesgājumu, ka prieks! Vai visu? Visu jau nevar. Un varbūt svešiem ļaudīm viss nemaz nav jāzina. Taču, ja kāds nāks pēc padoma vai palīdzības, Borbala nekad neatteiks.

 

Borbala ar ģimeni

 

„Es, Borbala Dukaļska, dzimusi Pabērze, Jāņa un Agatas meita. Dzimusi 1926. gada 10. jūnijā Abrenes apriņķī, Viļakas pagastā, Viduču ciemā daudzbērnu ģimenē.

Mēs bijām 6 bērni: 4 meitas un 2 dēli. Vecākā māsa Helēna, Mihalīna, Bārbala, Valentīna. Brāļi: Broņislavs un Daniels.

Bērnības dienas bija grūtas. Tēva zemīte bija maza, 3 ha aramzemes un 4ha meža. Vajadzēja iet vasarā strādāt pie bagātajiem saimniekiem. Strādājām Aizgalienē pie Jāzepa Kokoreviča. Viņam bija 12 ha zemes. Bērnu nebija. Es biju pierakstīta viņam par meitu. Ienāca karš, kolhoza laiki. Kolhozs zemi atņēma. Veči nomira. Tā pienācās iet atpakaļ uz tēva mājām.

Esmu beigusi 6 klases. 4 klases Viduču 4-klasīgajā un 2 klases Eržepoles 8-gadīgajā pamatskolā. Mācīties tālāk nevarēju, jo tēvam nebija līdzekļu ar ko mani palaist skolā. Pensijas nebija ne tēvam, ne mātei. Vienīgā peļņa bija ziemā. Veda materiālu ar zirgu no valsts meža uz Kupravas staciju. Tur vakarā samaksāja naudiņu. Varēja nopirkt sāli, cukuru, maizīti un petroleju. Jo elektrības nebija, nebija ne radio, ne televizora. Dzīvīte bija drūma.

Latvijas laikā skola sākās 1. oktobrī un beidzās 15. maijā. Bija Bērnības svētki. Es piedalījos Bērnības svētkos, dziedājām visādas dziesmas: „Dievs, svētī Latviju”, „Lai līgo lepna dziesma”, „Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt”. Mums mugurā bija zili sporta krekli un melnās sporta bikses. Tas viss notika Viļakas karavīru sporta laukumā pie ezera. Kad viss beidzās, mūs pacienāja ar barankām un saldo tēju karavīru ēdnīcā.

Viļakas 8-gadīgā skola 1941. gadā. Tas bija jau Padomju Savienības laikā 1. maijā. Gājām parādē no skolas uz Pagasta māju. Priekšgalā ar sarkano karogu un Staļina bildi, dziedādami:

„Varen plaša mana zeme dzimtā,

Lauki, meži, saules staru plīvs!

Un es nezinu starp zemēm simtām,

Kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs”.

Vēl daudzi citas dziesmas. Es dziedāju no pirmās klasītes pirmo balsi. Līdz šai dienai.

            „Dziedot dzimu, dziedot augu,

            Dziedot mūžu nodzīvošu.

            Dziedādama iematošu

            Paradīzes dārziņu”.

            Kad gāju Viduču skolā, bija viena ticības mācības stunda nedēļā. Ticības mācības stundu pasniedz skolotājs Jānis Cibuļskis. Ļoti stingrs skolotājs. Ja nemācēji pātarus, lika divniekus. Viņš dzīvoja Viļakā. Uz skolu veda skolēnu vecāki ar zirgu, katrs savu nedēļu. Skolā bija liela stingrība. To, kas sagrēkoja lika kaktā uz ceļgaliem.

            Vēl viens liels pārdzīvojums. Viens skolēns vārdā Francis bija nozadzis no cita skolēna gumiju un zīmuli. Izsauca uz skolu māti vārdā Apale. Tēva viņam nebija. Atnāca māte uz skolu, nolauza lazdas rīksti, izveda ārā uz ceļa, novilka bikses un siat ar rīksti pa pliko dibenu. Izsauca visus skolēnus no klases, lai visi redzētu, ka zagt nevar. Mēs visi raudājām.

            Skolas gaitas beidzās, sākās ganu gaitas. Atbrauca no cita pagasta bagātākie saimnieki un sarunāja par ganu līdz rudenim. Maksāja mēnesī 20 Ls. Līdz rudenim sanāca 80 Ls. Par vasarās nopelnīto naudiņu tēvs sapirka visu ko vajadzēja, lai būtu ar ko iet uz skolu.

            Es atgāju ganos 7 vasaras pie saimnieka Logina Aloiza un 4 vasaras savās mājās. Ganības bija tālu no mājām. Lopiņi ganos bija jādzen 3 km no mājām līdz valsts mežiem. Ganībās dzina visi saimnieki, kuriem pie mājām bija maza piemājas zemīte.

            Lopus varēja turēt cik gribi, pēc saviem apstākļiem. Mums bija 3 govis, 2 teliņi, 10 aitas un 1 zirgs. Zirgs bija katram saimniekam, jo nebija ne traktoru, ne mašīnu. Visi darbiņi bija jāstrādā ar zirgu.

            Mūsu ciemā bija 50 saimniecību. Bet tagad palikušas tikai 20. Visi jaunie aizgāja uz Medņevas centru. Uz laukiem palika tikai pensionāri. Jaunie lielākā daļa pabeidz augstskolas un paliek uz dzīvi Rīgā.

            Man ļoti žēl krieviem atdot Abreni. Es esmu dzimusi Abrenes apriņķī. Uz Abreni mēs vedām pārdot visādu produkciju. Govis, teliņus, sivēnus un daudz ko citu. Kad tēvam pavasarī pietrūka zirgam barības, brauca uz Augšpili nopirkt sivēnu vai āboliņu, jo tur dzīvoja bagāti saimnieki.

1942. gadā sākās karš, vācieši padzina krievus no Latvijas. Sākās vācu valdība. Armijā iesauca jaunus puišus. Leģionā. Daļa jauniešu aizgāja, bet citi palika dezertieros.

1944. gadā atkal atnāca krievu valdība. Sākās atkal demobilizācija. Armijā iesauca vīriešus no 18 līdz 50 gadiem. Viens karavīrs krievu armijā nodienēja 6 gadus. Armijā aizgāja 1944. gada 22. jūlijā, pārnāca mājās 1950. gada 25. martā.

Tagad pastāstīšu par savu ģimeni. Mēs, Aleksandrs un Borbala apprecējāmies 1950. gada 11. novembrī. Bet salaulājāmies Viļakas katoļu baznīcā 20 novembra rītā, agri, vēl nebija gaismas. Vīrs strādāja par ciema padomes priekšsēdētāju, nevarēja baznīcā laulāties. Ja ieraudzīja, ka baznīcā laulājas, tūlīt atlaida no darba.

1951. gadā piedzima dēliņš Jurītis, tad piedzima meitiņa Marianna, tad 1954. gadā – dēliņš Valerjans. 5 gadi nodzīvojām vīra mājās Vidučos. Pēc tam pārcēlāmies uz dzīvi mežniecības mājā Sīlovkā. Vīrs sāka strādāt par mežsargu Egļevas mežniecībā. Tur nodzīvojām 20 gadus. Te arī dzīve nebija viegla. Ziemā strādājām meža darbos, bet vasarā lasījām ogas un sēnes, lai nopelnītu naudiņu ar ko dzīvot. Vīram alga bija maza – 60 rubļu mēnesī.

Dēls Juris (ar akordeonu)

 

Sākās bērniem skolas gadi. Dēliņš Jurītis beidza Aizupes meža tehnikumu, meitiņa Marianna beidza Rīgā vieglās rūpniecības tehnikumu, dēliņš Valerjans – Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu.

Pēc 20 gadiem atkal atgriezāmies vīra mājās. Tēvs ar māti palika slimi, nebija kas viņus apkopj. Jo mans vīrs bija viņu vienīgais bērns.

 

Meita Marijanna (centrā)

 

Es tagad dzīvoju vīra mājās viena pati. Vīratēvs un vīramāte mira. Vīrs nomira 1991. gada 1.aprīlī. Dēliņš Jurītis gāja bojā auto avārijā 1987. gada 16. jūlijā.

Tagad pastāstīšu par savu ansambli. Ansamblis nodibinājās 1987. gada 11. aprīlī. Es sāku dziedāt no pirmās ansambļa dibināšanas dienas. Tā arī šodien es joprojām dziedu ansamblī.

Mūsu ansambļa vadītāja bija Janīna Dukaļska. Viņa mums rīkoja mēģinājumus katru nedēļu un mēs mācījāmies visādas jaunas dziesmas. Viņa strādāja Viduču pamatskolā par dziedāšanas skolotāju. Spēlēja uz akordeona un klavierēm. Viņai ir skaists balstiņš kā lakstīgalai. Par kluba vadītāju strādāja gudrs un labs cilvēks Jānis Marcinkevičs. Viņu vidu sanāca kaut kāds strīdiņš. Viņa pameta mūsu ansambli un nodibināja savu ansambli Viļakā vārdā „Atzele”.

Tad pati pieteicās par ansambļa vadītāju Natālija Smuška. Bez kādas izglītības, lasījām dziesmas pašas kādas mācējām. Arī Natālija Smuška izvilka kādas dziesmiņas no vecām sievām.

Tā dzīve gāja uz priekšu. Es vadāju uz mēģinājumiem ar savu zirdziņu Antoniju Pabērzi, Janīnu Kaimiņu, Valentīnu Lapšāni. Zirdziņš saslima, pienācās pārdot, tad braucām visas ar riteņiem. Bet tagad ar riteni pabraukt vairs nevaram. Maksājam 1 Ls šoferim, tas aizved līdz klubam un atpakaļ.

Ar dziesmām braukājam pa visiem Latvijas novadiem. „Baltica” bijām visas reizes. Bijām Rundāles pilī. Cik tur brīnišķīgi, bija ko redzēt! Jelgavas pilī bijām divas reizes, tur mūs pacienāja ar medu un pienu. Tur mēs dziedājām un dejojām.

Uz Rīgu mēs braucām ar dziesmām. Arī atpakaļ braucot dziesmiņu nepietrūka līdz pašai Medņevai. Par labo dziedāšanu Kultūras ministrija mums piešķīra balvu 600 Ls.

Tagad pastāstīšu pati par sevi. Esmu saldskābās maizes cepēja, biteniece un dziedniece. Kad braucam dziedāt, ņemu līdzi saldskābās maizes kukulīti, medus burciņu un sviesta burciņu. Ar to es pacienāju savas ansambļa sieviņas. Balvos bija Maizes svētki. Mani apdāvināja ar pateicības rakstu, uzdāvināja vilnas lakatu un ansambļa sieviņas sveica ar ziediem.

Top Borbalas saldskābmaize

 

Maizīti cept mani iemācīja mana māmiņa. Viņa cepa visādas garšīgas maizītes. Es jau iemācīju cept saldskābo maizīti meitiņai Mariannai un mazmeitiņai Initiņai.

Par bitenieci mani iemācīja vīratēvs. Viņš bija gudrs bitenieks. Jau 50 gadus kā strādāju ap bitēm, vēl pašai dienai man ir medus un bites. Dēliņu iemācīju par bitenieku.

Par dziednieci strādāju jau vairākus gadus. Esmu izārstējusi vairākus cilvēkus. Ar rozi, noņemu zobu sāpes ar Dieva vārdiem, kā arī savilkusi dzīvības saites.

Izārstējusi esmu arī lopiņus. Kad zirgam ir vīveles, vai čūskas kodiens. Kaimiņos bija jauns, skaists zirgs. Saslimst ar vīvelēm. Es nebiju mājās, biju aizbraukusi uz Rīgu Baltikas svētkos. Atbraucu mājās, zirdziņš jau gatavs.

Pagājušā gadā 2006. gada 10. jūnijā nosvinēju 80 gadu jubileju. Svinības bija Viduču pamatskolas ēdnīcas zālē. Apsveica mani ansamblis ar dāvanu un ziediem, kā arī pārējie radiņi. Kopumā 70 cilvēki. Vakariņš bija ļoti jauks. Ēda, dzēra, dziedāja un dejoja. Muzikanti bija divi. Mazmeitiņa Inita Raginska ar akordeonu un Staņislavs Ločmelis ar garmošku. Svinības notika vēl otrajā dienā.

 

Borbala 80 gadu jubilejā ar ģimeni un radiem

 

Vēl mūsu ansamblim stāv priekšā 20 gadu ansambļa jubileja. 10 gadu jubileju jau nosvinējām. Bija ļoti jauki.

No bērnības viena dziesmiņa:

„Dieviņ, jo es maza esmu,’

Jo Tu mani pažēlo;

Un kad māmiņas vairs nav,

Dodi lūdzams Tu man to.

 

Tev ir spožas zvaigžņu druvas,

Debess, jūra, plašums tāls;

Dodi, lai mums allaž būtu

Melna maizīte un sāls.

 

Es uz augšu acis celšu

Un lai viņas gaiši spīd;

Un lai Tava mīlestība

Nonāk mani sasildīt.”

 

* * *

Pagastā visi zina, ja gadījusies kāda skāde ar veselību – zobu sāpes, pārstiepšanās, „roze” – jāiet pie Borbalas. Vaicāta, no kurienes viņai tādas spējas dziedināt, Borbala stāsta:

„Spējas bija manai mammai. Viņa ciemā bija par vecmāti, saņēma bērniņus. Zālītes iedodu, man vārdiņi ir, zilais papīrs ar krītiņu svētīto i visiem paliek labi.

Taisni tāds prieks, ka palīdzēju! Nevar izsacīt kāds prieks! Jau braucot uz māju saka: „Paldies, Borbaliņ, man jau palika labi”.

Jau gadu 20 ar to nodarbojos.

Viduču ciemā dzimusi, izprecēta. Visas māsas arī savā ciemiņā. Visi bērni tepat, cits pie cita savā apkārtnē.”

80 gadu jubilejā ar etnogrāfisko ansambli

 

      Borbala dalās savā dzīvesgudrībā ari ar skolas bērniem. Ne reizi vien Viduču skolas skolēni kāda pasākuma ietvaros ir mācījušies pie Borbalas maizīti cept. Viņu apmeklēja arī folkloras nometnes skolēniem dalībnieki un ar sajūsmu stāstīja, ka tik garšīgu maizi vēl nekad nebijuši ēduši.

      Borbala ir ļoti strādīga. Kā smejas vadītāja Natālija: „Gotova struoduot dīnuom i naktēm”. Citas sievas piebilst: „Riktīgs dakters! Meistars!”

Stipra, dzīvesgudra lauku sieva ar vērīgām acīm, kura prot daudz vairāk nekā parāda un zina daudz vairāk nekā pasaka.

Valentīna Babāne

 

Man patika mīžu druva

Ai vusīm(i) okūtīm,

Man patika orojins(i)

Smiļšainejōm kōjiņōm.

 

Valentīnu, dēvētu arī par Marjana Vali, sievas uzskata par ansambļa labo gariņu. Viņa ir padomdevēja, saimniece, ansambļa sirds un dvēsele, neskaitāmu dziesmu sācēja. Kā saka ansambļa vadītāja: „Ūtrīs bolss – naatsverams”. Viņa ansambļa dziesmu pūrā ir ienesusi:

„Par upīti dīgu vilku”

„Man patika mīžu druva”

„Muns mīlīs dzeivoj tuoli”

„Bolta vuška”

„Oi, egle, egle”.

 

Valentīna 1954. gadā

 

            „Esmu dzimusi 1928. gada 14. jūlijā sešu bērnu ģimenē. Pirmās ganu gaitas sākās 6 gadu vecumā ar agriem aukstiem un rasainiem rītiem. Vecākie bērni palīdzēja vecākiem līst līdumus. Kad es paaugos, tad arī gāju viņiem palīgā. 8 gadu vecumā sākās manas skolas gaitas Semenovas 4-gadīgajā skolā.

             Sākās Lielais Tēvijas karš un visi mūsu vīrieši aizgāja karā. Viens brālis tika iesaukts krievu armijā, abi pārējie – vācu. Pa to laiku visus lauku darbus darījām pašas: arām, ecējām un sējām. Man bija nepilni 18 gadi, kad stājos pie arkla. Tēvs jau vairākus gadus gulēja uz slimības gultas: līdumu līšana bija padarījusi savu. Mira viņš 1942. gadā.

 

1955. gada 21. augustā Rankā (Valentīna stāv)

 

            Mums pāri gāja arī fronte, sprāga bumbas un lidoja lādiņi, mēs ar kaimiņiem sēdējām mežā izraktā bunkurā un klausījāmies, kā apkārt spindz lodes.

Kara laikā dziedājām Dieva dziesmas un ļoti lūdzāmies viņu, lai atgriež brāļus no kara dzīvus.

            Labākie laiki sākās, kad brāļi atgriezās no kara. Mēs visas māsas jau bijām paaugušās. Muzikanti, dziedājām visi, taču brālis Mateušs spēlēja uz cītara un vijoles un māsa Malvīne – uz kokles un vijoles. Bieži sanācām kopā gan pie mums, gan pie kaimiņiem uz tā sauktajām „Večerinkām” un tad gāja vaļā lielā izdziedāšanās.

 Sākās kolhozu laiki. 1954. gadā pabeidzu Rankas lauksaimniecības viengadīgo skolu un varēju strādāt tepat kolhozā par fermas pārzini, kur arī 1955. gadā sapazinos ar savu nākamo vīru – kolhoza lauku brigādes skaistāko brigadieri Marjanu. Un pēc bildinājuma „jā” vārdu viens otram teicām 1957. gada 19. novembrī.

Mans vīrs arī ir muzikants. Tā mēs savu dzīvi esam nospēlējuši un nodziedājuši 50 gadu garumā.

 

1955. gada vasarā ar nākamo vīru Marjanu

 

Esam izaudzinājuši 2 meitas, 4 mazbērnus un vienu jauku mazmazmeitiņu.

Esmu Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece kopš tā dibināšanas dienas – 1987. gada.

Dziesmu esmu vēlējusies un dziedājusi visu savu mūžu, gan vieglākas darot savas grūtās dienas, gan priecājoties par visu labo. Esmu dziedājusi Dieva dziesmas, saļmes, dziedājumus pie krusta maija mēnesī. Kopā ar etnogrāfisko ansambli esmu izbraukājusi vai visu Latviju.

Vienmēr esmu lepojusies ar savu sakoptāko lauku sētu, jau kopš kolhozu laikiem. Per to liecina daudzi, jo daudzi atzinības raksti. Un kopā ar bērniem 1997. gadā palīdzējām Medņevas pagastam izcīnīt sakoptākā pagasta nosaukumu Latgales zonā.

Dziesma palīdz uzturēt mani pie veselības vēl joprojām. Vistuvākie sirdij man ir Latgalei raksturīgie „tolku bolsi”, kā, piemēram, „Man patika mīžu druva”.

 

Gan bērnība, gan jaunība Valentīnai pagājušas ne jau tajos vieglākajos lauku darbos.

„Rītūs vieļ vādzeja ceļtīs i samaļt ai dzīrnovuom miltus, da i meža normas īzstruoduot”. Tuo vīn gribejās dzīduot:
            Ej, soulīte, drīz pi Dīva,

Dūd man svātu vokariņu;

Borgi kungi dorbu deva,

Nadūd svāta vokariņa”.

 

            Uz balli sākušas iet ap 18 gadiem. Audzināšana bijusi stingra. Reiz Valentīna saslimusi ar klepu. Brālim liekas, ka māsa stāvoklī. Šis nu bargi nosaka:

„Muos, ka tev ir tis kū es dūmoju, to tev pirmejā kūkā vīta!”

            Māsa pat nenojauš par ko iet runa. Meita bijusi skaista un sākot iet uz ballēm, ļaudis palaiduši ne vienu vien „pīli”, un godīgi audzinātā Valentīna pat gājusi pie brāļa sievas prasīt par ko tur viņu īsti apvaino, jo daudzas lietas vēl nemaz nezinājusi vārdā saukt.

 

1955. gada oktobrī

 

            Tautas dziesmas zinājusi simtiem. Šobrīd jau tā kā piemirstas, bet jaunībā!... Bijis tik daudz talku, no turienes tie skaistie „tolku bolsi”.

            Valentīnai palicis prātā kāds pastāsts no vācu laikiem. Vācieši staigājuši pa mājām labību meklēt. Kādam vīram nokauts vērsis un āda pakārta uz griestiem. Vācietis tik prasa: „Rogen! Rogen!” (graudi). Vīrs turas pretī:
            „Es žo tev, valns, soku, ka tis vierss bija tūļs!”

Par savu ģimenes dzīvi Valentīna smej, ka jau 46 gadus ar vīru kopā un neesot lamājušies, bučojušies vien, lai nu vīrs neliedzoties un saka, ka vajag mīļi dzīvot.

Vīrs Marjans stāsta par jaunības dienām un iepazīšanos ar Valentīnu:

„Es tāvam saceju, jōbūvej sova mōja, precēšūs, man te nabūs vītas. Tāvs saceja, dori, dāls, ko gribi. Vot, atmiereja 50 sotkas. Atgōjam, īspruodu vīnu vāzu – te būs mōja.

Īroudzeju Valentīnu, toda nikas meita. Voi ta navarātu mēs drodzētīs? Šī pīkrita.”

Valentīnas vīrs atzīst, ka sievietei ir smagi laukos un lauku darbos. Klāt vēl mazi bērni, kūts. Paši strādājuši lauku brigādē. Bērni jau no mazām dienām radināti pie darba. Meitas čaklas un centīgas.

Lielo saimniecību jāprot ne tikai kopt, bet arī aizsargāt. Valentīna stāsta, ka uz kūts durvīm tiek vilkti 3 Dieva simboli, krustiņi.

 „Mūsīm, katoļīm ir Zvaigznes dīna, kod svietej baznīcā krītu. 3 ķieniņi, jūs vōrdu pirmī būrti tīk rakstēti ar svietētū krītu iz durovu. Es ļūti ticu.

            „Ķiršu” mājas Medņevas pagastā, kur saimnieku Valentīna ar ģimeni ir pazīstamas kā vienas no sakoptākajām, saimniecība - kā viena no spēcīgākajām.

 

Valentīna 70 gadu jubilejā

 

Darba pilnas rokas visiem: pašiem, bērniem un mazbērniem. Bet tikai tā jau kaut ko var panākt Latgales laukos. Ar neatlaidīgu darbu, reizēm ar spītu un vienmēr ar ticību.

 

Pie savām „Ķiršu” mājām

 

Viktors Locāns

 

Lai es jōju, kur jōdams(i)

Jōju meitu puļcinā;

Svīdu sovu gredzentiņu

Pa meitiņu kōjiņōm.

 

 

            Viktors Locāns dzimis 1931. gada 11. augustā 7 bērnu ģimenē. Tēvam Staņislavam un mātei Teklai bija jāaudzina 6 dēli un viena meita.

            No 6 gadu vecuma Viktors gājis ganos pie vectēva. 4 vasaras – pie svešiem.

            No ganu laikiem Viktors atceras vienu vecu kaimiņu sieviņu, kura sēdējusi uz celma, raudājusi un dziedājusi „Pī Dīviņa gari goldi”. Viktoram tolaik bijuši 6 gadi, kaimiņienei – 96. Un te nu Viktors ir gatavs pastrīdēties ar jebkuru folkloristu, kurš apgalvo, ka tā nav latgaliešu dziesma.

 

Vakarēšana Viduču pamatskolā

 

Tā kaimiņu sieviņa izdziedājusi un izraudājusi savu likteni. Viktors stāsta: „Agrōk bija kō? Krūgā dziera i sasvōtova. Gribi, nagribi.”

To sieviņu arī vecāki sarunājuši saprecināt, braukdami uz Kārsavu talkā. Un atdevuši pie vīra. Tas sarunātais viņai dikti nepaticis un viņa kājām atbēgusi uz tēva māju atpakaļ, taču vairs mājās nav pieņemta. Tādi laiki un tikumi.

Un nu kāds cits likteņstāsts Viktora rados. Indričos (aiz Borisovas) uz Salas pusi dzīvojusi vectēva brāļa sieva. Pati bijusi no Madlienas Alūksnes rajona. Tajos laikos bijis pieņemts darināt saktas – no koka vai metāla, kāda kuram tā rocība. Šīs saktas jaunieši dāvinājuši viens otram kā saderināšanās zīmi. Arī Viktora radiniece piespraudusi savam brūtgānam karā aizejot, koka saktiņu, kurai otrā pusē bijis iegravējums. Draugs karā aizjājis ar zirgu. Karā kritis. Pirms tam bijis atdevis saktu Viktora vectēva brālim – ja kas atgadās, lai aiznes un atdod saktu brūtei. Tas izrādījies godavīrs. Atnācis kājām, atradis meiteni un nodevis saktu ar visu skumjo ziņu. Tā sagadījies, ka vēlāk ieskatījušies viens otrā un saprecējušies. Vectēva brāļa sieva teikusi:” Nagōju dieļ šmukuma, a dēļ tō, ka bija gūdīgs”.

Kopā ar to radinieci dzīvojusi vēl viena paveca sieva. Pēc Viktora vārdiem, abas pratušas dziedāt visai neķītras dziesmas. Toties Kārsavā dzīvojusi brālēna sieva, kura gan dziedājusi „godīgas dziesmas”. Arī „Pī Dīviņa gari goldi”, „Gaismiņa ousa, soulīte lieca”, „kungu laiku dziesmas”, dziesmas par dzirnavām un citas.

Viktors min dažādus senāko laiku dziedātāju vārdus: Brontu Kluša (palama), Monika no Janapoles. Kādreiz, kad šīs vēl bijušas ganu meitas, ganīdamas sākušas dziedāt Dieva dziesmas. Dziedājušas braši un gana ātri. Atskrējusi viena sieva, Geiļu Doma māte un sabārusi dziedātājas:

„Kū jūs dorat? Ko kuces i rejat! Jodzīd lieni, šmuki, svinīgi!”

Tad visas sākušas dziedāt kārtīgi. Viktoram vēl šodien prātā, cik bezgala skaisti viņām skanējis.

Viktors min arī kādu „dzirnavu dziesmu”:

„Pret suolīti dzirnas grīzu,

Lai sotīga maize būtu;

Pret soulīti dzirnas grīzu,

Lai pūš kungīm viederiņus”.

Kādā izbraukumā uz Jaunannu, kur sievas rādījušas visādus senāku laiku darbus, Viktors pienācis pie sveša ansambļa, kurš strādājis ar rokas dzirnavām un sācis tās griezt. Kāda no sievām sašutusi iesaukusies: „Kū dori! Voi ta ito var pretīmā dzīrnovas grīzt? Pļūkas parous!” Uz to nu Viktoram nāk tikai smiekli. Nekas tur neraus.

Agrākos laikos strādājuši uz „pusgrauda.” Tas nozīmē – paņēma pie kunga zemi 1 ha (vai mērīja desetiņās), vēlāk, novācot ražu, puse bija jāatdod kungam, puse palika pašiem.

Kādam radiniekam Juzikam bijuši labi zirgi. Ar tiem braucis sacensībās ziemā pa ezera ledu. Kungs gribējis, lai Juziks tos zirgus pārdod viņam, bet šis- neparko. Kungs dikti sadusmojies un atradis veidu kā Juziku apšmaukt un izdzīt no zemes un mājas.

Jau agrā bērnībā Viktors kopā ar ģimeni darījis visus lauku darbus: vajadzējis art, sēt, pļaut, visādus citādus saimniecības darbus darīt. Tēvs bijis labs laika zīmju zinātājs.

„Kad uz 1. oktobri kokiem turas lapas, uz Jura dienu zaļumu negaidi”.

Reiz ar vectēvu pļāvuši auzas. Tai dienā jau no pusdienām govis nav dzinuši ganos. Darba bijis ļoti daudz, strādājuši ilgi līdz vakaram. Auzas likuši „stopkās”. Viktoram jau dikti apnicis, bet tēvs teicis, ka rīt varēšot gulēt kaut līdz pusdienām, jo būšot lietus. Saulīte norietējusi tik smuka, kāds tur lietus. Viktors esot bijis tik dusmīgs, ka tik ilgi jāstrādā, ka aizgājis gulēt uz šķūni.

No rīta dzird, ka māte aizgājusi govis slaukt. Tad ieklausās, ka pa jumtu patiešām pakšķ lielas, smagas lietus lāses. Tēvam taisnība!

Vajadzējis prast arī izkapti izkult, grābeklim zarus sataisīt, siekstas iztaisīt. Visi čakli strādājuši.

Viktoram padevusies šūšana, jo arī tas darbs bija jādara pašiem ģimenē. Visas drēbes bijušas pašaustas: krekli, bikses, viss. Māte piegriezusi, Viktors šuvis. „Stīžkas” (nošuves) vajadzējis nošūt kā ar mašīnu.

Kara laikā Viktoram bijuši 14 – 15 gadi. Laiki bijuši nemierīgi. Visiem bijis bail. Kurš gulējis nakti šķūni uz siena, kurš kūtī, kurš – pagrabā. Bieži bijis jādod bandītiem līdzi ēst. Lopiņš nokauts un atdod: vieniem – vienu gurnu, otriem – otru gurnu. Tā šie bijuši jābaro vēl 2 gadi pēc kara. Tad sākuši audzēt trušus, tītarus, citādi nevarējis izdzīvot.

1945. gadā tikusi nošauta māsa. Vēl pavisam jauna, nesen pie vīra izgājusi, 22 gadi. Ko darīt? Viktors iemācījies govis slaukt. Māsas meitenītei bijis pusgadiņš. Iemācījies arī to pārtīt un mazgāt. Vannojis mazo divas reizes nedēļā.

Mājās paši gatavojuši arī dažādus koka traukus: alus mucas un citus, mazākus. Tēvs Viktoram 15 gadu vecumā devis pirmo nopietno uzdevumu – iztaisīt šablonu un 2 –litrīgo ķipīti. Pašgatavotos kubulus veduši uz Abreni pārdot.

Kara laikā ģērējuši arī ādas. Nav bijis zirgu jūgšanai paceļamo siksnu. Tam nolūkam kāvuši 2-gadīgu vērsi. Vajadzējis nodzīt ādai spalvas. Taisījuši skābu auzu vai rudzu miltu putru, mērcējuši tajā ādas, kamēr spalva noiet nost. Tad ādas liktas raugā, raudzētas, staipītas uz speciāla līka kāša. Darbs jau nav bijis no patīkamajiem, bet ko padarīsi.

Taču smagajā u nemierīgajā ikdienā atradusies vieta arī dziesmai. Dziedājuši vienmēr: gan pie darba, gan svētkos. Uz visiem svētkiem vārījuši alu: uz Lieldienām, Ziemassvētkiem, Vasarassvētkiem.

Kad bijuši lielā pļaušana – ēdiens nests uz tīrumu. Kas nu kuro reizi: olas, gaļa, sviests, biezpiens. Tas viss likts paštaisītās „čibās”. Uz pļavu nestas arī bērzu sulas. Mamma mājās pati cepusi maizi.

Uz svētkiem sautējuši kāpostus. Tie likti čuguna podā, vēl iekšā – gaļa, garšvielas un tas viss sutināts līdz rītam. Nu ko te var piebilst?!

Lopus turējuši dažādus – govis, cūkas, aitas. Pienu veduši uz Viļaku uz pienotavu, pārējo lietojuši paši, gan pienu, gan paniņas.

Alu brūvējuši no kviešiem un miežiem. Kara laikā tam liktas klāt arī cukurbietes. „Vācu laikā” alu taisīt bijis aizliegts.

Pratuši taisīt arī „samogonku” jeb pašbrūvēto. To „dzinuši” no kartupeļiem, cūku miltiem, karstu aplējuši, likuši klāt raugu, tad viss atdzesēts un likts klāt arī iesals. Atkarībā no saimnieka rocības taisījuši gan no sijātiem, gan nesijātiem miltiem.

Taču agrāk vairāk tomēr dzēruši alu.

Ar naudu tais laikos arī ir bijis tā ne visai. Tāpēc bijis jāpaļaujas uz to, ka savā saimniecībā paši varējuši saražot. Jāstrādā bijis daudz un smagi.

Ulmaņa laikos 15. maijā tēvs vēl dabūjis soda naudu nomaksāt, jo bijis pats sējas laiks un tēvs strādājis uz lauka, taču nav bijis brīv – valsts svētki.

Dziedājuši dziesmas, gājuši rotaļās, ciemos braukuši kaimiņi. Tad reizēm sanācis vesels orķestris: cītars, vijole, kontrabass, kokles. Arī pats Viktors spēlējis kokli.

Dziedājuši mēslu, linu, rudzu pļaušanas talkās. Talkā pastrādājuši, tad kāds nācis ar alu un „zakusku”. Iedzēruši, ieēduši un noteikti padziedājuši. Tad darbs raitāk ritējis uz priekšu. Parasti kāda viena „tolkas bolsu” dziedātāja pulcējusi ap sevi pārējos.

Lielāka dziedātāja bijusi māte Tekla. Tēvs ne tik. Arī māsa nebijusi liela dziedātāja. Viktors izrādījies lielākais dziedātājs.

Viktora māte kopā ar sievām uz Ziemassvētkiem „kaladova”, dziedājusi kaladošanas dziesmas. Toties uz Līgo svētkiem dziedājušas „rūtoj” un nebijis nekādu „līgo”. Kopā ar māti dziedājušas Stepu Zose, Mile, Anne un Geiļu Doma māte.

Daudzas dziesmas Viktors mācījies no sava onkuļa Bernada. Viena no tām – „Lai es jōju, kur jōdams(i).”

Zaļumballes Viktora jaunībā sākušas ap plkst.16.00 sestdienās un svētdienās. Uz ballēm visi gājuši dziedādami. Toties ap 24.00 visiem jaunajiem (līdz 20 gadiem) bijis jāiet mājās. Un nekādu runu. Vecākie vēl palikuši ballēties. Tādu kārtību stingri noteikuši ciemu vecākie. Azpurves ciemā tāds vecākais bijis Biušūs Mataušs.

Svētdienās jaunatne gājusi uz mežu ogās, sēnēs, riekstos, veselām partijām. Gadījies jau reizēm, ka kāds pāris arī atdalījies no citiem un aizklīdis mežā… Tādiem gan parasti ziemā dzēruši kāzas.

Pēc kara veidojies kolhozs. Pirmais kolhozā iegājis Raču ciems. Tad pavasarī – Bahmatova un Medņeva 1949. gada rudenī – kā pēdējais.

Dārzus, sotkas mērījuši. Rudenī viss jau bijis kolhozā. Paši pļāvuši, kolhozs kūlis.

Katram tikušas noteiktas izgriežamā meža normas. Normas tikušas noteiktas - uz vienu zirgu noteikts m3 skaits un pa strādniekiem. Izgriezto mežu veduši uz Purmalu, uz Kupravu, kur jau ticis noteikts. Mežu vedis arī Viktors. Tolaik nav ļauts turēt zirgu mājās. Katru dienu zirgs pēc darba bijis jāaizved uz fermu. Rītā agri atkal jāiet zirgam pakaļ. Jāiet cauri mežam. Bijis arī bail, jo vēl jau meži pilni ar mežabrāļiem. Vēlāk izveidota mežrūpsaimniecība. Tur jau strādājuši kadru strādnieki. Tad mežizstrādes normas noņemtas.

22 gadu vecumā Viktors paņemts armijā. Tas bijis ap 1952. gadu. Dienējis pie Maskavas iekšlietu daļā 3 gadus un 8 mēnešus. Armijas daļa bijusi izvietota Kuncevā un Očakovā. Tajos laikos tur vēl ir bijuši apsēti tīrumi.

Viktora ar saviem armijas biedriem apsargājis cietumniekus. Tad daļa no tiem tikusi atbrīvota. Maskavā tobrīd briedis valsts apvērsums. Armijas daļā savesti ieroči, kuru katru brīdi bija gaidāma pavēle tos pielietot. Apvērsumu būtu vadījis Berija.

Taču rudenī Berija ticis apcietināts. Pa to vidu vēl bijusi „ārstu lieta”. Lielas jukas. Vēlāk nosūtījuši dienēt uz dzelzceļa.3 mēnešus „sēdējuši uz sausiņiem”. Bijis pavisam traki. Tolaik daudzi vienkārši atbēguši no armijas mājās. Lai cik dīvaini, taču neviens viņus nav arī meklējis.

Pēc armijas Viktors strādājis „Strojkantorā” (celtniecības kantorī) Viļakā. Tad Viļaka bijis rajona centrs. Tur bijis smags darbs. Viļakā ir bijusi arī Mašīnu-traktoru stacija.

Vēlāk gadā strādājis meliorācijā. Lielāka peļņa. Taču arī te darbs nav bijis no vieglajiem.

1962. gadā nācies operēt vēnas. Pēc operācijas uzsācis darbu Viduču skolā par saimniecības vadītāju, vēlāk – par kurinātāju.

Dziedāt Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī Viktoru paaicinājusi tā pirmā vadītāja Janīna Dukaļska. Tautu tērpu Viktoram šuvuši Rīgā.

 

Rotaļas Vasarassvētkos

 

Viktors atceras kā pirmo reizi aizbraukuši uz Baltinavu un visu ceļu dziedājuši. Viņš zinājis visas tās dziesmas. Klausījies, kā sievas dzied:

„Moza biju, gonūs goju,

Izouguse - toutiņos”.

Jūt, ka sievas izlaiž vienu pantu. Atgādinājis, sievas pantu atjaunojušas un tad nu dziedājuši līdz beigām.

Viktors saka, ka etnogrāfiskajā ansamblī vēl dziedātu, taču nepatīk sākt dziesmas. Nav mierā ar savu balsi. Kaimiņš sakot: „Viktor, Tevi nedzird!”

 Te nu gan jāsaka, ka Viktors ir pret sevi stipri prasīgs un pieprasa precizitāti no visiem. Sevišķi par dziesmu tekstiem viņas ar ansambļa sievām ne reizi vien iznākusi „stīvēšanās”.

 Viktors stāsta par kāzu dziesmām. Senāk, izvadot jaunos no mājām uz baznīcu, dziedājuši „Atej, svāts gors”. Brūtes draudzenes vīdamas tai no mirtēm vainagu, dziedājušas „vainaga dziesmas”.

„Soule pina vainudziņu

Vītulā(i) sādādama;

Pin, soulīte, dūd man ar

Vizulīšu vainudziņu.

 

Dieļ ko man(i) šūvokar

Mōsas vina vainudziņu?

Brōļu gūvis ganēdama

Pate viju vainudziņ’.

Vārdu sakot, viss kā „Izdeviņās”.

Un te nu nāk viena dziesma, kuru, pēc Viktora domām, sievas dziedot aplam.

Viktora variants:

„Zama toutu ustabiņa,

Kuplis muns(i) vainudzins;

Zors nūlūza īejūt,

Ūtarīs(i) - izejūt.

 

Ansambļa sievu variants:

„Zama toutu ustabiņa,

Kuplis muns(i) vainudzins;

Zoru louzu  īejūt,

Ūtarū(i) - izejūt.

Viktors neapmierināts:”Toš jūs padūmojīt, to kura brūte sovos kozos pate  louzs vainugam zorus?”

Bet sievas tik dzied pa savam: „šlopoj”.

Cita dziesma „Bāda”.

Sievas dzied:

„Lai satrūda muna bāda

Zam palāko akmistiņ’ ”.

Viktors dusmojas:”Nu ko var bādu padbōzt zam mozō akmistiņa? Jōdzīd – „Zam palāko(i) akmiņa. Akmiņam jōbūt lilejam.”

Šobrīd tik populārajai dziesmai „Nadūd, Dīvs, (i) veitulam” Viktors dzied gan citus vārdus, gan nedaudz savādāku melodiju:
            „Kam, māmiņa man oukleji,

Kam tu lilu oudzinovi?

            Pi meiloko puisāna īšu par sīvu

            I dzeivōšu mūžu laimīgi (dzied meitas).

 

            Vismeilokū meteni ņemšu par sīvu

            I dzeivōšu mūžu laimīgi (dzied puiši).

Kam tu mani īzougšu

Dzārojam(i) pavieleji?

 

Dzārojiņa līgaviņa

Nikod skeista nastaigova.

 

Vusi jōs(i) skeistumiņi

Krūga golda galiņā.

 

Viktoram bijusi dziesmu klade, kurā dziesmas ierakstījušas vairākas, nu jau aizsaulē aizgājušas teicējas, taču „labi cilvēki” nozaguši gan kladi, gan jaunības dienu fotoalbūmu. Žēl. Jācer, ka cilvēki vismaz skatās bildes un dzied no Viktora klades.

Medņevas etnogrāfisko ansambli Viktors vērtē kā ļoti saliedētu un draudzīgu.

Ansamblī viņš ir ienesis savas skaistās jaunības dienu dziesmas:

„Lai bij bāda”

„Lai es juoju kur juodams”

„Rītiņā agri suolīte lac”

Rotaļu „Muna tāva līdumā”.

Natālija par Viktoru saka: „Puiss iz vusuom kantēm!”

Un vispār, ja kāds ciemā grib zināt kad jāsēj labība, jāstāda sīpoli, jāpļauj siens, jāmūrē krāsns un vēl un vēl…tad – droši pie Viktora. Viņš zina visu. Ticējumus, parašas. Pats šuj, lieliski gatavo ēst, audzē dārzu, prot apstrādāt ādas, samūrēt krāsnis, frizē matus lieliem un maziem un, liekas nav tāda darba, ko šis staltais, gudrais vīrs neprastu.

- Kāds rīt būs laiks?

- Nezinu. Pajautā Viktoram!

           

 

Janīna Kaimiņa

 

Puori broucu azaram(i)

Sasolušam, nasolušam;

Kura vīta nasoluse,

Tī zīd zalta purenīši.

 

 

Māsas Janīna, Valentīna un Malvīne dziedājušas ansamblī no tā pirmās dienas. Vaļa šobrīd jau aizsaulē. Māsas uzaugušas daudzbērnu ģimenē, kur tēvs bijis muzikants, spēlējis cītaru un pats tos izgatavojis.

Māsas daudz dziesmu nodevušas ansamblim no sava tēva un mātes krājumiem. Visas joprojām ir labas audējas un čaklas adītājas.

            Janīnas atmiņu stāsts ir cieši saistīts ar māsām, taču dzīvē katrai savs ceļš iziets, katrai savi likteņa līkloči izlocīti, katrai sava dziesma izdziedāta. Janīnai – arī izspēlēta uz cītara.

Janīna bērnībā (pirmā no kreisās)

 

            „Kad daba sāk mosties no ziemas miega, Erciku ģimenē gaida pieaugumu. Un tad, 1932. gada 31. martā ir pienācis tas jaukais brīdis, kad Antona un Malvīnes ģimenē dzimst meitiņa Janīna.

            Kā māte stāsta, esmu bijusi ļoti klusa, labs bērns.

Tad, kā sāku apjaust pasauli, manas domas saistās ar to, ka pasaulē nāca māsiņa Valentīna. Divatā jau dzīve bija jaukāka, nebija tik garlaicīgi. Pēc Valentīnas dzima vēl divas māsas un trīs brāļi. Ģimene bija liela, tomēr pateicoties tēva un mātes gādīgajām rokām, nekad nebijām neēduši. Tādu kā badu – neredzējām. Tēvs ar māti strādāja savā saimniecībā, apstrādāja zemīti, audzēja lopus, linus.

Kad bērni vēl bija mazi, bieži vien tika rīkotas talkas. Bet bērniem paaugot, šīs rūpes tika uzliktas meitām un sevišķi vecākajai, ja mazākie bija jāsaudzē.

Gāju tēvam līdzi visos lauku darbos: gan ecēju, gan sēju. Nerunāju nemaz par pļaušanu. Siena laikā visvairāk tika nopūlēties, jo viss bija jādara ar rokām. Ganos daudz netika iets. Bet tie bija skaisti brīži, kad māte cēla ganos, lai mazie ganiņi pagulētu.

 Ganos varēja izdziedāties līdz sirds patikai. Ganības, kā arī visa zemīte, atradās gar meža malu. Mežmalās pavasaros bija tik jauki! Dziedāju putniņi, ziedēja vizbulītes, katrā brīvajā brīdī gribējās aizskriet uz mežmalu. Kad tēvs strādāja ar zirgiem, un tos izjūdzis gāja uz ganībām, mēs nevarējām vien sagaidīt, kad atskanēs viņa balss mežmalā, jo zinājām, ka viņš ies mājās. Nu mums vajadzēja skriet viņam pretī, jo dziesma skanēja tuvāk un tuvāk.

Mūsu tēvs bija koklētājs un kokļu meistars. Viņš uztaisīja man kokles, ko pie vīra ejot, atvedu līdzi. Sestdienās un svētdienās bija pilna istaba ar jauniešiem. Tika iets rotaļās un dejots uz nebēdu.

Ļoti gaidījām Ziemassvētkus un sevišķi Lieldienas. Vecāki aizbrauca uz baznīcu un mazākie palika mājās. Gaidījām vecākus no baznīcas. Ēdām svētību, ko atveda no baznīcas. Braucot uz baznīcu tika ņemta ola, maizīte, sviests, gaļa. No visa pa druskai. Baznīckungs to visu svētīja, lai visu gadu nekā netrūktu. Nu, un kad tā svētība bija apēsta, ēda visu pārējo, kas bija uz galda. Paēduši gājām ārā. Nu varēja dziedāt, trakoties, klusais gavēņa laiks bija cauri. Kārām šūpoles un klaigājāmies cik tīk.

         Janīna ar dzīvesbiedru

            Tad sākās skaistais jaunības laiks. Turpat kaimiņos un savās mājās tika rīkotas balles. Brāļi paaugušies sāka spēlēt garmošku. Nu mājās bija vesels orķestris. Divi brāļi spēlēja garmošku, tēvs cītaru un arī es spēlēju kopā ar viņiem.

            1957. gada ziemā izgāju pie vīra, kas mani no Lodumas ciema aizveda uz Vidučiem, tajā pašā pagastā.

            Gāju darbā sovhozā lauku brigādē, no kurienes arī aizgāju pensijā.

            Nodibinoties etnogrāfiskajam ansamblim, iestājos jau ar pirmo dienu. Sākumā spēlēju cītaru, bet gadiem nākot, pirksti palika stīvāki. Bet ansamblī dziedu līdz pat šai dienai. Esmu priecīga, ka esmu daudz ko redzējusi, daudz kur pabijusi.

            Ansamblī dziedāja arī vēl manas divas māsiņas. Valentīna jau aizgājusi viņsaulē, bet jaunākā Malvīne dzied vēl šodien.

Kāzu jubilejā

 

            Šogad ansamblim atzīmēsim 20 gadu jubileju. Šogad, 2007. gada februārī man būs Zelta kāzu jubileja. Lūdzu vien Dievu, lai dod abiem veselību.

            Mūsu skaistais kalniņš katru gadu zied no ābeļu ziediem, kuru ir ļoti daudz ap mājām. Kad ābeles saplaukst ziedos, tā vien gribas vakaros pasēdēt uzkalniņā uz soliņa pie mājas, klausoties putnu dziesmās un apbrīnojot dabu, kurā tik daudz visa brīnišķā.

            Lejā tek strautiņš, kas pavasaros burbuļo kā kāda mērena upe. Strautiņš nes ūdeņus no meža uz mūsu upi Kiru. Tā gribas pasēdēt uz kalniņa, paklausīties putnu dziesmās, strautiņa burbuļošanā. Prātā nāk jaunības dienas, kad uzsāku dzīvot pie vīra Vidučos.”

 

Janīna ar cītaru

 

            Janīna ir enerģiska, strādīga saimniece, kā sievas smejas „šiverīga un aša ar humora gariņu”. Pasākumos – pirmā dancotāja ar cēlu, staltu stāju. Janīnas raksturīgākais teiciens: ”Muna meilō muosiņa!”

            No māsām ansamblī ienākusi viņu tēva bieži dziedātā dziesma „Zīdej bolta uobelīte”, kuru ansamblis uzskata par savu himnu.

Trīs māsas, „dziedātājas, rakstītājas.” Gan dziesmas, gan rakstus vairs var mācīties tikai no divām. Un ir ko mācīties! Neatlaidību, izturību, spītību, ikdienas un lielāku dzīves smagumu priekšā.

Lucija Lapšāne

 

Ka dzeivovu pi māmiņas,

Nikod bādas naredzeju;

Kō izgōju toutiņuos(i)

Bāda bādas galiņā.

 

 

Lucija ir dziesmu teicēja un sācēja. Ir reizēm dzejniece un reizēm padomdevēja, jautrības uzturētāja ansamblī, viņas teiktais pielīp kā plāksteris. Ansambļa vadītājai par viņu ir viens gruntīgs sakāmais: ”Saouguse mielē i gurnūs”.

            Kā nu latviešu valodas un literatūras skolotājs bez labas mēles! Lucijai ir tādas apdziedāšanas dziesmas, ka ir ko turēt jebkura ansambļa dziedātājai. Caur viņu ansambļa repertuārā ienākušas:

            „Aiz kū rūzes šūvosar”

            „Šuvu, šuvu, varažeju”

            „Olis, olis, brandavīns”’

            „Kod dzīvovu pī māmiņas”

            „Kur tu juosi, šmuks puisīt(i)”.

 

            „Es, Lucija Lapšāne (dzimusi Bitaine) esmu dzimusi 1932. gada 20. novembrī Lazdukalna pagasta „Golovkoros” bezzemnieka ģimenē. Tēvs – kalējs, māte – mājsaimniece. Ģimenē augām 4 māsas.

 

Lucija 60 gados

 

            1940. gada rudenī sāku mācīties Eglaines I. pakāpes pamatskolā. Skolā strādāja 2 skolotāji – skolas pārzinis Jāzeps Berns un viņa sieva Ludviga. Skolas ēka veca, telpas aukstas.

Spilgti atmiņā palikuši kara laika notikumi. Vācu laikā lopus slēpa mežā. Tur mums, bērniem, vajadzēja tos ganīt. Atkāpjoties vācieši dzina iedzīvotājus bēgļu gaitās. Speciāla dedzinātāju komanda gāja un dedzināja mājas. Nodega arī mūsējā, palikām mežā ar to, kas mugurā, bez jumta virs galvas. Tie bija grūti laiki, nebija apavu, apģērba. Mēs pārcēlāmies uz Beņislavu.

Arī skolā bija pārmaiņas, klašu skaits pieauga, bija vairāki skolotāji. 1947. gadā es pabeidzu Eglaines 7-gadīgo skolu. Dziedāšanu mums mācīja skolotāja Alīna Matīsa. 1947. gada vasarā viņa mani pierunāja braukt ar pieaugušo kori uz Rīgu. Tur notika 1. Padomju Latvijas dziesmu svētki. Skolotājai korī bija maz altu, viņa mācīja mani altu partiju. Tā es Rīgā kopā ar pieaugušajiem dziedāju „Gaismas pili” un citas dziesmas. Pārdzīvojums bija neizsakāms.

1947. gada rudenī iestājos Rugāju vidusskolas 8. klasē. Tēvs īrēja mazu jumtistabiņu, bet sestdienās 15 km līdz mājām gāju kājām. Ja bija kāda kapeika pie dvēseles, tad braucu ar bānīti Sita-Burzova līdz Lazdukalna stacijai. Brīvajā laikā skolotāja Sofija Galvanovska mūs mācīja dziedāt. Parasti uzstājāmies kādos valsts svētkos.

No 1951. – 1953. gadam mācījos Daugavpils Valsts skolotāju institūtā. Pirmā darba vieta bija Balvu rajona Zvaigznes 7-gadīgā skola, kurā mācīju latviešu valodu un literatūru. Pēc gada skolu slēdza. Es tiku pārcelta uz Vidučiem.

1957. gadā apprecējos un strādāju Upītes 7-gadīgajā skolā. Tur tika pavadīti 6 darba gadi.

1963. gadā atgriezos Vidučos. Darbs skolā, mājās, auga 2 meitas. Bez tiešā mācību darba skolā bija jāveic dažādi sabiedriski pienākumi. Katram skolotājam bija iedalīts ciems, kurā vajadzēja darboties, gatavot priekšnesumus, lai varētu uzstāties. Man bija iedalīts Aizpurves ciems.

Kad uzcēla klubu, plašāk izvērsās pašdarbība. Bija deju kolektīvs, dziedājām, mācījāmies dažādus uzvedumus. Atceros, reiz pat piedalījāmies dramatisko kolektīvu skatē Balvos. Tā bija Anerauda luga, kurā man bija Emīlijas loma. Ar šo lugu uzstājāmies Mežvidos, Zvaigznē.

Dažādos svētkos bija jāorganizē arī rokdarbu izstāde. Tad jūdzu ragavās Merinu un braucu pa ciemiem, vācot interesantākos rokdarbu paraugus.

Bez tiešā darba skolā bija jāiet palīgā kolhozam. Stādījām un laistījām kacenkāpostus, ravējām cukurbietes, gatavojām kūdras podiņus, sējām un ravējām kukurūzu. Domas visvairāk aizķeras pie kartupeļu rakšanas. Šis darbs bija jāveic tad, kad bija auksts, kad no gaisa, kopā ar litu nāca arī sniegs.

Tika iedibināts jauks pasākums – ciemu sacensības. Atkal jādomā, ko un kā darīt. Kopā ar ciema padomes vadību nolēmām, ka jāpulcina kopā dziedošās sievas. Tā tika likti pamati etnogrāfiskajam ansamblim „Medņeva”.

Cik spēju palīdzēju vākt dziesmas, apkopot tās. Ja vajadzēja kādam pasākumam ko īpašu, sacerēju pati. Pēc pāris gadiem sāku pati dziedāt ansamblī.

Kopā ar sievām izbraukāta liela daļa Latvijas: Rīga, Jelgava, Dobele, Alsunga, Rauna, Ludza, Rēzekne, Bērzgale, Krišjāņi, Balvi, Baltinava.

Daudzas no mūsu ansambļa dziesmām deju kolektīva „Liesma” vadītājs Imants Magone un baletmeistars Jānis Marcinkevičs izmantoja, lai radītu jaunas dejas.

1989. gadā pārcēlos uz dzīvi Alūksnē. Tur mani bērni, mazbērni. Arī veselība sāka klibot un vairs nevaru apmeklēt visus plezīrus, taču uz svarīgākajiem braucu. Cik ilgi? To tikai Dieviņš zina.”

 

            Jā, skolotājs Lucijas klātbūtne uzreiz maina gaisotni ansamblī. Kur tik viņa ņem tos visus „rātnos un nerātnos” gabalus? Te to latviešu un latgaļu valodas bagātību var sasmelties no sirds un neierobežotā daudzumā. Ansamblī dzied ne viena vien viņas bijusī skolniece un viņām par savu skolotāju un audzinātāju ir tikai vissiltākie, vispateicīgākie vārdi sakāmi. Atmodas laikos viņa bija pirmā, kas ienesa Viduču skolas pasākumos senās tautas dziesmas, parašas un ticējumus.

            Lucija ir arī lieliska rokdarbniece. Izbraukumos etnogrāfiskais dzied zem viņas izšūtā karoga.

 Ansambļa dalībniece Maruta atceras, ka viņai ļoti patikusi Lucijas tamborētā somiņa. Pēc kāda laika Lucija atbrauc uz koncertu un uzdāvina Marutai arī tādu. Marutai pietrūcis vārdu no aizkustinājuma.

Lai skan vēl ilgi, Skolotāj! Mums visām vēl ir tik daudz ko no Jums mācīties!

Eleonora Kaimina

 

Par upīti dīgu vilku,

Par azaru dzīpariņu;

Par upīti toutas juoja,

Par azaru buoleliņi.

 

 

Leonoras enerģiskā darbošanās gan mājās ikdienas solī, gan sabiedriskajā dzīvē neliecina, ka viņa ir kundze cienījamā vecumā, izaudzinājusi četrus bērnus un piecus mazbērnus.

            Mūžs ātri aizskrējis? Laikam jau tāpat kā visiem, kam galvenais dzīvē ir bijis darbs un ģimene. Jā, un vēl dziesma. Un tik ļoti atmiņu stāstā viņai gribas ievīt tās baltās, smaržīgās ievas ar neiztrūkstošo lakstīgalu. Jo bija, taču, bija! Ne tādas kā visiem citiem! Pavisam īpašas. Tikai viņas ievas un lakstīgalas…

 

Eleonora jaunībā

 

            „Kad Torkovas graviņa slīga ievu kupenā un lakstīgala pogoja ievājā, Loginu ģimene kāra šūpuli savai otrajai meitiņai, kur tika nosaukta par Eleonoru. Tas bija 1933. gada ievērojamā dienā – Jurģos.

            Tēvs Mateušs un māta Marija priecājās par savu mazo atvasīti. Dzīvoja kā visi tā laika zemnieki, audzēja lopiņus un apkopa zemi. Piedzima vēl viena meitiņa Zenta. Tā auga bez mātes uzraudzības. Saslima smagi tēvs un iegūla gultā. Mazā Zentiņa izauga, var teikt, pie slimā tēva gultā. Mātei vajadzēja darīt visus lauku darbus. Aršana, ecēšana, sēšana, siena savākšana, viss bija mātes un mūsu, vecāko bērnu ziņā.

            Tēvs nomira, atstājot māti ar trīs bērniņiem. Labi, ka māte bija centīga, saprātīga. Viņa laida skolā savas meitiņas un gādāja par tām cik spēdama.

            Mana bērnība bija ļoti smaga, Mēs nevarējām aiziet pie kaimiņu bērniem, lai paspēlētos. Mums bija jāstrādā. Jāplūc zāle mežā, kas bija turpat pie mājām, jānes cūkām un pavasaros arī govīm. Gribējās, lai mātes solis būtu vieglāks.

            Lai arī dzīve bija grūta, tika svinēti Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi. Sevišķi prātā nāk Ziemassvētki. Māte bija pagādājusi miltus, lai ceptu pīrāgus. Un kad māte salaida krāsnī pašas mīcītos pīrāgus, mēs bērni, sēdējām un gaidījām, kad tā bulka būs gatava. Un kad ņēma ārā no krāsns un apsedza pīrāgus kā svarīgus ciemiņus ar baltu linu dvieli, māja smaržoja pa gabalu. Māte vārīja dzērveņu ķīseli, kas bija tik garšīgs, jo tādu prata vārīt tikai viņa. Ziemassvētkos braucām uz baznīcu, protams, ar zirgu. Pēc baznīcas varēja aizskriet pie kaimiņu bērniem.

            Par augstām skolām nebija jādomā. Kolhozu laiki bija visgrūtākie, kad darbā bija jāiet, bet nopelnīt nevarēja neko. Tad man paveicās. Apē es izmācījos par kontrolasistenti pa fermām. Sovhoza gadi pagāja braukājot no vienas fermas uz otru. Bieži vien atbraucu (protams, ar zirgu) mājās vakarā vēlu un rītos agri bija jābūt fermā. Tā pagāja mani darba gadi, no kuriem es aizgāju arī pensijā.

 

 

            Apprecējos 1958. gadā. Dzīves draugu izlasīju tepat netālu blakus ciemā. Viņu bija daudz, daudzbērnu ģimene un mans Broņislavs atnāca dzīvot pie mums. Nu mums bija dzīve vieglāka. Vīrs ir traktorists, kombainieris, vārdu sakot, vīrietis ar lielo burtu. Viņš prata lopiņu izārstēt, prata ēst sataisīt, tā kā mana dzīve pārvērtās, ieraudzīju arī vieglākas dienas.

            Māsas izprecējās un aizgāja. Dzima bērni. Man ir trīs meitiņas un bija arī dēliņš. Diemžēl liktenis nebija labvēlīgs un pašā jaunības plaukumā Dieviņš aizsauca viņu pie sevis. Pēc šīs traģēdijas ilgi nevarējām atkopties.

Auga meitas, gāja skolās. Skolas beigušas, divas aizgāja dzīvot citur. Mājās palika jaunākā pastarīte. Tagad viņa ir apprecējusies un audzina savus mazos zvirbulēnus.

 

Eleonora ar dzīvesbiedru

 

Uzcēlām jaunu māju diviem stāviem. Vīrs ir speciālists pa visiem celtnieku darbiem. Augšējo stāvu aizņem bērniņi ar savu tēti un mammu.

Esmu ļoti pateicīga etnogrāfiskā ansambļa vadītājai, kas mani pierunāja dziedāt ansamblī. Neko vairāk par lopu kūti, Viļaku un Balviem nebiju redzējusi. Cik es biju priecīga, kad pirmo reizi aizbraucām uz Rīgu uz Pavasara dziedāšanas svētkiem! Tie tiešām bija svētki! Es nebiju bijusi pat Brīvdabas muzejā, nerunājot jau par to, kas tur notika. Pateicoties ansamblim, esmu pabijusi daudzās Latvijas pilsētās: Bauskā, Alsungā, Jelgavā, Kuldīgā. Izbraukāta Latgale: Rēzekne, Daugavpils, Krāslava. Nemaz nerunājot par savu rajonu. Nav vietas, kur mēs nebūtu bijušas. Savā tautas namā esam visos svētkos kā lielas viešņas.

Lai arī visi svētki ir labi, tomēr visvairāk atmiņā Ziemassvētku naktis, kad braucām uz baznīcu dziedādami. Tie ir neaizmirstami brīži, kas ir tikai vienreiz gadā.

Mūsu ansamblī meitas un sievas dzied ļoti skaisti. Bet es, no mazām dienām pieradusi pie dziesmas, biju tik priecīga, ka tieku līdzi visām citām.

Nākošajā 2008. gadā februārī, ja Dieviņš dos, svinēsim ar vīru Zelta kāzas.

Pašreiz veselība turas. Kopju lopiņus. Audzējam cūkas un slaucu govis, kuru ir tā pavairāk. Pieradusi visu mūžu pie lopiņiem, tā arī dzīvoju ar tiem. Bez darba arī ir grūti.”

 

* * *

Kad Eleonorai bijuši 10 gadi, miris tēvs. Vēl jauns – tikai 40. Palikusi māte ar 3 meitām. Visi vīriešu darbi uz viņu pleciem un rokām. Māte vedusi uz Krieviju dziju pārdot, lai var iztikt un izdzīvot.

Gūrovā dzīvojis onkulis, kas nācis pie viņiem vīzes pīt, jo tēva jau nebijis. Tie nu bērnībā bijuši labākie apavi.

Nākuši kolhozu laiki. Mātes vietā gājušas izstrādāt noteiktās darba dienas. Māsas plūkušas linus, kulstījušas tos, pie arkla stāvējušas.

Māte Marija bijusi liela dziedātāja. Neskatoties uz smago ikdienu, skanējušas gan talku, gan tautas dziesmas, gan Dieva dziesmas.

Māte iemācījusi visus rokdarbus – aust, sprēst, šūt, adīt.

22 gados Eleonora aizgājusi mācīties uz Apes lauksaimniecības skolu, kur izmācījusies par piena pārraugu.

Arī šodien viņa ne mirkli nespēj bez darba. Saimniecība, ģimene un dziesma.

Sievas saka: „Jai ferma muojuos! Milzīguo struodnīca!”

Natālija piebilst: „Ūtrīs bolss – tip-top!”

 

Antonija Pabērza

 

Reitā agri soule lieca,

Soltū rosu nūtroukdama;

Agri gōja Liemes mōte

Ļoudīm laimi vālādama.

 

Aniceta ansamblī tiek mīļi dēvēta par „Ontaninu” vai „Ontūni”. Viņa ir runīga sieva, vārds kabatā nav jāmeklē. Apdziedāšanas dziesmas birst kā pupas, dziesmu pūrs ir neizsmeļams.

            Par sevi viņa sāk stāstīt ar asarām, tad tās nožūst un atskan sena skaista dziesma:

Timsins īt(i), timsins īt(i),

Es par timsu nabādovu.

 

Timsā sovas kuojas āvu,

Timsā jūdzu kumeliņu.

 

TImsejā(i) vokarā(i)

Es atvedu līgaviņu.

 

Lai dadz guni kam vajaga,

Man guntiņas navajaga.

 

Bij munam(i) kumeļam(i)

Zvaigžņu dečīts mugarā.

 

Bij man pašam līgaviņa

Zvaigžņu deču oudejiņa.

            Antonija stāsta:

            „1933. gada 28. jūlijā, pašā siena laikā esmu nākusi pasaulē. Ģimenē esmu ceturtais bērns. Pirms manis ir vecākie: brālis un divas māsas, bet jaunākie ir – trīs brāļi un māsa. Domenika un Teklas ģimenē bijām 8 bērni, 4 brāļi un 4 māsas. Tēvs un māte bija nostrādājušies, gādādami par lielo ģimeni.

 

Antonija jaunībā ar draudzeni Izabellu

 

Zemīte nebija diez cik auglīga, bērniem vajadzēja iet pie svešiem ganos. Es visas savas ganu gaitas pavadīju Kačupē, pavisam citā rajonā. Tur dzīvoja mana vecmāte. No viņas es iemācījos daudz dziesmu, kas tagad man ļoti noderēja. Māte vērpa linus, vilnu, auda, adīja un skatījās, lai mums nekā netrūktu. Tēvs bija meistars ar zelta rokām. Viņš taisīja vērpjamos ratiņus, galdus.

Māja bija ar diviem galiem. Vienā galā dzīvoja tēva brālisViktors ar savu ģimeni un otrā galā – mūsu ģimene. Onkuļa ģimenē bija 5 bērni. Mūsu pulks bija paliels, bet brāļu sievas nekad neķildojās, bet dzīvoja draudzīgi.

Mūsu ciems Gūrova nebija diez cik liels – piecas mājas. Tagad tas jau ir izzudis no kartes. Gūrovas nav. Nav nevienas mājas, kura būtu apdzīvota.

Skaistā Gūrova! Mūsu mājas atradās mežu ielokā. Lejā tecēja upīte, kas vasarās izžuva. Upītes krastā auga liela liepa, kuras ēnā vasarās atpūtāmies no karstajiem saules stariem.

Mātei dārzos auga viss. Bet lielā bagātība bija kumelītes, kas dārzā auga bez sēšanas. Bieži vien nāca ciemos sievas pēc kumelītēm kā zālēm.

Bērni auga. Sākām iet skolā. Nekādas lielas skolas neesmu beigusi, bet dzīves skola izieta liela.

Kolhoza laikos strādāju par slaucēju. Darbs bija ļoti smags. Slaucām ar rokām. Pašas pļāvām un vedām govīm zaļbarību ar zirgu. Ar rokām nesām govīm ūdeni un ar rokām tīrījām kūtis. Bet vakaros, kaut arī piekusušas, dziedājām, skanēja visa mežmala.

Sovhoza laikos sāku strādāt teļu fermā pie mazajiem teļiem.

Dzīve ir bijusi nežēlīga pret mani. Izgāju pie vīra. Dzima bērni. Man ir dēls un meita. Ļoti žēl, ka meita dzīvo tālu, Alūksnes rajonā. Dēls gan dzīvo tepat Medņevā. Diez cik lielus priekus dzīvē neredzēju. Vīrs gāja traģiski bojā, atstājot mani ar diviem maziem bērniem. Bet bija jādzīvo bērnu vien dēļ.

Auga bērni, bija jālaiž skolās. Bet ar Dieva palīgu viss veicās. Vajadzēja paspēt fermā savā laikā, vajadzēja gādāt lopiņiem sienu, audzēt dārzu, kartupeļus, lai ģimenei būtu ziemā ko ēst. Zemīte laba un pie mājām auga labi viss.

Bērni beidza skolas un aizgāja savās dzīvēs. Apprecējās un tā es paliku viena. Ir viena vienīga laime, ka blakus man dzīvo labi kaimiņi, kas redz katru manu soli un palīdz cik varēdami.

1987. gadā Medņevā nodibinājās etnogrāfiskais ansamblis. Sākot ar pirmo dienu, dziedu ansamblī. Esmu ļoti priecīga, ka esmu daudz kur bijusi. Bagāta nekad neesmu bijusi, bet dziesmu pūrs man ir lielu lielais. Mani neaizdziedās ne vienās kāzās. Apdziedāšanas dziesmas man stāv prātā pat vēl no bērnu dienām, kad gāja uz kāzām „stomačūs”.

Lai arī dzīvē ir gājis grūti, nekad neesmu izlaidusi ne vienus svētkus, kad neceptu kādus gardumus. Jaunībā biju iecienītākā saimniece ar godu galdu klāšanu. Man tas veicās, jo bija mana sirdslieta. Ar to es nopelnīju bērniem skolai.

Daudz tiku audusi galdautus. Audu caurām naktīm. Dienā gāju uz fermu, bet vakaros pie stellēm. Stelles klaudzēja caurām naktīm.

Esmu meistars tortes cept. Nekas nevar saskaitīt, cik tortes ir izceptas. Nav apkārtnē nevienas sievas, kurai neesmu cepusi torti.

Dzīve mani nav lutinājusi, bet iemācījusi visu. Pateicoties savai neatlaidībai un centībai, dzīvē ir sasniegts daudz.

Mājas man ir ceļa malā. Mājai apkārt - ābeļu dārzs, kas katru gadu nes bagātīgu ražu.”

 

* * *

            Daudz skaistu dziesmu Antonija mantojusi no vecāsmātes Rozālijas. Tā bieži dziedājusi:

„Īšu, īšu tauiņos(i)

Trīs darbiņu nadarēšu.

Kultu, moltu es naīšu,

Dribu kvašnes navelēšu.

Kačupē (8 km aiz Kupravas) netālu no mājām atradusies skola. Tur Antonija mācījusies 2.-3. klasē.

Liela dziedātāja bijusi arī māsīca, saimniece Adele un skolotāja Augustāne Emīlija no skolas. Kad visas sanākušas kopā, tad tik dziedājušas.

 

Antonija

 

Agrāk daudz gājuši pa kāzām „stuomačūs”. Un tad notikusi lielā apdziedāšanās. Antonijai galva laba, kuru dziesmu izdzirdējusi, tā palikusi prātā. Vēl tagad, skatās pa TV kādu raidījumu par folkloru un dziesmas satin atmiņu kamolā.

Kad pašai bijušas kāzas, vīra māsa nodziedājusi:

„Būsi loba man māršiņa,

Īsam abas dzīdodamas;

Būsi švaka man māršiņa,

Īsam vīna roudodama”.

Taču brāļa kāzās sanācis ne tik gludi. Sabraukuši kāzinieki mājā. Tēva brālēna sieva Verdzina pamācījusi, lai Antonija nodzied jaunajai māršai:

„Es māršiņas geidēdama

Rūzēm keisu pogolmiņu;

Īroudzeju – napataika,

Nūslouceju sātmelē.”

Dari ko gribi, bet mārša apvainojusies.

Zaļumballes pagājušas garmošku skaņās. Balles notikušas pie Puskunga, Veču piedarbā. Ziemā – arī pa mājām. Cik nu to ballētāju sanācis, tik arī dancojuši.

Reiz atnākuši patāli muzikanti, kādam radi no Īrikovas, pāri mežam ar akordeonu, vijoli un cītaru. Tad gan bijis vesels orķestris.

Citreiz bijusi balle Antonijas rijas piedarbā. Tam galā bijis šķūnis ar nelielu logu. Viens vīrs, mežsargs Aleksejevs, sabrūvējis alu un pa kluso šķūnī pārdevis ballētājiem. Vienā brīdī puiši sarunā un, tirgotājam nemanot, izceļ visu mučeli pa logu un aizstiepj uz upmalu. Vēlāk vīrs lūdzis puišus:

„A nav jou žāļ ols, atdūdīt mucinu!”

Ciemā balles pagājušas mierīgi, bez kautiņiem. Semenovā gan vairāk kāvušies. Vispār bijis ļoti daudz jaunatnes, ne tā kā tagad.

Lai ietu uz balli, bijis jāatprasās mātei un to atļauju ne vienmēr varējis dabūt. Bijuši jau draugi puiši, ar kuriem vakarā sarunāts iet uz balli, bet kā lai tiek?... Vasarā gulējuši šķūni, tad nu palaikam balles drēbes jau laikus sanesuši augša un noslēpuši. Kad visi aiziet gulēt, klusām pārģērbušies un pa pļavu prom! Rīta pusē atnākuši mājās, pārģērbjas un nudien nevar saprast, kur tā māte tika agri augšā ceļ!

Paldies mātei, stingri un labi audzinājusi. Pati daudz strādājusi, „situsies” pa darbiem. Taču reizēm gribējies pajautāt mātei: „Mōt, kū aizsiti, tō sizdamuos?..”

Uz ballēm vilkti tā laika „modīgākie” apavi – ar krītu vai zobu pulveri balsinātas tenisa čībiņas. Ja kurai mugurā tikusi jauna „perķeļa” kleita, tā bijusi liela dāma.

Apģērbi valkāti pārsvarā pašausti. Māte audusi no tievi „sprāstīm” (vērptiem) liniem audeklus, krāsojusi tos alkšņu mizās. Sanācis tāds tumši oranžs tonis. Auduši gan rūtainu, gan svītrainu.

Tēvs taisījis koka pazolītes, tad virsū piesistas tādas veikalā pirktas svītrainas lentas , „ko knoti” (kā lampu degļi) un sanākušas glaunas kurpes.

Skolā gan gājuši ar vīzēm un teļa ādas pastalām. Arī ziemā. Grūtāk bijis slapjdraņķos, tad kājas ātri izmirkušas.

Baznīca bijusi tālu, tāpēc svētdien Dievlūgšana notikusi mājās. Tēva māsīca vecmeita Razule bijusi ļoti ticīga, baznīcā gājusi procesijā, dziedājusi Dieva dziesmas.

Svētdien nedrīkstējis ne domāt par kādu darbu strādāšanu. Nedrīkstējis „miša laikā” arī no mājām iziet ne soli. Bērniem jau gadījies, ka kur izskrien un aizkavējas. Tad par sodu tikuši likti uz ceļgaliem pie pātariem.

            Ģimenē ievērojuši arī dažādus ticējumus, parašas.

 Pelnu dienā vajadzējis izgrābt pelnus un izsēt pa tīrumu, lai laba raža.

25. martā – kustoņu diena, nedrīkstējis neko nest no meža (žagarus, malku u.c.), lai nenāk meža kustoņi un kukaiņi mājā.

Pirms Lieldienām Zaļajā ceturtdienā, Lielajā piektdienā un sestdienā nedrīkstējis neko no sābriem prasīt, neko dot no mājām ārā, lai bagātību un svētību neaizdotu prom.

Māte vienmēr mācījusi, ka nedrīkst guntiņu spert ar kāju. Kad krāsns izdeg, oglītes jāaprauš ar pelniem un jāpārkrusta, lai uguns nes svētību, nenes nelaimi.

Arī sunītim nekad nav atļauts spert vai citādi slikti izturēties.

Kumelītes gan dārzā augušas vareni. Visi nākuši plūkt. Ravējuši kā nezāles. Kad slimojuši – ārstējušies ar zāļu tējām. Ziemā māte pret klepu un iesnām vārījusi meža avenes, sirpenes (pelašķus) un liepziedus. Likusi arī kādreiz nedaudz pakošļāt upmalas bebru kārkliņus pret klepu, tikai nedaudz un uzmanīgi, jo esot visai indīgi.

Kur nu toreiz zāles, vai dakteri. Tad arī cilvēki nemaz tik stipri neslimojuši. Bijuši darbā un citādi norūdījušies. Kā tik drusku nācis atkusnis bērni rīkojuši sacensības – kā ātrāk ar basām kājā pa sniegu ap māju apskriet. Kādas tur vēl slimības!

Ēdiens bijis vienkāršs, kā jau laukos. Saime bijusi liela un visi jāpabaro. Brokastīs māte parasti vārījusi „kuodu vuorību”, zupu, grūbas, kāpostus. Pusdienās – krāsnī cepti kartupeļi, biezpiens. Vakariņās – piena putra. Dažreiz gadījusies arī kāda kotlete, taisījuši putraimu, vēlāk arī gaļas desas.

Ar tām putraimu desām Antonijai reiz gadījies tā. Māsa Virgīnija sūta šo uz pieliekamo kambari, kur mātei maizes mīcāmajā „kvašnē” saliktas gatavās desas. Antonija ar tādu vieglu halātiņu mugurā aiziet, pustumsā paņem tās pāris desas, kuras jāņem līdzi uz darbu laukā un nes uz istabu. Pēkšņi jūt, ka kaut kas paliels skraida pa muguru un laiž vaļā lielu brēcienu. Izrādās, ka iztraucētā pele, kurai arī tīri labi garšo putraimu desas, iesprukusi pa halāta piedurkni un nu tikpat nobijusies kā Antonija.

Mājās svinējuši visus svētkus. Ziemassvētkos tā gājuši „čigānos” pie visiem kaimiņiem, „avoi, Dīviņ!”. Dziedājuši, dancojuši, zīlējuši kārtīs un pēc rokas.

Ziemassvētku priekšvakarā „kanunā” māte visu dienu nedevusi ēst. Kad vakarā visi atnākuši no pirts, tad vispirms lūguši Dievu, ēduši „kaledas” . Šīs svētītās Dievmaizītes liktas uz baltas linu drāniņas ar ko apsegta siena čupiņa. Pēc tam jau ēduši arī visu ko citu. Māte vienmēr tajā vakarā vārījusi arī kumelīšu tēju.

Izejot pie vīra Antonijai licies mazliet neparasti, ka vīra mājās visi ēd arī pa dienu un svētību tad tikai otrā rītā. Bet – katrā mājā savas parašas.

Lieldienās tēvs vienmēr kāris šūpoles. Aukstā laikā – istabā, lai bērniem prieks, vai piedarbā.

Visskaistākie bijuši Līgo vakari. Kad vēl gājušas ganos, visām govīm noteikti tikuši uz ragiem vainagi. Istabas tīri izmazgātas, arī „sinces” (priekšnams). Pilna istaba ar bērziem, pie katras gultas un vēl cik nu kurā stūrī var sabāzt. Kā obligāts noteikums – divi bērzi ārā pie durvīm.

Alu vārījuši nedaudz. Māte sējusi sieru. Līgojuši līdz saullēktam.

Ģimenē visi dzīvojuši ļoti draudzīgi. Vecāki nodzīvojuši kopā 16 gadus, Antonija ne reizi neatminas dzirdējusi viņus strīdamies. Arī brāļi: Aļs, Jānis, Ēvalds dzīvojuši ar savām sievām saticīgi.

Kad Antonijai bijis 16 gadu, nomiris tēvs. Visi darbi uz pašu pleciem.

Māte mācījusi mest un aust. Ģimenē bijušas 4 māsas. Nekādu dižo pūru līdzi iedot nevarējuši. Kad Antonija 25 gados apprecējusies, līdzi paņēmusi tikai vienu austu vilnas deķīti, ko uzsegt uz gultas. Visu pūru saaudusi jau vīra mājās: gultas maisus, musturainus palagus, galdautus.

Sākumā, ienākot svešā ģimenē, uztraukusies: kad sēt dēstus, kad dārzus? Paldies labai kaimiņienei, Svōckūs Agatiņai, tā vienmēr palīdzējusi ar padomu.

Kad aizgājis bojā vīrs, audusi pasaulei, jo vajadzējis izdzīvot, skolot bērnus. „Zaļais pūķis” kārtējo reizi pārskrējis vīram ceļu, šoreiz pagrūzdams zem vieglā traktora riepām laukakmeni un līdz ar to arī pašu braucēju. Bērni palikuši, Jānim – 11, Ritai – 9 gadiņi.

Kaimiņos strādājusi Almiņa, kura iemācījusi godu saimnieces amatu, arī skaistas tortes cept. Bijusi vēl laba saimniece Milīte, bet tā sava amata noslēpumus nelabprāt izrādījusi, slēpusi. Tā Antoņina sākusi iet godos par saimnieci.

 

Antonija kāzās par saimnieci

 

Vēlāk ticis darbs fermā, tad jau bijis vieglāk vismaz naudas ziņā.

Dēls Jānis gājis ganos, mācījies iejūgt zirgu, strādāt uz siena grābjamās mašīnas.

            Kad ar etnogrāfisko ansambli pirmo reizi jābrauc uz Rīgu, miegs nenācis visu nakti. Fermā jāstrādā, mājās bērni, lopi.

            Pirmo reizi uz skatuves bijis tā pajocīgi. Tad iepazinušās ar Imantu Magoni, tas iedrošinājis. Kad braukušas uz mājām, visu ceļu dziedājušas. Apdziedāšanu pret Locānu Viktoru un Marcinkrviču Jāni rāvušas līdz pašam Smiltenes pagriezienam.

            Vienkārša, atsaucīga sieva, ar sakāmvārdu, parunu un tādu dziesmu pūru, ka varētu izveidot savu grāmatu. Labi dzied un „lasa” saļmes.

            Pateicoties Antoņinai ansamblis šodien vairākas gan draiskas, gan nopietnas dziesmas:

            „Cik biedīga tij naksniņa”

            „Pilna upe boltu zīdu”

            „Ai cīmiņi, ai kaimiņi”

            „Voi, Dīviņ,(i) Dīvam žāļ”.

Jā, klausoties par citu Zelta kāzām, sirds gan vēl palaikam iesāpas, ka bērnus bijis jāaudzina bez tēva, taču ko nu vairs… Visām sāpēm un vainām palīdz dziesma. Antonija sakārto lakatiņu un: „Pilna upe boltu zīdu”…

 

 

 

Valentīna Lapšāne

 

Skeista muna bruoļa sāta

Jo skeistā i vītiņā;

Ratam tuodi tīrumiņi,

Kuo munam(i) bruolīšam.

 

 

Ansambļa vadītāja saka, ka Valentīnai ir balstiņa kā lakstīgalai. Viņa ir audēja un adītāja, kurai līdzās darbam vienmēr skan skaista dziesma.

            Taču Valentīnas dzīvesstāsts nav no vieglajiem.

Valentīna jaunībā

 

            „Es, Lapšāne (Logina)Valentīna Jāņa meita, dzimusi 1934. gada 15. augustā Abrenes apriņķī Viļakas pagasta Aizgalīnē.

            Dzimusi 7 bērnu ģimenē. Mani vecāki Jānis un Veronika Logini bija strādīgi un centīgi. Zemes bija 14 ha, ko vajadzēja apstrādāt ar zirgiem un savām rokām. Un celt mājas, jo ģimene bija liela. Pie mums vēl dzīvoja tēva māsas. Mēs augām 5 māsas un divi brāļi.

            Māte mums bija centīga ļoti, ļoti. Vērpēja un audēja, ko arī mācīja savām meitām. Visas mēs vecākās vērpām un audām segas un galdautus. Locījām pūrus un rokdarbus šuvām. Šuvām sienas segas un rišielējām. Lai gan slikti bija pie petrolejas gaismas. Visas izgājām pie vīra ar smagiem pūra skapjiem.

Paaugusies gāju ganos pie svešiem saimniekiem, kas nežēlīgi izmantoja mazo ganīti. Pusdienās vajadzēja saplūkt nātres un sataisīt ēdamo tītariem, vai arī pienu seperēt, jo saimnieces negribēja „par velti barot”. Bija jāgana pie svešiem, jāpalīdz pelnīt maizīti un naudiņu.

Skolā gāju Aizgalīnes pamatskolā, kura bija Vidučos pie Duļbinska Mateuša. Tad beidzu un gāju tagadējā skolā Semenovā.

Māte saslima, operācija kuņģī. Vajadzēja strādāt mājās. Vasarā ganos ejot, tā gribējās dziedāt, lai arī sala kājas rīta rasā un miegs gāja. Vienmēr prātā būs Ziemassvētki, ko gaidījām ar ilgošanos. Māte cepa pīrāgus, kas smaržoja pa visu māju. Tēvs vārīja olu, lai gan pats nebija no dzērājiem. It sevišķi jautri pavadījām Jāņu dienu. Pie mājām ir skaists kalniņš, kur salasījās visa ģimene un kaimiņi.

Mana mamma bija ļoti dziedoša, jo jauna dziedāja baznīcas korī. Tantes arī dziedāja. Bija Līgo dziesmas, bija lēkšana pāri ugunskuram, visāda iztrakošanās.

 

Valentīna ar māsu Luciju

 

Paaugusies gāju kursos. Pēc kursiem strādāju Viļakas pienotavā par piena savācēju no iedzīvotājiem. Kvintē bija tāds savākšanas punkts. Nu ļoti grūti bija, jo pienu vedām ar zirgu, kannas smagas. Ko var darīt? Dzīve ir dzīve, jāstrādā bija.

1957. gada rudenī apprecējos un pārgāju pie Lapšāniem Aizgalīnē, vīra mājās, pie vīra vecākiem. Vīramāte gan bija kā bija, bet tika nodzīvoti 25 gadi kopā. Toties vīratēvs bija pretējs mātei. Viņš redzēja, kad man ir grūti, bija ļoti saprotošs. Piedzima vecākā meita Aina, tad pēc 5 gadiem – dēla Aivars un tad – pastarītis Jānis. Bija jāaudzina bērni, mājas arī bija vecas, vieta bija ļoti maza, kur visiem sadzīvot.

Bija jādomā par jaunas mājas celšanu. Cik grūti bija, jo neatļāva celt neko, visus tikai dzina uz centru. Bija jāmaksā „štrāpi”, pa naktīm ar vīru strādājām, lai apsit ar melno papi, lai nav cik redzīgi jaunā celtne.

Sāku iet darba sovhozā. Gan lauku darbos brigādē, gan par maiņas slaucēju fermā. Daudz gadu nostrādāju teļu fermā, no kurienes aizgāju arī pensijā.

Vecākā meita beidza vidusskolu, aizgāja mācīties uz Valmieru. Skolu beigusi strādāja Balvos skaitļošanas stacijā grāmatvedībā.

Dēls Aivars mācījās Jaungulbenē. Pabeidza skolu, aizgāja armijā. Jānītis mācījās Malnavā. Aivars atnāca no armijas un strādāja Agroķīmijā.

Jaunākais atnāca no armijas. Viņu jau gaidīja draugs Baltinavā. Tur Jānis strādāja par militāro skolotāju, tad vēlāk par sporta skolotāju Baltinavā un Viduču pamatskolā. Mācījās un strādāja. Dievamžel, liktenis nebija lēmis garu mūžu. Viņš gāja traģiski bojā. Tas paņēma no mūsu dzīves daudz veselības un dzīvesprieka.

Bērni apprecējās un aizgāja no mājām. Palikām ar vīru divatā. Skaistais kalniņš, kur mūsu mājas, ir kļuvis kluss. Tikai pa sestdienām uzskrien kāda mašīna un kā strazdu pulciņš pabirst no mašīnas. Man ir 5 mazmeitas un viena mazmazmeitiņa.

1987. gada aprīlī arī strādāju fermā. Tas bija Duļbinskas Valentīnas neatlaidība. Viņa strādāja par pagasta priekšsēdētāju un dibināja etnogrāfisko ansambli. Nevarēja viņai atteikt, jo gribējās arī dziedāt. Grūti bija, bet pateicoties vīram… Viņš man nenoliedza, bieži strādāja manā vietā.

Ar ansambli esmu saistīta jau veselus 20 gadus. Dziedot izbraukāti visi Latvijas nostūri: Kuldīga, Alsunga, Bauska, Jelgava, Sigulda, Rīga. Nemaz nerunājot par savu Latgali: Rēzekne, Daugavpils, Krāslava, Veclaicene. Un savs rajons. Mūsu dziesmas skan visur.

 

Valentīna ar dzīvesbiedru savā 70 gadu jubilejā

 

Nu esam ar vīru piedzīvojuši savas zelta kāzas, kas būs šī 2007. gada rudenī.

Lūdzu tikai Dieviņu, lai dod veselību.”

 

* * *

            Valentīna stāsta, kā viņas bērnībā tēvs daudz slimojis, rokas vienmēr vatē satītas. Gājusi ganos, griezusi linus, kūlusi un malusi, visus darbus vajadzējis paspēt.

Valentīnai bijis ap 16 gadiem, kad jau strādājusi smagos meža darbus. Veduši malku.

 „Egles snīgā īkritušs, a mes sveram uorā!”

Labība jāpļauj, bet dikti gribas uz balli. Tēvs pasaka:

„Nūpļuonīt da vokara, tureis eite!”

Protams, gājusi arī maltuvē.

„Maļam, a es vieļ navaru ručkas dasniegt, kuopu iz kastītes”.

Rītā ap četriem jāceļas kult. Miegs nāk kā negals! Vēl tagad Valentīnai uz pieres saglabājusies rēta, kuru dabūjusi, riju kuldama.

„A sazapinās, sajuka rūcenīki (spriguļi) i prosita  pīri.”

Tēvs lauzis celmus, būvējis māju. Māja bijusi ar trim istabām: ādamuo, guļamuo i veranda. Kad sestdien vakarā jāiet uz balli, verandas durvis jau laicīgi paceltas un atspiestas, lai naktī nečīkst un tēvs ar māti nedzird cikos kurš iet un nāk.

Lielās dziedātājas Valentīnas bērnībā bijušas mamma un tēva māsa Agatiņa. No viņām arī samācījusies daudzās skaistās dziesmas.

Un kā nu jaunībā bez skaistiem puišiem! Draudzējusies ar Kangaru puses puisi veselus 7 gadus, rakstījuši vēstules viens otram, kamēr šis dienējis jūrniekos. Taču liktenis pasmējies un sagriezis visu pa savam. Tas īstais izredzētais izrādījies Leons. Tā nu kādu reizi, kad Torkovā „pi Šeļku balle”, sarunājuši ar Leonu randiņu. Šis saka, ka mājā iekšā gan neies, bet gaidīs pie rijas apiņnīkā.

Te, kā par nelaimi, Kangaru puiši klāt, ar viņiem i otrs draugs Geņuks un visi saiet istabā. Ko nu? Nevar tak skriet ārā, kad ciemiņi mājās. Runājas, runājas, tad Geņuks sāk spēlēt. Pa to vidu Valentīna sprūk ārā. Leons nogaidījies, tīri dusmīgs. Jau apstaigājis lejā pļāvā visus siena zārdus un gubas, iecerēto gaidīdams. Taču viss beidzies mierīgi.

 

Valentīna ir lepna un stipra. Dzīve iemācījusi. Pieticis spēka tikt galā ar visām bēdām un nedienām. Un uz mēģinājumiem viņa vienmēr ir klāt. Skaists, skanīgs, pamatīgs alts, „ūtrīs bolss”, kuru viņa droši un nemaldīgi „paņem uzreiz” jebkurai dziesmai.

Vienmēr saposusies un safrizēta. Sievas saka: „Švītīga un štātīga! Kuoda nakuoda nu dvora uorā naīs!” Valentīnai ir savs uzskats: ”Pirmīs īspads pa cilvaku -piec driebes” Te nu jums bija lauku sieva!

Malvīne Ločmele

 

„Eima, eima, mes muosiņas

Pa upītes molu,

Pa upītes molu,

Pa smaržīgū pļovu”.

 

 

            Malvīne Ločmele (Ercika) dzimusi 1936. gada 8. februārī Medņevas pagasta Lodumas ciemā kā ceturtā meita septiņu bērnu ģimenē. Tēvs Antons bija muzikants, pats, pats ir izgatavojis vairākas cītarkokles, līdz ar to, tēvam muzicējot, visi bērni agri iemācījās dejot un dziedāt.

 

 

Malvīne jaunībā

 

Malvīnes Ločmeles bērnība un jaunība pagāja trūkumā, nabadzībā, bet ļoti skaistā vietā. Ar kaimiņu bērniem un savām māsām ganos ejot, tika izdziedātas daudzas skaistas dziesmas.

Jaunības gados ar māsām Janīnu, Valentīnu, Zinaidu strādāja un kopa lopus, kūla linus un prata visādus sadzīves darbus.

1959. gadā apprecējās ar savu nākamo vīru Aloizu Ločmeli, kura ģimene bija izsūtīta uz Sibīriju, tāpēc arī Malvīne devās līdzi uz tālo Omskas apgabalu. Tur, 1960. gada 29. februārī piedzima pirmais dēls Jānis.

1960. gada vasarā izsūtītā ģimene pārbrauca no Sibīrijas uz dzīvi Gulbenes rajonā. Tur piedzima dēls Vilis un meita Skaidrīte.

Dzīve iegrozījās tā, ka atkal bija jāmaina dzīvesvieta. Un tā Malvīne nokļuva uz dzīvi Ogres rajona Taurupē. Tur piedzima meita Velta, kuru 2 gadu vecumā nosita ar elektrību. Tas bija ļoti smagi un neaprakstāmi.

Taurupē piedzima vēl divas meitas: 1966. gadā Anita un 1970. gadā – Aija. Taurupē dzīvojot, no kaimiņu puses un no darba devēju puses vienmēr tika uzteikta par centīgu un kārtīgi padarītu darbu.

Bet ģimenē vīrs bija alkoholiķis un tā 1974. gadā ar visiem pieciem maziem bērniem Malvīne pārcēlās uz Medņevu un sāka strādāt par lopkopēju, kur nostrādāja līdz pensijas vecumam.

Traģisks Malvīnes dzīvē bija 1997. gads, kad bojā gāja vecākais dēls Jānis.

Taču melnos brīžus allaž ir nomainījuši gaišie mirkļi, jo vienmēr ar Malvīni kopā ir bērni, mazbērni, mazmazbērni, znoti, vedeklas un draugi, jo ar katru ir kas pārrunājams sirsnīgi un mīļi.

Malvīne ir bijusi daudzos godos par saimnieci, daudz ada, izšuj un vēl joprojām satur visus kopā, ir labais gariņš savas lielās ģimenes vidū.

 

* * *

Malvīne atceras, ka ganos no mazām dienām stipri daudz dziedājusi. Gan „tolku bolsus”, gan „garūs bolsus”. Lai visi dzird.

Mēslu talkās braukuši par „poveznīkīm” kopā ar lielajām meitām.

„Klīdzu, ka toļkin skaneja!”

Citas dziedātājas pamācījušas:

„Stipri naklīdz, kluosīs bolsa!”

Kopā ar kaimiņu babu Juzi un Stepci daudz gājušas pa kāzām „stuomačūs”. Tai Juzei dziesmas gājušas, ka nemetas.

„Dūmot, ka jai vuss sarakstēts!”

Daudz un „stipri” dziedājušas arī  kopā ar māti.
„Siedam, odam, golvas vīn kust. I dzīdam”.

Bērnībā ganījusi cūkas pa purviņu. Nu kāda tur zāle. Nav bijis saprašanas bērnam, ka var zāli saplūkt un sadot rukšiem priekšā.

„Raibīs vepris buļļus īškā! Es vieļ stipri ganeju! A muosa Zina izdzan gonūs, i iz cepļa ai ļalēm spieļojās.”

 

Brāļa Marjana karaballē (Malvīne – trešā no kreisās)

 

Tad tēvs sataisījis ganīšanas „grafiku”, lai būtu kārtība.

Kad paaugušas gājušas ar māsām un draudzenēm uz balli. Bijis ap 17 gadiem. Vecāki vēl nelaiž, bet dikti gribas uz to kaimiņa šķūni, kur tā zaļumballe.

„Vaļuks spieļoj, a mes doncojam. Kū mūsīm vairuok padarēsi?”

Ballē bijis mežsargs Igaunis. Tas nāk un uzlūdz dancot. Ko nu? Ar pavisam svešu?!

Kulšana kolhozu laikos vilkusies aplam ilgi, līdz pat Ziemassvētkiem un vēlāk. Traktori strādājuši dienām, naktīm. Bijusi tāda traktoristu brigadiere, arī vārdā Malvīne. Atkal ieradies tas Igaunis, kurš bijis traki nadzīgs uz meitām. Aptinis brigadierei grožus un dancojuši pa riju, ka put.

8. februārī Malvīnei bijusi dzimšanas diena, turklāt vēl sestdiena. Kūluši, piekusuši, a mājās pie Ercikiem tai dienā vēl balle. Atnāk Ermīne, uzdāvina rozīti. Palicis tā kā labāk ap sirdi. No rīt ceļoties, sāp visi kauliņi.

Jaunībā pratusi apieties un braukt ar visai strauju ķēvi. Veduši mežu. Redzētāji teikuši, ka Malvīne „nu Truļļovas  iz azara molu, iz poļaciņīm brouc iz vīnas ripas!”

Jā, dzīve bijusi grūta, bet skaista.

Citreiz gājušas uz balli ar Valentīnu Lapšāni un viņas māsu. Kāds jauneklis sataisījies Malvīni pavadīt. Tām abām – lielie smiekli:

„Tev tis brūtgans kuo stierķelētīs!”

Nu kur tādam stīvam un stērķelētam brūtgānam ļausi sevi pavadīt!

„A ituos abejas, apsameizdamuos krāc!”

Pie tēva ciemos staigājuši Lodumas puiši. Ieskatījušies arī smukajās kaimiņa meitās.

 

Brāļa karaballē kopā ar kaimiņu mucā

 

Un tad nācis likteņa pagrieziens. Pa ciemiem staigājis tāds ciema padomes aģents, reģistrējis iedzīvotājus pa mājām. Mežos vēl bijis „mežabrāļu” jeb „mežinieku” pa pilnam. Reiz sanākusi kāda šaudīšanās. Aģents kā šauj, nošauj mežinieku. Taisni bijusi Jaungada balle, 6. janvārī. Tie Lodumas puiši Aļuzs un Marjans bijuši tai laikā mežā pēc malkas. Neviens nav gari skaidrojies, kas un pie kā vainīgs. Saņemti abi ciet un notiesāti uz 7 gadiem. Visa pārējā ģimene izvesta uz Sibīriju: tēvs, māte un divas vecas babiņas.

Puiši atsēdējuši savus 7 gadus un aizbraukuši pie vecākiem uz Omskas apgabalu. Padzīvojuši tur kādu laiku un atbraukuši uz dzimto ciemu atvaļinājumā.

Nu un atnākuši ciemos pie Malvīnes. Tas īstais iecerētais bijis Aloizs.

„Es rozdūmovu, ka cīk stipri aicinoj i svuotoj, īšu i vuss. Riskēšu!”

Visi brīnījušies, bet viņa aizgājusi un viss. 1959. gada 10. aprīlī sareģistrējušies, 19. aprīlī salaulājušies un nosvinējuši kāzas.

Tad aizbraukusi vīram līdzi uz Sibīriju. Vecāki tur jau dzīvojuši 10 gadus. Iekārtojušies, nopirkuši māju, iekopuši zemi, turējuši lopus. Malvīne aizbraukusi pie pilnas saimniecības.

Neticami, bet tur bijis tik labi, ka atpakaļ negribējies braukt. Aizbraukuši no Latvijas, no lielas nabadzības, bet šeit gadījušies gan labi, sirsnīgi cilvēki gan laba iztikšana. Ar vietējiem sadzīvojuši draudzīgi, gājuši uz vietējo klubu uz ballēm.

Taču pēc laika tomēr nolēmuši atgriezties Latvijā. Padzīvojuši Zaicevā pie tēva. Iegādājušies dzelzs gultu, miltu maisu, pannu un sākuši savu dzīvi.

„Ka dzīve īsuokta nu karūtes, tod tu saprūti cīk dzīve ir viertīga!” , nosaka Malvīne.

 

Kopā ar ģimeni 70. gadu jubilejā (centrā)

 

            Malvīne ir nopietnākā un klusākā starp māsām. Parasti visu apsver, apdomīga. Sievas saka :”Kā stūrakmens”.

            Laikam tā arī ir. Ja cilvēkam aiz pleciem tāda dzīves pieredze kā Malvīnei, tad citādi nevar būt. Jāturas pašai, jātur ģimene, jātur dziesma. Lai skan tāpat kā jaunībā.

Natālija Smuška

 

Rudens īt(i), rudens īt(i),

Na vusīm(i) rudens īt;

Rudens īt(i), lapiņuom(i),

Jounejuom(i) meitiņuom.

 

 

 

Kad Felicijas un Jāzepa Lapšānu ģimenē 1937. gada 8. janvārī piedzima meita, vai viņi varēja paredzēt, ka pēc daudziem gadiem Natālija tiks nosaukta par izcilu Latgales tautas dziesmu teicēju? Ka kultūras ministre pasniegs viņai Lielo folkloras balvu un Natālijas vadītais Medņevas etnogrāfiskais ansamblis tiks atzīts par gada labāko? 

Arī Natālijas atmiņas rit kā tautasdziesma, kā teicējai – ritmiskas, vienmērīgas, mazliet liriskas.

            „Semenovā, skaistā uzkalniņā upītes malā atrodas manas dzimtās mājas. Kādreiz te skanēja bērnu čalas, bet tagad tās ir klusas, jo tur saimnieko vien brāļa otrā sieva Anna.

            Ģimenē bija 5 bērni. Tēvs Jāzeps bija centīgs, strādīgs zemnieks. Viņam bija 16 ha zemes, kur audzēja arī linus. Rīkoja linu plūcamās talkas, kamēr bērni bija mazi. Vēlāk plūca māte Felicija ar meitām. Divas vecākās meitas Annele (1925.g.) un Marianna (1929.g.). Marianna bija pirmās, vecākās. Pa vidu bija brālis Valentīns. Tad nācām mēs ar jaunāko pastarīti Jadvigu, kas ir tieši gadam jaunāka - 1937. un 1938. gadā.

 

 

Natālija jaunības dienās

 

            Vecākās māsas gāja lauku darbos, mums bija gana loma. Vēlāk palīdzējām mammai: audzējām puķes ap mājām. Vēl atceros kā šodien, cik skaisti ziedēja magones un starp tām naktsvijolītes, kur vakaros salasījās visa ģimene pasēdēt un papriecāties par skaistajiem puķu zirnīšiem, kas smaržoja daudz labāk kā tagadējos laikos. Puķu zirnīšiem toreiz bija tikai viena šķirne, bet ļoti smaržīga.

            Tēvam kā zemniekam bija divi zirgi, ar ko apstrādāja zemīti. Vakaros atnāca mājās noguris, piekusis. Bieži ar sāpošu muguru. Tad nu mums bērniem vajadzēja ārstēt. Tēvs apgūlās gultā uz vēdera, bet vienam no mums vajadzēja ar ceļgaliem kārtīgi nostaigāt muguru.

            Māsiņām ar visvairāk tika. Sevišķi, kad nāca āboliņa pļaušanas laiks. Āboliņš bija savēlies, sakrities, nezināji no kuras puses paņemt ar izkapts galu. Brālim, tas bija pa vidu, tam bija vieglāk.

 

Natālija (pirmā no kreisās) ar draudzeni Stefāniju un krustmāti Jadvigu

 

            Gar mājām lejā tecēja maza, ar kokiem aizaugusi upīte Kira. Upē bija daudz zivju un vēžu. Pavasaros brālis lika makšķeres. Vakarā ielika un tad nu rītā gāja aplūkot. Bieži vien katrā makšķerē uz āķa raustījās kāda vēdzele vai līdaka.

            Un skaistie upītes līči, kur mēs ar māsu ganījām govis. Pavasaros upīte pārplūda, visi līči bij ūdenī. Tad nāca pureņu laiks. Līči ziedēja dzelteni, kā ar samta paklāju pārklāti. Mēs plūcām purenes un nesām govīm.

            Tad nāca meliorācija. Upīti izraka dziļu un taisnu. Kokus nozāģēja, palika viss pliks. Nolīdzināja skaistos pakalniņus upītes malā. Vissāpīgāk izjutām gobu nogriešanu. Bija divas lielas, vecas gobas, to vidū bija pakārtas šūpoles, apkārt skaists laukums. Šūpolēs šūpojāmies govis ganot, un kur vēl Līgo un Jāņu vakari, kad skaistajos upītes pakalniņos pie gobām dega ugunskurs un skanēja dziesmas! Man tēva zeme bija zaudējusi no sava skaistuma lielāko daļu.

Pašdarbības kolektīvā

 

            Otrā pusē mājām atradās skaista bērzu birztaliņa, kur skrējām no rītiem, kurš pirmais salasīs sēnes. Māte vārīja kartupeļus, bet mūsu uzdevums bija salasīt sēnes, kuru nebija mazums. Auga bērzlapītes visādās krāsās, pelēkas, sarkanas, dzeltenas un iezaļganas. Auga beciņas, baravikas un apšu bekas. To iedomājoties vien, sirds sāp. Meliorācija notīrīja visu, atstājot plikus laukus.

            Un tad tie slavenie kolhozi. Vajadzēja lielākus laukus, bet kas tajos auga? No pirmajiem gadiem labību pļāvām ar izkaptīm, metām kaudzēs uz lauka. Kūla ap Ziemassvētkiem, ar „Imantu” (bija tāda kuļmašīna).

 

Dziesmu svētkos ar deju kolektīvu (Natālija-pirmajā rindā otrā no kreisās)

 

            Tādu kā Ziemassvētku vai Vasarassvētku nezinājām. Tēvs bija laukkopības brigadieris un mūs sūtīja visos caurumos, kur vien vajadzēja kāda strādnieka. Darījām vīriešu darbus. Cilājām graudu maisus, bērām sējmašīnā. Nopelnīt neko nevarēja. Staigājām katūna kleitiņās. Tās pašas pirmo reizi vilkām mugurā uz baznīcu, tad vakarā uz zaļumballi, kas bija kaut kur kādā šķūnī. Pēc balles tad nu varēja vilkt to kleitiņu katru dienu uz darbu. Kājās āvām baltas tenisa čības. Cik skaisti tās izskatījās! Ballē sanāca meitenes ar baltām čībiņām un īsām baltām zeķītēm. Mēs, tā kā bijām četras, neko lepnāku atļauties arī nevarējām.

            Mūsu mājās vienmēr salasījās jaunatne, sevišķi garajos ziemas vakaros. Turpat kaimiņos bija daudz jauniešu. Mūsu tēvs bija ļoti sabiedrisks. Puiši nāca pie brāļa, jo brālis spēlēja uz cītara un garmoškas. Meitenes nāca pie vecākajām māsām. Tad nu garie ziemas vakari tika īsināti ar rotaļām, bieži vien – dejām. Tēvam plijās visi virsū, lai pastāsta pasakas, ko viņš labprāt darīja.

            Svētdienās un sestdienās uz ballēm gājām dziedādami. Varēja dzirdēt, vakarā izejot no mājām, no kura ciema iet jaunieši. Dziesmas skanēja visapkārt. No balles mājās vienmēr nācām ar dziesmu. Mums mājās bija suns Sarģis. Viņš dzirdēja, kad mēs ejam uz mājām, jo tiklīdz sākām dziedāt, viņš bija mums klāt.

            No visām četrām māsām pirmā izvēlējos dzīves draugu. Apprecējāmies 1959. gadā skaistajā maija mēnesī. Nevizināja mūs ar vieglajām lepnajām mašīnām. Tā kā nebija tālu jābrauc, mūs jaunos veda ar zirgu, appušķotu ar visādām vītnēm un ziediem. Pārējie brauca smagajā mašīnā. Ar mūziku un dziesmām. Mūzika bija garmoškas. Manam kāzu muzikantam bija 16 gadu. Viņš strādāja uz traktora par piekabinātāju. Tajos laikos tādi bija. Otrajā dienā kāzas tika svinētas brūtgāna mājās. Tur mūs svinīgi sagaidīja vīratēvs un vīramāte ar sāli un maizi.

 

Natālija ar vīru un bērniem

 

            Vīra vecāki mani bija izdevušies labi. Vīratēvs bija šuvējs. Šuva visas vīriešu drēbes. Agrāk viņu vadājuši apkārt. Viņam bija bagātīgs anekdošu krājums, ko viņš bieži stāstīja. Vienās lepnākās mājās viņu atveduši šūt. Saimnieks prasa sievai, kurā istabā šuvēju liks? Kad saimniece izsola visādus kaktus, saimnieks nosaka: „Liksim viņu lielajā zālē.” Tad nu saimniece neko neapdomādama noteica: ”Voi, Dīviņ, tys šiycs ko cūka!” Viņa iedomājās, ka skroderis piemēslos istabu kā cūka.

Ļoti daudz viņš stāstīja visādus gadījumus no dzīves. Visvairāk atmiņā iespiedies kāds gadījums, kad slimnīcā dzemdējušas divas sieviņas vienā reizē. Viena no sievām savu bērniņu nogulējusi. Un kad nu viņa pamana, ka bērniņš miris, pārliek otras sievas gultā. Vārdu sakot, samaina bērnus. Tad nu sākas tiesāšanās. Tiesa nebija tāda kā tagad. Aiznesušas sievas bērnu pie tiesneša, lai nospriež, kam tas dzīvais bērns pieder. Tiesnesis uzliek bērnu uz galda, paņem cirvi un cirtīs to uz pusēm. Tā māte, kura zināja, ka tas ir viņas bērns, un tā māte, kura zināja, ka tas nav viņas bērns, abas stāvēja un skatījās. Māte, kas nogulēja savu bērnu un zināja, ka tas nav viņas bērns, teica: „Cērt pušu! Ja nav, lai nav nevienai!” Tad tiesnesis saprata, ka īstā māte klusē un nekad tā nesacīs.

Tā viņš stāstīja dzīvesstāstus, anekdotes. Viņš spēlēja vijoli. Vienmēr stāstīja, kā nospēlējis vijolei visas stīgas un bez stīgām spēlējis tālāk.

Vispār ar viņu bija jautri. Augumā gan viņš bija mazs, bet runātīgs.

Vīramāte arī bija lāga dvēsele. Viņa mani mācīja kā jāvelē drēbes, kā jātaisa no pelniem pulveris ar ko mazgāt. Viņa iemācīja mani cept maizi, ko savās mājās nebiju darījusi. Baltmaizi apmīcīju un vīramāte aizgāja uz tīrumu rakt kartupeļus. Es gaidīju bērniņu, tāpēc mani atstāja mājās. Tā nu man vajadzēja izcept maizīti. Izkurināju krāsni, un cik es biju laimīga, ka nebija neviena, kas redz, kā es laižu maizīti krāsnī. Bet, paldies Dievam, maizīte iznāca uz goda. Visi ēda saimnieci slavēdami.

Vīramāte iemācīja mani aust. Viņai pašai meitu nebija, bija vienīgi dēls. Bet man bija māte un vecākās māsas, kas auda, maizi cepa. Mēs ar jaunāko māsu bijām visiem kā ēnā.

 

Natālija (pirmā no labās) kopā ar māsām un brāli

 

Dzima bērni. Auga. Bija divi dēli un meita. Istabiņa bija maza, bet silta. Mēs ar bērniem sēdējām uz grīdas, jo bija karsti. Bija jādomā par jaunas mājas celšanu.

1964. gadā iegājām jaunajā mājā. Bērni aizgāja skolās. Jaunākais beidza lauksaimniecības tehnikumu. Meita mācījās, bet nepabeidza.

Kolhozi pārkļuva par sovhoziem. Tur vismaz varēja kaut ko nopelnīt. Sāka svinēt Jāņus visi kopā. Taisīja lopkopēju vakarus. Vecākā māsa sāka strādāt skolā par apkopēju, otra māsa – par kluba vadītāju. Tad jau mēs ieraudzījām drusku „gaismu”. Mājās parādījās dārgākas drēbes, skaistas kurpes. Arī mani daudz atbalstīja māsiņas, jo es sēdēju mājā ar bērniem.

Bērni paaugās, sāka iet darbā. Dzīve bija jau vieglāka.

Bērni apprecējās. Vecākais dzīvo Baldonē. Meita – tepat Semenovā. Jaunākais dēls apprecēja ukrainieti, strādīgu, kārtīgu sieviņu. Piedzima dēliņš un meitiņa. Diemžēl liktenis nebija lēmis ilgi priecāties. Dēls gāja medībās. Vienā reizē nelaime atnāca negaidot. Kāda nomaldījusies lode ķēra dēlu pašā vārīgākajā vietā un viņš uz vietas mežā nomira. Palika mazā meitiņa trešajā klasītē un dēliņš 11 gadus vecs.

Kā laba atmiņa palika dēla Viļa stādītais ozoliņš, ko viņi abi ar tēvu atnesa no meža. Ozoliņš ir zibeņu sasperts, bet tomēr dzīvo un aug.

Pirms Vilīša, trīs gadus iepriekš, no dzīves aizgāja vīrs Ādolfs. Desmit gadu laikā nomira vīratēvs , nomira vīramāte, vīrs un dēls.

Tie bija briesmīgi gadi. Paliku viena pati.

1987. gadā nodibināja etnogrāfisko ansambli. Salasījās visas apkārtnes sievas. Sākām iet uz mēģinājumiem. Dzīve kļuva interesanta.

 

Baltica 2003 Rēzeknes rajona Bērzgales pagastā

 

Sākām dziedāt, sākām ar dziesmām „vysu vacokejōm”. Tās bija tolkas dzīsmes ,”Kas kaiteja nadzīvōt”, „Cakulaina zīle dzīd”. Ar katru mēģinājumu dzīšmu kļuva vairāk. Tiak dziedātas no vecmātēm „izpratinātās” dziesmas. Gāju pie vecajiem teicējiem, kas mācīja, kā saka, „no mutes mutē”. Nebija jau toreiz ar ko ierakstīt. Ja man kas pateiktu, ka mums būs jādzied, ka būs jāvada ansamblis 20 gadus, neticētu.

 

Imants Magone sveic Natāliju ansambļa 15 gadu jubilejā

 

Ar gadiem klāt nāca jaunas dziedātājas ansamblī. Nāca klāt skolēni. Nu jau mūsu ansamblis sasniedza skaitu 23. Ar gadiem skolēni aizgāja uz citām skolām. Tā mūsu ansamblī palika 17 dziedātājas. Divas no tām – Tekla Logina un Valentīna Babāne ir aizgājušas dziedāt aizsaules dārzos.

Kā pirmā teicēja no vecajām bija Miška Broņislava. Gāju pie viņas, mācījos dziesmas un mācīju ansamblim. Daudz dziesmu mums sanesa ansambļa sievas: Lucija Lapšāne, Antonija Pabērza, Valentīna Babāne, Viktors Locāns.

Esam izbraukājušās pa pasauli: Rīga, Alsunga, Kuldīga, Bauska, Jelgava, Iecava, Sigulda. Arī pa Latgali: Rēzekne, Daugavpils.

Citas mantas neesam sakrājušas, toties pasauli redzējušas gan. Ansamblī no vecajām dziedātājām, kas dzied no pirmās ansambļa dienas, ir palikušas 8 sievas:

 

            Valentīna Babāne

Malvīna Ločmele

Leontīna Logina

Janīna Kaimiņa

Antonija Pabērza

Borbala Dukaļska

Valentīna Lapšāne

un es, Smuška Natālija.

 

Šogad, 2007. gadā ansamblis atzīmēs 20 gadu jubileju.

Ansamblis ir saņēmis Lielo folkloras balvu „Gada etnogrāfiskais ansamblis”.

 

Natālija saņem Lielo folkloras balvu

 

Ir ierakstītas video un audio kasetes. Var teikt, ka esam nodevušas visu folkloras krātuvē.”

 

Susāju pagastā Vēršukalnā (Natālija – trešā no kreisās)

 

 

***

1949. gadā Natālija pabeidz Viduču septiņgadīgo skolu. Smago dzīves apstākļu dēļ izdodas pabeigt tikai Viļakas vidusskolas 8. klasi. Tālākās mācības jāpārtrauc.

1955. gadā Natālija sāk strādāt par kultorgu kolhozā „Jaunais spēks”, vēlāk kolhozā „Šķilbēni”. Jau toreiz nav neviena pasākuma, kurā neskanētu Natālijas gan latviešu, gan krievu dziesmas.

Natālija atceras, kā agrāk gājuši kāzās stuomačūs. Bijusī gan lūgtie, gan nelūgtie stuomači. Parasti no rīta aicinājuši tuvākos kaimiņus atnākt un pavadīt jauno pāri uz baznīcu. Tie bijuši lūgtie. Pēc laulāšanās kāzu namā parasti sanākuši visi – i lūgtie, i nelūgtie. Dažreiz bijis tā, ka stuomaču ir tik daudz, ka „līn iz golda”. Tad nu apdziedājuši visus pēc kārtas. Citreiz jau gājis vaļā kā ar lamāšanu vai skaitīšanu. Kad paēduši lūgtie kāzinieki, bagātāks saimnieks pabarojis arī visus stuomačus, gan lūgtos, gan nelūgtos.

1959. gadā apprecējusies, izaudzināti trīs bērni un pieci mazbērni. 1964. gadā Natālija atsāk darbu kā strādniece lauku brigādē, vēlāk – līdz 1992. gadam strādā fermā par teļkopēju.

Medņevas etnogrāfisko ansambli vada kopš 1987. gada līdz pat šodienai.

Natālija pieder tai paaudzei, kura mantojusi no saviem vecākiem un vecvecākiem daudzas unikālas prasmes – aušanu, adīšanu, izšūšanu, vērpšanu, godu galdu klāšanu, zemnieku sētai piederīgos lauku darbus un protams – dziedāšanu.

No vecajām Medņevas pagasta dziedātājām Natālija ir savākusi vairākus desmitus dziesmu, kuras visas nu ir ansambļa repertuārā. Viņa atceras katru teicēju un no kuras kura dziesma nākusi.

Natālijai ir ne tikai spēcīga balss, bet arī lieliska atmiņa. Reiz izdzirdēta dziesma jau bija viņas.

2006. gadā Natālija saņem VKKF mūža stipendiju. Pieteikumā rakstīts, ka „Speciālisti augstu novērtē gan Natālijas līdera un organizatora spējas, gan, esot izcilas balss īpašniecei - prasmi harmoniski iekļauties ansambļa kopējā skanējumā, nepārkājot Latgales daudzbalsīgās dziedāšanas tradīcijas.”

Kā pamatojums stipendijas piešķiršanai tiek minēts, ka Natālija:

1.      pārvalda dzīvas tradīcijas ceļā mantotas zināšanas un prasmes, to starpā arī mūsdienu kultūrsituācijas kontekstā – unikālo tradicionālās dziedāšanas prasmi;

2.      bez iegūtas profesionālās izglītības kopš 1987. gada līdz pat šim brīdim ir prasmīga Medņevas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja;

3.      nepilnus desmit gadus (kopš 1999. gada) piedalās projektos, kuru mērķis ir lokālās tradīcijas saglabāšana un tālāknodošana vidējai un jaunākajai paaudzei.

Par savu etnogrāfisko ansambli Natālija saka: „Mūsu dziedātājas jau nav grūti vadīt. Apķērīgas, ātri visu apgūst”.

Un vēl Natālija ir pārliecināta: „Atņemiet mums dziesmu, un mēs kļūsim mēmas, atņemiet mums dziesmu, un mēs kļūsim aklas, kurlas, bez mīlestības. Atņemiet mums dziesmu, un mums nebūs vairs nekā”.

Natālija ir tas ansambļa virzītājspēks. Kopā saturētājs. Bez viņas nekā. Neskan. Nesākas tā dziesma ansamblī. Uz visiem pasākumiem jau gatavs repertuārs priekšā. Un bieži vien, visiem par pārsteigumu, no krājumiem tiek izcelta kāda pavisam nedzirdēta, sena dziesma. Natālija – tas ir tautas talants, īsta novada folkloras krātuve. Ir ko dzirdēt, ir ko mācīties. Vēl daudzus, daudzus gadus.

 

 

 

Jauns paradums ansamblī ir jubileju svinēšana apaļajos gados. Te nu Natālija katrai jubilārei veltī vai nu runu, vai dziesmu, vai – abas reizē.

 

 

Natālijas jubileju runas

 

Antonijai Pabērzai 70 gadu jubileja bija 2003. gada jūlijā.

„Kod pirmū reizi dzirdam cīruli dzīdūt, sirdi pōrjam prīcas jūsmas. Raug, pavasars klōt! Dreiž izplouks kūkīm lapinas, pučītes atviers sovas zīdu gaļviņas, lakstīgola pūgos zīdīm boltejā īvojā, stārķīts nūskolos sovus sorkanūs zōbakus strautiņa molā un bezdelīga vidžinos jumta paspōrnē. Mēs īdvašojam sevē ar pilnōm krūtēm sapņu pilnu pavasari. Laiks mainās. Brīžam pūš ladains zīmeļu viējs, brīžam paspīd silta soulīte. Nu dabasīm nōk snīgs, līts, lads un krusa. Mes geidam pavasari. Jou atsaver zīdu biķerīši, krūmi un kūki palīk zaļi. Stārķīts tūrkškinoj vacō kūka golūtnē. Vokarūs syt lakstīgola, lai gon viēl to nadrūši, kounīgi. Laiks viēl arvīn vāss. Mes geidam pavasari. Pirmī zīdiņi nūbirst. Ziliī ceriņi i boltōs īvas pīnam sovu dorba dīnas izskotu. Cīloviņa ītaisejuse patiltē perēkli. Lakstīgola palikuse dūmīgōka i beidzūt apklust.

Un piekšņi ceļa molā iz ežiņas pazarōda sorkana zemenes ūga. Kur jij te cālusēs? Voi ta jou? Jā, jā! Verīs - ūtro, trešo. Pavasars prūjam, a nu to niko nāsi boudejs. Prūjam, prūjam!

Un mūsu jounība? Geidam tōs ai ilgošanūs. Skumstam, sajūtam sirdē naizsokamu namīru. Ceļam paradīzi vīntuļos solos un… tūpam vaci. Voi tod vairs nāšam jouni? Radzam ceļa molā sorkanu zemenes ūgu, līcamies piec tōs i brīnojamīs – mugara stīva, rūkas i kōjas trīs! Bet vieļ nasen…

„Bet tagad es skatos un brīnos,

Un vaicāju: „Kā gan tas nāk?”

Vai tiešām man sarma jau matos

Un balss manīm drebēt jau sāk?”

Paļdīs Tev par ansamblē nūdzīdōtejīm godīm. Lai Dīva palīgs, veselība i izturība! Vieļ doudz skeistūs, dzīdōtgribušūs godu vielejam nu vusas sirds!”

 

 

Malvīnai Ločmelei 70. gadu jubileja – 2006. gada februārī.

 

„Sirds ir tik pilna, ka nezinu ko sacīt, kādiem vārdiem Tevi godināt! Mīļā, labā, baltā… Šodien, kad ārā dejo sniega karalienes savu skaistāko deju, kad Lauska tēvs apstaigā savus īpašumus, uzsizdams ar savu zelta cirvīti, mūsu sievas nav izbijušās ne sniega karalienes, ne Lauska tēva un ir atnākušas, lai godinātu Malvīnu viņas jubilejā.

„Iet gadi, tos aizturēt nevar,

Vējš sejās jau rudeni pūš,

Un sirds nodreb:

Kur palicis mūžs?”

Visa Malvīnas dzīve ir bijusi viena gara ziemas diena ar sniega puteņiem, atkušņiem, spožu saulīti un apmākušos debesi.

Malvīna ir dzimusi un augusi daudzbērnu ģimenē. Māsiņas bija vecākas, kas mīlēja un loloja savu jaunāko. Netika abižota Malvīna arī no brāļu puses. Bērnība pavadīta jaukajā Truļlovas ciemā. No meža mātes un lakstīgalām Malvīna ir mācījusies dziesmu un skandējusi ar brāļiem un māsām. Tās skan arī vēl tagad.

Bet liktenis nav bijis diez cik labvēlīgs. Malvīnai jaunības neprātā satikts puisis un Malvīnas dzīvē ienesis izmaiņas. Bet Malvīna ir un paliek dzīves vidū kā pavasaris.

„Ap Tevi vienmēr ir pavasars!

Kā Tu no ziemas to nosargāji?

It kā Tevī kāds noklīdis saules stars

Būtu sev atradis mājas.”

Dzīves ceļi aizvedušu mūsu Malvīnu pat uz tālo Sibīriju. Pēc daudziem gadiem Malvīna atgriežas ar bērnu pulciņu. Grūti bija uzsākt visu no jauna. Viss bija jāsāk no nulles, bet ar kādiem spēkiem? Ar nepilngadīgajiem bērniem un savu gudro galvu.

Labi un reizē slikti, ka toreiz bija fermas kur nopelnīt naudiņu, bet slikti, ka nebija laika ko ziedot bērniem, kas prasīja daudz uzmanības. Pašos grūtajos brīžos, kad nolaidās rokas un negribējās neko darīt, kā pirmie padoma devēji bija māmiņa un tētis. Māmiņa arvien teica: „Lūdz Dieviņu, lai viņš dod Tev spēku un izturību.”

„Un tas nekas, ja kādreiz grūti,

Ja cilvēks dzīvi veidot prot,

Ar allaž gudru sirdi krūtīs

Var mūžu skaisti nodzīvot”.

Ar Dieva palīgu pārvarēts viss. Ir mājas ir ģimene. Visi ir veseli un dzīvespriecīgi.

Gadījās man nakšņot vienreiz Malvīnas mājās. Cik daudz laipnības un uzmanības citam pret citu redzēju! Tur nedzirdēju nevienu skaļu vārdu.

Malvīna kā vista cāļu pulciņā vadīja savas dienas gaitas.

Tāda pati Malvīna ir ansambļa sievu vidū. Kad citas sievas sūdzas, ka slikti tas vai tas, Malvīna klusē. Ja nu īsti grūti – nopūšas.

„Nevienam Tu sevi neuzspied,

Nevienam Tu nepievelc grožus;

Tikai Tevi kaut kas kā ābelē zied

Klusi, bet pārliecinoši.

Pa gandrīz 19 gadiem Malvīnu esmu iepazinusi kā savu ģimenes locekli. Liekas, viņai viss ir tik labi! Viņa nekad nesūdzas par dzīvi un liku nerunā, jo viņa ir gudra un saprotoša. Ne jau sūdzības citiem palīdzēs, bet gan gudrība, kas krāta savos 70 gados.

Dzīvo un atceries:

 „Dzīvē ir bijuši daudz un dažādi gadi,

Kas dzīves vainagus vijuši.

Bet zini – paši skaistākie gadi ir priekšā

Tie vēl nav bijuši”.

Gandrīz 19 gadi ir aizvadīti kopā ar ansambli, ar dziesmu. Ļoti jūtams, kad kādreiz nav klāt Malvīnas ar savu skaisto balstiņu. Lai viņai vēl ilgi, ilgi un tik jauki skan.

„Iznes gadiem savu smaidu

Paliec tāda, kāda esi šodien, rīt!

Piepildīsies viss ko vēlies

Gadi nespēj pāri nodarīt.”

 

Un beidzot pastāstīšu kādu anekdoti. Iet vecāmāte ar mazdēliņu pa ielu un redz: izkārtas kāda aktiera bildes. Mazdēliņš jautā, kāpēc tās tur ir? Vecmāmiņa pastāsta, ka viņam ir jubileja. Mazdēls vaicā: „Cik viņam ir?” Vecāmāte atbild. Tad mazdēls vaicā, vai tas ir daudz vai maz? Vecāmāte paskaidro: „Priekš Tevis tas ir par daudz, priekš manis tas ir par maz, bet viņam ir pašā laikā”.

Tā arī mūsu jubilārei šie 70 gadi ir pašā laikā.

Lai nākošie gadi nāk ar labu veselību un dzīvesprieku. Lai Dieviņš dod vēl daudz jauku brīžu piedzīvot!”

 

 

 

 

Borbalas Dukaļskas 80 gadi – 2006. gadā.

 

„Kad liepās bites sanēt sāk

Ir klāt tavs jubilejas rīts;

Ai, gadi, gadi, kādēļ jūs tā traucat!

Lai kā tu centies, grūti tikt tiem līdz.

 

Tie gadi nāk ar ziliem ceriņziediem,

Kas izplaukuši saules staru tvīkst;

Tie gadi nāk ar pirmiem pērkonlietiem,

Kā tikai pērkonlieti atnākt drīkst.

 

Tie gadi nāk ar kastaņziedu svecēm,

Ar krāšņām mārtiņrozēm projām iet;

Kas sacījis, ka mēs jau esam veci,

Kas sacījis, ka drīz būs durvis ciet?

 

Ziedu grava! Tāds ir šo māju nosaukums no kurām nāk šī vakara jubilāre. Ziedu grava… Jau vārds vien liecina, ka te ir daudz ziedu.

Nāk pavasaris! Vizbuļu paklāji mežmalā: gan zilas, gan baltas, gan dzeltenas. Un tas ābeļu krāšņums, kad tās uzzied sniegbaltiem un rozīgiem ziediem! Grēks būtu neturēt šajās mājās bites. Bites te ir tiešām bijušas no senseniem laikiem.

Tā ir manas mātes dzimtā vieta, tikai mājas bija citā vietā. Mūsu laikos tur dzīvoja divi mātes brāļi ar savām ģimenēm. Te nu mēs tikām cienāti ar pašu žāvēto speķi, kas nekur citur nebija tik smaržīgs un gards. Katru reizi tika celts galdā arī medus. Agrāk teica, ja bites gribi turēt, nedrīksti būt skops.

 Auga bērni. Vecos saimniekus nomainīja jaunie. Tā arī mūsu Borbala tika ievesta kā jauna saimniece. Jauno saimnieci ievedot, brālis, kas dzīvoja kaimiņos nodziedāja:

„Suņi rieja goudodami

Atvad jounu saimneīcu;

Voi būs suņu barotoja,

Voi ai koju bikstētoja”.

Kā izrādījās, ar jaunās saimnieces ienākšanu Ziedu gravā nekas neizmainās. Borbaliņa ir labas dabas, saticīga, strādīga, ātri pielāgojas dzīves ritmam Ziedu gravā.

Tāpat zied ābeles, tāpat zied puķes Poļšā (Polijā), jo Dukaļski ir veca poļu dzimta. Tāpat tiek uzņemti un cienāti visi, kas šajās mājās iegriežas.

Liekas, tepat vakar bija krustības, kāzas, bija pilna māja ar cilvēkiem, bet tagad uz mājas sliekšņa stāv Borbaliņa viena pati.

Grūts bijis mūžs. Izaudzināti trīs bērni. Viens no tiem ir zaudēts pašā jaunības ziedonī. Bet dēls un meita ir nodibinājuši savas ģimenes. Nu mūsu Borbaliņa ir vecvecmāmiņa jau dubulti.

80 gadus viņa nav atteikusies ne no viena pienākuma. 20 gadi būs nodziedāti etnogrāfiskajā ansamblī. Un ja ir kur jāaizbrauc, tad nu Borbaliņa zvana: „Tikai mani neatstājiet!”

Viņa ir jautra, dzīvespriecīga, viņu interesē viss. Ļoti ziņkārīga.

80 gadi tā ir Dieva dāvana un jāpriecājas par katru gadu ko Dieviņš kā dāvanu mums dod.

„Vēl gadi nāks kā viļņi jūras krastā,

Kā upes līcī pureņziedu sviests;

Bet necentīsimies tos gadus skaitīt,

            Par katru gadu pateiksim „Paldies!”

 

* * *

            Ļoti patīk rakstīt dzejoļus. Tas ir bijis mans hobijs no skolas laikiem.

Savām dziedātājām esmu veltījusi arī dziesmas ar savu melodiju (mūziku).

 

Veltījums 70 gadu jubilejā Valentīnai Lapšānei

 

Aglonas dzīsme

 

Natālijas Smuškas vārdi un melodija

„Kod Aglonas zvaniņi aicinoj,

Lai Dīvmoti gūdinot dteidz;

Īt mote ar bārnu zam sirsniņas,

Jei zyna, ka laika nav daudz.

 

Jei steidzās – vieļ darbiņi jōdora,

Kas laukūs tūs apdariet spiej!

Jei steidzās, bet kōjas jou pynās,

Jo smogokais breidis ir klōt.

 

Un beidzūt ar Dīvmōtes paleigu

Ir bierniņš pasoulē nocis;

Ļūt moziņš, autiņūs īvīstēts

Guļ māmiņai blokus ko eņģelīts.

 

Jū apmīļoj brōlīts un mōsiņa,

Bet motei vyslilokais prīks;

Būs māmiņai palīgs, būs vīgla dīna,

Kas sūlīti aiztecēs vītā navīnā.

 

Tō aizgōja godiņš piec goda,

Nu šūpuļa izouga gane,

Nu ganes izouga jounkundze,

Nu jounkundzes – ražena sīva.

 

Jōs šūpulē vairōk mums naīlikt,

Vīn atlīk tik dzīsmiņu nūvielēt,

Lai Aglonas Dīvmote dūtu jai paleigu,

Mūžu laimīgi nūdzeivōt.”

 

 

 

Veltījums E. Kaimiņai 70. gadu jubilejā.

 

Natālijas Smuškas vārdi un melodija

 

Es piedzimu, kad Zaicevā zied ievas

Un ievu krūmos lakstīgalas dzied.

Nav skaistākas virs zemes vietas tādas,

Kā mana mīļā Zaiceva, man šķiet.

 

Te dzimusi un uzaugusi esmu,

Un lakstīgalu treļlos klausījos;

Un katra jauna pavasara dvesma

Man sirdī dziļi tā kā sāpe ieskanās.

 

Te ganu gaitās izstaigātas takas

Ar savām māsām dziesmas skandinot;

Pie savas mīļās māmuliņas akas

Es bieži mēdzu tveicē remdēties.

 

Ai, jaunība, tās skaistās jaunībs dienas,

Kur atmiņās es mūžam kavēšos;

Lai darbi smagi bij un reizē viegli,

Bet tos ar smaidu dzīvei cauri nesu es.

 

Te liktenis bij lēmis laimi atrast

Un dzīves draugu atrast kaimiņos;

Bet nevaru tik to vien es vēl saprast,

Kādēļ par to man tagad bieži jādomā.

 

 

Arvien tāpat vēl Zaicevā zied ievas

Un lakstīgalas ievu krūmos zied;

Tik ganu meitēns kļuvis ir par sievu

Un mīļo māmuliņu, vecmāmiņu ar.

 

Ja uznāk labs garastāvoklis, rodas iedvesma kaut ko rakstīt.

Ar savu dzīvi esmu apmierināta. Esmu sasniegusi visu, ko vēlējusies. Ansambli vadu gandrīz 20 gadus. Ansamblis ir saņēmis Lielo folkloras balvu „Gada labākais etnogrāfiskais ansamblis”. Pati esmu saņēmusi mūža stipendiju. Ko vēl vairāk varētu vēlēties? Lūdzu tikai Dieviņu, lai dotu veselību.”

Leontija Logina

 

 

Ouga, uoga rūze,

Sorkana, da bolta;

Zam tuos rūzes, zam tuos rūzes

Siedej jouna meita.

 

            Kāda ir Leontijas mīļākā dziesma? „Ouga, ouga rūze” . Varbūt viņa dzied par sevi, savu bērnību un jaunību? Tikai zem rozes sēdošo meitu pasauca māte, lai izdotu tautās. Leontijai toreiz jau bija aptrūcies mātes padoma. Viņa savu dzīvi vadīja pati.

 „Es, Leontija Logina Bernarda meita dzimusi 1939. gada 25. decembrī.

 7. gadu vecumā es jau gāju ganos. Protams, dziesmas arī dziedāju. Tolaik no rītiem visi meži skanēja no ganiņu dziesmām.

 

Leontija jaunības gados

 

Man 12 gadu vecumā nomira māte. Es biju vecākā no trim māsām. Man bija jāslauc govis, jābaro ruksis un jādara visi mājas darbi. Tad es jau mācēju vērpt linus, gan vilnu, kā arī adīt zeķes.

Cepām arī savu maizi: gan rupjmaizi, gan baltmaizi.

Vēl gadus divus atpakaļ cepām savu maizi no saviem izaudzētiem graudiem, bet tagad vairs necepu, jo pietrūkst spēka.

Svētkus un dzimšanas dienas mēs svinam kā labāk. Saimnieces nekādas neprasu, visu galdu gatavoju pati. Gan tortes, gan gaļas ēdienus.

 

Sovhoza direktore Regīna Brokāne sveic Leontiju darba pirmrindnieku vakarā

 

Savulaik sovhozā strādāju par rezerves daļu noliktavas pārzini.”

 

* * *

Mācījusies dziesmas no kaimiņienes, Medņevas Valentīnas.

Ziemassvētkos, kad dedzinājuši eglīti un citos svētkos daudz dziedājuši arī vecāki.

„Dzīdova vusi podrad”.

Pati ganos dziedājusi:

„Es biju reiz trimdinieks,

No ļaudīm atstāts viens;

Zaimi un lāsts

Vienīgais glāsts”.

Nākuši pāri robežai ļoti nabadzīgi un izbadējušies krievi lūgt kādu darbu un maizi. Kad sākušies kolhozu laiki, māte raudājusi: „Kur tādīn mes īsam ai kuli piec maizes?”

„Labajā kolhozu dzīvē” bijis tā, ka nav ko likt lopiem priekšā. Gājuši pa naktīm uz kolhoza salmu kaudzi. Atnāk, redz, ka kaimiņi jau priekšā. Nu ko, pagaida klusiņām, lai šie saplūc savu daļu, tad iet paši.

Mājās bijusi labības kuļmašīna, vētījamā mašīna. Citu reizi nelabi meties no smagā darba, taču ko padarīsi.

 „Rītā tāvs ai muoti otkan rieda, juoīt dorbā”.

Māte visu savu īso mūžu smagi strādājusi. Sastiepusi iekšas, pārrāvusies. Bijusi kaimiņos viņa sieva Salimona, kas pildījusi vecmātes pienākumus, bērniņus saņēmusi, taču vajadzības reizē arī kādu sastiepumu vai sarāvumu mācījusi ieprāvīt.

Kādu reizi jau palīdzējusi mātei, taču nebijis kas īsti apvārdo. Tā māte aizgājusi aizsaulē. Brālis tolaik bijis dienestā, vēl nebijis nodevis zvērestu un nav palaists uz mātes bērēm.

Tēvs gājis darbos. Reiz aizgājis uz nedēļu krāsnis mūrēt. Bērni bijuši četri: 3 māsas un 1 brālis. Tēvs atnācis sestdien mājās un apraudājies. Visi darbi padarīti. Leontija pie arkla, māsa Anele zirgu ved pie galvas, vaga iet uz priekšu.

Ganos sākusi iet ap 10 gadiem. Brālis sadzen govis lielajā mežā. Govīm pie kakla zvaniņi. Ganīte aizsnaužas, lopi saiet Stopu labībā.

Rīti tik agri, miegs nāk, ka negals. Tēvs ceļ augšā: „Truļlovskuos meitas jou kod gonūs dzīd, a tu vieļ guli!”

Ar draudzeni Natāliju

 

Ganos, lai nebūtu tik garlaicīgi, spēlējušies kā jau bērni. Taisījuši „kāzu galdus” ar visiem „brūtgānu un brūti”, nesuši no mājām olas, cepuši. Rullējuši lazdu lapas un mēģinājuši „uzvilkt kādu dūmu.”

Līgo vakarā dzinuši govis mājās. Katrai govij, protams, vainags uz ragiem. Leontija dzinusi un dziedājusi:

„Še tev, māmiņ, vainudziņš,

Dūd man sīra gabaliņu”.

Māte toreiz jau bijusi aizsaulē. Kaimiņiene klausījusies un raudājusi.

 

Četrdesmit gadu kāzu jubilejā

 

Leontija vienmēr ir nesteidzīga un omulīga. Liekas, ka nekas nespēj izsit viņu no līdzsvara, apvainot, sadusmot. Varbūt, ka pašreizējo mieru viņa ir godam nopelnījusi. Savā bārenes bērnībā, ne meitenei piemērotajos mājas un kolhoza darbos, katrā ikdienas solī.

Leontija atkal kaut ko klusiņām dungo: „Muote mani souca, metiņ, meiluo, meitiņ”…

 

 

Helēna Zelča

 

Dzīdoj toutu teirumā(i)

Iz akmiņa stāvādam(a);

Lai trīc vusa toutu zeme,

Lai dzīrd muna māmuliņ.

 

            „Es, Helēna Zelča, esmu dzimusi 1942. gada 23. martā Abrenes apriņķa Viļakas pagasta Aizpurves ciemā zemnieka ģimenē.

            Visam sākums bija 1942. gada 23. marts. Jāņa un Rozālijas ģimenē piedzima pirmais bērniņš. Tā biju es, kurai deva vārdu Helēna.

Helēna skolas gados

 

            Man savs vārds patīk. Nu jau iesākās 65. gads, kopš nesu šo vārdu.

            Ģimenē man vēl bija brālis Jānis. Par brāli biju lepna skolas un jaunības gados. Viņš, tāpat kā tēvs, bija dziedātājs un dancotājs. Dziedāja studentu korī. Arī tagad vecumā vēl uzvelk meldiņu. Jānis pašreiz dzīvo tēva mājās.

            Tēvs Jānis Makšāns 1944. gadā karā pazuda bez vēsts. Mēs ar brāli kļuvām bāreņi.

Jau bērnībā izjutām darba sūrumu. Pratām visus lauku darbus, nekas nebija par grūtu. Ļoti mīlējām māmiņu un kā vien varējām un pratām steidzām viņai palīgā. Māte Rozālija Makšāne bija šuvēja. Strādāja arī pa naktīm.

Grūtie pēckara gadi, kolhozu laiks – tas viss spilgtā atmiņā.

Abi ar brāli centīgi mācījāmies, brālis dienēja armijā, bet es studēju Liepājas Valsts Pedagoģiskajā institūtā.

No bērnības atceros „večerinkas” – vakarēšanu pie skala uguns. Tas notika diezgan bieži pēc darba vakaros. Sanāca tuvāko kaimiņu jaunie puiši un meitas. Sākumā meitas adīja, tamborēja vai izšuva. Puiši vija virves, kaut ko izgrieza no koka, gatavoja zirgiem iemauktus. Tad darbs tika pārtraukts un sākās dziesmu kari. Puiši apdziedāja meitas un meitas – puišus. Dažādas tautu dejas un rotaļas vēl līdz šai dienai nav aizmirstas.Te puiši nolūkoja sievas un meitas – vīrus.

Jaukas bija zaļumballes vakaros kādā lielākā šķūni, kas izrotāts ar meijām, apkārt soliņi. Ciemā bija puiši muzikanti.

1946. gadā Rīgā

 

            1949. gadā uzsāku skolas gaitas Viduču septiņgadīgajā skolā un 1956. gadā sāku mācīties Viļakas vidusskolā. Pēc skolas beigšanas tālāk mācījos Liepājas Valsts V.Lāča Pedagoģiskajā institūtā. Pēc institūta beigšanas paliku strādāt savā pirmajā skolā Vidučos.

            50-ajos gados atceros I. bērnu dziesmu svētkus Viļakā. Arī mēs, Viduču skolas skolēni piedalījāmies tajos. Atceros jauno stalto virsdiriģentu Jāni Brantu. Mūsu skolas koris tika apbalvots.

            Tajos laikos skolēni kopā ar skolotājiem rīkoja aģitbrigādes kolhozā „Zelta vārpa”. Sniedzām koncertus ne tikai klubā, bet arī pļavā un tīrumā. Tas bija jauki.

            Skolā vadīju Sanitāro posteni, bija arī citi pienākumi. Vidusskolas laikos braucām uz kolhozu plūkt linus, novākt cukurbietes, ravēt kukurūzu. Bija darba nometnes rudenī. Mana klase mani ievēlēja par pavāri un visus gadus man bija jāstrādā virtuvē. Jāgādā produkti, jāgatavo brokastis, pusdienas, launags, vakariņas. Labi, ka vēlāk bija produktu sagādnieks. Man ļoti gribējās strādāt tīrumā ar saviem klases biedriem, jo citas meitenes teica, ka neprot gatavot un negrib to darīt.

Vienu reizi palaimējās, ka bija atbraucis skolas direktors Boriss Antipenko un ieteica, ka arī meitas jāapmāca braukt ar skolas traktoru. No zēniem viens bija izcils traktorists. Meitenes nepieteicās, bet es saņēmu drosmi, ka vajag pamācīties un tā es varēju aizbraukt uz tīrumu. Direktors piekrita, ka pavāri ievēlēs citu.

Gadījās tā, ka no tīruma atvedu klases puišus pusdienās, jo blakus sēdēja jaunais traktorists un palielīja, ka man var uzticēt traktoru. Pusdienās puiši spļaudījās par piededzināto biezputru un teica, ka man jāiet atpakaļ uz virtuvi. Es pateicu, ka aizvedīšu puišus uz tīrumu un tad jau redzēs. Uz tīrumu neaizbraucu, jo Anatolijs man uzticēja traktoru un ļāva braukt. Kaut arī viņš bija man blakus un teica kā stūri griezt, kaut kā gadījās, ka iestūrēju grāvī un traktors apgāzās. Puiši piekabē pārbijās, vai mēs esot dzīvi. No tā laika ne par kādu tehniku neinteresējos.

            Viss mans darba mūžs… Nu jau pagājuši 45 gadi, kā strādāju šajā pašā skolā. Man patīk savs darbs. Mīlu bērnus.

Kopā ar savu klasi Viduču pamatskolā 60-ajos gados

 

            Savulaik aktīvi piedalījos pašdarbībā. Spēlēju dramatiskajā kolektīvā. „Karavīra šinelis”, „No saldenās pudeles”. Klubs bija cilvēku pilns. Dziedāju korī, rajona Skolotāju korī, ansamblī. Ar Skolotāju kori pabijām Ukrainā, Kijevā. Ilmāra Sleža vadībā dziedājām dažādās skatēs, arī uzvarējām.

Ilgus gadus biju ciema deputāte, vadīju kultūrkomisijas darbu.

            Esmu precējusies. Vīrs mani nolūkoja ciemu sacensībās. Mans vīrs Leonards ir vetārsts. Abi esam izaudzinājuši un izskolojuši dēlu Andri un meitu Diānu.

            Ar vīru esam bijuši par vedējiem kāzās 3 maniem audzēkņiem. Vareni svinējām laukos kāzas.

Helēna ar vīru Leonardu - vedēji bijušo skolēnu kāzās

 

Dēls beidza LVU, strādā par Dabas daļas vadītāju Vides pārvaldē Rēzeknē. Meita Diāna beidza Rīgas Pedagoģiskās izglītības vadība augstskolu, strādā par skolotāju. Bērnībā un skolas gados arī dziedāja mūsu etnogrāfiskajā ansamblī.

Nu jau esmu vecmāmiņa 3 mazbērniem.

 

Helēna kopā ar ģimeni

            Ar dziesmu draugos jau no skolas gadiem. Bērnībā neatlika laiks dziedāšanai. Dziedāt dažreiz iznāca talkās, vai kādos svētkos. Ar savu etnogrāfiskā ansambļa vadītāju iznāca skolas laikā padziedāt, kad mācījāmies rotaļas un dziedāšanu. Viņa mums, jaunāko klašu skolēniem, tās prata labi iemācīt. Arī etnogrāfiskajā ansamblī iesaistīja ne tikai mani, bet arī manu meitu Diānu, kura bija vēl tikai skolniece.

            Esmu pabijusi 4 „Baltica” festivālos.

            Tā visu laiku mūsu dzīves cauri ejam ar dziesmu. Dziesmā var izteikt visu, dziesma palīdz dzīvot, iegūt jaunus draugus.

            Kopā ar ansambli izbraukta visa Latvija. Cik daudz gaišu prieka brīžu ir pavadīts šajos gados! Daudz jaunu iespaidu, redzējumu, draugu un kuriozu ir bijis šajos gados!

            Tagad mācu dziesmas savai mazmeitiņai Sanijai un mazdēliem Arvilam un Edijam.

            Visu savu dzīvi vienmēr esmu jutusi blakus sirsnīgus mīļus cilvēkus, labus draugus ar gudru padomu ar kuriem kopā vadīti prieki un bēdas.”

 

* * *

            Helēnai ir tuvas bāreņu dziesmas, kā pati saka, varbūt tāpēc, ka bērnība bijusi grūta.

            Mammai bijusi grūta dzīve, daudz jāstrādā. Arī pašai Helēnai no 14 gadiem izkapts pār plecu. Zāģējuši mežā malku. Neviens darbs nav svešs.

      Tēvs bijis liels dziedātājs un dancotājs. Uzlicis ūdens glāzi uz galvas un dancojis. Pēc viņa brāļa vārdiem, tēvam bijusi vieta operā. Kad tēvs 1944. gadā kritis karā, daudzi kaimiņi teikuši, ka tādu, tik muzikālu cilvēku nekur vairs nesameklēt.

      Daudzas ciema meitas viņam jaunībā pakaļ skrējušas. Tēvs dzimis 1906. gadā, taču par sievu izvēlējies 1911. gadā dzimušo Rozāliju. Tā teikusi, ka ir tak jaunākas un skaistākas par viņu. Uz to Jānis atbildējis:

      „Man navāg todas, kurai brunčus iz golvas var sasīt!”

            Helēna atceras vecmammu, babiņu Rožu, kura bijusi loti jauka un gudra. Jā, un prasmīga jaunu cilvēku savedēja vislabākajā nozīmē. Daudziem jauniem pāriem palīdzējusi saprecēties. Nav bijusi pļāpīga, pratusi glabāt noslēpumus. Stāstījusi tikai tiem, kam jāzina un kas jāzina. Parasti jautāta par kādu noslēpumu atbildējusi: „Avoi, Jezus! Es žo nazinu, nūkrist nazinu! Pirmū reizi dzīrdu!”

            Helēnas krustmāti arī saukuši Helēna. Tai bijis brūtgāns Aļuzs. Taču kaut kā tās attiecības drusku nevirzījušās. Kādu dienu Helēna redz, ka gar mežmalu iet Rožiņa, māj un sauc šo pie sevis:

„Lenīt, Lenīt, atej, meit! Nasu kačīti. A to pliešās, to pliešās, atej, paglosi, mož tu nūnessi.”

 Kad nu Lenīte pienāk, Rožiņa sāk citu valodu:

„Ko žo nu tuo būs? Aļuzs sūteja tev sveicīnus. Atīs tumā vokarā, vess tevi iz balli”.

Krustmāte Helēna arī ir skolotāja. Nostrādājusi skolā ilgus gadus.

 

Kopā ar mazdēlu

 

Helēnas mūžs ir atdots skolai. Jau veselus 45 gadus. Tāds skaitlis ir pelnījis ierakstu rekordu grāmatā. Skolā rit pēdējais darba gads. Varbūt vairāk laika atliks sev, mazbērniem un dziesmai?...

Janīna Dukaļska

 

 

Ni nu prīcas es dzīdovu,

Ni nu lustes veseleju;

Dzīdu sirdi remdēdama,

I laiciņu kavēdama.

 

Janīna dzimusi 1949.gada 1. martā Jaunviduču ciemā „Ziedugravās”. Vienā mājas galā dzīvojis tēvs – Marjans, mamma Tekla ar ģimeni, otrā – tēva brālis Jāzeps (Juziks) ar savu ģimeni. Dzimta cēlusies no poļiem tāpēc bieži saukti par „poļakiem”.

Marjans savulaik pieņēmis Teklu par ganīti un „izaudzinājis sev sievu”.

Tēvs un viņa brālis Jāzeps spēlēja smalku kokli „ar lasīšanu”.

Mamma dziedājusi vienmēr. Gan garīgās, gan tautu dziesmas. Dziedājusi pēc laika un pēc garastāvokļa. Bijusi ar ļoti gudru galvu, „kā enciklopēdija”, daudz zinājusi. Mammai bijusi arī ļoti laba atmiņa. Skolā iets ļoti maz, taču daudz apguvusi pašmācības ceļā. Kuru dziesmu izdzirdējusi, tā bijusi „viņas.”

Pati Janīna stāsta, ka bērnībā ļoti smagi saslimusi, bijusi ārkārtīgi augsta temperatūra, tāpēc uzskata, ka slimība ietekmējusi gan atmiņu, gan muzikālo dzirdi, kura varējusi būt absolūtā.

Janīna 18 gados

 

Mammas bijušas divas māsas – Veronika un Antoņina. Māsai Veronikai balss bijusi kā operdziedātājai.

Janīna jau no bērnības arī dziedājusi. Atceras toreiz dziedātās bērnu dziesmas

„Moza, moza meitenīte”, „Kur tu teci””, tolku bolsus, kāzu dziesmas.

Pirmā uzdrīkstēšanās bijusi kādās kāzās 9-10 gadu vecumā. Rāvusi visiem pa priekšu apdziedāšanu.

            Janīna gājusi ganos un tad nu varējis no sirds izdziedāties. Pati smejas: „Kāpu uz akmeņa vai celma un bļāvu cik varēju, lai viss mežs skan!”

            Pirmā garākā dziesma bijusi dziesma par karu krievu valodā „Vspomņi mama dorogaja.”

            Visa ģimene dziedājusi. Kādreiz vakaros gājuši pagalmā. Kurš spēlējis kokli, kurš akordeonu. Kaimiņi runājuši: „Re, pie „poļakiem” atkal balle!”

11 gadu vecumā Janīna pašmācības ceļā iemācījusies spēlēt garmošku. Pirmā dziesma bijusi valsis „Rudeņa dienas”. 5. klasē vecāki nopirkuši akordeonu „Pioņer”, tādu zaļu un skaistu.

8. klasē Janīna zinājusi, ka mācīsies par kordiriģenti. Rīgā, iestājoties Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, dziedājusi un spēlējusi A.Pahmutovas dziesmu „Uz klāja dej meitenes”.

Vokālā pedagoģe bijusi Jevģēnija Lugovskaja. Pēc laika sadalījuma katram audzēknim – pusstunda balss nostādīšanai. Parasti bijis tā, ka visi sēž malā un pedagoģe visu atvēlēto laiku nostrādā ar vienu Janīnu un viņas unikālo balsi.

 

Konservatorijas zālē 1967. gadā

 

Tad notikusi Maskavas rajona vokālistu skate. Janīnai jādzied nēģeru dziesma. No uztraukuma varējusi iesākti tikai pirmo rindu, tālāk – neko neatceras. Un tā trīs reizes pēc kārtas. Taču žūrija ļāvusi nodziedāt. Visi teikuši, ka būs pirmā vieta. Janīna domājusi – kāda vieta, vispār izmetīs no konkursa par sajaukšanu. Patiešām, dabūjusi 1. vietu!

Žūrijā sēdējis pats Tālis Matīss. Pēc skates Janīna uzaicināta pie viņa mājās mācīties vokālu. Staigājusi arī. Izvirzīta uz republikas skati. Un te nu iejaucies liktenis. Pamatīgi saslimusi. Skatē šā tā „nočiepstējusi”. Būtu uzvarējusi, tiktu bez konkursa uzņemta konservatorijā un laikam šodien dziedātu uz operas skatuves. Taču notika tā kā notika.

Dziedājusi pie Ilgas Radziņas korī 2. soprānu. Sākumā gribējuši mest no kora ārā, jo ar savu solistes balsi nekā nevarējusi ar citiem sadziedāt daudzbalsīgi.

 

Viduču 8-gadīgās skolas koris Janīnas vadībā

 

Rīgā nomācījusies 4 gadus. Atbraukusi uz dzimto pusi un sākusi strādāt Viļakas Kultūras namā par instruktori. Tūlīt arī uzsākusi vadīt kori. 4 gadi Kultūras namā, tad Viļakas vidusskolā jauktais koris, Viduču astoņgadīgajā skolā – koris un ansamblis. Tad vēl Kuprava, Žīguri. Janīnas vadībā dziedājuši daudzi jo daudzi visā apkārtnē. Pati paralēli dziedājusi rajona Skolotāju korī.

1973. gadā ar Skolotāju kori piedalījušies Dziesmu svētku 100-gadē. Dažādos svētkos un koru skatēs dziedātas solo partijas.

Janīnas brālis Jānis arī ir ļoti muzikāls. Pēc Janīnas vērtējuma, ar kolosālu balsi. Kad Janīna piedzimusi, brālim bijuši jau 14 gadi. Sākumā par mazās māsas nākšanu pasaulē tas esot bijis sašutis no sirds:

„Kam toda sūda vādzeja? Par vīnu peļanku atdeva 25 rubļi! Man tān garmoškas nanūpirks!”

Tādas žēlabas dzirdēdami, vecāki sarunā ar kaimiņu Rundzānu no Ūlasiem, kurš brauc uz Ļeņingradu, lai nopērk dēlam sen kāroto garmošku. Instruments tiek atvests. Jānis, iedams ar jauno garmošku no Ūlasiem līdz Vidučiem, iemācās spēlēt pirmo gabalu. Pēc 2 nedēļām pie Igiem zaļumballe. Brālis nospēlē visu balli.

Nesen abi ar māsu Viļakas baznīcā dziedājuši. Dzirdētāji teikuši, ka abiem vieta operā.

Par Medņevas etnogrāfisko ansambli Janīnas Dukaļska stāsta:

            „Sākotnēji bija doma Medņevā izveidot jaukto kori. Bija izziņots pirmais mēģinājums, bet uz to ieradās nepietiekams sastāvs vīru balsīm. Sievietes bija atnākušas daudz.

Medņevas etnogrāfiskais ansamblis vecajā ciema klubā

 

            Tad saimniecības direktore Regīna Brokāne nolēma dibināt etnogrāfisko ansambli. Mani uzaicināja kolektīvu vadīt. Saimniecība nopirka villaines un audumu tautiskajiem brunčiem. Antoņina Ločmele uzšuva skaistus brunčus. Un lielā dziedāšana varēja sākties.

            Tādas izcilas, dziedošas un muzikālas dzimtas, kādas ir Medņevā, ir liels retums, tāpēc arī kolektīvs ir klausītāju cienīts un mīlēts.”

 

Janīnas vadītais Viļakas etnogrāfiskais ansamblis „Atzele”

 

Janīna spēlē ērģeles un dzied Viļakas katoļu baznīcā. Dzied fantastiski.

Kādās kāzās pēc salaulāšanas, viena sieva iet uzcienāt baznīcas kori. Kāpj pa kāpnēm un uztraucas, ka tik nu cienasta pietiktu, jo pēc dziedāšanas sprieduši, ka dzied gana liels dziedātāju pulks. Uzkāpj, skatās, Janīna viena pati. Kur tad esot pārējie?.. Izrādās, todien Janīna dziedājusi un spēlējusi viena pati.

Dziedāts daudz un dažādiem varasvīriem, premjeriem. Viļaku baznīcu savulaik apmeklējis Anatolijs Gorbunovs. Dzirdot ērģeles un dziedāšanu jautājis, ka te esot ieslēgts. Pavadītāji atbild, ka dzied un spēlē vietējā mūzikas skolotāja. Gorbunovs saka: ”Neticu!” Iet visi augšā skatīties. Tā nostāvējuši pie Janīnas ilgu laiku.

50 gadu jubilejā Viduču pamatskolā

 

Spēlēts un dziedāts A.Šķēlem, I.Ūdrei, G.Ulmanim, A.Kalvītim. Zviedriem, somiem, dažādām ekskursijām, delegācijām un daudziem citiem Viļakas ciemiņiem.

Ko var zināt, uz kādu pasaules operu skatuvēm šodien dziedātu Janīna, ja ne tā liktenīgā saslimšana pirms lielās skates Rīgā. Taču Medņevas un Viļakas novadam noteikti ir paveicies, jo šeit joprojām skan viņas bagātais tautas dziesmu pūrs, kuru gan rajonā, gan republikā aiznes viņas vadītais etnogrāfiskais ansamblis „Atzele”, dzirkstī zem viņas pirkstiem skanīgais akordeons, svinīgi nopūšas ērģeles un viņas bagātā krāšņā balss atkal un atkal uznes baznīcas velvēs mūžīgo „Ave Maria”.

Marijanna Kokoreviča

 

 

Es dzīdovu rītā agri, dzīdoj vālu vokarā;

Man Laimiņa palīdzeja ik kotrā(i) vītiņā.

Biegu dīnu, biegu nakti, Laimes likto naizbiegu,

Kuodu mūžu Laime lika, tuods mūžins(i) juodzīvoj.”

 

 

No Marijannas staro tāda enerģija, ka liekas, tūlīt dzirksteles pašķīdīs. Vienmēr smaidīga, vienmēr darbīga, vienmēr kaut ko jaunu stāda, gatavo, izmēģina, kaut kur mācās, apmeklē kaut kādus kursus, dzied vokālajā, etnogrāfiskajā, brauc ar velosipēdu, cep maizi, slauc govis, strādā ar datoru, šuj… Un to visu ar vienu roku. Kad dažs labs veselais sāk čīkstēt, ka viņam grūta dzīve, tā vien gribas aizsūtīt pie Marijannas pamācīties dzīvot.

            „Es, Marijanna Kokoreviča esmu dzimusi Pūķa gadā un pēc horoskopa esmu Zivs.

 

Marijanna 1974. gadā

 

            Dzimšanas vieta ir Medņevas pagasta Viduču ciems „Ziedugravas” Aleksandra un Borbalas Dukaļsku ģimenē.

            Jau agrā bērnībā vecāki pārcēlās uz dzīvi „Sīļovkā”, kas bija viensēta, jo tuvākais ciems atradās 2 km attālumā.

            Mana bērnība un jaunība ir saistīta ar dzīvi mežā. Ir izjusta meža burvība visos gadalaikos. Palīdzēts tēvam meža darbos, jo tēvs bija mežsargs, un mammai mājas solī.

 Dzīve meža ielokā bija interesanta un ar daudz dažādiem piedzīvojumiem, jo augu kopā ar brāļiem, kuri savos nedarbos ievilināja arī mani.

Nemanot bija pienācis skolas laiks. Uzsāku mācības Viduču 8-gadīgajā skolā. Skola atradās 10 km attālumā no mājām tāpēc lielāko mācību laiku kopā ar brāļiem dzīvoju skolas internātā. Mācības skolā notika 6 dienas nedēļā, brīvdiena bija tikai svētdiena.

Skolā biju priekšzīmīga skolniece, labi mācījos, biju aktīva pašdarbniece, jo tika dziedāts vai katrā pasākumā, laba sportiste.

Pēc pamatskolas beigšanas mācības turpināju Rekavas vidusskolā. Tie bija manas jaunības labākie un skaistākie gadi. Klases kolektīvs bija ļoti draudzīgs, skolotāji bija ļoti zinoši un saprotoši.

Visus trīs gadus skolā vadīju pašdarbību. Arī vidusskolas laiks neizpalika bez dziesmas, jo dziedāju izlases korī, meiteņu ansamblī un kā soliste dažādos pasākumos. Visam klāt bija muzicēšana, jo pašmācības ceļā biju iemācījusies spēlēt uz harmonijas (garmoškas) un akordeona.

Pec vidusskolas beigšanas mācījos Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumā. Pēc 2,5 mācību gadiem ieguvu konstruktores-modelētājas profesiju un uzsāku darba gaitas Viļakas šūšanas ateljē kā piegriezēja-šuvēja.

1975. gadā apprecējos un pārcēlos dzīvot vīra vecāku mājās Vecumu pagastā. Pēc diviem gadiem sevi pieteica meitiņa Inita, bet dēls piedzima vēlāk.

 

Kāzu dienā

 

Kad jau meitiņai bija gads, notika nelaime: krītot uz motorzāģa, jo paslīdēja kāja, man tika norauta kreisās rokas plauksta. Tā kļuvu invalīde uz visu mūžu.

Visa mana dzīve pārvērtās vienā mirklī, bet bija jādzīvo vien tālā

 Pati sen esmu pārdzīvojusi šo nelaimi. Mājās, kūtī, dārzā es padaru visu, kas darāms. Ir grūti, bet grūtības var pārvarēt, ja blakus ir mīļi un saprotoši cilvēki: vīrs, bērni, vecāki, kaimiņi.

Pēc nelaimes, ar rokām vajadzēja apgūt jaunu profesiju, jo iepriekšējās zināšanas vairs nebija liekamas lietā un pēc 2 gadu mācībām Latvijas lauksaimniecības neklātienes tehnikumā kļuvu kvalificēts agronoms un uzsāku darba gaitas padomju saimniecībā „Vecumi” kā augkopības brigadiere.

Darbs bija interesants un reizē arī atbildīgs, jo no manas vadības bija atkarīgs visas brigādes darbs. Darbs patika, jo varēju likt lietā savas organizatora spējas.

Dzīve ritēja uz priekšu, bērni auga, apmeklēja bērnudārzu Borisovā, uzsāka mācības Mežvidu pamatskolā. Pēc nelaimes pašai vairs nesanāk muzicēt, tāpēc šo māku centos ieaudzināt savos bērnos un tāpēc bija jādomā kur varētu mācīties muzicēšanas pamatus.

Tuvākā mūzikas skola bija Viļakā, tāpēc 1987. gadā pārcēlāmies dzīvot uz Viļaku.

Dzīvojot Viļakā, es dziedāju Viļakas kultūras nama jauktajā korī nu 1990. gada Dziesmu svētkos pirmo reizi kāpu uz Mežaparka lielās estrādes.

 Abi ar vīru sākām strādāt padomju saimniecībā „Viļaka”. Es strādāju kā iecirkņa priekšniece. Mans darbs saimniecībā tika novērtēts gan ar pateicības rakstiem, gan naudas prēmijām. Pastrādāt vadītājas lomā sanāca tikai 5 gadus, jo notika saimniecības likvidācija un man tika uzteikts darbs.

 

Marijannas meita Inita un dēls Jānis

 

Bija jādomā ko darīt un kā dzīvot tālāk, jo bez darba dzīvošanas nebūs, tāpēc nolēmām iegādāties īpašumu laukos.

1995. gadā nopirkām māju un zemi ne pārāk tālu no Medņevas pagasta un pievērsāmies lauku ikdienai – apstrādājām zemi, audzējām lopus. Lai gan zeme mūs baro, taču reizē arī gurdina un atņem spēkus.

Saimniekojot savā īpašumā, vēl atradu laiku, lai mācītos Rehabilitācijas centra koledžā Jūrmalā. Pēc 2 gadu apmācības ieguvu specialitāti – sociālās apdrošināšanas speciālists. Mācoties koledžā ieguvu daudz draugu, satiku līdzcilvēkus ar viņu likteņiem, iemācījos darboties ar datoru, iepazinos ar sociālās apdrošināšanas sistēmu un tās likumiem. Žēl, ka iegūtās zināšanas nevaru likt lietā, jo nav piemērotas darba vietas.

Brīvā laika laukos tikpat tā nav, bet ja visu labi izplāno, tad var paspēt ne vien apmeklēt dažādas lekcijas, mācību kursus, iesaistīties dažādos projektos un tos realizēt, aizbraukt pieredzes apmaiņā vai kādā ekskursijā, apmeklēt teātri vai koncertu, bet arī piedalīties pagasta pašdarbībā.

Etnogrāfiskajā ansamblī sāku dziedāt pirms 7 gadiem, jo dziedāt ansamblī aicināja ansambļa vadītāj Smuškas kundze. Esmu iemācījusies daudzas šīs puses dziesmas. Kopā ar ansambļa sievām pabūts un dziedāts vai katrā Latvijas novadā, pat dziedāts kopā ar valsts prezidentes kundzi. Tas notika Lielās Folkloras gada balvas 2003 pasniegšanas ceremonijas laikā, jo šī balva bija iegūta etnogrāfiskajam ansamblim par novada tautas tradīciju saglabāšanu un popularizēšanu.

Ansamblī dziedu kopā ar savu mammu Borbalu Dukaļsku, kura dzied ansamblī jau no tā dibināšanas dienas – 20 gadus. Dod, Dieviņ, viņai veselību visus turpmākos gadus!

Tā kā dziesma ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa, dziedu vēl pagasta vokālajā sieviešu ansamblī „Melodija”, kura vadītāja ir mana meita Inita Raginska. Viņa ir beigusi Rēzeknes mūzikas koledžu kā diriģente un Mūzikas akadēmiju kā mūzikas pedagoģe.

Aicina mani vēl dziedāt baznīcas korī, bet nevar jau visur paspēt.

Bez dziesmas mana sirdslieta ir daiļdārzniecība – un tās ir puķes. Dārzā aug desmitiem šķirņu visdažādāko krāsu un augumu puķes. Ziedēšana sākas ar pirmajiem sniegpulkstenīšiem agrā pavasarī un beidzas ar mārtiņrozēm un miķelītēm vēlā rudenī.

Susājos Vēršukalnā (Marijanna- ceturtā no labās)

 

Drīz vien svinēšu savu 55 dzimšanas dienu. Tas nav daudz un nav arī maz. Daudz kas ir piedzīvots un pārdzīvots, izaudzināti un izskoloti bērni. Esmu jau kļuvusi par vecmāmiņu, jo jau ir divi mazbērni.

Lai gan esmu cilvēks ar īpašām vajadzībām, tomēr tas man netraucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja Dieviņš dos veselību, tad vēl daudz ko paspēšu un izdarīšu, protams, dziedāšu par prieku sev un citiem, kamēr vien pukstēs mana sirds un skanēs mana balss, jo dziesma cilvēkus nešķiro, tā tikai viena.

Vēl mans sapnis ir dziedāt kādā korī un braukt uz Dziesmu svētkiem Rīgā:

Māte mani rātin rāj,

Ka es liela dziedātāja.

Tā, māmiņa, tava vaina,

Ka es liela dziedātāja:

Kam tu kāri šūpulīti,

Kur pogoja lakstīgala.”

 

* * *

Marijannai dziesmu kamolu šūpulī ielikusi viņas māmuļa Borbala, kura arī dzied etnogrāfiskajā ansamblī. Šobrīd Marijanna ir arī Lauku partnerības koordinatore pagastā. Dod, Dievs, katram saglabāt tādu dzīvesprieku un enerģiju, kādi ir viņai.

Silvija Babāne

 

Kur tu īsi, jumproviņa,

Prīkšoutiņu sajāmuse?

Īšu iz kolna pazavārtu

Iz kuru pusi kungi brouc.

 

Silvijai ir skaista, spēcīga balss. Viņai dzīvē seko līdzi krustmātes novēlējums, lai Silvija dziedātu viņas vietā ansamblī.

Salīdzinājumā ar pārējām sievām, Silvija vēl ir jauna, taču pūrā – dzīves pieredze, daudz smagu lauku darbu, ģimene un, protams, - daudz skanīgu dziesmu.

 

            „1952. gada 9. jūnija rīts bija atnācis ar spožu vasaras sauli un dziedošiem putniem aiz loga. Šajā burvīgajā rītā es, Silvija Babāne (dzimusi Matisāne) pirmo reizi ieraudzīju pasauli. Man bērnība un jaunība pagāja Medņevas ciemā.

 

Silvija

 

            Mana mamma – Anele Matisāne strādāja kolhoza „Zelta vārpa” lauku brigādē. Brīvajos brīžos māmiņa daudz nodarbojās ar aušanu. Viņa auda ļoti skaistas segas. Mammas austās segas vēl tagad priecē mūsu acis un silda sirdi.

            Tēvs – Jānis Matisāns – Lielā Tēvijas kara veterāns. Kolhoza laikos, tāpat kā mamma strādāja lauku brigādē, bet vēlāk daudzus gadus strādāja par zirgkopēju. Tēvs bija arī lielisks alus darītājs.

            Mana labākā bērnības draudzene bija un arī tagad ir mana vecākā māsa Ermīna. Cik vien sevi atceros, skrēju māsai līdzi ganīt govis. Patstāvīgi man ganos jāiet nebija, to darīja mūsu onkulis, kurš pie mums dzīvoja. No skolas brīvajā laikā ganos gāja māsa. Tad man bija lielie prieki, jo arī es varēju iet māsai līdzi. Māsa ļoti skaisti prata izšūt gan sienas segas, gan galdautus un dažādas sedziņas, un es to visu centīgi mācījos. Abas ar māsu, ganot govis ļoti daudz dziedājām. Sevišķi mums patika dziedāt krievu dziesmas, tās mūsu balsīm labi saskanēja. Kad māsa bija skolā, tētis man atļāva iet uz fermu pie zirgiem. Es biju lielākais tēta palīgs.

            Pienāca laiks, kad vajadzēja sākt skolas gaitas. 1961. gadā mamma mani aizveda uz Viduču astoņgadīgās skolas 1. klasi. Pirmajās dienās skolā ļoti baidījos, un mamma mani katru dienu veda uz skolu. Vēlāk pieradu un skolas gaitas turpināju patstāvīgi. Ar mācīšanos gāja visādi. Bija priekšmeti, kas patika un padevās labi, bet bija arī tādi, kas nepatika un nepadevās.

1968. gadā absolvēju Viduču skolu un tālāk aizgāju mācīties uz pārdevēju-pavāru skolu. Pēc skolas sāku strādāt par pārdevēju, tad aizgāju uz Viļakas ēdnīcu strādāt par pavāru. Tas bija pats jaukākais laiks. Kopā ar draudzenēm gājām uz balli. Tas parasti bija sestdienas vakaros. Tie 3 km, kas bija jānoiet līdz klubam Semenovā, pagāja nemanot, jo gājām dziedādamas visu ceļu.

Manos jaunības gados klubā spēlēja ar garmoškām. Bija ļoti jauka mūzika. Tur es satiku arī savu nākamo vīru Jāni. Viņš dzīvoja kaimiņu ciemā. Mūsu draudzība ilga 3 gadus, līdz pārauga mīlestībā un 1974. gada 24. maijā bija mūsu kāzu diena.

 

Silvija kāzu dienā

 

Pēc kāzām dzīvojām vīra mājās Lodumas ciemā un arī šobrīd dzīvojam turpat, nu jau 33 gadus.

1975. gada pavasarī nāca pasaulē dēls Andris. Vīrs Jānis strādāja p.s. Medņeva par traktoristu, bet es strādāju pa mājām.

1978. gadā piedzima mūsu meitiņa Sandra. Dzīvoju ar bērniņiem pa mājām, vadīju saimniecību.

Kad bērni sāka apmeklēt skolu, es atkal atsāku strādāt. Astoņus gadus nostrādāju par apdrošināšanas aģenti.

 

50. dzimšanas dienā

 

 Kad p.s. Medņeva izjuka, vīrs palika bez darba. Pēc kāda laika atguvām tēvu zemi 50 ha platībā un nodibinājām savu zemnieku saimniecību. Visādi gāja. Sākumā nodarbojāmies ar piena lopkopību. Paši pārstrādājām produkciju un pārdevām. Dēls šajā laikā dienēja Latvijas armijā, bet meita mācījās Balvu Amatniecības vidusskolā.

Piena lopkopība sāka nest zaudējumus un mēs sākām pievērsties gaļas ražošanai, ko turpinām darīt arī pašlaik.

 Dēls atgriezās no armijas un sāka strādāt Viļakas robežsardzes pārvaldē. Meita pēc vidusskolas absolvēšanas sāka strādāt Medņevas tautas namā.

1996. gadā sāku dziedāt Medņevas etnogrāfiskajā ansamblī. Ļoti patīk dziedāt. Un tas ir tāds atpūtas brīdis no skrejošās dzīves, kad aizejam uz mēģinājumu, vai braucam uz koncertiem.

 

Jubilejā kopā ar ansambļa sievām

 

Patreiz dzīve iet savu gaitu. Strādājam savā saimniecībā – apstrādājam zemi, audzējam lopus, ražojam gan pienu, gan gaļu.

Bērni jau lieli, izveidojuši savas ģimenes. Dēls strādā, saimnieko pa mājām un turpina mācīties Daugavpils Universitātē. Meita arī dzīvo netālu. Abi ar vīru audzina meitiņu un turpina mācīties Rēzeknes augstskolā. Tagad lielākais mūsu prieks ir mūsu trīs mazbērniņi: Ingus, Žanetīte un Kristers.”

Natālija par Silviju saka, ka viņai ir braša, skanīga balss un arī tāds pats raksturs: „Ka pestej valē!...”

Ir ko dzirdēt kā Silvija uzsāk „Jumproviņu”. Un jebkuru citu dziesmu.

Ināra Sokirka

 

Kas saceja, tis malova,

Ka soulīte nakti guļ;

Dīnu brida zaļu birzi,

Nakti jūras ūdentiņu,

Rītiņā agri soulīte lac…

 

 

            1959. gada 12. augustā zem Lauvas zīmes Medņevas pagasta Bordovas ciemā piedzima meitenīte, kura vēl īsti neprazdama runāt, rāpās uz istabas palodzes un dziedāja pa visu dārzu:

            „Palīdzīt (i), meža putni,

            Mārgai pūra pītaisēt!”

            Burtiņš „r” esot ticis izlaists.

1980. gads. Pirmais kurss LVU

 

            Bordovas ciems ir bijis laikam visdziedošākais visā pagastā. Visa apkārtne klausījusies kā dziedādami sestdienās uz zaļumballi dodas Bordovas puiši un meitas. Puišiem bijis „labais tonis”: dziedot, sacelt balsi tā, lai telpā nodziest petrolejas lampa. Tad viss kārtībā! Ir bijis riktīgs dziedājums.

            Klausoties manas mammas Irēnas atmiņas, tie, viņas jaunības laiki, liekas tik romantiski: zaļas bērzu meijas tīri izslaucītā smaržīgā siena šķūnī, kur rīkotas zaļumballes, baltās tenisa čībiņas meitām kājās (vēl balinātas ar krītu), dažreiz pat jāņtārpiņi sasprausti matu cirtās, cītari, kokles, vijoles, garmoškas un…danči līdz rītam.

            Reiz mamma pārnākusi no kādas balles jau krietnā gaismiņā un skatās: ak, Dievs, mātes nav mājās! Māte jau aizgājusi govi slaukt.

            Man bērnības atmiņas saistās ar saulainu istabu, baltiem izšūtiem aizkariņiem pie logiem, zaļu dārzu un pļavu, un lielo liepu pie akas. Mamma bija ļoti čakla un kārtīga. Katru sestdienu mājā tika taisīta lielā tīrīšana, nerunājot jau par kādiem svētkiem, kad tika pārmazgāts viss līdz pēdējam grīdas tepiķītim. Mamama auda ļoti skaistas segas, galdautus un citas lietas, izšuva. Ar naudiņu tajos laikos bija tā bēdīgāk, tāpēc daudz tika austs arī pārdošanai. Es labprāt dzīvojos zem lielajām stellēm, taču biju vēl par mazu, lai ko nopietni apgūtu.

Māja bija „uz diviem galiem”. Katrā galā dzīvoja brāļi ar savām ģimenēm. Vienā – mans tēvs Aleksandrs Dubkevičs, mamma, es, vecmamma Jezupate (tēva māte) un vēl vien vecmamma Sofija (Zosīte), kura savulaik bijusi pieņemta ģimenē par audžumeitu. Otrā mājas galā – tēva brālis Broņislavs Dupužs, viņa sieva Sofija un viņu bērni, mani vecākie māsīca un brālēns: Emerita un Jānis. Vectēvs Lukašs jau bija aizgājis mūžībā.

Varbūt no tiem „māju ar diviem galiem” laikiem saglabājies anekdotisks teiciens: „Tu, brōļ, ko gribi, a es sovam golam līku guni kluot!”.

 Kāpēc diviem brāļiem katram savs uzvārds? Laiki bija nemierīgi. Pēc vienas versijas: nevīžīgs rakstvedis ierakstījis otram brālim kļūdainu uzvārdu Dupužs, pēc citas… Mans tēvs bijis saistīta ar leģionāriem, tāpēc otram brālim uzvārds ticis nomainīts drošības apsvērumu dēļ.

Trešais brālis Staņislavs kara vētrās aizceļoja uz Vāciju, kur apprecēja latvieti sievu. Tā nu man Vācijā šobrīd dzīvo māsīca Daina, ar kuru bērnībā nedaudz sarakstījāmies, bet kura šodien latviski vairs neprot ne vārda.

Biju vienīgais mazais bērns mājā, tāpēc visi mani ļoti lutināja: rotaļājās, lasīja pasakas, dziedāja un pat dejoja ar mani.

Abas ģimenes bija ļoti muzikālas. Visās saiešanās un mājas ballēs daudz dziedāja, dejoja, brālēns Jānis spēlēja garmošku. Galvenās dziedātājas bija mana mamma un māsīca (arī mana krustmāte) Emerita.

No bērnības palikušas prātā arī dažas „blēņu” tautasdziesmas:

   Troka boba pīdzāruse

Sūta suni lūki plāstu;

Īt sunīts(i) roudodams,

Asarinas sloucēdams.

 

Poļaciņi duraciņi,

Siestīs ceļa maliņā;

Ka noauga rudzi, mīži,

Lai oug mozī poļaciņi.

 

Patīk man(i) krīva cimdi,

Patīk krīva capurīte;

Būt māmiņa atdavuse,

Būt es krīva līgaviņa.

 

Pirzdams geilīts loktā lieca,

Nu būs silta vasariņa…

 

Onkulis Broņislava strādāja ar koku, pina grozus un es parasti mammai lūdzu, lai palaiž mani „paspēlēties ar skaidiņām”. Uz svētkiem abi brāļi darīja alu. Man tas process likās dikti interesants, tikai pailgs, tāpēc parasti knapi varēju sagaidīt to pirmo nerūgušo „iesala dzēriena” krūzīti ar ko mani uzcienāja. Un tad jau arī lielais miegs bija klāt un līdz nokļūšanai gultā vajadzēja kādu palīdzētāju.

Garajos ziemas vakaros abi mājas „gali” sanāca vai nu vienā vai otrā mājā uz vakarēšanu. Katrs darīja kādu darbiņu, bet mana mamma lasīja visiem priekšā grāmatas. Atceros „Atraitnes dēlu”, „Dubrovski” un citas lietas. Stāstīja arī dažādus notikumus, blēņu stāstus, spoku stāstus, minēja mīklas. No tiem laikiem atceros mīklu:

„Tīvīs, garīs, ko tu te stāvi?

Iksīs, rasnīs, es tevi sorgoju” (žoga zedenis un kāpostgalva).

Tad vēl kāds anekdotisks pastāsts:

Kāds vīrs, iedamas pa tirgu, atrod zemē palielu naudas maku. Ko nu darīt? Vajadzētu atdot, bet žēl. Vīrs paceļ maku virs galvas un skaļi sauc: „Kam tis tōds lils…!” un klusiņām nočukst: „…Noudas moks?...” Un tā vairākas reizes. Visi skatās, brīnās, taču nesaprot ko tas vīrs tur īsti kliedz. Beigās šis nokliedzas vēlreiz:  „Kam tis tōds lils…?”  un klusiņām: „…Noudas moks?...”. Tad pats sev atbild:”Laikam muns…” un pavisam mierīgu sirdi ieliek maku kabatā.

Kāds kaimiņu vecpuisis vis aicinājis ciema jaunās meitas par sievu: „Eite pi mans! Lobōk zam vacuo buordas, nako zam jounuo puotagas”

Neatceros savā bērnībā ne strīdus, ne dusmas, ne ļaunus vai rupjus vārdus no kāda. Vienīgi „Zaļais pūķis” pabieži sagaidīja tēvu pa ceļam uz mājām, sevišķi algas dienās (viņš strādāja par ugunsdzēsēju Viļakā).

 

Mamma Irēna, tēvs Aleksandrs un es

 

Pēc 10 gadu kopdzīves, mamma nolēma, ka turpmāk nekas no ģimenes nesanāks. Mēs pārcēlāmies turpat netālu Bordovā pie mammas vecākiem, maniem vecvecākiem Emmas un Daniela Dortāniem. Es gāju Viduču 8-gadīgajā skolā.

Dažādas dziesmas ir skanējušas pāri manai bērnībai: tautas dziesmas, ziņģes, baznīcas dziesmas, „tolku bolsi”. Vecmamma Emma stāstīja, ka ienākot vīra Daniela ģimenē viņa ienākusi arī muzikantu ģimenē. Visi vīra brāļi pratuši spēlēt kādu mūzikas instrumentu: vijoli, kokli, cītaru, pratuši tos arī paši izgatavot. Vispār bijuši meistari ar zelta rokām un galvām.

Vectēvs gatavoja ļoti skaistas mēbeles pēc pasūtījuma: meitām pūra skapjus. Solīja arī man, taču nepaguva, slimība aizsauca aizsaulē.

Vecmamma atceras, ka visi brāļi gājuši spēlēt dažādos pasākumos, kāzās. Šī, kā jaunā sieva arī līdzi. Bet ko tā sēdēsi, kad visi spēlē. Vecmamma smejas: „Uzliku vectēva hūti, pa jokam vēl iespraudu pīpi zobos un situ dzelztiņus”.

Vectēvs bija viens no gudrākajiem vīriem apkārtnē: paša savākta un sameistarota visdažādākā tehnika: pļaujmašīnas, kuļmašīnas, traktori, paša būvēta māja.

Kara laikā vectēva mājai pāri gāja frontes līnija. Nodega šķūnis ar visu tajā esošo tehniku. Vectēvs pēc tam mēnesi nav runājis. Nav spējis pēc tāda zaudējuma. Paldies Dievam, ka visi paši un māja palikusi dzīva. No lejas nākuši krievu karavīri, kalnā sēdējis vācietis ar ložmetēju un „pļāvis” visus pēc kārtas. Vectēvs ar ģimeni slēpušies dārzā izraktā blindāžā. Pieskrējis krievs, padzirdējis svešo valodu un atvēzējis granātu. Otrs, redzot mazos bērnus, noturējis viņa roku.

Vēlāk, izvešanas laikos mājā sabraukuši „vedēji”. Tobrīd istabā ienākusi mana mamma ar sarkano pionieru kaklautu. Viens piebikstījis otram: ”Nu ko, vai tad jau savējos arī sāksim izvest?” Tā arī aizbraukuši.

Ne reizi vien naktī pie durvīm klauvējuši bruņoti vīri no meža. Reiz ienācis arī kāds no bijušajiem kaimiņiem un pavērsis stobru pret vecmammu uzjautājis: „Tu mani pazīsti?” Vecmamma atteikusi: „Kā nu ne, tepat kaimiņš vien esi”. Tas pārskaities: „Ak pazīsti?! Stājies pie sienas!” Atkal kāds cits, jāsaka vien – bandīts, apturējis.

Nu ko, laikam manus vecākus un vecvecākus ir sargājis Dieviņš. Paldies viņam par to.

Pie vecvecākiem apguvu visus lauku darbus. Neko smagu jau man nelika darīt, bet noteikti darbiņi bija gan: padzirdīt teliņu, sašķīt un sakapāt rukšiem lapas, vēlāk - arī izslaukt govi, kad vecmammai kāda vajadzība kur aiziet vai izbraukt. Sestdienās istabas izmazgāt, sviestu sakult. Tam sviestam man parasti pietrūka pēdējo pacietības minūšu, tad nāca vecmamma un viens-divi, viss „sagāja sviestā”.

Atceros to visu ar prieku un vissiltākajām jūtām.

Vectēvs Daniels bija stingrs un prasīgs, taču ar labu humora izjūtu un prata iemācīt mazmeitai dažādas dzīves gudrības. Mācīja mani pareizi plīti iekurt, salabot bojātu elektrības kontaktu un citas lietas, ko varbūt labprātāk būtu mācījis mazdēlam, taču… Uz Ziemassvētkiem, kad viss bija izmazgāts, pie logiem pakārti balti, izšūti aizkariņi un istabā cienīgi smaržoja zaļa egle līdz griestiem, vectēvs sameklēja elektriskās lampiņas (toreiz jau veikalos virtenes nevarēja nopirkt), saslēdza virtenē un es ar ūdenskrāsām tās nokrāsoju dažādās krāsās. Iznāca tik skaista egle!

 Un kur tad vēl mājās gatavotās un pirtī žāvētās desiņas un vecmammas ceptās tortes! Tortes vecmamma cepa visam ciemam pēc pasūtījuma – lielas, mīkstas, smaržīgas un apaļas, kā tās prot cept tikai Latgales laukos. Vecmamma ilgi kūla zeltaino olu masu, tad lēja to apaļās formās.Es pacietīgi sēdēju pie lielās krāsns mutes un gaidīju savu „sakasnīti” konservu bundžņā. Tā bija mana tortīte, kuru mēģināju arī nogarnēt.

Ar visiem mājas lopiņiem sadzīvoju draudzīgi, tikai tās aitas…Vakaros vecmamma sūtīja sadzīt aitas mājās. Lielā, vecā, gudrā „vuce” paskatījās pār plecu, ka atkal nāk tā knīpa, pagrieza galvu uz bara pusi un deva skaļu komandu „bē-ē-ē!” Viss bars laida ļekas vaļā. Un tā mēs riņķojām krietnu pusstundu pa kaimiņu pļavām, līdz „dāmas” apžēlojās par mani un ar pēdējo apli iebrāzās kūtī. Tagad nāk smiekli, taču toreiz biju ļoti dusmīga un piekususi.

 Mamma strādāja Viļakā trikotāžas šūšanas cehā „Sarkanais Rīts”. Katru otro nedēļu – nakts maiņā. Mājās nāca naktī kājām no Viļakas. Protams, bija grūti, jo nekādu dižo algu tur nemaksāja, taču vajadzēja dzīvot gan pašai gan vienīgo meitu palaist skolā un vēl sapucēt.

Vecmamma mācīja mani adīt, tamborēt. Pati tamborēja daudz un ļoti skaistas lietas: sedziņas, apkaklītes, reiz pēc pasūtījuma uztamborēja veselu dāmu kostīmu ar visu platmalīti. To vajadzēja iestīvināt un vecmamma to izdarīja ar cukurūdeni.

 Pa to laiku mācījos Viduču astoņgadīgajā skolā un, protams, dziedāju, jau no 1. klases. Mana dziedāšanas skolotāja bija Janīna Dukaļska, ar kuru kopā tika dziedāts vēl daudzus gadus arī Žīguru kultūras nama ansamblī, korī un apbraukāta ne viena vien skate un koncerts. Šobrīd Janīna ir mana kolēģe skolā un varam kopā dziedāt joprojām.

 Mamma bija jauna, skaista, dziedoša, visos pasākumos uzmanības centrā. Mūsu ģimenē ienāca patēvs Ēvalds, lauku muzikants ar Dieva dotu talantu. Viņš spēlēja garmošku. Ēvalds kļuva par tēvu man un par vislabāko vectēvu pasaulē manam dēlam. Viņš bija spēlējis visās lauku kāzās, ballēs un jubilejās. Smējās, ka reizēm pēc 3 dienu spēlēšanas rokas bijušas tulznās, bet neko darīt –„ marka jātur.” Gan garmošku, gan bajānu spēlēja arī abi viņa brāļi.

 Man vienmēr trakoti bija gribējies iemācīties kaut ko spēlēt. Nu mājās bija muzikants ar visu dzīvu instrumentu. Bet kā lai tiek galā ar tiem pirkstiem, kuri kustas abām rokām reizē? Patēvs pamācīja, kā tos pirkstus pareizi iestādīt, kādu vienkāršāku dziesmiņu sākumam pamācīties. Gāju kaut kur ārā prom un līdz asarām noņēmos ar „čīgāšanu”, līdz vienā brīdī, par lielu brīnumu pašai „dziesma gāja vaļā”.

 Es apguvu gandrīz visu šlāgerrepertuāru. Iemācījos pat pāris ļoti specifiskus kāzu maršus. Kādu reizi pat uzspēlēju skolas ballēs, jo toreiz jau spēlēja paši, tad parādījās plates.

Mamma ar manu patēvu Ēvaldu

 Vēlāk, aizejot mācīties uz Viļakas vidusskolu, muļķa skuķim sāka likties, ka garmoška ir tāds dikti nemoderns instruments. Visi tajā laikā aizrāvās ar ģitārām. Ko nu es plātīšos ar savu „vecmodību”. Praktiski pārstāju spēlēt. Tad nāca augstskola, kur nu tur?! Pa īstam paņēmu garmošku rokās pirms gada, kad Medņevas pagastā tika rīkots muzikantu saiets. Sadūšojos nospēlēt vecu valsi „Ziemas vakars”. Te nu ir tas bēdīgais rezultāts – lielākā daļa repertuāra prasās pēc treniņa un atjaunošanas.

Vecā garmoška nu ir kļuvusi par mūsu ģimenes relikviju. Vectēvs to atdeva mazdēlam, manam dēlam viņa 20 dzimšanas dienā. Tajā vakarā visi dēla draugi sēdēja kopā ar vectēvu pie ugunskura un klausījās kā viņš spēlē. Viens no viņiem esot teicis: „Vot tā ir īstā mūzika!”

 Varbūt Ēvalds jau zināja, ka vairs nespēlēs. Nāca pēkšņa slimība, operācija un nu jau mums kā atmiņa ir tikai garmoška, fotogrāfijas un daži videoieraksti.

Dēlam Oļegam – 18!

 

 Dēls pabeidza Viļakas mūzikas skolas klavierklasi. Pats šobrīd arī ir „dziļā mūzikā” : dīdžejo, nedaudz raksta arī pats, kaut ko uzspēlē no vectēva repertuāra uz viņa garmoškas un man par lielu prieku ir ieinteresējies arī par dažādu tautu etnogrāfisko mūziku. Laikam jau ir taisnība par tām „ābelēm, āboliem un to krišanas virzienu”.

 

Mēs ar vīru Fjodoru Aglonas baznīcas dārzā

 

 Vīrs man ir moldāvu tautības, ar ļoti labu muzikālo dzirdi, jaunībā spēlējis ģitāru un pat uzvarējis kādā muzikālā konkursā. Arī pārējā viņa ģimene ir muzikāla.

 Un te nu es esmu. Dziedu gan vokālajā, gan etnogrāfiskajā ansamblī. Sirds tomēr pieder etnogrāfiskajam. Te ir tas, ko laikam visu mūžu esmu gribējusi izdziedāt. Īstās, neapdarinātās, senās, reizēm pat arhaiskās dziesmas. Daudzbalsība, saskaņa.

 Kad pirms 20 gadiem tika spriests par Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dibināšanu arī es biju klāt, jo saruna notika skolā, mūzikas kabinetā. Es teicu, ka arī tādā gribu dziedāt. Viens no klātesošajiem toreiz izmeta: „Vai tad tu tur kaut ko zini no tādām dziesmām?” Es aprāvos, jo patiešām likās, ka varbūt esmu par jaunu. Žēl, ka neatmetu visam ar roku un neuzsāku jau toreiz, pirms 20 gadiem. Nu ko, varbūt toreiz patiešām vēl nebiju tam gatava. Taču tos gadus es vienalga biju etnogrāfiskajam blakus, jo dejoju Medņevas deju kolektīvā. Bieži uzstājāmies kopā dažādos pasākumos un koncertos, arī Dziesmu un deju svētkos. Sevišķi daudz tika koncertēts kopā, kad deju kolektīva vadītājs Jānis Marcinkevičs sāka sadarboties ar Imanta Magones vadīto „Liesmu”. Daudzas dejas tapa uz etnogrāfiskā ansambļa dziesmu repertuāra pamata. Īpaši izdevusies bija „Zīdej boltuo uobelīte”, kuru ansamblis uzskata par savu himnu.

 

Otes muzejā kopā ar ansambļa sievām 2004. gada jūlijā

 

Medņevas etnogrāfiskajā sāku dziedāt 2003. gada rudenī un decembrī ansamblim vajadzēja saņemt Lielo folkloras balvu. Mēs ar Janīnu Ločmeli tikko degunus apsildījušas ansamblī mēģinājām ķepuroties pretī un teikt, ka mēs jau nu gan vēl neesam neko te nopelnījušas kur nu vēl, pasarg Dievs, Lielo folkloras balvu , taču vadītāja Natālija Smuška noteica strikti: „Uz kādu mēģinājumu varat arī neatnākt, taču uz visiem koncertiem un pasākumiem jābūt visām!”

 Tā nu mēs 2003. gada decembrī „braucām Rīgā”. Skaisti, iespaidīgi, jutāmies lepnas un saviļņotas līdz asarām, kad izskanēja mūsu burdonā dziedātā „Mīžu druva” blakus Muktupāvela koklei, blakus Valsts prezidentei. Abas ar Janīnu jutāmies tādas kā iesvētītas.

2004. gadā no 2. līdz 4. jīlijam - Alsungas burdona festivāls. Ļoti interesants. Pirmo reizi esmu „suitu zemē”. Tādā Luteriskās Kurzemes katoļu saliņā, varbūt tāpēc tiekam laipni un sirsnīgi uzņemtas.

Sadziedāšanās ar gruzīniem, kad visiem par lielu brīnumu „uzvelkam” viņu tautasdziesmu „Suliko”, ar „Saucējām”, arī sadancošana.

Pirms vakara koncerta mani skar viens neliels kuriozs. Tā kā pasākums ir veidots kā Līgo vakars un nakts, visas sapinam vainagus. Lai tie nenovīst, saliekam ūdenī. Īsi pirms koncerta uzmanīgi izceļu savu un tā prātīgi mēģinu nosusināt. Janīna saka: ”Dod šurp, es zinu kā vajag”. Paņem manu vainagu, pāris enerģiski vēzieni un… rokā paliek ziedu vītne ar abiem vaļējiem galiem. Ko nu? Kāpju vien uz skatuves ar „neapsegtu galvu”.

 Nodziedam savu programmu, lejā mani sagaida pārstāvji no Balviem ar „sirsnīgu” jautājumu: „Kū Tu ai pliku čūkstu pa skatuvi volkojīs?” Sadusmojos, tad sanāk lielie smiekli.

Nakts koncertā vēl nodziedam taisni man atbilstošu dziesmu:
                                                        „Voi, Dīviņ, kū darēšu,

Pazuodeju vainudziņu;

Es sacēšu, ka pakritu

Calmainejā līdumā”.

 

Mans sapnis - 9. gs. latgaļu tautas tērps

 

Jūlijā Rekavā tiek noorganizēta Folkloras meistardarbnīca. Rajona Kultūras nodaļas vadītāj Ruta Cibule piedāvā mums divām jaunākajām dziedātājām piedalīties nometnē. Piekrītam Esam sajūsmā. Strādājam ar pasniedzējām Andu Beitāni un ansambļa „Saucējas” vadītāju pasniedzēju Ivetu Tāli.

Iveta vada manu grupu. Un nu sākas interesantākā daļa. Visu mūžu esmu domājusi, ka runāju un dziedu gana skaļi, kā jau skolotājs ar 20 gadu stāžu. Te nu nākas smagi vilties. Un tā vairākas dienas mācāmies pareizi elpot, kliegt kā mežā, ganos un talkās. Braucam grupās pie dažādām teicējām un ansambļiem. Klausāmies Andas lekciju, kur ierakstīts rets materiāls, kad divas pavisam vecas māmiņas dzied nu jau sen izzudušā manierē „ai padgiušanu”.

Kādu dienu barā ejam pa Rekavas centru. Brauc kāds vīrs ar ratos iejūgtu baltu zirgu. Viena no „Saucējām” uzsāk „tolkas bolsā”:

„Tōli radzu boltū zirgu,

Tōli skeistū orojiņ;

Ka by man tis boltīs zirgs(i),

I skeistīs (i) orojiņs”.

Visa grupa daudzbalsīgi raujam līdzi. Skan visa Rekava. Vienreizēja nometne!

Kāds sadziedāšanās vakars notiek vienā skaistā Plešovas kalnā. Es tā grozos un saku Janīnai, ka man šī vieta izskatās pēc pilskalna. Vēlāk izrādās, ka tā arī ir. Dziesmas uz pilskalna skan fantastiski

Noslēguma koncerts notiek Susāju pagastā Vēršukalnā. Man pēdējā nometnes dienā atbrauc ciemiņi, tāpēc uz pēdējiem rīta mēģinājumiem neaizbraucu. Neko nenojaušot, dodos ar visiem ciemiņiem uz pasākumu. Man tiek paziņots, ka būšot jādzied „tolkas bolss”. Vienai pašai. Koncerta atklāšanā. Es esmu „sajūsmā” un kājas sāk trīcēt kopā ar visiem tautu brunčiem. Ne velti saka, ka jābūt uzmanīgam ar savām vēlēšanām. Un man tik ļoti kādreiz gribējās pamēģināt vienai nodziedāt „tolku bolsu”… Nu ko, Dieviņš deva tādu iespēju. Ievelku elpu un:

„Nadūd, Dīviņ, šūdīn līta,

Šūdīn līta navajaga,

Šūdīn munam bōliņam(i)

Lila tolak teirumā(i).

Tovakar mani sagaida otrs pārsteigums. Eju vecajā mājā, kur nu ierīkots muzejs un pretī nāk viena sieviņa. Viņas vārdi ir pilnīgs pērkona spēriens: „A tu , meitiņ, zini ko itij mōja? Itij tova vactāva Lukaša mōja”. Esmu „gar zemi”. Sāku jautāt. Izrādās, ka mans vectēvs pa tēva līniju ir te dzimis un audzis, bet tad aizgājis iegātņos uz Bordovas ciemu. Tā kā mani vecāki izšķirās, tad neviens man tādu vēsturisku faktu nebija paspējis izstāstīt. Laikam tiešām dzīvē nekas nenotiek nejauši un man tā māja bija jāatrod kaut pēc pusgadsimta…

Un, protams, manis sengaidītā „Baltica – 2006”. Varbūt tāpēc, ka tik ilgi un stipri gaidīju, varbūt pārāk daudz cerēju, varbūt tāpēc, ka pasākums notiek Alsungā, kur tikko esam pabijuši, bet jūtos nedaudz vīlusies. Taču dziedam no sirds. Blakus ķiniešiem, burjatiem krieviem, lietuviešiem un horvātiem.

Nākas kārtot dažādas organizatoriskas lietas, bet vadītajai Natālijai dikti saniķojusies sāpe kājā. Sūta mani. Jūtos ne visai ērti, jo visi vadītāji ir savā starpā pazīstami, es – „baltais zvirbulis”. Beidzot saku, ka šodien aizvietoju Natāliju no Medņevas. Visas vadītājas paliek priecīgas un sirsnīgas, sūta Natālijai sveicienus. Atnesu vadītājai piešķirto Goda rakstu un māla krūzi. Krūze tiek atgriezta man. Saku, ka neesmu pelnījusi. Natālija nosaka: „Mozū zači īzceļ iz calma, začs palīk lils”. Ej nu tiec gudrs…

Šogad saņēmos un aizbraucu Ziemassvētku naktī ar sievām padziedāt Viļakas katoļu baznīcā. Sveces, akustika, cilvēku masas, daudz jauniešu un visam pāri mūsu dziesmas. Iespaidīgi.

Skolotājam un sevišķi jau skolas direktoram nekad nav miera, arī vasarā. Un tā 2006. gada vasarā no 3.-6. augustam Viduču pamatskolā ar KKF un Rutas Cibules atbalstu tapa Folkloras nometne skolēniem.

Uztraukums un darbs bija liels. Toties ne mazāks gandarījums.

            Nometnē piedalījās 20 5.-9. klašu skolēni no Viduču pamatskolas, Rekavas vidusskolas un Upītes pamatskolas.

Dažu dienu laikā apguva aušanu un puzuru veidošanu, vēroja pašceptas maizes tapšanas brīnumu, iemācījās 12 rotaļas un rotaļdejas, 7 sarīkojumu dejas, vairākas etnogrāfiskās dziesmas, spēlēja akordeonu, vijoli, flautu, pānu flautu, cītaru, kokli, bungas un citus mūzikas instrumentus. Lielākā daļa no viņiem darīja to pirmo reizi un pašiem bija liels prieks par savu uzdrīkstēšanos un varēšanu.

             Pasniedzēju Rasmas un Gunāra Igauņu vadītās nodarbības iedrošināja un iedvesmoja katru, arī to bērnu, kuram nav izcila muzikālā dzirde vai ritma izjūta.

            Pēc pirmās rotaļu nodarbības Skolotājas Dinas Pužules vadībā, vairāki vecāko klašu zēni pajautāja vai nevar palikt atkārtoti uz vēl vienu nodarbību.

            Skolotāja Irēna Slišāne prievīšu aušanā un puzuru gatavošanā prata ieinteresēt gan meitenes, gan zēnus.

            Nometnes dalībnieku vērtējums par nodarbībām:

„Es šajās dienās esmu iemācījusies vairāk kā pa visu gadu!”

„Es gribētu mācīties tādā skolā vienmēr!”

„Es nemaz negribu vēl braukt mājās!”

„Kāpēc tā nometne tik īsa?!”

„Super!”

Nu jā, atdod tikai to „mazo pirkstiņu”. Šobrīd KKF jau ir atbalstīts projekts nākamajai skolēnu nometnei, šoreiz par novada keramiku.

             Un kur tad vēl KKF atbalstītais projekts „Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dalībnieku dzīvesstāstu dokumentēšana”! Šīs rindas īstenībā arī top projekta ietvaros.

            No Viduču pamatskolas mēs ansamblī dziedam veselas 4: divas skolotājas, direktore un lietvede. Visām tā lieta ir ļoti „pie sirds”.

 

Tikko saņemts maģistra diploms DU

 

Priecājos, ka man ir šī unikālā izdevība dziedāt kopā ar Medņevas etnogrāfiskā ansambļa sievām. Nu jau būs sagaidīta 20 gadu jubileja. Ir ierakstīts disks, cerams, ka iznāks arī atmiņu grāmata. Un tad būs lielais dziesmu un atmiņu vakars – sev, ciemiņiem, radiem un draugiem.

 

 

 

Ināra Sokirka

VELTĪJUMS MEDŅEVAS PAGASTAM

 

1.Kas pirmais ligzdu vijis te? Vai mednis, rubenis, vai dzenis? Vai zemnieks līdīs līdumu sen senis pret sauli skatu pacēlis…   2. Te mūsu spēks, te mūsu vājums; Kas zin, cik gadusimtu gājums Klāj mūsu pakalnus un laukus, Un kādi kari, nemieri un aukas Šo zemi skāruši.   3. Vairs nespindz bultas, Neskan kara cirvji seno kapu kalnos. Tik rudens vakaros, kad zemi noklāj salnas, Kāds miglas vāls vēl pamodina senos veļus… Bet nebaidies:  iet viņi savus aizmūžības ceļus un varbūt rokas, svētījot, pār mūsu laukiem ceļ.   4. Tu klusē, daudzcietusī zeme mana. Bet Ragana vēl Raču kalnā sauli gana, Zied lazdas Lozdovā un Skandīnē skan zvani… Varbūt tie katru rītu uzmodina mani?...   5. Vēl Slotukalnā bērzi zeļ Un Olūtovas avoti tik dzidri Kā nekur citur pasaulē. Un Janapoles lauka vidū Zemnieks vagu dzen; Tāpat kā toreiz – Ļoti, ļoti sen…   6. Un kas to zin Kā liktens laimi dala, Bet Vidučos ir kāda gaismas sala! Par spīti kariem, nemieriem un vējiem Tā saausta no smiekliem, soļiem spējiem; Un vēl – no ticības, No viņas: „Dar man tēvis pastaliņas…”

7. Vai vecās trīsžuburu liepas saknes vēl auklē sarkanbalto karogu? Un rudenī klāj zeltu mirdzošu zem skolasbērnu kājām? Bet maza bērna roka silda plaukstās zīli… Un atmaigst dižozola grumbuļainais vaigs: Vai asara pa stumbru lejup rit?   8. Nē. Tikai laiks to skāris ir ar savu dzestro elpu. Ir milzim gadusimtu spēks. Ar savām zaru rokām tas sargā mūs un piepilda to telpu, kur dzīvojam, Ar spēku, ticību Un cerību uz jaunu rītu.   9. Un svētu rītu saule aust… Sien vecāmāte goda lakatu Un lakstīgala nostāj rasu traukt, Tai dziesmā klausoties: „Pi Dīviņa gari goldi, gari goldi, Tī sied pate meilo Māra, meilo Māra…”   10. Vēl ziedēs jaunas liepas, ābeles un ozoli, kas sauli mīlēs. Vien sargā, Dievs, lai brālim karā jāiet nav, Jo maza bērna plaukstā sildās zīle… Tai jāaug būs! Lai kādi kungi valda, Lai kādi laiki nāk.   11. Būs darbam svētam būt Un maizes riecienam uz galda! Un baltai skolas gaismai sirdīs degt! Vēl jaunā gadu tūkstotī Un jaunā gadu simtā! Te, Medņevā, Te, mūsu zemē dzimtā!

 

Ingrīda Žagare

 

Nadūd, Dīviņ, šūdīn līta,

Šūdīn līta navajaga;

Šūdīn munam buoliņam(i)

Tolka guoja teirumā”.

 

 

            Ingrīda ir viena no jaunākajām ansambļa dalībniecēm. Sabiedriska, aktīva un darboties griboša. Ar ļoti skanīgu balsi.

 

Ingrīda

 

            „Mani sauc Ingrīda Žagare (Circene). Esmu dzimusi 1961. gada 24. janvārī Viduču ciemā. Mamma stāstīja, ka tā ziema bija ļoti auksta un ar ļoti dziļu sniegu.

             Mana bērnība un jaunība arī pagāja šajā pašā ciemā. Visspilgtākās atmiņas no bērnības, kā arī no skolas laikiem, ir mirkļi kopā ar vecmammu. Viņa bija tā, kas mūs ar māsu iemācīja lasīt, adīt un dziedāt. Vecāmāte dziedāja gan tautasdziesmas, gan baznīcas dziesmas. Tikai pēc daudziem gadiem es sapratu, ka viņa bija tā, kas iedeva man mīlestību uz tautasdziesmu.

            Līdz 1976. gadam es mācījos Viduču astoņgadīgajā skolā. Tālāk bija Viļakas vidusskola, kuru beidzu 1979. gadā. Visus skolas gadus biju draugos ar dziesmu (koris, ansamblis).

            1981. gadā apprecējos ar Aivaru Žagaru, bet nākošajā gadā es beidzu Rīgas Stradiņa medicīnas skolu.

            Tālāk darba gaitas aizveda uz Ludzas rajonu, kur strādāju par feldšeru punkta vadītāju.

            Pieteicās pirmais dēls un mēs kopā ar vīru atgriezāmies Vidučos, kur mēs joprojām dzīvojam.

            Man ir trīs brīnišķīgi bērni: divi dēli un meita. Tad, kad viņi bija mazi, es viņiem dziedāju visas dziesmas, ko vien zināju. Bērni klausījās, kamēr aizmiga. Tagad viņi ir lieli un ir atraduši savu vietu dzīvē.

            Man jāsaka liels, jo liels paldies Natālijai Smuškai, kura 2003. gadā uzaicināja mani dziedāt savā ansamblī. No katra mēģinājuma, no katra pasākuma, kurā mēs piedalāmies, es iegūstu daudz ko jaunu. Esmu iemācījusies tādas dziesmas, kuras nekad nebiju dzirdējusi.”

 

* * *

Bērnībā, kā jau bērniem – visdažādākie piedzīvojumi. Pavasarī ganījuši cūkas pureņu gravā. Māsa iemācījusi lielo aunu badīties. Ingrīda netic, gribas pašai pārbaudīt. Kādu brīdi auns dzenājis gani ap stabu. No tās „pārbaudes” glābis tikai suns Tarzāns, kurš, atskrējis uz ganībām un „ātri izskaidrojis badīgajam vucunam”, kurš te ir saimnieks.

 

Pie E.Dārziņa muzeja

 

Ingrīdas mājā parādījies ciemā pirmais televizors. Visi kaimiņi nākuši skatīties. Atnācis kaimiņš. Sēž un trinas, kamēr uzgāž 5-gadīgajai Ingrīdai, kura tobrīd guļ savā gultā, kallu podu ar visām puķēm.

Kolhoza laikos daudz palīdzējusi mammai govis fermā slaukt. Bijis grūti, ļoti agri jāceļas.

Lai tiktu uz balli, abām ar māsu likts vispirms izravēt dārzu un nogrābt celiņus ar grābekli, tā, lai nav nevienas zālītes. Tad gājušas atprasīties pie vecmammas. Vecmamma sūtījusi pie tēva, tēvs – pie mammas. Beidzot atļauja dabūta un var skriet. Taču noteikts laiks, cikos jābūt mājās. Noteiktajā laikā tēvs ar māti stāvējuši ceļa galā un gaidījuši.

 

Ingrīda ar dzīvesbiedru Andri 1981. gadā

 

            Bērnībā Ingrīda tiešām visvairāk dziedājusi kopā ar vecmammu. Svinējuši visus gadskārtu svētkus, taču īpaši patikuši Ziemassvētki.

            Reiz vecmammu gājušas saļmes dziedāt. Veselu nedēļu, katru dienu. Citreiz tā arī aizmigusi, tās klausoties. Taču ļoti paticis. Tagad vienmēr labprāt ejot saļmes dziedāt un gribētu, lai citi jaunie arī mācās. Taču reti kuram patīk.

            Šobrīd Ingrīda ar ģimeni strādā savā zemnieku saimniecībā. Grūti. Reizēm rokas nolaižas, taču ja esi izvēlējies dzīvi Latgales laukos, vieglumu negaidi.

Maruta Prancāne

 

Vusi vieji mani pūta,

Vusi ļouds(i) aprunova;

Bolta bioju vieju pūsta,

Gudra – ļuožu aprunuota.

 

Maruta uz Medņevu atnākusi no Vīksnas pagasta. Ātri iejutās sabiedriskajā dzīvē, piedalās pagasta rīkotajos kultūras pasākumos. Abi ar vīru ir par vedējiem jaunajiem pāriem. Sirsnīga un atsaucīga.

            Salīdzinājumā ar sirmajām ansambļa sievām, Maruta ir pavisam jauna, taču viņas dzīvesstāsts „tur līdzi” vissmagākajiem likteņiem.

            Par sevi viņa stāsta nelabprāt, taču to ir vērts dzirdēt:

            „Viss tas sākās 1959. gadā, kad mana mamma, kura toreiz dzīvoja Medņevas pagasta Lodumas ciemā aizbrauca uz kāzām Viļakā un tur satika simpātisku jaunekli, kurš dzīvoja Vīksnas pagastā Kačupes ciemā. Viņi viens otram tik ļoti iepatikās, ka abi sarunāja, ka brauks nākošajā sestdienā uz Viļaku reģistrēties. Pēc mammas stāstītā bija tā, ka pa to nedēļu jau bija piemirsies kā tas puisis izskatās, bet apsolīts ir - jābrauc .

            Tā nu nodzīvoja visu mūžu kopā, izaudzināja trīs meitas. Es biju vecākā. Piedzimu zeltainā rudenī 1962. gada 28. septembrī kartupeļu rakšanas laikā. Māsa Anita piedzima 1964. gadā, bet jaunākā māsa -1967. gadā.

 

Maruta 1981. gadā

 

Dzīvojām un uzaugām Vīksnā, kur tēvs ar mammu uzcēla māju. Kad biju pavisam maziņa, dzīvoju Lodumā pie babiņas, jo mamma strādāja.Vienreiz es esot bijusi pazudusi. Babiņa un vacins pārmeklējuši visu māju, bet bērna nav. Kā nu babiņa iedomājusies paskatīties lielajā maizes krāsnī?... Es tur melna nojaukusies ar pelniem biju mierīgi gulējusi un sūkājusi pirkstu. (Tas netikums, īkšķa sūkašana, reizēm man bija vēl pat skolā).

Vacins bija ļoti labs un mīlēja savus mazbērnus. Viņš vienmēr mūs ucināja uz saviem lielajiem pleciem. Viņam ļoti patika stāstīt par karu un rādīt savas medaļas. Babiņa bija liela audēja. Visiem saviem bērniem un mazbērniem pūrā bija pieaudusi skaistas segas. Babiņa bija ļoti ticīgs cilvēks. Atceros, kā vienā vasarā mūs viņa veda mācīties pātarus uz Viļakas baznīcu.(Toreiz jau skolā nedrīkstēja uzzināt tādas lietas.) Mums ar māsu ne sevišķi jau nu patika mācīties pātarus, bet babiņa jāklausa. Viņa aizveda mūs uz Rekavu šūt baltās kleitas, un tad tie svētki baznīcā, kad visi baltās kleitās ar miršu vainadziņiem un svecītēm.

 

Maruta ar draudzeni Lilitu

 

             Pie babiņas dzīvoja arī onkulis Staska. Viņš bieži gāja medīt zaķus . Mums ar māsām arī gribējās viņam iet līdz. Vienreiz izlūdzāmies. Onkuls saka: „Ejiet tur pa mežu un bļaujiet.” Bļaustāmies, bļaustāmies labu laiciņu, bet cik tad ilgi aurosi, gājām mājās. Onkulis, bija humora vecis, ņēma mūs un apmānīja. Pats atnāca ar zaķi rokā , bet no citas puses.               

              Mammai viegli nebija, jo tētis bija 3. grupas invalīds. Viņam kājā bija ievainojums jau no armijas laikiem - bet viņš to mums nestāstīja, jo laikam nedrīkstēja. Tā kā ar tiem vīriešu darbiem viņam bija pagrūti.

Tēvs ar mammu strādāja un mājās bija arī saimniecība. Vasaras bērnībā, kad jau paaugos, pārsvarā pagāja pie dārza ravēšanas un siena sagatavošanas ziemai. Viegli nebija, jo visas grāvmales bija jāappļauj ar rokām. Izkaptis pār pleciem un abas ar vidējo māsu un mammu agri no rīta pa rasiņai gājām pļaut. Tētis, ja varēja, nāca līdzi asināt izkaptis. Un vēl tā sagrābšana ar rokām un savešana mājās. Man kā vecākajai vēl arī bija jāgatavo ēst. Viens kuriozs - vienreiz sadomāju pārsteigt visus ar pankūkām, bet kad nu tās atdzisa, palika cietas. Izrādās tās pankūkas izcepu ar stērķeli.

        Kā skolas beidzu, apprecējos 20 gadu vecumā. Piedzima trīs bērni Raita -1983.g., Agris-1984.g., Rūta -1988. gadā. Strādāju Vīksnas bērnudārzā, dzīvoju laukos pie vīra, turēju lielu saimniecību. Vīrs mīlēja iedzert. Paļauties uz viņu bija grūti. Paldies manam tētim, viņš mani ļoti žēloja. Atbrauca ar traktoru – sapļāva sienu. Palīdzēja savest mājās. Izvadāja kur vajadzēja, lai gan arī pašiem mājās bija saimniecība.

       Ar 1991.gadu sākās visas manas dzīves sliktās atmiņas, kad gāja bojā tuvs cilvēks, māsas Anitas vīrs. Tas notika tieši manā dzimšanas dienas naktī, kad mēs pēc manas jubilejas palaidām viņu ar mašīnu reisā uz Rēzekni pēc kombikorma. Atpakaļ braucot no Rēzeknes, ieskrēja kokā, nedaudz sasita mašīnu un aizgāja uz šķūni ceļa malā, un pakārās. Tas bija šoks mums visiem. Atceros, kā šodien – mājās raudāt nevaru, tur uzreiz bērni raud līdz, bet kā aizgāju uz kūti slaukt savas 7 govis, tā raudāju visu laiku. No tās reizes es nekad no savām mājām iedzērušu un nogurušu cilvēku naktī nelaižu ar mašīnu projām.

Māsa pēc diviem gadiem satika jauku cilvēku Juri no Viļakas un apprecējās. Bet dīvaini bija tas, ka viņa pirms tam visos sīkumos par viņu visu stāstīja un prasīja man padomu vai viņu precēt, jo līdz šim mums tādu attiecību nebija.

Liekas nu jau dzīve nokārtojas, bet 1993. gadā jūlijā, slaucot pļavā govis, nomira mamma. Rudenī saslima māsa. Jutās slikti un aizbrauca uz Stradiņiem. Sākumā noteica nepareizu diagnozi un ārstēja nepareizi, bet vēlāk izrādījās, ka māsai ir vēzis galvā. Vajadzēja taisīt operāciju un es sapratu, ka man ir jābūt pie viņas Rīgā.

Ar saimniecību, maniem bērniem un dzērāju vīru galā tika jaunākā māsa, jo viņai toreiz bija maziņš bērns un darbā negāja. Juris, kamēr Anita mēnešiem slimnīcā, audzināja Anitas bērnus (no pirmā vīra), strādāja un vēl pa sestdienām brauca pie sievas uz slimnīcu.Es pirms operācijas jau biju pie māsas un dzīvoju pa Rīgu vairākus mēnešus, kamēr viņu vedām mājās.

Tas laiks bija vienkārši briesmīgs. Sākumā likās, ka neizturēšu. Operācija neko nedeva. Teica, ka tas atrodas pašā smadzeņu centrā un tur neko nevar darīt. Pēc operācijas - apstarošanas garais kurss. Māsai bija ļoti slikti, bet es tik stāstīju viņai, ka viss būs labi, runāju ar viņu un domāju tikai pozitīvas domas, kaut arī jutos pavisam ne tā. Pa dienu dzīvojos slimnīcā, vakaros braucu pie tantes, gatavoju nākošai dienai, ko vest māsai ēst. Viegli nebija, bet izturēju.

1994. gada maijā atvedu viņu pie sevis uz mājām, jo viņa bija kopjama. Atbrauca arī Juris ar bērniem. Dzīvošana uz ilgu laiku tur nesanāca, izlēmu pārdot visas govis, atstāt sakopto, izremontēto māju un iet dzīvot uz māsas dzīvokli Vīksnā. Tās bija vīra mājas, bet viņš jau bija sameklējis sev citu, daudz jaunāku draudzeni, kas mīl dzīvot tā kā viņš.

            Un tad notika vēl viena bēda. Saslima ar epilepsiju mans dēls Agris. Aizveda ar ātrajiem uz Rīgu. Kad aizbraucu pie viņa, viņš mani nepazina. Braucot mājās raudāju visu ceļu. pēc tam jau palika labāk. Bet lēkmes atkārtojās. Viņam iedeva grupu. Dzerot saujām zāles, slimība neatkāpās. Sākās lēkmes gan, rītos, gan vakaros. Nolēmu braukt pie pazīstamā daktera (dziednieka), kurš izārstēja ar biostrāvām arī manu muguru. Agris ar grūtībām aizgāja no Madonas stacijas līdz viņa mājām. Paldies tam labajam cilvēkam (lai vieglas viņam smiltis), ka izārstēja manu dēlu. Izejot no dziednieka mājas Agris teica: „Manī it kā spēks ir iegājis”.

No tās pašas minūtes mana dēla veselība atgriezās. Viņš sāka labāk mācīties, sāka piedalīties tautiskajās dejās, kuras viņš bija pametis slimības dēļ. Visu laiku bijām pie dakteriem uzskaitē. Analīzes uzrādīja arvien labākus rezultātus, zāles samazināja, kamēr beigās vispār noņēma. Vai tas nav Dieva brīnums, ka mans Agris izveseļojās.

             Kad jau mēnesi dzīvojam Vīksnā notika vēl viena briesmīga bēda. Tēvs ar traktoru gāja bojā uz dzelzceļa pārbrauktuves, virsū uzbrauca vilciens. Tēvs uz vietas nomira. Bēru dienā Anitai sacēlās ļoti liela temperatūra. Domāju, ka viņa arī nomirs.

Es nezinu kā ar visu būtu tikusi galā, ja toreiz nebūtu visur palīdzējis Juris. Visi pieci bērni vēl bija mazi, Anitu arī vajadzēja apmazgāt un apkopt. Pati strādāju dārziņā, bija gotiņas, kuras atradās tēva mājās (1 km no dzīvokļa), tās arī bija jāapkopj.

 Māsa nodzīvoja gandrīz gadu pēc operācijas un nomira 1995. gada martā. Viņai bija 31 gads. Juris palika dzīvot ar mums. Anitas bērnus mēs paņēmām aizbildniecībā. Juris - Edīti, bet es – Intaru.

             Kādās tik ļaužu valodās (kā tai dziesmā „Visi vieji mani pūta, visi ļauds i aprunova”) mēs ar Juri nenonācām, kamēr māsa bija dzīva un arī pēc tam, bet es visu darīju tā, kā lika man sirds. Jā, protams, viņš varēja no tā visa bēgt projām, jo ar Anitu – veselu viņš ļoti maz nodzīvoja (cits vīrietis no tā visa būtu aizbēdzis).

Tikām pelti gan no radu, gan no svešu ļaužu puses, kamēr Anita bija dzīva un arī pēc tam, bet es vienmēr esmu uz to atbildējusi: „Ja par mani runā, tātad es esmu vēl dzīva, lai tik runā.”

Maruta ar vīru Juri

 

Ja nebūtu blakus Juris, es nezinu, vai es pati šodien būtu dzīva, jo visi pārdzīvojumi dod savu. Bet bērni bija mazi un bija jāsaņemas, un jādzīvo uz priekšu. Man bija vēl viens atbalsts - mana draudzene Dzintra, mani darba kolēģi dārziņā, ansambļa meitenes, Paldies arī viņiem, ka man gāja palīgā visur, bez prasīšanas un atbalstīja mani psiholoģiski.

       Pēc Anitas bērēm Juri pie sevis neturēju. Teicu, ka tikšu pati galā. Viņš palika kopā ar mums. Un tā nu šogad rudenī būs 10 gadi, kā esam laulājušies baznīcā.

        Pēc tik liela pārdzīvojuma Vīksna mani vairs nesaistīja un 1999. gadā nolēmām pārcelties dzīvot uz Medņevu. Te jūtos labi. Esmu šeit iepazinusi daudz labu cilvēku. Pa šiem gadiem esmu pabijusi Anglijā. Par nopelnīto naudiņu atremontējām mājas.

 

Ziemassvētki Anglijā

 

 Bērni ir izauguši, izskoloti. Visi jau ir pilngadīgi. Vēl tikai mazajai Rūtai šogad jāpabeidz ģimnāzija un jāiestājas veiksmīgi augstskolā. Lielā meita Raita dzīvo un strādā Rīgā. Agris ar jauku, man mīļu meiteni dzīvo un strādā Anglijā. Edīte ar savu puisi dzīvo pie mums un abi apsargā robežu. Anitas dēls Intars arī dzīvo pie manis. Viņš ir invalīds no bērnības. Viņam ir otrā grupa.

Viss ir nokārtojies. Arī pašai nu ir darbiņš, pateicoties vēl vienam labam cilvēkam uz šīs pasaules, kurš mani ir iedrošinājis uz šo darbu. Tā kā atliek tikai priecāties par dzīvi. Dievs dod tikai visiem veselību.

Ļoti daudz manā dzīvē nozīmē dziesma.

Esmu dzimusi Balvu rajona Vīksnas ciemā. Ģimenē bijām 3 māsas. Es biju vecākā. Mācījos Vīksnas pamatskolā, pēc tam Bulduru sovhoztehnikumā.

     Dziedāšana man ir mīļa kopš bērnības. Kad biju maza es bieži dzīvoju Lodumā pie babiņas. Viņa arī bija laba dziedātāja. Man patika klausīties kā viņa dzied Dieva dziesmas. Mana mammīte arī skaisti dziedāja. Bieži tiku ņemta līdz uz kāzām , kur dzirdēju, kā cilvēki no sirds dzied.

Rīgā Dziesmu svētkos 1977. gada jūlijā (Maruta - trešā no labās)

 

     Kaimiņos man dzīvoja draudzenīte, klasesbiedrene Lilita. Mums abām bija skanīgas balsis. Dziedājām no pirmās klases skolas ansamblī, korī un arī dejojām tautiskās dejas. Vakaros bieži „koncertējām”. Uzkāpām uz bluķīšiem un dziedājām, paņēmām rokās kaut ko līdzīgu mikrafoniem.. Sanāca mammas klausīties, priecāties un mūs palielīt un tad jau mēs pavilkām vēl skaļāk. Mums mīļas bija skanīgās tautas dziesmas un Raimonda Paula dziesmas.

         Man ļoti patika mūsu dziedāšanas skolotāja. Viņa iemācīja mīlēt dziesmu. Ja skolā, rajonā bija kādi pasākumi, vienmēr vajadzēja uzstāties. Bieži skolā tika rīkoti patriotisko dziesmu konkursi. Atceros, vienreiz, mēs abas ar Lilitu nebijām nemaz gatavojušās uzstāties, bet pirms paša konkursa aizgājām uz mazo mājiņu pamēģināt un dabūjām 1. vietu.

     Ciemā bija nodibināts sieviešu koris. Tajā gadā kad mēs mācījāmies 7. klasē vajadzēja notikt lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Korī pietrūka soprānu un mūs četras meitenes no skolas paaicināja dziedāt. Aizrautīgi mācījāmies, braucām uz kopmēģinājumiem rajonā. Vislielākais saviļņojums bija paši dziesmu svētki .Pēc svētkiem bija galdi, kuros piedalījās pats Raimonds Pauls. Viņš man sēdēja tieši priekšā. Tas jau priekš tāda skuķa bija kaut kas.

 

1979. gadā Bulduros

 

Tehnikumā arī, protams, dziedāju gan korī, gan kamerkorī. Tur bija ļoti stingri diriģenti – Zeltkalnu pāris. Viņa pati dziedāja korī „Ave sol”. Viņiem bija ļoti augstas prasības. Kamerkorī mēģinājumos, kamēr iemācījāmies savas balsis, vajadzēja dziedāt pa vienam. Tikām pelti un rāti, ja nesanāca , bet toties pēc tam bija labi rezultāti.

Ar koncertiem tika daudz izbraukāts pa Latviju.1980. un 1981. gadā piedalījāmies Lielajos dziesmu svētkos un Skolēnu dziesmu svētkos. Atceros saņēmām labas godalgas. Bija liels pārsteigums , kad uz žurnāla „Zvaigznes” vāka ieraudzīju sevi . Korim bija ļoti skaisti , balti tautu tērpi.

      Kad beidzu tehnikumu ciemā atkal dziedāju ansamblī. Tā kā dziedāšana ir man sirdslieta. Dzīvoju vīra mājās 5 km no centra, bet ņēmu bērnus līdz un gāju uz mēģinājumiem.

    Kad pārcēlos dzīvot uz Medņevu 1999.gadā , centos meklēt kaut kādu iespēju dziedāt. Uzzināju, ka mana krustmāte Silvija dzied etnogrāfiskajā ansamblī. Satiku viņu , aprunājos kā sauc vadītāju un kur viņu var sameklēt. Tad braucot uz Balviem ieraudzīju Natāliju un apsēdos viņai blakus, jo zināju, ka viņa vada etnogrāfisko ansambli. Sāku ar viņu runāt, ka vēlētos dziedāt viņas vadītajā ansamblī. Viņa jau nu teica, ka neņem dziedātājus un vēl pie tam svešus, bet tā, kā es esmu viņas bērnības dienu draudzenes meita, viņa mani paņemšot.

Uz pirmo mēģinājumu nācu ar drebošu sirdi. Visi sveši. Bet tagad ne vienu dienu nenožēloju, ka dziedu Natālijas vadītajā ansamblī. Pateicoties dziedāšanai esmu iepazinusi Medņevas ļaudis, esmu iemācījusies daudz skaistu dziesmu, esmu pabijusi un redzējusi daudzas Latvijas vietas.

Kādi tik braucieni nav bijuši, bet visvairāk atmiņā ir palikušas Baltikas – Cēsīs, Rēzeknē, Kuldīgā, kad tika redzēti un dzirdēti gan mūsu Latvijas novadu etnogrāfiskie ansambļi, gan citu tautu priekšnesumi. Pirmajā Baltikā kur es biju atmiņā ir palikusi nakts, kad tika palaisti uguņojoši vainagi jūrā. Tas bija neaizmirstams skats un pēc tam vakarā notika garšīgo, kūpināto reņģu ēšana. Tās pa kastei uzdāvināja katram ansamblim. Tik garšīgas reņģes es neesmu vairs ēdusi.

Viena nakts tika pavadīta vietā, kurā bija divguļamās gultas. Viņas čīkstēja un grabēja, kad vajadzēja pagriezties. Notika arī starpgadījums, kad dūšīgā Marianna gulēja augšējā stāvā, bet tie dēļi neizturēja un viņa izkrita cauri. Labi, ka viss labi beidzās.

Nobeigums notika Raunas augstajā kalnā. Brīnums, kā tās sieviņas varēja uzkāpt? Pasākums bija neaizmirstams, jo skaņu akustika bija vienreizēja. Pasākums iesākās ar bungu rīboņu, apkārt dega ugunskuri, smaržoja nopļauta zāle. Man ļoti patika četras dziedātājas no Igaunijas. Tādas lakstīgalu balsis, ka nenoklausīties.

 Pēdējā Baltikā Kuldīgā bija ļoti karsts laiks. Mums bija brīvs laiks un mēs aizgājām pastaigāties pa Ventas rumbu. Ūdens bija maz un tāpēc varēja iziet rumbu no viena gala līdz otram. Mūsu šoferītis to arī izdarīja, bet mēs dažas sievas pastaigājamies no rumbas gala. Sajūtas bija vienreizējas . Mugurā tautu tērpi, karsti. Noāvām kājas, pacēlām brunčus un ūdenī iekšā. Nedroši jau nu gan bija staigāt pa tiem glumajiem akmeņiem, bet sajūtas vienreizējas, kad jūti plūstošu vēsu ūdeni pa kājām, bet ārā tik karsti. Tur bija ļoti daudz ārzemnieku. Un šie nu mūs fotografēja.

 

 

 Atmiņā palikuši dziedāšanas svētki Brīvdabas muzejā, kur mēs saņēmām visas pirmās vietas.

    Vienā pasākumā Rīgā, kur bija jādzied kāzu dziesmas, es tiku jaunās sievas godā. Mēs uzvedām dziesmu skeču, kā senos laikos izdeva meitu tautās. Man tika uzlikts un noņemts miršu plīvurs. Jutos tiešām kā jaunā līgava senatnē.

     Saviļņojoši bija , kad mūsu ansamblim piešķīra lielo gada balvu. Līdzās sēdējām pašai prezidentei un kultūras ministre katrai sievai iedeva blociņus un paspieda roku. Tajā vakarā gandrīz notika nelaime. Baba Ance gāja pāri ielai un gandrīz pakļuva zem tramvaja. Viss beidzās labi.

       Apbrīnojamas ir mūsu dziedātājas, kurām pietiek spēka, veselības izturēt tālos ceļus, karsto sauli un vēl tik skaisti dziedāt. Tā vien liekas , ka dziesma dod viņām dzīvesprieku un veselību. To var just, kad garos ceļus braucot turp un atpakaļ tiek dziedāts un dziedāts. Tad pazūd visas garās dienas nogurums.

      Man mājās bieži atbrauc ciemiņi un arī tad mēs padziedam. Citreiz arī vīrs paņem rokās ģitāru.

Maruta ar ģimeni

 

      Dzīvē esmu redzējusi daudz bēdu, bet arī tādos brīžos esmu ņēmusi palīgā dziesmu. Kaut sāp, bet dziedu un it kā vieglāk paliek.”

 

 

 

***

            Ļoti gaišs cilvēks. Stipra. Tikai nedaudziem ir pa spēkam izturēt tādus likteņa sitienus, kādi ir gājuši pāri Marutai. Izaudzinājusi gan savus, gan māsas bērnus. Sakārtojusi ģimenes dzīvi. Bez čīkstēšanas, bez žēlošanās par likteni. Paspējusi pat Anglijā pastrādāt. 

Maruta ir ne tikai labs darbinieks, bet arī jauks kolēģis un vienkārši patīkams līdzcilvēks. Pietiek laika gan darbam, gan mājas solim, gan aerobikai, gan dziesmai. Jauna, skaista, gudra, labestīga. Viņa ir pelnījusi, lai visi turpmākie dzīves vēji pūš viņai tikai garām.

Janīna Ločmele

 

„Bolta vuška purvu brida

Sudrabiņa kuojiņōm;

Kap man būtu tei vušķiņa,

Tuos vuškiņas villainīt”.

 

 

Esmu dzimusi 1969.gada 5. martā Balvos. Mani vecāki cēlušies no Brīvvalsts laikā bijušajiem Šķilbēnu un Baltinavas pagastiem. Abu vecāku senči dzīvojuši Vitebskas guberņā. Bijuši zemnieki.

Janīna folkloras nometnes noslēguma koncertā Vēršukalnā

 

Tuvāka saikne un atmiņas man saistās ar tēva vecākiem – Bernadu un Viktoriju Ločmeļiem, jo mātes tēvs Aleksandrs un māte Ņina Gusakovi aizgājuši bojā 1944. gadā,atstājot bāreņos manu māti un viņas dvīņumāsu kā 3 mēnešus vecas zīdainītes (viņas izaudzināja mana vecvecmāte - manas vecāsmātes Ņinas māte).

Vecvecāku mājās Briežusalas ciemā ( Briežuciema pagasts Balvu rajonā) valdīja tās puses valoda un dzīves ritms. Protams, spilgtākās un spēcīgākās atmiņas palikušas no pirmsskolas laikiem, kad vasaras izdzīvotas īstās lauku mājās gan vectēvam līdzi esot siena vālā un braucot siena vezuma, pašā augšā, gan ar daudzskaitlīgo brālēnu baru izzinot tuvāko un tālāko apkārtni – Bilgas, Sapronovku, Bukus, Sepovku.

Tēva ģimene bijusi daudzskaitlīga - 5 bērni. Tādēļ arī manu brālēnu un māsīcu skaits liels - kopā esam 9.

Vasarās, kad vecāki bija ļoti aizņemti sovhoza darbos, mani un māsu veda uz Briežusalu, kur ar jaunatnes pieskatīšanu nodarbojās vectēvs un vecāmāte.

Vecāmāte – Viktorija Geljārija meita Ločmele (dz.Buklovska) - bija poliete, cēlusies no tuvējā Sepovkas ciema, vectēvs - Bernads Jāņa dēls - latvietis, kurš arī mantojis sava tēva mājas.

 Ēku izvietojums, apbūve vēl šodien saglabājusi XIX gadsimta beigu, bet iespējams, arī agrāka laika apbūves un māju iekārtošanas iezīmes. Proti, slēgts pagalms, ar augstiem laidara vārtiem un pakavveidīgu ēku izkārtojumu, mūra kūts, ar daudzfunkcionālu pielietojumu -1 galā - siena šķūnis, kūts un 2.galā – klēts piebūve.

Visa dzīve no celšanās līdz gulšanās laikam pagāja tikai latgaliešu valodā. Ja pariezi atceros, ne reizi nebija sarunu latviešu literārajā (pareizajā) valodā. Ļoti bieži skanēja amatniecības termini, jo Bernads prata koka darbus. Tāpat – visi lauksaimniecības darbarīku nosaukumi, īpaši - zirglietas. Mājās tika uzturēta kārtība un tīrība. Mājas saimnieku cienīšana un paklausīšana bija kā likums.

Vecvecāki nebija no dziedātājiem. Neatceros, lai kādā svinībās vai godos īpaši skanētu dziesmas. Taču bieži tika pieminēts Bernada ietaļas Annas Ločmeles vārds saistībā ar Briežuciema, Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa dziedāšanu.

 

Janīna – pirmā no kreisās

 

Laiks gāja. Par latgalisko kā kaut ko īpatnēju un vērtīgu pirmoreiz aizdomājos, mācoties Viļakas vidusskolā, kurā biju pēc Viduču astoņgadīgās skolas (1976.-1984.) beigšanas . Skolas muzejā tolaik ieraudzīju 70.gadu beigās laikraksta “Vaduguns” tipogrāfijā izdoto Viļakas pilsētas vidusskolas iekšējās kārtības Noteikumu brošūru. Tostarp, tajā bija norādīts aizliegums skolā lietot latgaliešu dialektu kā savstarpējās saziņas līdzekli.

11.klasē latviešu valodas stundās, mācoties par valodas stilu un izteiksmes līdzekļu daudzveidību, saņēmu uzdevumu uzrakstīt tēlojumu, iekļaujot tajā saklausītos apvidvārdus. Tieši šī epizode lika apzināties ko manā dzīvē nozīmē latgaliskais, Latgale. Lika atskārst, ka tai piederu un esmu tās daļa, un kurai bez Latgales neiztikt.

Nākošais punkts identitātes veidošanas procesā bija 1. Medņevas etnogrāfiskā ansambļa gadadienas koncerts, ko klausījos jau kā DPI 1.kursa studente, kas atbraukusi brīvdienās. Tas sakrita, laikā, ar lielu interesi sabiedrībā par Latgali kā tādu un procesiem tās dzīvē un kultūrā.

 Daugavpilī dibinājās Latgales studentu biedrība. Aizvien biežāk publiski skanēja latgaliešu dziesmas. Taču priekšnesumu vēroju kā skatītājs, nemaz neiedomājoties, ka varu pati piedalīties dziedāšanas procesā.

Tāda jēgpilna iedziļināšanās tautas tradīciju izpētes jomā radās, kad sāku sistemātiski dejot Medņevas jauniešu deju kolektīvā. Radio sāka regulāri skanēt radījums “Austras koks” ar Gitas Lanceres balsi un A.Kapusta, citu folklorā iesaistīto lietpratēju piedalīšanos. Nav ko slēpt – Medņevas etnogrāfiskā ansambļa nosaukums tur bija dzirdams itin bieži. Un tā kā dzīvojot te uz vietas, dejojot koncertos, kuros dziedāja sieviņas, bija gūts mazmazītiņš priekšstats par folkloras, tai skaitā, tradicionālās dziedāšanas īpatnībām šajā kolektīvā, raidījums kļuva par pastāvīgu manis izglītotāju. Klausoties, salīdzinot sāku saprast, ka šīs puses dziedāšana ir kas neparasts, cieņas un apbrīnas vērts gan no vēsturiskā materiāla, gan izpildījuma, gan saturiskā viedokļa.

Ilgus gadus piedaloties vietējā pašdarbībā, apbrīnojot Baltās sievas, neriskēju iedomāties pašai būt klāt šajā kolektīvā. Lai gan daudzas dziesmas bija uz to laiku jau ne vien iemācītas no galvas, bet arī ar Jāņa Marcinkeviča svētību izdejotas kājām.

Kā liels, negaidīts pārsteigums 2003. gada rudenī nāca dzirdams piedāvājums dziedāt Medņevas ansamblī.

Jau sen nav kopsaimniecības, kuras paspārnē radās ideja dibināt etnogrāfisko ansambli, jau sen manu vecāku un dziedātāju - sieviņu paša lielākā spēka un darba gadi – aiz tuvējiem, bet - kalniem. Tomēr atrodoties viņu vidū, ir silti un mierīgi, kā labās mājās mēdz būt – vai tas mēģinājums, skate vai izbraukuma jeb pašmājās dziedāts koncerts.

Šīgada sezonas un Dziesmu un deju svētku repertuārā Latgales novada programmā iekļauta Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dziesmas interpretēta J.Marcinkeviča deja “Bolta vuška “.

 

Folkloras nometnē Rekavā

 

Par sevi. Kopš 1989. gada esmu Viduču pamatskolas skolotāja. Ir iegūtas vēstures, sākumskolas un sociālo zinību skolotāja kvalifikācijas. Kopš 1989.gada dejoju. 2005.g.vasarā piedalījos Ziemeļlatgales Tradicionālās dziedāšanas nometnē Rekovā.

* * *

 

Latvija ir pievienojusies UNESCO Konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Nebūs par skaļu teikts, ka Medņevas etnogrāfiskais ansamblis ar savu darbību šajā mantojumā drīkst ieņemt vienu no nozīmīgākajām vietām.

Varbūt tā nav nejaušība, ka Medņevas etnogrāfiskais ansamblis par savu galveno izvēlējies dziesmu par „bultū uobelīti”. Ābele senajiem latviešiem simbolizēja pašu galveno svētvietu. Tikpat svētu kā tautasdziesma. Latviešu, latgaliešu. Vienalga. Tā dziesma ir mūsu visu. Ja mēs to saglabāsim – izdzīvosim. Viņa atgādinās mūsu bērniem un mazbērniem, ka mēs runājam vienā no pasaules senākajām valodām, ka piederam vienai no senākajām pasaules tautu ciltīm – baltiem, jeb „senajām dvēselēm”, ka tieši tautasdziesma var ienest dvēselē to īsto baltumu. Senā, patiesā, neapdarinātā, baltā, mūžīgā...   Zīdej bolta uobelīte…