))
Dzimusi 1962.gada 19.augustā Rēzeknē. Mācījusies Rēzeknes 1.vidusskolā, pēc tam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē par kokapstrādes inženieru – tehnologu. 1985.gadā, beidzot augstskolu, pēc nosūtījuma nonākusi darbā Žīguru MRS par kokapstrādes ceha meistari.1990.gadā Inga pārcēlusies uz Susāju pagasta Kulpeni, uz vīra vecāku mājām, kur dzīvo joprojām. Šajās mājās bijusi maizes krāsns un Inga te sākusi cept maizi. Sākusi cept pēc grāmatām. Mājās dabūjusi Lauksaimnieka gadagrāmatu, kurā bijušas maizes receptes. Paņēmusi primitīvāko un sākusi mēģināt. Un tā pamazām arods rokā. Tolaik rudzu miltus iegādājušies Rēzeknes labības pārstrādes uzņēmumā, jo visu sagatavot pašiem sanācis dārgāk. Un pie reizes iegriezusies vecāku mājās.
Inga atceras, ka mājās bijusi saglabājusies abra, bet ļoti smaga, un tāpēc mīklu tomēr jaucot bļodā. Cep baltmaizi, saldskābo maizi un rudzu maizi. Katru sestdienu, kad mājās sabraucot bērni, tiek cepta baltmaize. Cep gan parasto baltmaizi, gan ar dažādām piedevām. Tāpat reizi nedēļā tiek cepta rudzu maize, ko reizēm dažādojot ar augļiem, sēklām vai riekstiem.
Cep arī saldskābo maizīti. Rupjmaizes ķieģelīti vakarā aplejot ar piena sūkalām un liekot siltā vietā. Otrā dienā, kad viss jau drusku ieskābis, klāt pieliekot kviešu miltu 2.šķiru (tie esot dabiskāki), samīca un cep. Inga maizi cep pannās.
Ar maizes krāsni arī visādi bijis, bet tagad jau ir pieredze. Inga piebilst, ka arī no ekonomiskā viedokļa daudz lētāk ir izcept maizi krāsnī nevis gāzes plīts cepeškrāsnī. „Mājās maizes krāsns ir un būs, un ceps”.
Inga Ganiņa (2011) - I.Bobrovas foto