))
Dzimusi 1946.gada 2.februārī Bērzpils pagasta Kononos. Mācījusies Golvaru astoņgadīgajā skolā. Tā kā ģimenē bijuši seši bērni, agri sākusi strādāt kolhozā. Tad apprecējusies un kādu laiku dzīvojusi mājās ar bērniem. Septiņpadsmit gadus, līdz aiziešanai pensijā 2003.gadā, Marta nostrādājusi par pastnieci Krišjāņos. Tagad Marta Pugača dzīvo Bērzpils pagasta Golvaros.Sākumā ģimenē maizi cepusi Martas vīramāte Marcijana Pugača. Sākumā Marta tikai palīdzējusi, tad sākusi cept arī pati, jo maizes cepšanas prasme tikusi mantota arī no mammas. Tā kā saimniecībā paši audzējuši un joprojām audzē rudzus, tad maize tiek cepta no saviem graudiem, tos turpat samaļot dzirnavās. Maizi cep pēc 2-3 nedēļām, jo tā ilgi saglabājas svaiga. Reizēm, kad tā kļūst cietāka, saslapina ar ūdeni un ieliek uz īsu laiciņu cepeškrāsnī. Cep arī baltmaizi, tikai retāk.
Uzvāra ūdeni, izsijā rudzu miltus. Abrā ber kādu pusspaini miltu, kurus aplej ar vārītu, nedaudz atdzesētu ūdeni. Pieber sāli, ķimenes, cukuru, labi saklapē un apmaisa, pārvelk krustu, apsedz un noliek rūgt. Parasti jauc ar ieraugu, kas paliek uz abras malām. Tā kā maize tiek cepta regulāri, tad ieraugs ir gandrīz vienmēr. Otrā dienā reizes trīs vēl tiek piebērti rudzu milti un iemaisīti. Kad mīkla ir ar saldskābenu garšu, to samīca un atstāj vēl divas stundas „uzaugt”. Tālāk veido kukulīšus un cep uz kļavu lapām. Marta maizi iejauc vienas dienas rītā, bet cep tikai otrās dienas vakarā. Viņa pati saka, ka tas process sanākot garāks kā citām cepējām, jo ar vārītu ūdeni iejaukta mīkla rūgst lēnāk. Bet toties arī ilgāk nenobriest maize.
Marta Pugača savulaik arī audusi grīdsegas, galdautus, dvieļus. Mājās savas stelles gan nav bijušas, tās tikušas atvestas no kaimiņiem. Audusi vēl 90 gados, bet pēc vīra nāves vairs neauž.
Foto no personīgā arhīva