))
Dzimis 1933.gadā Vectilžas pagasta Lutenānu ciemā. Pēc kara, kad puikam bija 16 gadi, tēvs iedeva naudu, lai dēls aizbrauc uz Rīgu un nopērk visu sev nepieciešamo. Tajā reizē Vitālijs nopircis sev drēbes un kopā ar kaimiņu Jāzepu Ločmeli vēl nedaudz pastaigājušies pa pilsētu. Ejot pa ielu ieraudzījuši nelielu bodīti un iegājuši. Bodītē salikti akordeoni. Paskatījušies, stāv 32-balsīgs akordeons. Kaimiņš tad teicis „Ņem Tu viņu, Vitālij, par pāri palikušo naudu!” Bet es taču nemāku spēlēt? „Nekas, gan iemācīsies”” - tā tagad atceras Vitālijs. Atvedis akordeonu mājās un šķitis, ka visi taustiņi skan vienādi, bet pēc triju mēnešu ilgām pūlēm un ar tā paša kaimiņa palīdzību mazliet sācis spēlēt. Sākumā spēlējis basus un otru pusi nevarējis pieskaņot. Tad parādījusies muzikālā dzirde un nu jau viņam šis ir trešais akordeons Jau kā jaunietis ir daudz staigājis pa ballītēm, kāzām un jubilejām, spēlēdams gan mūsu rajonā, gan citos rajonos. Pirms armijas bija izveidojis kopā ar puišiem arī kapelu, kur kopā spēlēja cītaru, vijoli, bungas un akordeonu. Agrāk uzreiz pēc kara iecienītas bija dziesmas par kara tēmu, kā piemēram, „Šķiroties no tēva mājām”. Vitālijs vairāk nekā deviņdesmit savas spēlētās dziesmas mūža gaitā ir sarakstījis arī kladēs.
Laikam ritot muzikants ir zaudējis acu gaismu, bet tas nav iemesls, lai nespēlētu. Viņš spēlē sava prieka pēc.
Foto no Vectilžas pagasta bibliotēkas arhīva