))
Prāvests Andrejs Ābeltiņš dzimis 1891. gada 1. aprīlī Zemgalē Bauskas apriņķī. Viņa tēvs bija centīgs zemkopis, kurš svētdienās un svētku dienās Ozolaines katoļu baznīcā spēlēja ērģeles. Pirmo izglītību Andrejs Ābeltiņš ieguva Bauskas pilsētas skolu. Pēc tās beigšanas viņš devās uz Kauņu un iestājās Kauņas Garīgajā seminārā.1914. gadā sākās pirmais pasaules karš un drīz Kauņu okupēja vācieši. Ābeltiņš devās uz Mogiļevu, lai turpinātu pārtrauktās studijas Mogiļevas Garīgajā seminārā.1916. gadā Ābeltiņu iesvētīja par priesteri. Viņa pirmā darba vieta bija turpat Mogiļevā.
1917. gadā Andrejs Ābeltiņš atgriezās Latvijā un strādāja par vikāru Izvaltas draudzē pie prāvesta Pētera Dzeņa, bet no Izvaltas viņu pārcēla uz Rīgas Sāpju Dievmātes draudzi par vikārmācītāju pie prāvesta Miķeļa Dukaļska.
1921. gadā Rīgā nodibināja katoļu žurnālu "Vairogs". Par tā redaktoru kļuva Ābeltiņš.
Pēc Aglonas ģimnāzijas atvēršanas, Andrejs Ābeltiņš bija mācību spēks šajā iestādē. Viņš pasniedza latīņu un latviešu valodu. Pie viņa mācījās arī nākamie bīskapi no Viļakas puses - Valerians Zondaks un Kazimirs Duļbinskis. Aglonas ģimnāzijā Ābeltiņš strādāja līdz 1924. gadam.
No 1924.-1928. gadam Ābeltiņš kalpoja Ilūkstes draudzē un no 1928.-1929. gadam – Subates draudzē.
1929. gadā priesteri Andreju Ābeltiņu iecēla par prāvestu lielajā Balvu draudzē. Bez Balviem viņš vēl apkalpoja Sprogu un jaundibināto Gulbenes katoļu draudzi. Balvu valsts ģimnāzijā Andrejs Ābeltiņš pasniedza ticības mācību un latīņu valodu.
Prāvestam Ābeltiņam bija lieli nopelni Balvu pilsētas un apkārtnes iedzīvotāju garīgās un materiālās kultūras izaugsmē. Visā prāvesta darbībā izpaudās dziļš cilvēciskums un mīlestība pret cilvēkiem. Viņš cīnījās par izglītības un kultūras uzplaukumu savās draudzēs. Sprediķos un individuāli, runājot ar cilvēkiem, mudināja tos lasīt grāmatas un avīzes, iegādāties kalendārus un apgūt tur aprakstīto pieredzi. Viņš pats prata labi vadīt saimniecību un audzēja tajā laikā Latgalē maz pazīstamu kultūru – cukurbietes. Aicināja un mudināja draudzes locekļus uz draudzīgu saprašanos ar citu ticību un tautību pārstāvjiem.
Pirmais lielais praktiskais darbs, ko prāvests uzsāka draudzē, bija kapsētu sakopšana. Agrāk neviens kapus nekopa. Tie bija aizauguši ar krūmiem un zāli. Kapsētās ganījās iedzīvotāju mājlopi un lai lopi kapu kopiņas nenobradātu, ap kopiņām bija sabūvēti žogi. Prāvests panāca, ka tika iežogotas pašas kapsētas, dažām iegādāti jauni un skanīgi zvani, uzcelti zvanu torņi. Viņš aicināja cilvēkus, nojaukt sabūvētos žogus ap kapu kopiņām, atjaunot un nomainīt krustus, uzstādīt pieminekļus, kuriem to atļāva rocība.
Baznīcā tika izveidota draudzes dziedāšana pēc lietuviešu parauga, kad vienā pusē dziedāja tikai vīrieši, bet otrā – sievietes
Prāvests Andrejs Ābeltiņš Balvu draudzē kalpoja no 1929.-1945. gadam.
1945. gada beigās viņu apcietināja un apsūdzēja „dzimtenes nodevībā”, bet pēc cietumos pavadītā pusgada, viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma vietas pierādījumu trūkuma dēļ.
1946. gadā bīskaps A. Springovičs Ābeltiņu iecēla par Viļakas dekanāta dekānu un šos pienākumus viņš pildīja līdz 1956. gada aprīlim, reizē būdams ne tikai dekāns, bet arī prāvests Viļakas draudzē.
Dekāns Andrejs Ābeltiņš piederēja pie tiem garīdzniekiem kas nākuši no baltiešiem, tomēr sava mūža lielāko daļu viņš kalpoja Latgales draudzēs, kaut gan latgaliski viņš nerunāja un sprediķoja latviešu literārajā valodā. Viņš pārvaldīja krievu, poļu, latīņu, lietuviešu un vācu
valodu
No 1956.-1958. gadam Andrejs Ābeltiņš kalpoja Daugavpils Sv. Pētera draudzē gan kā prāvests, gan dekāns. Sirmā garīdznieka veselība pasliktinājās un 1958. gada 9. septembrī viņš nomira.
Andrejs Ābeltiņš apbedīts Rīgā Sv. Miķeļa kapsētā, kur viņam uzstādīts skaists piemineklis.
Avotu saraksts novadpētniecības datu bāzē